Islāmisms

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Islāmisms, arī islāma fundamentālisms, ir politizēta islāma ideoloģija, kas izmanto šariatu, noliedzot sekulārās valdīšanas formas. Radusies 19. gadsimta vidū kā reakcija uz Rietumu ietekmi, straujām izmaiņām musulmaņu sabiedrībā un modernizāciju.[1]

Terminoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jēdzienus politiskais islāms, islāmisms, islāma fundamentālisms, integrisms un islāma atmoda var izmantot, lai aprakstītu vienu un to pašu fenomenu – islāma politizāciju, tomēr ne visi no tiem ir vienlīdz atzīti.[2] Sākotnēji šī fenomena definēšanai literatūrā tika lietots vārds islāma "fundamentālisms", bet, tā kā termins fundamentālisms ir nācis no kristietības, tas nes negatīvu nozīmi un islāma kontekstā uzsver fenomena reliģiskās saknes, aizmirstot par nacionālajām un sociālajām problēmām. Šī iemesla dēļ daudzi akadēmiķi dod priekšroku islāma fundamentālistus saukt par islāmistiem un runāt par islāmistu kustībām, nevis islāma fundamentālismu.[3]Tāpat, atšķirībā no citām ābramiskajām reliģijām, svētajiem rakstiem – Korānam ir centrālā vieta islāmā. No tā ir skaidrs, ka visi musulmaņi, neatkarīgi no sektas vai dievbijības, tic Korānam kā nemaldīgai Allāha atklāsmei. Līdz ar to, ja tiek vērtēta attieksme pret svētajiem rakstiem, visus musulmaņus varētu saukt par fundamentālistiem.[4]

Attiecībā uz islāmismu, pētniecībā pastāv tā definīciju daudzums, kas brīžiem apgrūtina tā skaidrojumu. Pēdējos gados politoloģijā aizvien populārāks kļuvis tieši apzīmējums "islāmisms", jo šis jēdziens ir ērtāks — tā sakne ir „islāms”, bet savukārt, galotne -isms norāda uz ideoloģiju, tādā veidā islāmisms ietver sevī reliģisko, politisko un ideoloģisko darbību. Citiem vārdiem, islāmismu var definēt kā islāma totālu ideoloģisko sistēmu, reliģijas un politikas sintēzi. Tomēr, tā kā arābu valodā nav tāda jēdziena kā islāmisms, tiek izmantots arī jēdziens salafisms jeb „dievbijīgo senču sekotāji” (salaf al-salih), atsaucoties uz agrīnā islāma salafītu tradīciju.

Koncepcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar islāmisma jēdzienu tiek apzīmētas dažādas modernās islāma revolucionāru grupas un ideoloģijas, kuru mērķis ir ieviest šariatu kā absolūto pamatu ikvienā dzīves jomā. Parasti islāmistu grupas cenšas gāzt sekulāras valdības, vai arī tādas, kas viņu izpratnē nepareizi īsteno islāma principus. Islāmisti cenšas aizstāt šīs valdības ar tādām, kas pēc viņu domām iemiesotu islāma ideālus. Kaut arī par galveno idejisko kodolu islāmismā ir nevis reliģisko, bet sabiedrisko problēmu risināšana, teoloģiskais diskurss tomēr paliek galvenais līdzeklis kā ietekmēt sabiedrību.

Islāmisti tic, ka viņu dibinātajām valdībām ir jādod politisks un finansiāls atbalsts islāma skolām un universitātēm, un jāaizliedz visas pārējās izglītības formas, jāliek pamatus ekonomiskām sistēmām, kas ir brīvas no Rietumu ietekmes. Tām ir arī jāizveido sabiedrības, kurās bagātība ir vienmērīgi sadalīta starp visām grupām, un jāsamazina lielās plaisas, kas eksistē starp bagātajiem un nabagajiem, kā arī jāveicina dažādu veselības un sociālo pakalpojumu pieejamību katram islāma valsts iedzīvotājam.

Vēl viens islāmistu mērķis ir stiprināt uz islāmu balstītu morālo kodeksu, kas iekļauj sevī ģērbšanos saskaņā ar islāmistu interpretāciju par islāma likumiem, legāli īstenotu vīriešu un sieviešu nošķirtību, kuri nav no vienas ģimenes, dzimumaktu aizliegšanu ārpus laulības, kā arī alkohola, prostitūcijas, azartspēļu un praktiski visu formu Rietumu filmu, seriālu, žurnālu, grāmatu, attēlu un mūzikas aizliegšanu. Islāmisti tic, ka šie kultūras produkti būtu aizliedzami, jo tie ir pret islāmu. Tajos bieži tiek attēloti dzimumakti ārpus laulības, alkohola lietošana, savtīgums un materiālisms, kas ir pretrunā ar islāmu.[5]

Pētniecībā pastāv divi polāri uzskati, attiecībā uz islāmisma nākotnes perspektīvām. Pirmo polu aizstāv tie, kas uzskata, ka islāmismu gaida pagrimums, otro polu aizstāv tie, kas uzskata, ka islāmisms ir mūžīgs fenomens islāmā. Franču autors Olivjē Ruā raksta, ka islāmisms vairs nav ģeostratēģisks faktors, tas nespēj apvienot un mobilizēt musulmaņu pasauli. Katra islāmistu kustība, organizācija, kas rodas kādā konkrētā musulmaņu valstī, tur eksistencionālā līmenī, negūstot īpašu izplatību ārpus savas valsts robežām.[6] Cits autors Žils Kepels uzskata, ka islāmistu politiskie projekti un plāni dibināt islāma valsti netiek realizēti, tie neattaisno savu ideoloģiju, jo nav nodibināts Kalifāts.[7]

Islāmisma rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut arī islāmisma kustība, kas radās 19. gadsimtā bija atbilde uz tā laika notikumiem, tā spēcīgi balstījās uz iepriekšējo gadsimtu atjaunotājiem. Šīs kopīgās idejas radās dažādos kontekstos vietās, kā Indija, Arābija un Ziemeļāfrika, un kopīgi ir argumenti pret aklu imitāciju (taqlīd), kā arī fanātiska sekošana agrākajām likuma skolām (madhhabs).

Kopš 19. gadsimta vidus reliģiskās atjaunošanas un reformu tradīcijas attīstījās kā vēl nekad agrāk. Šis laikmets iezīmēja musulmaņu valstu militāro un politisko konfrontāciju ar Rietumiem, kurā tās smagi zaudēja gan militārajā, gan politiskajā, kā arī ekonomiskajā un intelektuālajā ziņā. Islāmisma rašanās bija atbilde uz Osmaņu impērijas sabrukuma daudzajām krīzēm, un kā alternatīva Rietumu un Austrumu ideoloģijām.[1] Daudzu musulmaņu reformistu acīs Rietumi izkopa labākas intelektuālās prasmes, kas bija atbildīgas par Rietumu varas pārākumu. Tā kā sadursmes starp šīm divām varām izvērtās pēkšņi un plašā mērogā, un musulmaņi saskārās ar ārkārtīgi strauju jaunu ideju pieplūdumu, viņiem bija maz laika, lai piemērotos jaunajam dzīves ritmam. Tāpēc bija svarīgi rast piemērotu atbildi, lai stātos pretī Rietumu pastiprinātajai ietekmei. Tā rezultātā visā musulmaņu pasaulē radās dažādas modernistu kustības.

Modernistu vidū reformas tematika bija plaši izplatīta. Tādas autoritātes kā Džamāls al Dīns al Afgānī ticēja, ka musulmaņi zem imperiālas varas var būt brīvi tikai tad, kad viņi pieņem pirmās islāma ummas (sabiedrības) aizrautību un mentalitāti.[8] Tāpat viņš apgalvoja, ka musulmaņiem būtu nepieciešama tāda pati reformistu kustība islāma mantojuma atjaunošanai kādas radās Eiropā Mārtiņa Lutera un citu reformistu darbības rezultātā. Daudziem modernistiem modernā laikmeta sākums lika izvērtēt islāma intelektuālās tradīcijas, kas nozīmēja atsacīšanos no agrīno intelektuāļu aklas sekošanas. Viņi argumentēja elastīgu islāma un avotu interpretāciju, kas musulmaņiem palīdzētu radīt institūcijas, kas atbilstu modernajiem apstākļiem. Atgriešanās pie islāma tā sākotnējā stadijā parādītu musulmaņu sabiedrībām nepieciešamo intelektuālo dinamiku, lai panāktu Rietumus. Tad islāms pasaulē iegūtu pienācīgu vietu, tomēr, lai to sasniegtu, bija nepieciešams reformēt politiskās, juridiskās un izglītības institūcijas.[9]

Islāmisma ideologi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arābijas pussala Muhammads bin Abd al Vahabs
Ēģipte Rašīds Rīda, Muhammads Abduhs, Hasans al Banna, Saijeds Kutbs
Indijas subkontintents Saijeds Ahmads Kāns, Muhammads Ikbāls, Abuls Alā Maudūdī
Irāna Džamāls al Dīns al Afgānī, Rūhollāhs Mūsavī Homeinī, Alī Šariatī, Alī Hamīneijī
Levante Muhammads Takidīns al Nabhānī, Ibn Taimija, Ibn Kaimija
Magreba Muhammads bin Alī al Sanūsī
Turcija Nāmiks Kemāls, Mehmets Ākifs

Islāmistu organizācijas mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Afganistāna Taliban
Libāna Hezbollah
Palestīna Hamās
Indijas subkontinents Jamaat-e-Islami
Transreģionālās Musulmaņu brālība, Al-Qaida, Hizb ut Tahrir, Islāma valsts

HAMAS[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Hamas

HAMAS ir akronīms no arābu vārdiem(Harakat Al-Muqawama Al-Islamia), vārds nozīmē “zīmogs”, nozīmē “Praviešu zīmogs- Muhammeds”. Tulkojumā nozīmē Islāma Pretošanās Kustība. Tā ir radikāli fundamentālistiskā islāma organizācija, kura kļuva aktīva intifādas sākumposmā, un darbojās, galvenokārt, Gazas reģionā, kā arī Jūdejā un Samarijā. Tā tika dibināta 1987. gadā, kā atzars no „Musulmaņu brālības” Palestīnas atzara, un no paša sākuma tā tika vadīta no MB puses. HAMAS dibinātāji ir divas personas, proti, šeihs Ahmeds Ismails Jassins un Abdels Azizs al-Rantissī. Šeihs Ahmeds Jassins vadīja HAMAS un bija tās līderis līdz savam arestam un apcietinājumam 1989. gadā.

‎

Pirms intifādas HAMAS izveidošanā nospēlēja lomu cita organizācija, proti, „Al-majama Al-Islami” asociācija Gāzas rajonā, kura kļuva par svarīgu rekrutēšanas avotu HAMAS teroraktu veikšanai. HAMAS veidošanā tika izmantota eksistējošā šīs asociācijas infrastruktūra. Un sākumposmā HAMAS darbojās zem dažādiem nosaukumiem, kā piemēram „Al- Tiar Al-Islami” („Islāma strauts”). Kad HAMAS kļuva aktīva Judajā un Samarijā, tad tā kļuva ietekmīgāka islāmistu organizācija reģionā, un intifadas laikā tā sāka spēlēt galveno lomu. Savā darbībā HAMAS izmanto teroraktus pret Izraēlu, ar mērķi atgūt Palestīnas teritoriju un dibināt Palestīnas valsti Izraēlas valsts vietā. Galvenais HAMAS mērķis ir formulēts kā džihāds par Palestīnas atbrīvošanu un Islāmiskās Palestīnas dibināšanu no Vidusjūras līdz pat Jordānas upei. Lai rekrutētu jaunus locekļus, tās darbība notiek ap mošejām un dienesta institūcijām. 2006.gada janvārī Palestīnas vēlēšanu kampaņā HAMAS uzvarēja, iegūstot vairākumu balsu.

HAMAS aktīvisti tiek iedalīti brigādēs. Pazīstamākā brigāde ir Izz al-Din al-Qassam brigāde, uz kuras rēķina ir daudz veiktu teroraktu gan pret Izraēlas pilsoņiem, gan pret Izraēlas militārajiem mērķiem. HAMAS palielināja savu aktivitāti īpaši 2002.-2003. gados. HAMAS atbalstītāju un locekļu precīzs skaits nav zināms. Bet aptuveni aprēķina, ka to skaits ir desmitiem tūkstošu. No ārvalstīm HAMAS saņem finansējumus no Irānas, no privātiem labdariem no arābu valstīm, bet primāri no Palestīnas ekspatriantiem no visas pasaules. Daži fondi, kas atbalsta HAMAS darbību, atrodas arī Rietumeiropā un Ziemeļamerikā. Mūsdienās HAMAS ir otrā spēcīgāka grupa pēc FATAH. Tā ir spēcīga opozīcija miera procesam reģionā, opozīcija sekulārajiem nacionālistiem. HAMAS ideoloģija ir aizgūta no "Musulmaņu brālības". „Islāma līgumā”, dokumentā, kuru HAMAS nopublicēja 1988.gadā, tā definē sevi kā „Musulmaņu brālības Palestīnas atzaru”. Bet ir novērojama atšķirība un dažādība starp HAMAS prioritātēm un "Musulmaņu brālības" mērķiem reģionā. Piemēram jautājumā par džihādu. Ja "Musulmaņu brālība" vēlas iedibināt islāmu visā musulmaņu pasaulē vispirms, un tikai pēc tam ar džihādu pret Izraēlu atbrīvot Palestīnu. Tad HAMAS pretēji, uzsver džihādu kā vienīgu līdzekli Palestīnas atbrīvošanai. HAMAS definē džihādu kā katra musulmaņa individuālo pienākumu. Galvenais HAMAS mērķis ir islāma valsts dibināšana Palestīnā caur intifādu un džihādu. HAMAS ir vienlaikus nacionālistiskā kustība ar fokusu uz Palestīnu un palestīniešiem, un vienlaikus saredz sevi vienā rindā ar citām islāmistu organizācijām, kā daļu no transnacionālās islāmistu kustības. HAMAS noraida Izraēlas valsts eksistences faktu, un vēlas lai tā pamestu tai okupētas 1967. gadā teritorijas, arī atteiktos no Judajas un Samarijas (Rietumu krasts) un Gāzas teritorijas. Struktūra: Gāzā, Judajā un Samarijā HAMAS balstās uz kombinācijas no reģionālajām un funkcionālajām organizācijām. Tādējādi daži identiskie nogrupējumi darbojas paralēli katrā reģionā. HAMAS, kā organizācija, sastāv no dažādiem neatkarīgajiem līmeņiem. -Infrastruktūra (dawa) — nodarbojas ar rekrutēšanu, finansiālā atbalsta izplatīšanu -Varmācības īstenošana intifādas kontekstā -Drošība (aman) — informācijas vākšana par sadarbību ar specdienestiem. Šī informācija nokļūst tā saucamajā „trieciena komitejā”, pēc tam aizdomīgas personas tiek nogalinātas -Publikācijas (al-‘alam) — skrejlapas, propagandas materiāli. Militārajā aspektā HAMAS sastāv no divām militārām grupām: „Palestīnas svētie karotāji” (Al-Mujahidūn Al-Falestiniūn), kas darbojas pret Izraēlu; un Drošības sekcija (Jehaz Aman) — kas vāc informāciju.

Hizballah[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Hizballah

Hizballah tika dibināta 1982. gada jūnijā Libānas kara laikā, kā pretošanās kustība, lai cīnītos pret Izraēlas iebrukumu Libānā. To izveidoja Libānas šiītu grupa, kas sevi pasludināja par „Allāha partiju” (hizb-allah). Hizballah radās Libānas šiītu minoritātes vidē, kas vienmēr Libānā bija apspiesta un politiski pasīva. Hizballah ir ideoloģiski iedvesmota no Irānas Revolūcijas un Ajatollas Homeinī mācības. Hizballah organizācijai ir divi atbalsta avoti, proti, Irāna un Sīrija, kaut arī Hizballah neatbalsta Sīrijas sekulāro valdīšanas formu. Libānas Hizballah faktiski kļuva par Irānas partijas atzaru ar tādu pašu nosaukumu. Katru gadu Hizballah saņem finansiālo atbalstu no Irānas puses divdesmit miljonu dolāru apmērā. Bez Irānas un Sīrijas palīdzības, Hizballah tiek finansēta no labdarības fondiem, piemēram, „Pašnāvnieku labdarības” (Bonyad-e Shahid) fonda, kā arī no citiem fondiem, kurus uztur radikālā islāma institūcijas. Tās augstākais pārvaldes orgāns ir Konsultatīvais Koncils (Majlis al- Shura), kuru vada Hasāns Nasrallā (Hasan Nasrallah). Hizballah darbība pret Izraēlu tiek īstenota sekojošos veidos: teroristu un kolaboracionistu nosūtīšana caur Izraēlas- Libānas robežu, izmantojot ārzemju dokumentus; teroristisko grupu izveidošana pašā Izraēlā: Jūdajā, Samārijā un Gazas Sektorā; ieroču un teroristu kontrabanda Izraēlā; finansiālais atbalsts Palestīnas teroristu organizācijām. Kopš 2003. gada ir novērojama sadarbība starp Hizballah Libānā un teroristiskajām vienībām Palestīnā, īpaši ar Tanzim, Al- Jihad Islami un HAMAS. Hizballah organizācijā ir 300- 400 kaujinieku, bet rezervē ir līdz 3 tūkstošiem. Hizballah darbojas Libānā Al- Bikas (Al- Biqa’) ielejā, Beirūtas dienvidu rajonā un Libānas dienvidos. Saskaņā ar Izraēlas pozīciju, Hizballah organizācija ir Irānas ārējās politikas izpausme, īpaši attiecībā uz pašu Izraēlu, kaut arī Hizballah oficiāli ir Libānas izcelsmes organizācija. Ja Irāna atbalsta Hizballah tā iemesla dēļ, ka tā ir šiītu organizācija, tad Sīrija to finansējot, cer ar tās palīdzību atgūt Golanu augstieni, kuru 1967. gadā okupēja Izraēla. Sīrija arī palīdzēja saglabāt Hizballah organizāciju 1988.- 1989. gadu konfliktā ar citu Libānas radikālā šiītu islāma organizāciju AMAL (Libānas Pretošanās Nodaļas, Afwaj al- Muqawamah al- Lubnaniyyah). Hizballah organizāciju atbalsta arī Palestīnas bēgļi, kas dzīvo Libānā un sastāda 10% no kopējā iedzīvotāju skaita. Hizballah mērķis ir arī Palestīnas valsts izveidošana ar galvaspilsētu Jeruzālemē (al- Quds). Bez palestīniešiem, Hizballah atbalsta arī Libānas kristieši, kuri sastāda 40% no tās iedzīvotājiem, un visticāmāk, tos piesaista Hizballah piedāvātas sociālās garantijas. Hizballah ir izveidojusi savus tīklus arī Eiropā, Āfrikā un Dienvidamerikā. Eiropas Demokrātijas Fonda vecākais loceklis, vācietis Aleksandrs Ricmans ierosināja diskusiju par Hizballah organizācijas atzīšanu par teroristisku un tās darbības aizliegšanu Eiropas valstīs.[10] Jāsaka, ka Eiropas valstis ilgi nepievērsa uzmanības Hizballah darbībai savā teritorijā, kas ilgst jau divdesmit gadu garumā. Tā, Vācijā Hizballah ir atbildīga par Irānas opozīcijas politiķu noslepkavošanu Berlīnē 1992. gadā. Vācijā Hizballah organizāciju oficiāli atbalsta 900 tās sekotāju, tās atbalstītāji ir atrodami arī citās Eiropas valstīs.

Hizb al-Tahrir[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hizb al- Tahrir ir dibināta 1952. gadā Palestīnā, Jeruzālemē. Tās dibinātājs ir palestīnietis šeihs Muhammeds Takiddīns al- Nabhani (1909—1979), kas bija islāma zinātnieks un jurists.Hizb al-Tahrir uzskata par „Musulamaņu Brālības” frakciju. Šis viedoklis pamatojas uz fakta, ka daudzi tās locekļi, to skaitā arī pats Al- Nabhani nāca no „Musulamaņu Brālības” aprindām, un viņi uzskatīja to par pārāk konservatīvu, apsūdzot to sadarbībā ar valdošo režīmu. Hizb al- Tahrir bija tā laika politiskā partija, kuras ideoloģija bija islāms, un mērķis- Kalifāta jeb Islāma valsts izveidošana. Neskatoties uz tās vajāšanu atsevišķajos reģionos, partija darbojās Tuvajos Austrumos, Āfrikā, Āzijā un pēdējā laikā, kļūstot par starptautisku organizāciju, ASV un Eiropā. Nabhani raksti izrāda raizes par arābu- musulmaņu valstīm, kas atrodas rietumu ietekmē. Viņa pamatmērķis bija apvienot tās vienā Kalifātā, kurā varētu atsākt islāma dzīvesveidu. Tā kā arābu zemes atradās sekulāro politisko režīmu varā, Nabhani šīs valstis pieskaitīja pie rietumu pasaules, nosaucot tās par „neticības zemi” (dar al-kufr), nosaucot to līderus par neticīgajiem, kas nespēj valdīt saskaņā ar Allāha atklāsmi. Lai gāztu to neislāmiskās politiskās sistēmas, viņš izplatīja alternatīvas politiskās idejas, atvasinātās no islāma ideoloģijas, un aicināja īstenot intelektuālo revolūciju, kas vestu pie politiskās revolūcijas, kas transformētu sabiedrības galvenās institūcijas. Atšķirībā no citiem Palestīnas izcelsmes islāmistu organizācijām, Hizb al- Tahrir neuzskata Palestīnas problēmu par galveno savā ideoloģijā, un uz tās nefokusējas, kaut arī ir zināms, ka 1948. gada notikums kļuva par iemeslu Nabhani iniciatīvai partijas izveidošanai 1952. gadā. Hizb al-Tahrir līderis tagad ir šeihs Ata Abu Al- Rišta (Sheikh Ata Abu Al-Rishta). 1980. gados tās atzari tika izveidoti vairākās Eiropas valstīs, tādās kā, Vācija un Austrija, kur HT koncentrēja savu uzmanību uz musulmaņu viesstrādniekiem un studentiem, izplatot ārpus mošejām žurnālu Al- Khilafa. Pirmā Eiropas valsts, kas aizliedza Hizb al-Tahrir darbību, kļuva Vācija, kad 2003. gada janvārī HT darbību apturēja tās antisemitiskās propagandas dēļ.

Lielbritānijā Hizb al-Tahrir savu centru dibināja 1980. gadu sākumā, kad daži tās aktīvisti no Tuvo Austrumu valstīm bija spiesti emigrēt un tur palikt. Tie no sākuma ietekmēja tos musulmaņus, kas bija pagaidu iemītnieki, galvenokārt, studenti un viesstrādnieki, kā arī otrās paaudzes jaunie musulmaņi. Hizb al-Tahrir darbojas Londonā un apkārtējos rajonos ar lielu musulmaņu iedzīvotāju skaitu (Birmingemā, Bredfordā, Šefildā). Sākotnēji tās darbība fokusējās uz arābiem, bet vēlāk uz Turcijas, Somālijas un Pakistānas izcelsmes imigrantiem. Partijas mērķis sākotnējā periodā bija izveidot potenciālus aktīvistus, kas turpinātu tās mērķu īstenošanu arī pēc atgriešanas savās valstīs. 1990. gados rekrutēšana kļuva īpaši veiksmīga Āzijas kopienu vidū. Lielbritānijas Hizb al-Tahrir atzars publicēja žurnālus Al- Fajr angļu valodā un Al- Khilafa arābu, vēlāk arī angļu valodā. 1980. gadu beigās un 1990. gadu sākumā Lielbritānijas musulmaņu kopienas apzinājās HT kustības ekspansiju. 1993. gadā HT publisko uzmanību saviļņoja ar intensīvu skrejlapu izplatīšanas kampaņu ar provokatoriskiem antisemītiskiem virsrakstiem (piemēram, „Miers ar Izraēlu ir noziegums pret islāmu”), lekcijām universitātēs un mošejās, aicinot uz džihādu pret ebrejiem Palestīnā. Pēc ebreju kopienas protesta reakcijas, universitāšu pārvaldes apšaubīja savas atļaujas došanu izmantot universitāšu telpas Hizb al-Tahrir runātājiem, un turpmāk aizliedza. Hizb al-Tahrir, savukārt atbildēja ar sekojošo: „Kad cilvēkiem, tādiem kā Salmanam Rušdi, ir tiesības kropļot islāmu un pazemot musulmaņus, bet mēs nevaram pat rīkot satikšanās, lai diskutētu par mūsu reliģiju, tad kaut kas nav kārtībā ar Britāniju”.[11] No Hizb al-Tahrir publikācijām Lielbritānijā var secināt, ka tā nav tikai antisemītiska, bet arī homofobiska un rasistiska, jo citēja hadīsu, kurā hinduisti nosaukti par „necivilizētiem mežoņiem”. Hizb al-Tahrir radikālā platforma ātri piesaistīja masu medija uzmanību. Šāds Hizb al-Tahrir raksturojums kļuva par vispārējo publisko viedokli, un tā ātri tika nosaukta par „britu islāma radikālo bumbu ar laika degli”, un uzskatīta par „visietekmīgāko no Lielbritānijas jaunajām radikālajām grupām”. Hizb al-Tahrir koncentrējas uz Londonas Universitātēm un koledžām (to starpā, Līdsa, Mančestras, Šefildas, Bristoles, Nottingemas), kopumā tā ir aktīva vairāk nekā piecdesmit universitāšu pilsētiņās. Un 1994. gada martā tā tika aizliegta Birmingemas Centrālanglijas universitātē. Šāda veiksmīga Hizb al-Tahrir aktivitāte universitātēs, īpaši Āzijas izcelsmes studentu vidū, ir izskaidrojama ar faktu, ka tie ir attālināti no stingriem etniskajiem pamatiem, kas raksturo mošejas kontekstu, kas padara viņus par izturīgiem pret partijas ideoloģiju. Studējot koledžās, viņi kļūst jutīgi attiecībā uz priekšstatu par vienu vispasaules islāma Kalifātu, kas ietilpina visas etniskās un klanu atšķirības, un veido Britānijas Āzijas musulmaņu kopienas. Hizb al-Tahrir potenciālo auditoriju veido jaunie musulmaņi vecumā jaunāki par divdesmit pieciem gadiem, kas nāk no socio-ekonomiski neprivileģētas vides, kas cieš no bezdarba un rasu diskriminācijas. Caur ideoloģisko apstrādi, Hizb al-Tahrir sniedz atsvešinātai musulmaņu jaunatnei piederības sajūtu un skaidru atbildi uz savas identitātes meklējumu.

Al-Qaeda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Al-Qaeda

Al-Qaeda tulkojumā nozīmē “bāze”. Tā ir starptautisskā teroristiskā organizācija ar tās filiālu tīklu daudzās pasaules valstīs. To 1988. gadā dibināja Osama bin Ladens, kas nāk no Saūda Arābijas. Viņš dzimis Džiddas pilsētā, 1974. gadā pabeidza ekonomisko fakultāti karaļa Abdela Aziza universitātē. Viņa tēvs Muhammeds Avads bin Ladens nāk no Jemenas, un bija lielākās celtniecības kompānijas Bin Laden Group īpašnieks. Osama ir 17.bērns ģimenē no 52 bērniem. Viņa tēvam bija 20 sievas un Osama bija 10. sievas dēls. Bez tēva kapitāla, ģimeni atbalstīja pats Saūda Arābijas monarhs. 1975. gadā tēvs gāja bojā aviokatastrofā, un Osama kļūst par tēva īpašumu īpašnieku. Viņam pieder Sudānas celtniecības kompānija Al-Hidžra, Al-Šamal bankas akcijas, Taba investīciju concerns. Jau 16 gadu vecumā Osama pievienojās vienai no Saūda Arābijas fundamentālistu kustībām. Osama bija precējies 3 reizes, viņam ir divi dēli. Pēdējā viņa sieva ir talību līdera mullas Omara meita. Bin Ladens sāka savu teroristisko un politisko karjeru Afganistānā Afganistānas kara laikā 1979. gadā. Uzzinot par Padomju armijas ienākšanu Afganistānā, viņš devās turp. Tur viņš izveidoja celtniecības organizācijas, kas veica ceļu un tuneļu būvdarbus islāma opozīcijas interesēs. Paralēli Bin Ladens piedalījās kara darbībās. Izmantojot savus finansiālos līdzekļus, izmantojot tīklu Maktab al-kadamat, viņš vervēja jaunus locekļus visapkārt pasaulei, kuri vēlējās būt līdzdalīgiem džihādā pret PSRS. Būtisku lomu Bin Ladena tapšanā par islāma fundamentālistu organizācijas līderu, nospēlēja ASV izlūkdienesti, kuri atbalstīja materiāli un tehniski afgāņu opozīciju.

Kopš 1988. gada Bin Ladena intereses jau mazāk saistās ar Afganistānu, un vairāk ar islāmistu starptautisko darbību. Afganistānas kara laikā izveidojās profesionāli sagatavoti kaujinieki, spējīgi efektīvi karot. Tuvo Austrumu mudžahedi sāka pievienoties dažādām islāmistu organizācijām. Viņi piedalījās karadarbībās Somalijā, Bosnijā, Kosovā, Čečenijā, Tadžikistānā. Al-Kāidas pamatlocekļus sastāda Afganistānas kara veterāni jeb mudžahedi. Uzskata, ka bez teroraktu veikšanas, šī organizācija nodarbojas ar jaunu islāmistu vienību izveidošanu un jau esošo radikalizēšanu. Al-Kāidas pamatmērķis ir laicīgo politisko režīmu gāšana arābu valstīs un teokrātiskās iekārtas ieviešana, Šariāta normu ieviešana, un perspektīvā visu musulmanu valstu apvienošana vienā Kalifātā. Al-Kāida darbojas pret rietumu valstu ietekmi uz arābu reģionu, īpaši pret ASV. Tā cenšas izraidīt ASV karaspēkus no Persijas līča reģiona valstīm, it īpaši no Saūda Arābijas. Par vēl vienu svarīgu prioritāti ir Izraēlas valsts likvidēšana. Sākot no 1994. gada galvenā Al-Kāidas bāze kļūst Sudānā, kurā viņš ceļ dažādas rūpniecības, veic investīcijas ražošanā, ceļu būvniecībā, bankās, eksporta-importa operācijās. No rūpniecības Bin Ladens saņem ienākumus desmitiem miljonu dolāru, kas viņam ļauj uzturēt teroristu kontingentu. 1996. gada maijā ASV valdības spiediena rezultātā uz Sudānu, Bin Ladens spiests pamest šo valsti. Kopš tā laika viņš no jauna apmetās Afganistānā. Al-Kāida saredz visu notiekošo Tuvajos Austrumos, kā patieso musulmaņu cīņu pret islāma ķeceriem. ASV karaspēka klātbūtne Saūda Arābijā, saskaņā ar Bin Ladenu, ir jaunais kristīgo rietumu režīmu Krusta karš pret musulmaņu austrumiem, kā islāma “svētvietu okupācija”, kas ir papildus motīvs pretamerikāņu noskaņām. Paiet 10 gadi pēc Al-Kāidas izveidošanas, un 1998. gadā Bin Ladens proklamēja islāmistu teroristu apvienotās organizācijas izveidošanu “Islāma pasaules fronte cīņai pret jūdiem un krustnešiem” (Al-Jabhah al-Islamiyyah al-‘Alamiyyah li-Qital al-Yuhud wal-Salibiyyin). Šīs frontes izveidotāju vidū bija Al-Zavāhiri (Al-Jihad, Ēģipte), Rifai Ahmad Taha (Gamaa al-Islamija), un daži Pakistānas islāmistu nogrupējumu līderi. Frontē arī ir iekļauti Kašmiras, Bangladešas un Afganistānas organizāciju militārie atzari. Visas šīs organizācijas koordinē darbības aiz Al-Kāidas vadības vienotājām struktūrām. Katras organizācijas pārstāvji noteica kārtējā uzbrukuma objektu. Sadarbība īstenojās kara okupāciju veikšanas līmenī, bet pašas organizācijas darbojās neatkarīgi. Pateicoties plašam atbalstītāju tīklam ASV, Eiropā un Āzijā, Bin Ladens vada savu organizāciju, izmantojot pēdējā laika tehniskos paņēmienus- internetu, faksu, satelīttelefonus. Al-Kāida veic teroraktus pret ASV pilsoņiem jebkurā pasaules valstī ar sekojošiem mērķiem: demoralizēt amerikāņus un spiest pamest arābu valstis, neiejaukties musulmaņu valstu lietās, ietekmēt Persijas līča valstis ar mērķi spiest arābus atteikties no ASV atbalstīšanas.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 «A Short History of Islamism». Newsweek (angļu). 2015-01-10. Skatīts: 2021-11-26.
  2. Yapp, M.E. (2004). "Islam and Islamism". Middle Eastern Studies 40:2: 161-162.
  3. «fundamentalism | Study, Types, & Facts | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2021-11-26.
  4. J.L. Esposito. The Islamic Threat: Myth or Reality?. Oxford : Oxford University Press, 1992. 7-8. lpp.
  5. J. E. Campo. Encyclopedia of Islam. New York : Infobase Publishing, 2009. 376–377. lpp.
  6. Olivier Roy, The Failure of Political Islam,London: I. B. Tauris Publishers, 1994.
  7. Gilles Kepel, Jihad: The Trail of political Islam,London: I.B. Tauris & Co Ltd., 2002.
  8. S.J.D. al-Afghānī, A.H. Hāirī (1971). "Afghānī on the Decline of Islam". Die Welt des Islams New Series 13.1/2: 124.
  9. Esposito, L. J Shahin E. E. The Oxford Handbook of Islam and Politics. New York : Oxford University Press, 2013. 31. lpp.
  10. “Middle East: Terrorism Expert Calls For Ban On Hizballah In Europe” Pieejams interneta: http://www.rferl.org/featuresarticle/2007/08/2eb4b9a1-4e04-420e-bfb3-2aad70344baa.html Archived 2008. gada 12. martā, Wayback Machine vietnē.
  11. Suha Taji-Farouki, A Fundamental Quest Hizb al-Tahrir and the Search for the Islamic Caliphate (London: Grey Seal, 1996).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]