Radikālais islāms
Radikālais islāms, islāmistu ekstrēmisti vai islāmistu radikāļi ir grupējumi, kas islāma reliģijas pamatnostādnes interpretē un tiecas attiecināt līdz to galējībām, nesamierinoties ar kompromisiem pret citām uzskatu sistēmām. Radikālismu raksturo uzskats, ka, lai uzlabotu sabiedrības garīgo un arī materiālo stāvokli vai pastāvošo politisko iekārtu, izmaiņas ir jāveic pašos pamatos. Līdz ar to, ja nonākuši pie rīcības, nevis tikai sludināšanas, radikālie grupējumi savu ideju aizstāvēšanai un mērķa sasniegšanai nereti izmanto visas par iedarbīgām uzskatāmās metodes.[1] Radikālā islāma rezultāts ļoti bieži ir islāma terorisms vai džihādisms. Radikālisms nav nepieciešami saistīts ar islāmismu, kas ir politiskā islāma veids, vai ar islāma fundamentālismu.
Dažu pētnieku piedāvātajai radikālā islāma definīcijai ir divas daļas. Pirmkārt, radikālā islāma pārstāvji tic, ka visas ideoloģijas un reliģiskās nostādnes, izņemot islāma, neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas ar Rietumu pasauli (kapitālismu) vai Austrumiem (komunismu vai sociālismu), ir kļūdainas un nevar uzturēt politisko kārtību.[2] Otrkārt, radikālā islāmisma pārstāvji mēdz aizstāvēt uzskatu, ka citas islāmiskas grupas vai režīmi ir bijuši nesekmīgi, jo tie nav sekojoši un precīzi ievērojuši islāma reliģiskās nostādnes.[3]
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Radikālisms jeb radikalizācija nav nekas jauns, tāpat kā terorisma pētniecībā ieviestais jēdziens “jaunais terorisms”.[4] Tomēr jēdziens ieguva jaunu nozīmi pēc 20. gadsimta 70. gadu atmodas kustībām Tuvajos Austrumos, kad parādījās jauns radikālisma paveids – radikālais islāms. Radikālais islāms pretstatā politiskajam radikālismam pārņēma džihāda ideoloģiju, lai attaisnotu transnacionālās politiskās vardarbības izmantošanu, kas tiek uzskatīta par vienīgo līdzekli kalifāta atjaunošanai – politiskās un reliģiskās sfēras simbiozei – un ummas jeb musulmaņu kopienas atkalapvienošanai.
Pēc Padomju Savienības iebrukuma Afganistānā1979. gadā Rietumi atbalstīja Afganistānas vietējos cīnītājus, modžahedus, tos definējot, kā brīvības cīnītājus, nevis teroristus. Taču pēc kara un PSRS karaspēka atkāpšanās Afganistānā valsts vara sabruka, sākās pilsoņu karš līdz varu sagrāba Talibāns. Džihāds, kas sākotnēji bija vērsts pret Padomju Savienību un komunistiem, pārvērtās par cīņu pret visiem "neticīgajiem".[5] Vēlāk Irākas karš, sācies 2004. gadā, nenesa labākus rezultātus, un tikai vēl vairāk sekmēja radikālismu un terorismu.[6] Un par spīti radikālā islāma saiknei ar Tuvajiem Austrumiem, radikālais islāms bija ietekmējis radikālo grupējumu veidošanos, piemēram, Krievijas Federācijā.[7][8]
Rezultātā viena no radikālisma izpausmēm ir islāma mudžahīdu[9] terorisms, kura pamatā ir salafistu skolas mācība. Šī sunnītu izcelsmes terorisma forma šodien ir galvenais drauds terorisma kontekstā.[10]
Mudžahīdu terorisms ir īpaši interesants, ņemot vērā tā utopiskās politiskās pārliecības, jo tas ir īpaši kaujiniecisks un galējs, un nepieļauj nekādas diskusijas un kompromisus.[11]
Tomēr radikālā islāma rašanās cēloņi ir ne tikai reakcija uz arābu nacionālisma ģeogrāfisko un teritoriālo fragmentāciju, islāma reliģijas attīstību un nesaskaņām starp Tuvo Austrumu valstīm, bet arī uz musulmaņu marginalizācijas sekām un Rietumu īstenotajām integrācijas politikas kļūdām, atbalstot represīvos režīmus (piemēram, šaha režīms Irānā) un atļaujot militārajām organizācijām kontrolēt reģionos notiekošo.[7] Radikālā islāma rašanās ir kā atbilde uz grupas vai indivīda pārdzīvojumu, ko var ietekmēt gan apkārtējās vides norises, gan ikdiena apstākļi, gan pieredze citās valstīs, kā rezultātā nav atrodama viena pazīme, kas raksturotu, kā cilvēks kļūst par radikāli, vai kā radikālie grupējumi pārtop par galēju ideju pārstāvjiem.[12]
Radikālais islāmisms vieno cilvēkus, kuriem ir atšķirīga izpratne par islāmisma vai politiskā islāma politisko stratēģiju, kā rezultātā, viņi rīkojas pēc saviem ieskatiem par pareizu reliģisko un valstisko vadīšanu un nevis seko valsts galvenajiem pamatnosacījumiem.[13]
Papildus avoti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Nabīls, Kureši. Pretrunīgais Islāms. Korāna un Bībeles patiesības mūsdienu pasaulē: jautājumi, atbildes un skaidrojumi. Rīga: Lietusdārzs, 2017.
Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «radikālisms | Tēzaurs». tezaurs.lv. Skatīts: 2021-12-13.
- ↑ David Cook. Understanding Jihad. California : University of California Press, 2015. 103. lpp. ISBN 9780520287327.
- ↑ David Cook. Understanding Jihad. California : University of California Press, 2015. 107. lpp. ISBN 9780520287327.
- ↑ Marie Breen-Smyth. «The Ethics of Research on “Terrorism”». In Richard Jackson, Marie Breen Smyth, Jeroen Gunning. Critical Terrorism Studies. A New Research Agenda. London : Routledge, 2009. 207. lpp. ISBN 0203880226.
- ↑ M. Nazif Shahrani. «Islam and the State in Afghanistan». In John L. Esposito, Emad El-Din Shahin. The Oxford Handbook of Islam and Politics. Oxford : Oxford University Press, 2013. 463–466. lpp. doi:10.1093/oxfordhb/9780195395891.013.0013.
- ↑ Karakoç, Jülide (2014-10-02). "The Failure of Indirect Orientalism: Islamic State" (en). Critique 42 (4): 597–606. doi:10.1080/03017605.2014.984500. ISSN 0301-7605.
- ↑ 7,0 7,1 Valdis Tēraudkalns. «Kam no zaļās krāsas bail? Islamofobija mūsdienu Latvijā». PUNCTUM. Skatīts: 13.12.2021.
- ↑ Humphries, Harry L.; Conrad, Browyn K.; Salakhatdinova, Lessian; Kouznetsova-Morenko, Irina (2005). "NEW ETHNIC IDENTITY: THE ISLAMITIZATION PROCESS IN THE RUSSIAN FEDERATION". International Review of Modern Sociology 31 (2): 207–231. ISSN 0973-2047.
- ↑ Māris Kūlis. «Afganistānas karš. Karš pret sarkanajiem». Terorisma krustugunīs: Islāma valsts. Rīga : LU FSI, 2018.
Attiecībā uz Afganistānas vai Pakistānas islāmistu kaujiniekiem pareizāk ir lietot farsī un pašto valodas formu “modžahedi”.
- ↑ Philippe Migaux. «The Roots of Islamic Radicalism». In Gérard Chaliand, Arnaud Blin. The History of Terrorism. From Antiquity to Al Qaeda. Berkley : University of California Press, 2007. 255–256. lpp.
- ↑ Philippe Migaux. «The Roots of Islamic Radicalism». In Gérard Chaliand, Arnaud Blin. The History of Terrorism. From Antiquity to Al Qaeda. Berkley: University of California Press, 2007. 256–257.lpp
- ↑ Latvijas Universitāte, Māris Kūlis, Kitija Mirončuka. Cilvēks un terorisms: terorisma kritiskā pētniecība, taisnīga kara mācība un humānisms 819. LU Akadēmiskais apgāds, 2020. 56–79. lpp. ISBN 978-9934-18-684-4.
- ↑ Tibi Bassam. Political Islam, World Politics and Europe. From Jihadist to Institutional Islamism. London : Routledge, 2014. 232. lpp. ISBN 9780415730488.