Rietumukrainas Tautas Republika

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Republikas teritorija

Rietumukrainas Tautas Republika (ukraiņu: Західноукраїнська Народна Республіка) bija starptautiski neatzīta valsts, kas pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma pastāvēja bijušās Galīcijas un Lodomērijas karalistes teritorijā 1918. gada beigās un 1919. gada sākumā.

Atbilstoši 1910. Austroungārijas tautas skaitīšanai, šeit dzīvoja ap 5,4 miljoniem cilvēku, no kuriem 60% bija ukraiņi, 25% poļi un 12% ebreji. Kamēr ukraiņi bija zemnieki, pilsētās dominēja poļi un ebreji. Sabrūkot impērijām, atdzima Polijas valsts, kas vēlējās kontrolēt poļu apdzīvoto Ļvovu. Lai apsteigtu poļus, Austroungārijas, Galīcijas un Bukovinas parlamentos pārstāvētie ukraiņu deputāti 1918. gada 1. novembrī pasludināja neatkarīgu Rietumukrainas Tautas Republiku. Ļvovā sākās poļu sacelšanās, kas sagrāba pilsētu, nevēloties atrasties ukraiņu republikā, sākās Poļu-ukraiņu karš. Situāciju reģionā sarežģīja vēl divu pundurvalstiņu pasludināšana.

1918. gada 1. decembrī Rietumukrainas Tautas Republika vienojās par apvienošanos ar Ukrainas Tautas Republiku, ko oficiāli pasludināja 1919. gada 22. janvārī. Ņemot vērā Rietumukrainas atšķirīgo vēsturi un attīstību, tai bija paredzēta autonomija Ukrainas sastāvā. Abu republiku apvienošanās kara apstākļos bija tīri formāla. Kamēr Rietumukraina karoja ar poļiem, Ukrainas ienaidnieks bija padomju Krievijas Sarkanā armija. Pie Austroungārijas kārtības un disciplīnas pieradušos Rietumukrainas politiķus un kareivjus nepatīkami pārsteidza pārējā Ukrainā valdošais radikālais haoss.

Lai arī Rietumukrainas Tautas Republikas armijas spēkiem izdevās atsist sākotnējos Polijas uzbrukumus, līdz 1919. gada jūlijam poļiem izdevās iekarot visu republikas teritoriju. Valdība pārcēlās uz Kamjanecu-Podiļsku. Neliela armijas daļa bēga uz Čehoslovākiju, kamēr 50 000 kareivju atkāpās uz Ukrainas Tautas Republiku. Trimdas valdības un Kijevas valdību attiecības bija saspringtas. Kamēr Rietumukrainas vadītāji domāja, ka Sarkanā armija varētu palīdzēt karā pret poļiem, Ukrainas vadītājs Simons Petļura cerēja uz poļu atbalstu karā pret boļševikiem. Rietumukraiņu armijas pārstāvji sāka sarunas ar Balto armiju, un 1919. gada novembrī pārgāja Balto pakļautībā. Rietumukrainas valdība 15. novembrī devās trimdā uz Vīni.

1921. gada 23. februārī Tautu Savienība paziņoja, ka Galīcija nav Polijas daļa, un poļu okupācijas karaspēks šeit tikai uztur kārtību. Ņemot vērā situāciju pēc Krievijas pilsoņu kara un poļu-padomju kara, 1923. gada 14. martā Tautu Savienība atļāva Galīcijas iekļaušanu Polijā, ar noteikumu, ka tai piešķir autonomiju. Rietumukrainas Tautas Republikas trimdas valdība beidza pastāvēt, bet poļi ignorēja lēmumu par autonomiju ukraiņiem.