Sēnalainā dižsardzene

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sēnalainā dižsardzene
Macrolepiota excoriata
Sēnalainā dižsardzene
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
KārtaAtmateņu rinda (Agaricales)
DzimtaAtmateņu dzimta (Agaricaceae)
ĢintsDižsardzenes (Macrolepiota)
SugaSēnalainā dižsardzene (M. excoriata)
Sēnalainā dižsardzene Vikikrātuvē

Sēnalainā dižsardzene, agrāk sēnalainā saulsardzene (Macrolepiota excoriata) ir Latvijā bieža atmateņu dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Sugai ārpus Latvijas zināmas vairākas varietātes, kurām zvīņas var būt augšup saceltas vai pieguļošas ar paceltām maliņām, virsma balta vai viegli brūngana.

Sēnes apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sēnalainās dižsardzenes zvīņas dažām varietātēm jau jaunībā ir augstu saceltas
J.Šēfera 1762. gada zīmējums
A.Šmalfusa 1897. gada zīmējums
  • Cepurīte: krāsa sākumā balta ar brūnu vidu, vēlāk ar retās neregulārās pelēkbrūnās vai gaiši pelēkās zvīņās saplaisājušu virsmiziņu uz bālgana pamata, cepurītes malas bālganas bez tumšām zvīņām. Forma sākumā olveida līdz zvanveida, vēlāk plakana, parasti ar pauguru brūnajā vidū. Platums līdz 10, reti 12 cm. Vecumā plānajās malās sausumā ieplaisājusi. Mīkstums balts, uz vecumu nedaudz pelēcīgs, griezumu vietās krāsu nemaina, ar nenoteiktu smaržu un maigu riekstu garšu.
  • Lapiņas: bālganas, brīvas, ciešas, jomainas, mīkstas, dažāda garuma, ar pārslainām šķautnēm, tuvu kātiņam saaugušas gredzenveidā jeb apkaklītē. Iespiedumu vietās reizēm brūnē.
  • Kātiņš: bālgans līdz gaiši pelēks, cilindrisks, sīksts, augšgalā tievāks, pie pamata ar nelielu bumbuļveida paresninājumu, reizēm izliekts, dobs. Garums līdz 10 cm, resnums 0,5—1,5 cm. Uz kātiņa kustīgs, vecumā izzūdošs balts gredzens.
  • Sporas: elipsoīdas vai olveida, bezkrāsainas, masā baltas vai vāji dzeltenīgas, ar dīgšanas atveri un vienu vai vairākiem eļļas pilieniem katrā sporā, 12—18/8—10 µm.
  • Bazīdijas: 36—40/12—15 µm.[1][2]
  • Heilocistīdas: bezkrāsainas, plānsienu, 50/10 µm.

Augšanas apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Humusa saprofīte. Aug pa vienai un grupās no augusta līdz novembrim ganībās, sausās pļavās, smilšainos tīrumos, mežmalās un ceļmalās, bieži nabadzīgās augsnēs.[3]

Barības vērtība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ēdama bez iepriekšējas novārīšanas. 1937. gadā PSRS izdota valsts sēņu sagataves punktu rokasgrāmata ieskaita to 1. vērtības kategorijā kopā ar lielo dižsardzeni.[4]

Līdzīgās sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunībā var līdzināties nāvīgi indīgajai baltajai mušmirei. Visas mušmires atšķiras no dižsardzenēm ar to, ka tām uz cepurītes nav saplaisājušu tumšu zvīņu, var būt tikai baltas pārslas — plīvura atliekas, un mušmirēm kātiņa pamatne ietverta makstī, kādas dižsardzenēm nav. Bez tam, baltajai mušmirei ir nepatīkama smaka. Tāpat bez zvīņām ir atmatenes. No šīm ģintīm dižsardzenes atšķiras arī ar to, ka viņu gredzens uz kātiņa ir pārbīdāms. No dižsardzenēm lielākā līdzība ir ar ēdamo pauguraino dižsardzeni, kuras kātiņš klāts ar sīkām brūnganām zvīņām un tās cepurītes zvīņas parasti sīkas. Vienīgā uzturā neieteicamā Latvijā atrodamā šīs ģints suga — dārza dižsardzene — sastopama galvenokārt siltumnīcās un jaunībā ir ar brūnu cepurīti, vecumā tās cepurītē arī daudz vairāk brūnās krāsas un tās mīkstums uz vecumu arī nobrūnē, lapiņām kļūstot sarkanbrūnām.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. V.Lūkins, “Mušmires un atmatenes”, Avots, 1981., 66. lpp.
  2. «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 198. lpp.
  3. A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 64. lpp.
  4. Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 66. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]