Antonijs Springovičs dzimis 1876. gada 31. oktobrī Ozolmuižas pagasta Spriņģu ciemā. 1893. gadā, beidzot Rēzeknespilsētas skolu, iestājies Pēterpils Garīgajā seminārā, kuru beidzis 1897. gadā. Vēlāk, līdz 1901. gadam turpinājis studijas kā stipendiāts Pēterpils Garīgajā akadēmijā, kuru beidzot, saņēmis teoloģijas maģistra grādu. 1901. gada 24. jūnijā Mogiļevas arhibīskaps metropolīts Springoviču iesvētīja par priesteri. 1916. gadā Mogiļevas arhibīskaps metropolīts iecēla priesteri par kanoniķi. Vēlāk priesteris srādāja kā Mogiļevas arhibīskapa ģeneralvikārs un atjaunotās Rīgas diecēzes bīskapa ģenerālvikārs. 1918. gada 29. septembrī, atjaunojot seno Rīgas bīskapiju, par tās bīskapu iecēla grāfu O'Rurki, taču Latvijasvaldība uzskatīja, ka Latvijas bīskapam ir jābūt kādam no valsts vecako priesteru vidus, par ko bīskaps O'Rurke ziņoja Romai. Tāpēc pāvests 1920. gada 22. aprīlī ar bullu "Hodies nos" par Rīgas bīskapu pasludināja kanoniķi Antoniju Springoviču.[1] Nominētā bīskapa konsekrācija notika 1920. gada 22. augustā Aglonas bazilikā, Springoviču konsekrēja Kauņas bīskaps sufragans Jāzeps Skviereckas, asistējot saskaņā ar īpašām pāvesta pilnvarām priesteriem Daniēlam Jasinskim un Francim Trasunam, svinībās piedaloties vairāk kā 100 garīdzniekiem. 1923. gada 25. novembrī Springovičs tika paaugstināts par arhibīskapu, par ko liecināja pāvesta oficiālo rīkojumu izdevumā "Acta apostolici sedis" parādījusies ziņa. 1924. gada februārī monsinjors Cekini pavēstīja par senās Rīgas arhibīskapijas atjaunošanu. Arhibīskapa ingress notika 1924. gada 4. maijā Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, piedaloties apustuliskajam delegātam arhibīskapam Antonijam Cekini, Viļņas bīskapam Jurim Matulēvičam, Mogiļevas arhibīskapam Eduardam de Roppam, Kauņas universitātes rektoram Fr. Bučim un citiem. 1926. gada novembrī par nopelniem Latvijas labā Springoviču apbalvoja ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeņa otrās šķiras ordeni. 1937. gada 8. maijā arhibīskapu paaugstināja par Rīgas baznīcas provinces metropolītu.[2] 1939. gada nogalē arhibīskapu metropolītu ievelēja par Latvijas Universitātes goda doktoru (Dr.Theol. honoris causa).[3] Sākoties Latvijas okupācijai 1940. gadā, bīskaps saskārās ar daudz problēmām — tika slēgta Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāte, konfiscēta fakultātes bibliotēka, 1941. gadā bojā gāja desmit priesteri, tika izvesti vai pazuda bez vēsts cilvēki, bet neskatoties uz to, kad 1944. gadā augstākajai Latvijas garīdzniecībai pienāca pavēle doties uz Vāciju, Springovičs palika Latvijā, aizbildinoties ar slikto veselības stāvokli. Pateicoties arhibīskapa metropolīta darbībai, padomju varas gados 1946. gada 7. martā tika atjaunotas mācības Rīgas Garīgajā seminārā un 1947. gada 25. jūlijā par bīskapiem tika konsekrēti priesteri Kazimirs Duļbinskis un Pēteris Strods. Antonijs Springovičs miris 1958. gada 1. oktobrī, sēru Svētā Mise, kuru vadīja bīskaps Pēteris Strods, notika 6. oktobrī Rīgas Svētā Jēkaba katedrālē, piedaloties Viļņas un Paņevežas apustuliskajam administratoram bīskapam Stepanavičiusam, Kauņas un Vilkavišķu administratoram kanoniķim Stankevičam, kā arī citiem garīdzniekiem. Metropolīts tika apbedīts Rīgas Svētā Miķeļa kapos 1958. gada 6. oktobrī.[4]
Latvija
Ozolmuižas pagasts, Rēzeknes apriņķis, Vitebskas guberņa, Krievijas impērija
Rīga, Latvijas PSR, PSRS
