Galīcijas un Lodomērijas Karaliste
Galīcijas un Lodomērijas Karaliste ar Krakovas lielhercogisti un Aušvicas un Zatoras hercogistēm bija Austrijas Hābsburgu zemju, vēlāk Austrijas Impērijas un Austroungārijas teritorija, kas tika izveidota Polijas-Lietuvas dalīšanu rezultātā iegūtajās zemēs. Pastāvēja no 1772. gada līdz 1918. gadam. Atradās vēsturisko Mazpolijas un Galīcijas-Volīnijas kņazistes zemēs. Galvaspilsēta atradās Lembergā, mūsdienu Ļvivā. Galīcijas nosaukums un provinces jaunākā vēsture sākas 1772. gadā, kad pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas laikā šo teritoriju ieguva Hābsburgu valdniece Marija Terēzija. Galīcijas un Lodomērijas Karalistes nosaukums cēlies no senās Galīcijas un Vladimirijas (Volīnijas) Karalistes nosaukuma vācu valodā.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mazpolija jau no 11. gadsimta bija pirmās Polijas Karalistes kodols, ar Krakovu, kā Polijas galvaspilsētu. Austrumos no Polijas no 1140. līdz 1199. gadam Galīcijā pastāvēja Kijivas Krievzemē ietilpstošā Galīcijas kņaziste ar galvaspilsētu Galičā. 1199. gadā Galīcijas kņazisti apvienojot ar Volīnijas kņazisti, tika izveidota Galīcijas-Volīnijas kņaziste, kas 13. gadsimta otrajā pusē kļuva par karalisti Daniela Romanoviča vadībā.
Ungārijas Karalistes valdnieks Andrāšs II 1205. gadā tika kronēts par Galīcijas-Volīnijas karali, papildus saviem Ungārijas, Dalmācijas, Horvātijas, Romas, Serbijas karaļa tituliem.
1392. gadā Galīcijas-Volīnijas teritoriju savā starpā sadalīja Polijas Karaliste un Lietuvas dižkunigaitija. Ungārijas karaļi līdz 1527. gadam turpināja izmantot Galīcijas un Volīnijas karaļa titulu. To pārmantoja Austrijas Hābsburgu monarhi, kas ar šīm senajām tiesībām pamatoja līdzdalību pirmajā Polijas-Lietuvas dalīšanā 1772. gadā, kad Mazpolijas un Galīcijas (bet ne Volīnijas) teritorija nonāca Hābsburgu varā.
Hābsburgu vara
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jauniegūtās zemes pārdēvēja par Galīciju un Lodomēriju un pārveidoja par kroņa karalisti. Tālāko Polijas-Lietuvas dalīšanu rezultātā karalistei uz laiku pievienoja arī Bukovinas teritoriju, kas pēc 1849. gada tika nodalīta. Mazovijas zemes karalistei pievienoja kā Jauno Galīciju.
1772. gada augustā pēc jaunās provinces iegūšanas to plānoja nosaukt par Lembergas lielhercogisti, taču oktobrī, Hābsburgu varu oficiāli nodibinot, tika pasludināta Galīcijas un Lodomērijas Karaliste. Teritoriju veido bijusī Rutēnijas vojevodiste ar centru Ļvivā un daļa Mazpolijas, kuras centrs Krakova, palika Polijas-Lietuvas sastāvā.[1] 1845. gadā Austrijas Impērija anektēja un Galīcijai pievienoja Krakovas republiku.
Teritorija bija etniski dažāda. Rietumos dominēja poļi, bet austrumos rutēņi. Ebreji šeit lielā skaitā dzīvoja kopš Kazimira III Lielā laika, un to vidū plaši izplatīts bija hasīdisms. Mainot poļu laikā ieviesto pārvaldes sistēmu, karalistes ebrejus pakļāva vienam virsrabīnam (Landesrabin). 1787. ebrejiem uzlika par pienākumu sākt lietot uzvārdus. 1788. gadā ebrejus pakļāva karaklausībai.[1]
Galvenie lauksaimniecības produkti bija auzas un mieži. Audzēja arī linus, bietes un tabaku. Galīcija bija slavena ar medu. Šeit lielos apjomos ieguva sāli un vēlāk arī nedaudz naftas. Svarīgi tirdzniecības centri bija Brodi, Ternopiļa, Kolomija, Pšemisla un Jaroslava.
Pēc Austroungārijas sadalīšanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Pirmās pasaules kara Mazpolija, Galīcija un Volīnija tika iekļautas Polijas Otrās Republikas sastāvā, Otrā pasaules kara Polijas kampaņas laikā to iekaroja Vērmahts un Sarkanā armija, pēc 1991. gada tās ir Polijas Republikas (rietumdaļa) un Ukrainas Republikas (austrumdaļa) sastāvā.