Sacelšanās Krievijas Turkestānā (1916)

Sacelšanās Krievijas Turkestānā sākās pēc tam, kad Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada 25. jūnijā (7. jūlijā) Nikolajs II izsludināja Krievijas Turkestānas musulmaņu mobilizāciju armijas darba bataljonos. Sacelšanās sākās Fergānas ielejā un turpinājās vairākus mēnešus nomadu apdzīvotajos kalnājos. Īpaši aktīvi tā izvērsās Semirečijē (mūsdienu Kirgizstānā).

Lai arī dumpjus ātri apspieda, neapmierinātība ar Krievijas impērijas varu deva impulsu basmaču kustības sākumam 1917. gadā. Nemieru laikā nogalināja līdz 5000 Krievijas impērijas administrācijas pārstāvju un kolonistu, kamēr bojā gāja ap 53 000 vietējo iedzīvotāju, bet 220 000 bēga galvenokārt uz Ķīnu. Par spīti dumpim, Krievijas armijā izdevās mobilizēt 123 000 vīriešu.

Priekšvēsture

Kopš Turkestānas iekarošanas 19. gadsimta otrajā pusē. Turkestānas lauksaimniecība gandrīz pilnībā pārgāja uz kokvilnas ražošanu Krievijas tekstila rūpniecības vajadzībām, samazinot pārtikas graudu audzēšanu, kurus iedzīvotāju patēriņa vajadzībām importēja no Krievijas. No 1904. līdz 1914. gadam aptuveni 10 000 kirgīzu izvēlējās doties pāri robežai uz Ķīnu, jo kirgīzi un kazahi dzīvoja abās robežas pusēs.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievija pacēla nodokļus un sāka zirgu un kamieļu konfiskācijas. Valsts iesaldēja kokvilnas cenas, neiesaldējot importēto graudu cenas, kas gada laikā dubultojās. Iedzīvotāji sāka izkaut savu mājlopus, lai varētu nopirkt graudus. 1914. gadā sāka iesaukt krievu, ukraiņu un kazaku kolonistus, bet vietējos musulmaņus Krievijas impērijas armijā kara sākumā neiesauca. 1915. gadā Turkestānā sāka ierasties kara bēgļi un nometnēs izvietoja vismaz 200 000 Vācijas un Austroungārijas karagūstekņu.

Norise

1916. gada 25. jūnija mobilizācijas dekrēts paredzēja iesaukt 250 000 vīriešu vecumā no 19 līdz 43 gadiem. Mobilizāciju izsludināja vasaras lauksaimniecības darbu sezonā, Ramadāna vidū. Visā reģionā sākās haotiski dumpji. Aktīvākie dumpji izcēlās Džizakā, Kokandā, Hudžandā, Andidžanā, Samarkandā. Dumpinieki nogalināja mobilizācijas sarakstu administratorus, uzbruka administrācijas ēkām un telegrāfa stacijām.

30. jūlijā izsludināja karastāvokli. Kavalērijas un artilērijas vienības pāris nedēļās apspieda nemierus apdzīvotajās vietās. Džizakā, kur dumpinieki bija nogalinājuši krievu pulkvedi, soda ekspedīcija nolīdzināja pilsētas centru. Nemierniekiem konfiscēja zemes īpašumus, un nodedzināja labības laukus.

Kirgīzu urkuns

Semirečijes apriņķi, kuru apdzīvoja galvenokārt kirgīzi, sacelšanās izvērsās partizānu karā, kas turpinājās līdz 1917. gada janvārim. Par nemiernieku mērķi kļuva gandrīz 240 000 krievu un ukraiņu kolonistu, kam šeit bija iedalīti labākie zemes īpašumi. Nemiernieki nogalināja vīriešus, sagrāba sievietes un bērnus. Lai atrisinātu situāciju, nesen amatā apstiprinātais Turkestānas ģenerālgubernators ģenerālis Aleksejs Kuropatkins ierosināja Semirečijes apgabalu sadalīt divos etniski nošķirtos apgabalos, vienu paredzot tikai krievu un kazaku kolonistiem, un otru atstājot tikai kirgīziem. Šo plānu apstiprināja 1916. gada oktobrī, taču tā īstenošanu pārtrauca Krievijas revolūcija.

Sākoties 1916. gada dumpim, Krievijas armijas soda ekspedīcijas brutāli nogalināja neapbruņotus iedzīvotājus. Vairāki simti tūkstoši kirgīzu bēga uz Ķīnu pāri Tjanšana kalniem. Tiek lēsts, ka kalnos dzīvību zaudēja no 150 000 līdz 250 000 kirgīzu, kamēr citi vēsturnieki šo skaitli uzskata par stipri pārspīlētu. Daudzi kirgīzi mira jau Ķīnā, jo bēgot bija zaudējuši visus mājlopus un iztikas līdzekļus. Mūsdienu Kirgizstānā šos notikumus (Urkun) uzskata par genocīdu. Pēc Februāra un Oktobra revolūcijām daļa kirgīzu atgriezās mājās.

Ārējās saites

100 лет национально-освободительному восстанию: некоторые размышления