Lielie kapi

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Parka karte
Centrālā parka aleja
Reinholdu ģimenes kapliča

Rīgas Lielie kapi, oficiāli Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr. 6636 — Dārzu un parku ansamblis "Lielie kapi" ar memoriālām celtnēm ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas īpašumā esošs kapu parks, bijusī kapsēta, kas atrodas Rīgas Vidzemes priekšpilsētā, starp Brīvības, Mēness, Miera un Klijānu ielām. Vēsturiski Lielo kapu daļa ir arī Pokrova kapi. Lielos kapus šķērso Senču iela. Parka teritorija ir 22 hektāri (no kuriem 12 ha ir I kategorija, 10 ha — II kategorija).

Te apglabāti vairāki desmiti tūkstošu, galvenokārt vācbaltu, rīdzinieku (precīzu apbedīto skaitu nav iespējams noteikt, jo Lielo kapu grāmatas nav saglabājušās pilnībā). Par spīti postījumiem un aprūpes trūkumam, šeit līdz mūsdienām saglabājušies daudzi mākslinieciski augstvērtīgi kapu pieminekļi, kuri atspoguļo sava laika raksturīgos mākslas stilus, te pārstāvēti gandrīz visi kapu pieminekļu veidi, sākot no 18.gs. otrās puses.

Kompleksa teritorija ietver arī Sv. Jēkaba katoļu kapus un līdz 2012. gadam Mazās Klijānu ielas stūrī izveidotos padomju gūstā mirušo vērmahta karavīru kapus.[1] 2012. gada vasarā militārie apbedījumi likvidēti, un nelaiķi pārapbedīti Beberbeķu kapsētā (Piņķos).

Dendroloģiskais materiāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parkā šobrīd aug aptuveni 60 koku un krūmu sugu, tostarp 39 introducētās sugas — Japānas lapegle, parastā kļava, zemā mandele, atvasainais grimonis, melnā apse, Prževaļska apse, baltā roze, Bijāra spireja, Krimas liepa, zemā goba, Holandes liepa, Rietumu tūja u.c.

Aizsargājamā pieminekļa statuss[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

20.gs. 70. gados Lielo kapu dārza arhitektūras ansamblis kopā ar celtnēm tika iekļauts Latvijas PSR Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. 12 kapu pieminekļi tika iekļauti Latvijas PSR mākslas un 15 objekti — vēstures pieminekļu sarakstā. Mūsdienās pieminekļu atlases pamatā ir Latvijas Republikas Kultūras ministrijas 1998. gada 29. oktobra rīkojums Nr. 128[2], ar kuru par valsts nozīmes vēstures pieminekļiem Lielajos kapos atzīti 16 vēstures, 24 mākslas pieminekļi un dārzu un parku ansamblis "Lielie kapi" ar memoriālajām celtnēm, kuru skaitā ar vienu aizsardzības numuru iekļauti 28 arhitektūras pieminekļi.

20.gs. 90. gadu beigās Lielajos kapos bija saglabājušās 19 kapličas, 242 pieminekļi, 58 kapu plāksnes, 66 dekoratīvie iežogojumi, 16 memoriālās kapu vietas.[3]

Daudzi tūkstoši kapu pieminekļu atrodas Labiekārtošanas pārvaldes teritorijā Varoņu ielā. Pēc ilgām diskusijām 2000. gadā Rīgas domes Finanšu komiteja nolēma piešķirt no pilsētas rezerves fonda līdzekļiem 13 262 Ls Varoņu ielas kapu pieminekļu krautuves sakārtošanai — uzskaitei, apsekošanai un novērtēšanai, kā arī pārvietošanai un transportēšanas darbu samaksai, jo krautuvē atradās apmēram 14 000 kapakmeņu, tai skaitā arī tādi, kuriem ir vēsturiska un mākslinieciska vērtība.[4]

Lielo kapu vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapu izveidošana, 1773[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas vācu luterāņu baznīcu un reformātu baznīcas kapsēta 1796. gadā (mūsdienu Rīgas Lielie kapi), ar pirmo, t. s. Zaļo kapliču. Tālumā redzama kāda piepilsētas zemnieka sēta. Autors J. K. Broce, arī apglabāts Lielajos kapos

Laikā no 1770. gada līdz 1772. gadam Krievijas impērijas Baltijas guberņās plosījās buboņu mēris — epidēmijas apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās pilsētu teritorijā (Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773. gada 23. februārī). Tika noteikts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu (aptuveni 2 km) attālumā no pilsētas.[5] Saskaņā ar šo rīkojumu Rīgas pilsēta aiz pilsētas toreizējām robežām 1773. gadā iekārtoja pilsētas kapsētu — Smilšu kalnos aiz pilsētas Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, — mūsdienās tos zina kā Lielos kapus.

Šajos kapos sākotnēji tika iedalītas atsevišķas teritorijas lielākajām pilsētas draudzēm: Sv. Jēkaba, Doma, Sv. Pētera, Sv. Jāņa, Reformātu, Jēzus un Sv. Ģertrūdes. Jēkaba kapu (iesvētīti 4.06.1773.) un pareizticīgo Pokrova draudzes nodalījums atradās vistuvāk pilsētai, un starp tiem atradās smilšu paugurs un sēta kas šos nodalījumus šķīra no pārējiem. Sākotnēji draudžu iecirkņi bija norobežoti ar koka žogiem, bet gadu gaitā robežas kapsētā izzuda un izveidojās mūsdienās redzamais "parka" plašums (tikai Pokrova kapi saglabājuši no pārējās teritorijas norobežojošu žogu).

Pilsētas kapus atklāja 1773. gada 7. maijā, bet tuvāk pilsētai esošajā Jēkaba draudzes nodalījumā pirmos apbedījumus veica tā paša gada 4. jūnijā.[6] Laika gaitā kapsētu vairākkārt paplašināja, piemēram, Jēkaba kapus — 1867. un 1891. gados.[7]

Tā kā bēru reliģiskos rituālus likums atļāva veikt tikai baznīcās, bet pa pilsētas vārtiem zārkus izvest drīsktēja tikai īsi pirms to atslēgšanas vai aizslēgšanas, tad mirušo apbedīšana jaunajā kapsētā radīja problēmas. Izmaiņas bēru ceremonijas norisē, noteica ēku (kapelu un kapliču) nepieciešamību kapu teritorijā — laika gaitā Pilsētas kapos uzcēla vairākas celtnes, gan kopējai, gan individuālai lietošanai. Jau 1773. gada rudenī namdara J. H. Krāmera (Krahmer) vadībā kapu luterāņu daļā pie ieejas uzcēla astoņstūru koka kapelu ar skārda jumtu un zvanu torni, kuru tā sienu krāsojuma dēļ sāka dēvēt par Zaļo kapelu. Zāle bija paredzēta bēru ceremonijām (līdz tam tās tika pieļautas tikai pilsētas baznīcās), bet pagrabs kalpoja kā kapenes tiem, kas nevēlējās atsevišķu kapavietu zemē. 1832. gadā, kad koka sastatnes bija satrunējušas un jauniem šķirstiem vairs nebija vietas, 133 uzkrātos nelaiķus apbedīja kopējā masu kapā, aizberot kapenes un uzliekot kopēju akmens krustu, bet 43 ievērojamākos nelaiķus pārnesa uz t. s. Mūra velvēm.[8] Jēkaba kapos kapliču uzcēla 1793. gadā, un tās pagrabu kā kapenes izmantoja līdz 1856. gadam. ŠO kapliču pārbūvēja 1886. gadā pēc arhitekta O. R. Zīversa (Sievers) projekta.

Kapu labiekārtošana, 19.gs.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākotnēji kapi nebija labiekārtoti — kopiņas atradās dažādās vietās bez noteiktas kārtības. 18.gs. Broce tos savos zīmējumos attēlojis kā smilšu lauku. Pirmās ziņas par žogu celšanu ap kapiem ir no 1802. gada, kad arhitekts K. Hāberlands (Hahberland) un būvmeistars J. D.Gotfrīds koka žoga vietā izveidoja žogus no sarkaniem ķieģeļiem ar koka latiņu starpposmiem.[9] Tos cēla gar vecāko kapu daļu un pabeidza 1807. gadā. Toreiz kapu teritorija aizņēma 36,7 hektārus.

1795. gadā Rīgā no Lībekas ieradās mācīts dārznieks J. H. Cigra (1775.-1857.), kurš 1823. gadā izstrādāja Pilsētas kapu plānojumu, paredzot tos pārvērst par skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem.[10] Tika ieplānots kapos izveidot dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem. Bija paredzēts, ka taisnie, platie ceļi un šaurie šķērsceliņi sadalīs kapu teritoriju regulāros kvadrātos un garenos taisnleņķa četrstūros (katru šo laukumu no visām pusēm ietvers 4 pēdas plats zāliens). Laukumos starp šķērsceļiem paredzēja apbedīt mirušos, kuru kapavietu nerotās piemineklis. Kapu vietām bija jābūt sakārtotām pa divām rindā ar 4 pēdu atstarpi. Gar kapsētas žogu un abpus galvenajām alejām paredzēja apbedīt tos, kam būs uzstādīti kapakmeņi, urnas vai cita veida pieminekļi. Atsevišķās vietās bija ieplānoti parkveida stādījumi.[11] Projektā centrālā ieeja tika paredzēta no Miera ielas — vārtu priekšā uzņēmējs Karpovs 1825. gadā izveidoja 90 asis garu un 30 asis platu pusapļa formas laukumu, kuru pēc Cigras projekta apstādīja ar apsēm.[9]

Uz kapiem sākotnēji veda zemes ceļš, līdz 1824. gadā pēc Cigras ierosinājuma sāka izbūvēt tagadējo Miera ielu: esošo zemes ceļu starp kāpām noklāja ar bruģi, gar malām iestādīja liepas un ierīkoja solus.[12]

No 1859. līdz 1861. gadam Lielajos kapos uzcēla jaunu mūra kapliču (mūrniekmeistars J.Vills, arh. J.Felsko), bet 1891. gadā to romantisma stilā pilnībā pārbūvēja (arh. N. Neiburgers).[13] Pie vecajiem kapu vārtiem 1864. gadā pēc arhitekta J. Felsko projekta uzcēla uzrauga māju, bet Pilsētas kapu jaunās ieejas kreisajā pusē klasicisma stilā celtu paviljonu, kas bija domāts sēru viesiem kā uzgaidāmā telpa sliktos laika apstākļos. 1853. gadā uzcēla Jēkaba kapu uzrauga māju, bet 1902. gadā Jēkaba kapos vecās koka siltumnīcas vietā uzcēla mūra siltumnīcu. Tagadējā Mēness ielā atradās ziedu tirdzniecības kiosks.

20.gs. sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1903. gadā Ā. Berkholcs savā rakstā par Lielajiem kapiem atzīmēja, ka kapsēta ir pārblīvēta, un izteica paredzējumu, ka pēc 60-70 gadiem tā tiks slēgta un ar saviem lielajiem kokiem un ievērojamām mākslas un arhitektūras vērtībām kļūs par parku.[14] 1909. gadā arhitekts Georgs Kūfalts (Georg Kuphaldt) ierosina sākt viedot parkus tajās Rīgas kapsētās, kuras pilsētas straujās izaugsmes dēļ nāksies slēgt, un ierosina veidot jaunus pilsētas kapus, kas tiek darīts 1913. gadā atklājot Rīgas I Meža kapus.[15]

Izveidojoties Latvijas Republikai, vāciskie Lielie kapi pamazām zaudēja savu elitāro statusu, jo šo funkciju sāka pildīt 1913. gadā izveidotie Rīgas Meža kapi. Ievērojamu ietekmi uz Lielajiem kapiem atstāja 1939. gada vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, kā arī daudzu turīgo latviešu, krievu u. c. rīdzinieku dzimtu locekļu došanās emigrācijā 1944. gadā — maz palika to, kas varēja rūpēties par savu radinieku atdusas vietu sakopšanu.

Kapu izpostīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nekoptais zālājs
Izpostītās kapličas

LPSR varas gados pēc 2. Pasaules kara kapi tika gadu desmitiem demolēti, daudz cietuši no vandalisma, zuduši daudzi kapakmeņi un kapu apmales, žogu fragmenti un metālkalumi, kuri pašlaik visticamāk rotā kādu privātmāju vai ir pārkausēti — izcili tēlniecības pieminekļi, kuriem analogi Latvijā citviet vairs nav saglabājušies.

Kapu postīšana sākās 2. Pasaules kara laikā, kad tika atrakti kapi, demolētas kapličas, meklējot vērtslietas, vai vienkārši zagti, lauzti un vesti prom pieminekļi no granīta un marmora. 1953. gadā par plaši organizētu kapu pieminekļu tirdzniecību tika tiesāts Lielo kapu direktors.[16] Pēc kara Mūra velvēs apmetās prāva laupītāju banda, kas terorizēja apkaimi un, kad to slēptuve tika atklāta, atšaudījās no milicijas pat ar ložmetējiem, kas kapu pieminekļiem nenāca par labu. Turpmākos gadus nemitīgi notika kapu postīšana un demolēšana, ar kuru bija bezcerīgi cīnīties pat tajos retajos gadījumos, kad tos izmeklēja prokuratūra. Uz "vācu" kapu demolēšanu kārtībsargājošās iestādes skatījās caur pirkstiem.

Latvijas PSR Ministru Padome ar 1982. gada 14. jūnija lēmumu Nr. 331 "Par Memoriālā dabas parka celtniecību un izveidošanu Rīgā" nodeva Lielos kapus Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības pārziņā.[17] Ar biedrības vadības - R. Verro, I. Putekļa, A. Katlapa — piekrišanu kapi kļuva par pusoficiālām akmenslauztuvēm un kaļamā dzelzs ieguves vietu gan profesionāliem tēlniekiem (daudzi tajā laikā tapuši tēlniecības darbi veidoti no šeit iegūtajiem materiāliem), gan amatieriem. Apzināti tika samazināts esošo arhitektūras, tēlniecības un lietišķās mākslas objektu skaits — pēc biedrības centrālās padomes ieteikuma tika sankcionēta 3 kapliču nojaukšana, "ar mērķi ekonomēt kapliču restaurācijas darbiem nepieciešamos līdzekļus", pieprasīja atkārtotu Kultūras ministrijas ekspertīzi, lai "rastu iespēju saskaņot 11 papildu kapliču nojaukšanu".[18]

Kapu slēgšana, 1969[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapi arī pēc kara atradās luteriskās baznīcas pārvaldījumā un turpināja pildīt savas funkcijas, līdz, saskaņā ar LPSR Ministru Padomes 1950. gadā pieņemto lēmumu, kapu pārzināšanu nodeva Rīgas pilsētas Komunālo pakalpojumu ministrijas pakļautībā.[19] 1953. gadā saskaņā ar Rīgas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komitejas lēmumu Lielos kapus slēdza daļēji[20], bet 1969. gadā — pilnībā.[21]

Pēc apbedīšanu pārtraukšanas sākās sistemātiska, gan atsevišķu indivīdu, gan dažādu uzņēmumu un arī valsts sankcionēta Lielo kapu iznīcināšana (ko publicistikā bieži saista ar imigrācijas vilni no PSRS, kur imigrantiem bija svešas un pat nepatīkamas vietējās kultūrvēstures tradīcijas, kā arī tie lielāko tiesu nepārstāvēja inteliģentāko iedzīvotāju daļu — pat ja kādam nebija motivēta naida pret visu vācisko, tad nebija arī morālu bremžu un vēlmes uzturēt vidi sakoptu). Masveidā tika pārdoti un vesti prom kapu pieminekļi, bet kapu metāla iežogojumi izlauzti un izmantoti pilsētas labiekārtošanā, piem. tramvaja sliežu norobežošanai 13. janvāra ielā.

Memoriālā parka veidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Parka aleja
Parka aleja

1967. gadā uzsāka īstenot Latvijas PSR Kultūras ministrijas Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru birojā izstrādāto Memoriālā parka izveidošanas projektu (arhitekts E. Slavietis). Tika ierīkoti jauni celiņi, izjaucot iepriekšējo klasicisma stila plānojumu, un atjaunota neliela daļa no kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem. Bija paredzēts ierīkot arī muzeju. Taču projektu realizēja tikai daļēji.

Lielo kapu izpēti un apzināšanu uzsāka Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, Latvijas PSR Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskā padome un Rundāles pils muzejs. 1968. gadā kompleksa ansambļa izpēte tika uzdota Zinātniskās restaurēšanas projektēšanas konstruktoru birojam (ZRPKB). Darba rezultātā tika fiksēti 108 mākslas un vēstures pieminekļi.

Saskaņā ar Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildkomitejas 1969. gada 23. aprīļa lēmumu Nr. 153 "Par Lielo kapu daļēju likvidāciju un uz šīs teritorijas memoriālā parka izveidošanu"[22] tika nolemts likvidēt daļu Lielo kapu teritorijas starp Miera, Kluso, Klijānu ielām un Pērnavas ielas loku un izveidot šajā teritorijā Memoriālo parku "Lielie kapi" 34 hektāru platībā. Kapu teritorija tika nodota pilsētas labierīcību pārvaldes Dārzu un parku tresta pārziņā. Tika izveidota komisija, kuras uzdevums bija klasificēt pieminekļus un objektus "īpaši aizsargājamos" un neaizsargājamos, pēdējos likvidējot kā nevērtīgus.

Līdz ar Senču ielas izveidošanu, Lielos kapus sadalīja divās daļās. Ielu izbūvēja pāri apbedījumiem, novācot tikai kapakmeņus — tādējādi iznīcinot lielu daļu Jēkaba draudzes nodalījumā esošos apbedījumus un mākslīgi nošķirot Jēkaba draudzes un Pokrova nodalījumu no pārējās kapu teritorijas.

ZRPKB, izpildot "Latkomunprojekt" pasūtījumu, kapu izpētes darbu turpināja līdz 1974. gadam un ilgāk, kad nozīmīgu, fundamentālu pieminekļu izpēti veica biroja vēsturnieks R. Šīrants.[23] Šajā desmitgadē, sakarā ar paredzamo otro Memoriālā parka izveides projektu, vairākkārt tika veikta papildus izpēte kapos, tās rezultātā tika apzināti arvien jauni vēstures un mākslas pieminekļi un 1975. gada 17. septembrī apstiprinātajā Lielo kapu teritorijā saglabājamo vēstures un mākslas pieminekļu sarakstā ietilpa 114 vēstures un 195 mākslas pieminekļi, kuri tika ņemti valsts aizsardzībā kā vietējas nozīmes un uzskaites grupas pieminekļi. Jau toreiz 114 ievērojamu personu kapa vietas vairs nebija lokalizējamas dabā.[24]

1977. gadā LPSR valdība pasūtīja Komunālās saimniecības ministrijas projektēšanas institūtam "Komunālprojekts" jaunu parka projektu, kura autore bija arhitekte K. Daujāte.[25] Šajā projektā bija divas daļas: visa parka plānojuma shēma ar ieteikumiem teritorijā esošo būvju un pieminekļu izmantošanai un teritorijas labiekārtošanas 1. kārtas darba projekts. Perspektīvajā plānojumā bija paredzēts saglabāt vēsturiski izveidojušos celiņu tīklu. Arī šajā variantā lielākais saglabājamo pieminekļu skaits atradās kapsētas vecākajā daļā — starp Rindu kapličām un Kluso ielu, kā arī ziemeļu un austrumu virzienā no pusapļa priekšlaukuma. Atšķirībā no iepriekšējā, šis projekts paredzēja visus vēstures un mākslas pieminekļus atstāt savās sākotnējās vietās. Tika veikta precīza saglabājušos pieminekļu inventarizācija un uzskaite (K. Daujāte plānā atzīmējusi visas dabā esošās pieminekļu grupas, kopskaitā vairāk nekā 300).

Pēc Rindu kapliču konservācijas un depozitārija izveidošanas 70. gadu sākumā, 1979. gadā tika noasfaltēts celiņu tīkls, ierīkots parka izgaismojums. 1985. gadā Rīgas pilsētas Izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks iedalīja Lielo kapu sakopšanai 10 000 rubļu, kā arī pasūtīja izgatavot un uzstādīt kapa pieminekļus Kr.Baronam un Fr. Brīvzemniekam. Tuvējām rūpnīcām tika uzdots regulāri iesaistīt strādniekus kapu uzkopšanas talkās. Nākošie objektu restaurācijas darbi tika veikti 1986.-1987. gadā, kad kosmētiski tika izremontētas vairākas kapličas, atjaunoja zvanu torni un metālkalumu vērtnes Rindu kapličās u.c.

Kopumā, visi padomju gados veiktie parka veidošanas projekti tikai veicināja Lielo kapu izpostīšanu un tālāku sabrukšanu. Mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis ir salīdzinājis Rīgas Lielo kapu izpostīšanu pēc Otrā pasaules kara ar Franču revolūcijas laikmeta notikumiem, kad ikdienišķs vandalisms apvienojās ar valdošā politiskā režīma ideoloģijas motivēto atbrīvošanos no personificētiem naidīgās pagātnes lieciniekiem.[26]

Lielie kapi pēc neatkarības atjaunošanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Zemes mātes birojs"
Baznīca, bijusī kapela Jēkaba kapos

Pēdējais lielais vandālisma vilnis Lielos kapus skāra pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad vēl pēdējās vara un bronzas pieminekļu daļas izzaga krāsaino metālu vācēji — par spīti sabiedrības protestiem, vara neko nedarīja, lai kā kontrolētu situāciju kapos.[nepieciešama atsauce]

Kopš 1989. gada atjaunota 60. gados izlaupītā un izdedzinātā t. s. Jaunā kapela, kas pārveidota par Rīgas Augšāmcelšanās evaņģēliski luterisko baznīcu. Kopš 1995. gada restaurēta Jēkaba kapu kapela, kas pāveidota par Rīgas Kristus evaņģēliski luteriskās draudzes baznīcu.

LELB īpašumtiesību problēma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daļēji saglabājušās kapuvietas

20.gs. 90s gados Lielo kapu teritorijas zemi bez maksas savā īpašumā atguva Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas konsistorija (LELB), kas nespēj parka teritoriju sakopt un uzturēt labā kārtībā, norādot, ka tai pieder tikai zeme, bet apbedījumi un kapu pieminekļi ir apbedīto tuvinieku īpašums un atbildība.[27]

Lielo kapu īpašnieks — LELB, — atsakās teritoriju uzturēt, uzkopt un labiekārtot, tāpēc laikā no 2001. līdz 2008. gadam Rīgas Domes Dārzu aģentūra veica zāles izpļausānu un teritorijas satīrīšanu, katru gadu tērējot aptuveni 30 000 EUR. Vēlāk likums aizliedza pašvaldībām apkopt privātās zemes un šī uzkopšana tika pārtraukta.[28][29] Juridiski Rīgas pilsētai teritorija nemaz nebūtu jākopj, jo zāles appļaušana ir īpašnieka atbildība, tomēr Baznīca uzskata, ka kapsētu uzturēšana savā administratīvajā teritorijā ir pašvaldības pienākums. Tā kā parks nav pašvaldības īpašums, tad ieguldīt līdzekļus nopietnos labiekārtošanas darbos un atjaunot kapličas aizlied likums. 2009. gada ziemā pēc radikālā budžeta samazinājuma Dome lēma ar 1. martu Lielo kapu teritoriju no kopjamo saraksta izslēgt.

Sarunas starp LELB un Rīgas domi par Lielo kapu īpašumtiesību atdošanu pilsētai notiek jau daudzus gadus. LELB uzskata, ka atdot tik milzīgu teritoriju nevarot, tādēļ Baznīca cer ko pārdot pilsētai, vai maiņas ceļā pretī saņemt citu zemes gabalu vai Pēterbaznīcu.[30] Bijušais Vides komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns teicis, ka LELB bjusi gatava kapu zemi pārdot par 3 miljoniem latu.[31]

Rīgas Domē tiek apspriesta iespēja nākotnē, kad būs sakārtotas īpašumtiesības, Lielo kapu teritorijā (aptuveni 35 hektāru platībā kopā ar Pokrova kapu teritoriju), atkal izveidot Memoriālo parku. Iecerēts, ka parks veiktu gan informatīvi muzejisku funkciju, gan darbotos kā specifisks tūrisma objekts.

Kapavietu atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar entuziastu palīdzību līdz šim izdevies sakārtot vai iezīmēt ap 150 vēsturei nozīmīgu cilvēku apbedījumu. Pirms vairākiem gadiem "Rīdzinieku biedrība" uzstādīja pagaidu jumtu 19.gs. 80. gados būvētajai Reinholdu dzimtas kapličai (kādreiz greznākajai memoriālajai celtnei šajos kapos). Biedrības darbības izbeigšanās neļāva piepildīt plānus par kapličas atjaunošanu. Pēdējos gados kapuvietu sakopšanas darbus veic brīvprātīgie "Lielo kapu draugi".[32]

Rīgas Tehniskajā universitātē ilgāku laiku darbojas entuziastu grupa, kas sakārto bijušā Politehnikuma rektoru un ievērojamāko mācībspēku kapa vietas. Latviešu žurnālistikas tēva Āronu Matīsam pieminekli 1999. gadā atjaunoja laikraksts "Latvijas Vēstnesis". 2001. gadā par Rīgas pilsētas līdzekļiem uzstādīja pieminekļus uz biušo pilsētas galvu Vilhelma Kerkoviusa un Džordža Armitsteda kapiem,[33] atjaunoja arhitekta R. Šmēlinga (Schmaeling) un barona V. G. Tīzenhauzena (Tiesenhausen) kapu vietas. Tajā pašā gadā LR Ministru kabinets atjaunoja pieminekli Vensku Edvartam (Edvartam Skujeniekam), Luīzei Skujeniecei un viņu dēlam Marģerim Skujeniekam. Par nevalstisko organizāciju savāktajiem līdzekļiem uzstādīta piemiņas plāksne 1919. gada Stučkas valdības sarkanā terora laikā nomocītajiem mācītājiem, atklāts piemineklis Brederlo dzimtai, kuras pārstāvju dāvinātā gleznu kolekcija veido Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ārzemju mākslas kolekcijas pamatu, kas skatāmas LNMM departamentā Mākslas muzejā "Rīgas birža". 2002. gadā līdzās vietai, kur atdusas Kr. Barons, Kr. Valdemārs, Fr. Brīvzemnieks, Kr. Dinsberģis, tika atklāta piemiņas zīme tiem Tautas atmodas darbiniekiem, kuru kapa vietas nav saglabājušās.

Kapu pieminekļi un apbedījumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Siena ar kapu plāksnēm
Kapu krusti

Senākās apbedīšanas vietas bija izmūrētas šahtas šķirstu ievietošanai, kuras pārsegtas ar vairāk vai mazāk dekorētām akmens plāksnēm (piemēram, A. Fitinghofas kapavieta Jēkaba kapos), tāpat kādi apbedījumi bija laikā, kad glabāja baznīcās.[34]

19.gs. vidus un otrās puses kapa vietas norobežotas ar klasicisma stilā ieturētu metāla (liets no čuguna vai kalts) žodziņš vai granīta stabi, kas savienoti ar metāla ķēdēm. Visai krāšņi bijuši metāla baldahīni, kas kā lapenes slējās pār kapavietām (no kuriem saglabājušies vairs tikai fragmenti).

Kapličas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No XVIII gs. beigām saglabājušās individuālai, ģimeņu un amata brālību lietošanai celtas virszemes kapenes jeb kapličas — nelielas celtnes, kur izmūrētos pagrabos uz balstiem novietoja šķirstu, bet virszemes daļu rotāja mākslinieciski veidoti portāli, — J. H. Holandera (1777.), Rīgas Zilās gvardes (1777.), zeltkaļu cunftes (1779.) u. c. Vecāko kapeņu rinda (28 celtnes) un 3 kapenes gar Miera ielu atspoguļo XVIII gs. beigu un XIX gs. sākuma celtniecības stilus: baroks portāla apdarē raksturo vecāko būvperiodu, bet klasicisma elementi — jaunāko. Taču jau uz senāko periodu attiecas arī atsevišķi novietotas kapličas (senākā no tām ir ar 1776. gadu datētā Mihaela Veitcenbreijera barokālā kapliča). Jaunākās kapenes celtas atsevišķi, dažādās vietās atbilstoši kapu parka plānam, un to portālos lielāko tiesu dominē eklektisma jeb historisma iezīmes. Vairāk kā 20 kapeņu, no kurām četras atrodas Jēkaba kapu nodalījumā, saglabājušās līdz mūsu dienām, liecinot par Rīgas amatnieku augsto aroda prasmi. Daļu no tām cēluši izcili Latvijas un Igaunijas arhitekti — K. Hāberlands, H. Šēls, S. Antonovs un citi. Laikā no 1773. līdz 1923. gadam kapu teritorijā tika uzcelti šādi 38 sakrālās jeb memoriālās arhitektūras objekti.

Pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stilizēts kapa piemineklis

Vairums 18.-19.gs. pieminekļi ir formās vienveidīgi amatnieku darbi bez lielas mākslinieciskas vērtības: vaļējas vai slēgtas urnas uz postamentiem, dekorētas ar čūskām kā mūžības vai tauriņiem kā dvēseles simboliem, lauztas kolonnas vai koku stumbri bez lapām (nolauzts koks simbolizēja cilvēka aprauto mūžu, bet katrs nocirsts zars — mirušu dzimtas locekli). 19.gs. 30. gados sāka parādīties pirmie kapu krusti, raksturīgi šim periodam arī augsti, akmenī kalti obeliski un piramīdas, prizmas un stēlas, bet pirmie mākslinieciski vērtīgie pieminekļi attiecas uz laiku īsi pirms 1. Pasaules kara. Profesionālais izpildījuma līmenis liek domāt, ka greznākos, kā tolaik bija pieņemts, iegādājās vai nu Iekškrievijā, vai ārzemēs (Vācijā). Kapu pieminekļiem bija pieejami daudzi paraugi, kurus varēja izmantot tieši, kombinēt, uzlabot, rēķinoties ar pasūtītāja gaumi un sociālo stāvokli.

19.gs. beigās Rīgā uzsāka darbu vairāki lieli akmeņkaļu uzņēmumi, kas izgatavoja arī kapu pieminekļus. Ievērojamākā un reprezentablākā bija tēlnieka A. Folca dibinātā tēlniecības un akmens apstrādes firma.[35] Gadsimtu mijā Rīgā darbojās jau vairāki tēlniecības darbu un akmeņkaļu uzņēmumi — kā lielākos var minēt L. Lāča 1897. gadā dibināto dzelzslietuvi un akmeņkaltuvi, A. Viganoviča (no 1896.) un K. Teica (no 1896.) akmeņkaltuves, kur izgatavoja arī kapu pieminekļus.[36]

Apstādījumos no Klusās ielas puses 2004. gada Rīgas tēlniecības biennāles ietvaros tika uzstādīts modernās mākslas objekts — "Zemes mātes birojs, viena desmitā daļa", — zemē ieraktu stiklota konstrukcija-puspagrabs, kurā aiz stikla sienas redzams kabinets ar datoru, kura monitorā slīd latviešu kultūrvēstures teksti. Objekts veltīts cilvēkiem, kuru ieguldījums Rīgas un Latvijas vēsturē ir nozīmīgs, bet kapu vietas Rīgas Lielajos kapos ir zudušas. Šobrīd deklasētu indivīdu izpostīts.

Ievērojamākie arhitektūras pieminekļi un tēlniecības objekti parkā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapsētā apbedīto ievērojamo personību saraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Iesvētīti 1991. gada 15. jūnijā. Kapus sakārtoja par Vācijas valdības piešķirtiem līdzekļiem — metāla plāksnes ar nelaiķu vārdiem drīz vien nozaga, taču vācieši to vietā uzlika akmens krustus.
  2. Latvijas Vēstnesis. 1998. gada 15. decembris Nr. 369/372 (1430/1433)
  3. Postīto kapsētu zeme. // Jaunā Balss. 1998. — 211. lpp.
  4. Sakārtos kapu pieminekļu krautuvi. // Diena. 2000.gada 2. jūnijs
  5. Berkholz A. Der St. Jacobi — Kirchhof in Riga (1773.-1895.). — Riga, 1895, S. 5.
  6. Campe P. Begräbnisstätten und Friedhohe Lettlands. // Baltische Hefte. — 1956. -H. I., S. 21.
  7. Berkholz A.Der St.Jakobi — Kirchhof in Riga (1773-1895). — Riga, 1895, S. 21., 22.
  8. T. s. Mūra velves — kapu labajā pusē no ieejas cita citai blakus piebūvētas, dažas arī pazemē savā starpā savienotas kapličas.
  9. 9,0 9,1 Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi. 1. — Zinātne: Rīga, 1981., 19. lpp.
  10. Campe Р. Begräbnisstätten und Friedhofe Lettlands. // Baltische Hefte. — 1956. HJ., S. 24
  11. Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi. 1. — Zinātne: Rīga, 1981., 140.-141. lpp.
  12. Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi.1. — Zinātne: Rīga, 1981., 19. lpp.
  13. Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi. 1. — Zinātne: Rīga, 1981., 141. lpp.
  14. Berkholz A. Die Friedhofe. // Riga und seine Bauten — Riga, 1903, S. 329.
  15. KULTŪRAS MANTOJUMS UN VĒSTURISKĀ ATMIŅA LATVIJAS PSR: RĪGAS LIELO KAPU REKONSTRUKCIJAS PIEMĒRS 20. GADSIMTA 60.-80. GADOS
  16. Kolbergs A. Rīga kājāmgājējiem. — A. K.A.: Jūrmala, 2001., — 520.-521. lpp., ISBN 978-9984-548-00-7
  17. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvs, Lielo kapu fonds, LPSR MP 1982. g. 14. jūnija lēmums Nr. 331.
  18. LDPAB CP vēstule 20.10.1983. — Spārītis O. Vai kapsētā jānoņem cepure? // Avots. 12.1988.
  19. Latvijas Valsts arhīvs, 1448. fonds, 1. apraksts, 2. lieta, 27. −28. lp.
  20. Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi. 1. — Zinātne: Rīga, 1981., 27-28. lpp.
  21. Enciklopēdija Rīga. — Galvenā enciklopēdiju redakcija: Rīga, 1988, 462. lpp.
  22. Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi. 1. — Zinātne: Rīga, 1981., 17. lpp.
  23. Diemžēl manuskripts vairs nav atrodams un R. Šīranta ieguldītais darbs 10 gadu garumā šodienas pētniekiem ir zudis. — Ābola Z. Valsts nozīmes vēstures, mākslas un arhitektūras pieminekļi Lielo kapu Jēkaba draudzes nodalījumā.
  24. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvs, Lielo kapu fonds — LPSR Kultūras ministrijas Kultūras pieminekļu zinātniski metodiskās padomes mākslas sekcijas sēdes protokols 1975. gada 11. jūnijā.
  25. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvs, Lielo kapu fonds — LPSR Kultūras ministrijas Kultūras pieminekļu zinātniski metodiskās padomes mākslas sekcijas sēdes protokols 1975. gada 11. jūnijā. — 25. lpp.
  26. KULTŪRAS MANTOJUMS UN VĒSTURISKĀ ATMIŅA LATVIJAS PSR: RĪGAS LIELO KAPU REKONSTRUKCIJAS PIEMĒRS 20. GADSIMTA 60.-80. GADOS
  27. Lielie kapi nīkuļo, gaidot īsto saimnieku
  28. Revolucionārā situācija Lielajos kapos
  29. Situācija ir paradoksāla, kā tas nereti ir ar Baznīcas īpašumiem, kuriem ir arī liela kultūrvēsturiska vērtība, proti, īpašums pieder LELB, bet par tā apsaimniekošanu jāmaksā visiem nodokļu maksātājiem, arī citu konfesiju ticīgajiem, kam gar LELB īpašumiem nebūtu nekādas daļas — saskaņā ar Satversmi Latvijas Republikā Baznīca no valsts ir šķirtas un katrai konfesijai pašai jārūpējas par saviem īpašumiem.
  30. Rīgas Lielie kapi grimst Rīgas domes un luterāņu baznīcas domstarpībās
  31. Sprūde V. Lielie kapi, kas miljonus vērti. // Latvijas avīze. 03.06.2009.
  32. Lielo kapu draugi
  33. Lielie kapi netop par parku
  34. Daļu no kapsētas teritorijā esošajām šāda veida plāksnēm iznīcināja 1970.-1972. gados, iemūrējot restaurēto Rindu kapliču aizmugures sienā (arh. E. Slavietis).
  35. Cēbere G., Rivari Dz. un J. Meža kapu memoriālā skulptūra. — Zinātne: Rīga, 1987., 28. lpp.
  36. Cēbere G., Rivari Dz. un J. Meža kapu memoriālā skulptūra. — Zinātne: Rīga, 1987., 28.-29. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Penģerots V. Rīgas pieminekļi. // Rīga kā Latvijas galvaspilsēta. — Rīga, 1932., 734.-744. lpp.
  • Juškēvičs J. Rīgas kapsētas. // Juškēvičs J. Vecā Rīga. — Rīga, 1936, 30.-35. lpp.
  • Dāvidsone I. Memoriālais parks — Lielie kapi. // Dāvidsone I. Rīgas parki un dārzi. — Rīga, 1981., 17.-27. lpp.
  • Cinovski R., Pūka T. Memoriālais parks (Lielie kapi). // Rīgas sabiedriskie apstādījumi. — Rīga, 1988., 83.-85. lpp.
  • Holcmanis A. Memoriālais parks Rīgā. // Rīgas balss. Nr.127. 1.06.1968.
  • Grauds O. Senai atbalsij jauna skaņa. // Cīņa. Nr.156. 6.07.1969.
  • T. Š. Top memoriālais parks. // Dzimtenes balss. Nr. 3. 20.01.1972.
  • Bartele T. Rīgas Lielie kapi kā kultūrvēsturisks piemineklis (vēsture un saglabāšana). // Sabiedrība un kultūra: rakstu krājums. — Liepājas Pedagoģijas akadēmija: Liepāja, 2003., 161.-173. lpp.
  • Hanovs D., Skulte I., Kozlovs N., Cimdiņa A., Tēraudkalns V. Nevajadzīgie cilvēki/ Unneeded people. Par Rīgas Lielo kapu saglabāšanu un kopīgas kultūras telpas veidošanos. Rīga, 2011.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Koordinātas: 56°58′16″N 24°08′42″E / 56.971°N 24.145°E / 56.971; 24.145