Rolands Kaņeps
| Rolands Kaņeps | |
|---|---|
 Rolanda Kaņepa glezna "Sargeņģelis" (1988) | |
| Dzimis |
1925. gada 10. novembrī Rīga,  Latvija |
| Miris |
2011. gada 18. februārī Ņūrošela,  ASV |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | glezniecība |
| Apbalvojumi | PBLA Kultūras fonda godalga |
Rolands Kaņeps (dzimis 1925. gada 10. novembrī Rīgā, miris 2011. gada 18. februārī Ņūrošelā, Ņūdžersijas štatā, ASV) bija latviešu trimdas gleznotājs, ievērojams ar figurālām kompozīcijām, kurām raksturīgs provokatīvs saturs.
Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
R. Kaņeps uzaudzis Rīgā, mācījās Rīgas 1. pilsētas ģimnāzijā, kur viņa pedagogs bija gleznotājs Jēkabs Strazdiņš. No 1938. līdz 1944. gadam viņš mācījās gleznotāja Jāņa Tilberga studijā. Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā R. Kaņeps devās bēgļu gaitās uz Austriju, kur dzīvoja kopā ar gleznotāju Kārli Neili un piedalījās mākslinieku ģildes Berufsvereinigung der bildenden Kunstler Osterreich gleznu izstādēs Zalcburgā, Lincā, Rīdā un Grācā. Par Kaņepa gleznām austriešu presē ("Linzer Volksblatt", "Oberosterreichische Nachrichten") vairākkārt tika publicētas atzinīgas atsauksmes.[1]
1949. gadā R. Kaņeps izceļoja uz ASV un apmetās Ņujorkā. 1951. gadā viņu iesauca ASV armijā un nosūtīja uz Eiropu, kur līdzās dienestam viņam bija iespēja pētīt mākslas darbus Francijas, Anglijas, Vācijas un Itālijas muzejos. 1953. gada pavasarī pēc demobilizēšanās Kaņeps atgriezās Ņujorkā un turpināja gleznot. 1955. gadā Ņujorkā notika jauno latviešu mākslinieku izstāde, kurā, kā atzīmēja recenzente Mudīte Austriņa, izcēlās septiņas Kaņepa lielformāta gleznas.[2] 1960. gadu sākumā Kaņeps piedalījās vairākās latviešu mākslas izstādēs, pēc tam viņa vārds no laikrakstu apskatiem pazuda līdz 1980. gadu sākumam.
Sākot no 1980. gadiem, Kaņeps aktīvi piedalījās latviešu un baltiešu tēlotājmākslas izstādēs, viņš darbojās arī kā mākslas izstāžu iekārtotājs. 1987. gadā viņa darbi nonāca arī Latvijā. Gleznotājs Uldis Zemzaris pēc izstādes rakstīja, ka R. Kaņepa simboliskās un alegoriskās gleznas ir krasi atšķirīgas no visu pārējo pārstāvēto mākslinieku darbiem.[3]
1997. gadā R. Kaņepam piešķīra PBLA Kultūras fonda godalgu par ieguldījumu trimdas latviešu glezniecībā, žurnālā "Latvju Māksla" 1998. gadā tika publicēts Eleonoras Šturmas raksts par viņa daiļradi.[4] Šajā laikā R. Kaņepa veselība pasliktinājās, pēdējo mūža gadu viņš pavadīja veco ļaužu mītnē. Gleznotājs miris 2011. gada 18. februārī Ņūrošelē (New Rochelle), Ņūdžersijas štatā ASV. Viņa izvadīšana notika tā paša gada 29. maijā Katskiļu Brāļu kapos.
2017. gadā mākslinieka darbi tika pārvesti uz Latviju, tie nokļuva Nacionālā mākslas muzeja krājumā un Pasaules latviešu mākslas centra krājumā Cēsīs. 2017. gada 30. jūnijā Pasaules latviešu mākslas centrā tika atklāta diasporas latviešu mākslas izstāde "Ar Latvijas vārdu pasaules telpā", kurā iekļautas arī 14 Kaņepa gleznas.[5] 2018. gadā Kaņepa gleznas iekļautas latviešu diasporas mākslas izstādē "Pārvietojamās ainavas".
2020. gada 3. jūnijā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs tiek atklāta pirmā R. Kaņepa gleznu retrospekcija "Tēlu karuselis".[6]
2024. gada 11. maijā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāj izstādi "Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps".[7]
Glezniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
R. Kaņepa glezniecība laika gaitā piedzīvoja lielas pārmaiņas. Sākotnēji gleznojis reālistiskā manierē, viņš 50. gados sāka eksperimentēt ar modernistiskiem paņēmieniem (piemēram, "Trīs plikņi", 1954[8]), par kuriem Jānis Krēsliņš rakstīja: "Kaņeps zināmu laiku glezno „mežonīgi” — ļoti pastozi, bieziem triepieniem, intensīvām krasam, interesantām apdarēm — vairāk vērības veltījot arī gleznu uzbūvei. Dažas šī laika gleznas izskatās kā nule uzarts lauks."[9]
70. gados Kaņeps nonāca pie sava oriģināla glezniecības stila. Viņš gleznoja figurālas kompozīcijas, kas balstītas uz bībeles un antīkās mitoloģijas sižetiem, savus varoņus ietērpdams mūsdienu cilvēku apģērbā, nereti attēlodams kailus vai puskailus (svēto Antoniju, svēto Sebastianu, Jēzu u.c.) un ievietodams sadzīviskā mūsdienu vidē (piemēram, "Sv. Sebastiāna līķa atrašana", 1989).[10] Šāda glezniecība nereti izpelnījās trimdas publikas nosodījumu.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Jānis Krēsliņš. Rolands Kaņeps. Latvju Māksla, 1986, Nr. 12.
- ↑ Mudīte Austriņa. „Es” nav pārdodams. Laiks, 1955, 3. dec.
- ↑ Uldis Zemzaris. Svešatnes tautiešu māksla Rīgā. Karogs, 1988, Nr. 1.
- ↑ Eleonora Šturma. Rolands Kaņeps. Latvju Māksla. 1998, Nr. 24.
- ↑ «Cēsīs izstādīs ārzemju latviešu mākslas darbus». Pilseta24.lv. 2017. gada 30. jūn.
- ↑ Cēsīs atklās Ņujorkas «Elles ķēķa» mākslinieka Rolanda Kaņepa darbu izstādi. LSM.lv.
- ↑ Svētā nopietnībā Rolands Kaņeps. lnmm.lv.
- ↑ «JG27 Dzeja. Aina Kraujiete, Linards Tauns, Velta Sniķere, Ivars Lindbergs, Roberts Mūks». zagarins.net.
- ↑ «JG27 Intervija ar Kārli Neili; Rolands Kaņeps». zagarins.net.
- ↑ «JG176 Roland Kaņeps. Sv. Sebastijāņa līķa atrašana». zagarins.net.
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Rolands Kaņeps. Tēlu karuselis: izstādes katalogs. Red. Dainis Mjartāns. Cēsis: Pasaules latviešu mākslas centrs, 2020.