Dzimis 1876. gada 31. oktobrī Ozolmuižas pagasta Spriņģu ciemā. 1893. gadā beidza mācības Rēzeknespilsētas skolā un iestājās Pēterpils Garīgajā seminārā, kuru absolvēja 1897. gadā. Līdz 1901. gadam turpināja studijas kā stipendiāts Pēterpils Garīgajā akadēmijā, kuru beidzot, saņēma teoloģijas maģistra grādu. 1901. gada 24. jūnijā Mogiļevas arhibīskaps metropolīts Springoviču iesvētīja par priesteri. 1916. gadā Mogiļevas arhibīskaps metropolīts iecēla priesteri par kanoniķi. Vēlāk priesteris srādāja kā Mogiļevas arhibīskapa ģeneralvikārs un bija atjaunotās Rīgas diecēzes bīskapa ģenerālvikārs.
1918. gada 29. septembrī, atjaunojot seno Rīgas bīskapiju, par tās bīskapu iecēla grāfu O'Rurki, taču Latvijasvaldība uzskatīja, ka Latvijas bīskapam ir jābūt kādam no valsts vecāko priesteru vidus, par ko bīskaps O'Rurke ziņoja Romai. Tāpēc pāvests 1920. gada 22. aprīlī ar bullu "Hodies nos" par Rīgas bīskapu pasludināja kanoniķi Antoniju Springoviču.[1] Nominētā bīskapa konsekrācija notika 1920. gada 22. augustā Aglonas bazilikā, Springoviču konsekrēja Kauņas bīskaps sufragans Jāzeps Skviereckis, asistējot saskaņā ar īpašām pāvesta pilnvarām priesteriem Daniēlam Jasinskim un Francim Trasunam, svinībās piedaloties vairāk kā 100 garīdzniekiem.
1923. gada 25. novembrī Springoviču paaugstināja par arhibīskapu, par ko liecina pāvesta oficiālais rīkojums izdevumā "Acta apostolici sedis". 1924. gada februārī monsinjors Cekini pavēstīja par senās Rīgas arhibīskapijas atjaunošanu. Arhibīskapa ingress notika 1924. gada 4. maijā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, piedaloties apustuliskajam delegātam arhibīskapam Antonijam Cekini, Viļņas bīskapam Jurim Matulēvičam, Mogiļevas arhibīskapam Eduardam de Ropam, Kauņas universitātes rektoram Fr. Bučim un citiem.
1926. gada novembrī par nopelniem Latvijas labā Springoviču apbalvoja ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa otrās šķiras ordeni. 1937. gada 8. maijā arhibīskapu paaugstināja par Rīgas baznīcas provinces metropolītu.[2] 1939. gada nogalē arhibīskapu metropolītu ievelēja par Latvijas Universitātes goda doktoru (Dr.Theol. honoris causa).[3]
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā arhibīskaps saskārās ar daudzām problēmām — tika slēgta Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, konfiscēta fakultātes bibliotēka, 1941. gadā bojā tika izvesti vai pazuda bez vēsts gāja desmit priesteri, tomēr, kad 1944. gadā augstākajai Latvijas garīdzniecībai pienāca pavēle doties uz Vāciju, Springovičs palika Latvijā, aizbildinoties ar slikto veselības stāvokli. Pateicoties arhibīskapa metropolīta darbībai, Latvijas PSRs laikā 1946. gada 7. martā atjaunoja mācības Rīgas Garīgajā seminārā un 1947. gada 25. jūlijā par bīskapiem tika konsekrēti priesteri Kazimirs Duļbinskis un Pēteris Strods.
Antonijs Springovičs mira 1958. gada 1. oktobrī, sēru Svētā Mise, kuru vadīja bīskaps Pēteris Strods, notika 6. oktobrī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, piedaloties Viļņas un Paņevežas apustuliskajam administratoram bīskapam Stepanavičam, Kauņas un Vilkavišķu administratoram kanoniķim Stankevičam, kā arī citiem garīdzniekiem. Metropolītu apbedīja Rīgas Svētā Miķeļa kapos 1958. gada 6. oktobrī.[4]
Latvija
Ozolmuižas pagasts, Rēzeknes apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas impērija
Rīga, Latvijas PSR, PSRS
