Sacelšanās Krievijas Turkestānā (1916)

Sacelšanās Krievijas Turkestānā sākās pēc tam, kad 1916. gada 25. jūnijā (7. jūlijā) Nikolajs II izsludināja Krievijas Turkestānas musulmaņu mobilizāciju armijas darba bataljonos. Kopš Turkestānas iekarošanas 19. gadsimta otrajā pusē vietējos musulmaņus armijā neiesauca. Arī šoreiz cara valdība izlēma viņus neiesaistīt kaujas vienībās, bet izmantot armijas atbalsta darbu veikšanā. Sacelšanos turpinājās dažas nedēļas apdzīvotajos reģionos, galvenokārt Fergānas ielejā un vairākus mēnešus nomadu apdzīvotajos kalnājos. Īpaši aktīvi dumpis izvērsās Semirečijē (mūsdienu Kirgizstānā). Lai arī dumpjus ātri apspieda, neapmierinātība ar Krievijas varu deva impulsu basmaču kustības sākumam 1917. gadā. Nemieru laikā nogalināja līdz 5000 krievu imperiālās administrācijas pārstāvjus un kolonistus, kamēr vietējo iedzīvotāju vidū bojā gāja 53 000 un 220 000 bēga galvenokārt uz Ķīnu. Par spīti dumpim, armijā izdevās mobilizēt 123 000 vīriešu.

Jau kopš imperiālās pārvaldes ieviešanas, Turkestānas lauksaimniecība gandrīz pilnībā pārgāja uz kokvilnas ražošanu Krievijas tekstila rūpniecības vajadzībām, samazinot pārtikas graudu audzēšanu, kurus iedzīvotāju patēriņa vajadzībām importēja no Krievijas. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievija pacēla nodokļus un sāka zirgu un kamieļu konfiskācijas. Valsts iesaldēja kokvilnas cenas, neiesaldējot importēto graudu cenas, kas gada laikā dubultojās. Iedzīvotāji sāka izkaut savu mājlopus, lai varētu nopirkt graudus.

Mainījās arī demogrāfiskā situācija. Armijā jau 1914. gadā sāka iesaukt krievu, ukraiņu un kazaku kolonistus, kam bija piešķirti plaši lauksaimniecības gabali, pametot tos neapstrādātus. Vienlaikus, Turkestānā 1915. gadā sāka ierasties kara bēgļi un vismaz 200 000 vācu un austroungāru karagūstekņi.

25. jūnija (7. jūlija) mobilizācijas dekrēts paredzēja iesaukt 250 000 vīriešu vecumā no 19 līdz 43 gadiem. Mobilizāciju izsludināja vasaras lauksaimniecības darbu sezonā, Ramadāna vidū. Visā reģionā sākās haotiski dumpji. Aktīvākie dumpji izcēlās Džizakā, Kokandā, Hudžandā, Andidžanā, Samarkandā. Dumpinieki nogalināja mobilizācijas sarakstu administratorus, uzbruka administrācijas ēkām un telegrāfa stacijām.

30. jūlijā izsludināja karastāvokli. Kavalērijas un artilērijas vienības pāris nedēļās apspieda nemierus apdzīvotajās vietās. Džizakā, kur dumpinieki bija nogalinājuši krievu pulkvedi, soda ekspedīcija nolīdzināja pilsētas centru. Nemierniekiem konfiscēja zemes īpašumus, un nodedzināja labības laukus.

Kirgīzu urkuns

Semirečijes apriņķi, kuru apdzīvoja galvenokārt kirgīzi, sacelšanās izvērsās partizānu karā, kas turpinājās līdz 1917. gada janvārim. Par nemiernieku mērķi ātri kļuva gandrīz 240 000 krievu un ukraiņu kolonisti, kam šeit bija iedalīti labākie zemes īpašumi. Nemiernieki nogalināja vīriešus, sagrāba sievietes un bērnus. Lai atrisinātu situāciju, nesen amatā apstiprinātais Turkestānas ģenerālgubernators ģenerālis Aleksejs Kuropatkins ierosināja Semirečijes apgabalu sadalīt divos etniski nošķirtos apgabalos, vienu paredzot tikai krievu un kazaku kolonistiem, un otru atstājot tikai kirgīziem. Šo plānu apstiprināja 1916. gada oktobrī, taču tā īstenošanu pārtrauca Krievijas revolūcija.

Jau laikā no 1904. līdz 1914. gadam aptuveni 10 000 kirgīzu izvēlējās doties pāri robežai uz Ķīnu, jo kirgīzi un kazahi dzīvoja abās robežas pusēs. Sākoties 1916. gada dumpim, Krievijas armijas soda ekspedīcijas brutāli nogalināja neapbruņotus iedzīvotājus. Vairāki simti tūkstoši kirgīzu bēga uz Ķīnu pāri Tjanšana kalniem. Tiek lēsts, ka kalnos dzīvību zaudēja no 150 000 līdz 250 000 kirgīzu, kamēr citi vēsturnieki šo skaitli uzskata par stipri pārspīlētu. Daudzi kirgīzi mira jau Ķīnā, jo bēgot bija zaudējuši visus mājlopus un iztikas līdzekļus. Mūsdienu Kirgizstānā šos notikumus (Urkun) uzskata par genocīdu. Pēc Februāra un Oktobra revolūcijām daļa kirgīzu atgriezās mājās.

Ārējās saites

100 лет национально-освободительному восстанию: некоторые размышления