Georgs Kūfalts
| Georgs Kūfalts | |
|---|---|
 | |
| Dzimis |
1853. gada 6. jūnijā Plēne (tagad Šlēsviga-Holšteina,  Vācija) |
| Miris |
1938. gada 14. aprīlī (84 gadu vecumā) Berlīne, Vācija |
| Tautība | vācietis |
| Skolnieki (-nieces) | Andrejs Zeidaks |
Georgs Frīdrihs Ferdinands Kūfalts (vācu: Georg Friedrich Ferdinand Kuphaldt; dzimis 1853. gada 6. jūnijā, miris 1938. gada 14. aprīlī) bija vācu daiļdārznieks, ainavu arhitekts, Rīgas galvenais dārzu arhitekts un veidotājs 1880.—1914. gados.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmsākumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1853. gada 6. jūnijā Plēnē. Tēvs bija vietējās ģimnāzijas skolotājs, māte — zemnieka meita. Georgs bija trešais no sešiem bērniem. 1874. gadā absolvēja Daiļdārzniecības institūtu Reitlingenē.[1]
No 1876. līdz 1878. gadam viņš mācās Potsdamas Karaliskajā dārznieku mācību iestādē, kur par pasniedzējiem strādāja visaugstākās raudzes dārznieki un dārzu inspektori. "Doties pie īsta galma dārznieka bija līdzīgi kā saņemt Dieva žēlastību," — rakstīja Kūfalts. Tajā laikā mainījās attieksme pret iecienīto baroka stilu dārzu mākslā, cilvēki ilgojās pēc ainaviskiem, dabas gudrībai pietuvinātiem apstādījumiem.[2]
Pabeidzis mācību, Kūfalts pusotru gadu strādāja par virsdārznieku Ostprignicā Brandenburgā, kur sāk veidot nelielus patstāvīgos dārza projektus. 1879. gadā viņš saņem uzaicinājumu strādāt Rīgā. "Sākumā ar lielām bažām pieņēmu piedāvājumu. Atbraucu — tiešām tumša, drūma pilsēta. Vājš apgaismojums. Pat zirgu tramvaju vēl nebija..." Tā Kūfalts vēlāk atklāj Kārlim Baronam pirmos iespaidus par Rīgu.[1][2]
Rīgas galvenais dārznieks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1880. gadā kļuva par Rīgas parku un dārzu vadītāju, šo amatu ieņēma līdz 1914. gadam.[1] Viņš uzskatīja, ka apstādījumi nav greznība, bet tie nepieciešami labsajūtai kā gaisma un gaiss. Viņš nešķiroja pilsētniekus bagātajos un trūcīgajos, uzskatot, ka strādnieku rajonos arī jāveido parki.[2] Kūfalts ir veidojis vairāku Rīgas dārzu, kā arī parku iekārtošanas un pārkārtošanas projektus. Viņš ir autors Ķeizardārza plānojuma pirmajai kārtai (1901), kas bija pirmā dārzu pilsēta Krievijas Impērijā.[1]
Kūfalts izveidoja stādaudzētavu, kur pārbaudīt introducēto sugu izturību un audzēt stādus parkiem. Īsmūžīgo bērzu alejas nomainīja pret izturīgākajām liepām. Tika ierīkoti apstādījumi Vecrīgā: Pils, Jēkaba, Alberta, Herdera laukumos. 19. gadsimta beigās pilsēta nopērk privātu dārzu Pārdaugavā, Dzegužkalnā, kuru pārveidoja par iedzīvotāju atpūtas vietu. Mēs joprojām varam priecāties par Kūfalta sarūpēto dendroloģisko retumu mantojumu, kas labi pārcietis Latvijas mainīgo klimatu. Tāds ir kizila krūms (Cornus mas) iepretī Latvijas Universitātes ēkai, divdaivu ginks te pat netālu un Esplanādē. Kanālmalā aug Amerikas ragukoks (Gymnocladus dioica), Raiņa bulvārī ar lietussarga formas vainagu un baltiem ziediem priecē punktotā vilkābele (Crataegus punctata). Meistars zināja, ka pilsētas apstādījumu jāatjauno ik pēc 30 gadiem, bet izstrādāja tik tālredzīgu struktūru, ka tā kalpo joprojām un paliek aktuālā.[2]
Kūfalts veidoja parkus arī citās pilsētās, tai skaitā Ziemas pils parku Sanktpēterburgā un parkus Oranienbaumā un Carskoje Selo, kā arī Kadriorgas pils parku Tallinā un Rožu laukumu Liepājā. Lietuvā projektējis Žagares,[3] Raudondvāres (Šeduvas), Pakrojas, Renavas muižas parkus.
Pēc Pirmā pasaules kara sākšanās G. Kūfalts kā vācietis tika atlaists no darba un apcietināts par spiegošanu Vācijas labā. Pēc diviem mēnešiem cietumā viņu deportēja uz Vāciju.[2]
Pēdējie gadi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Laikā no 1915. līdz 1929. gadam bijis Štiglicas (Steglitz) dārza inspektora vietnieks (Berlīne).[1][2]
Septiņdesmit gadu vecumā viņš aiziet pensijā un darba mūžu noslēdz ar grāmatu "Lietojamās dendroloģijas prakse parkos un dārzos" (Praxis der angewandten Dendrologie in Park und Garten), kas iznāca 1927. gadā.[2]
Pēdējo reizi apciemoja Rīgu 1931. gada vasarā.
Viens no viņa audzēkņiem bija Andrejs Zeidaks.
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1895./1896. gada ziemā Krievijas imperators Nikolajs II Kūfaltam pasniedza III pakāpes Sv. Annas ordeni par Ziemas pils dārza ierīkošanu Sanktpēterburgā.[2]
- 1901. gadā Rīgas jubilejas izstādē saņēma zelta medaļu par parku un dārzu plāniem.[2]
- 1913. gadā Pētera parka iezīmēšanas laikā Nikolajs II uzdāvināja zelta pulksteni ar briljantiem klātu valsts ērgli par Rīgas pilsētas dārzu pilnveidošanu.[2]
- 1917. gadā saņēma Nopelnu krustu un Karalisko Prūsijas ordeni par palīdzību kara laikā.[2]
- 1929. gadā Vācijas dārzu mākslas biedrība un 1933. gadā Bund Burchhentag brālība Kūfaltu iecēla par organizāciju goda locekli.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Latvijas enciklopēdija. 3. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2005. 548. lpp. ISBN 9984-9482-3-4.
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 Baiba Pira-Rezovska, Anitra Tooma. Rīgas dārzu un parku ceļvedis. Rīga : Rīgas Meži, Jumava, 2017. 17–24. lpp. ISBN 978-9934-20-080-9.
- ↑ Labanauskas Kęstutis, Žagarės dvaro parkas, ŽIEMGALA. 1998/1. ISSN 1648-7230. http://www.ziemgala.lt/lt/zurnalas-ziemgala/ziemgala-19981/zagares-dvaro-parkas Arhivēts 2016. gada 15. martā, Wayback Machine vietnē.
|