Septiņpadsmit pavasara mirkļi

"Septiņpadsmit pavasara mirkļi"
Oriģinālvalodā	Семнадцать мгновений весны
Žanrs	kara drāma; politiskais detektīvs;
Scenāristi	Julians Semjonovs; (balstoties uz Juliana Semjonova romānu "Septiņpadsmit pavasara mirkļi")
Režisors	Tatjana Ļioznova
Lomās	Vjačeslavs Tihonovs; Leonīds Broņevojs; Oļegs Tabakovs; Jurijs Vizbors; Rostislavs Pļats; Jevgeņijs Jevstigņejevs; Vasīlijs Lanovojs; Jekaterina Gradova; Nikolajs Prokopovičs; Leonīds Kuravļovs;
Stāstītājs	Jefims Kopeljans
Mūzikas autors	Mikaels Tariverdijevs
Valsts	PSRS
Valoda(s)	krievu
Sezonu skaits	1
Sēriju skaits	12
Izstrāde
Producents	Jefims Ļebedinkis; Zinovijs Genzers;
Redaktors	Ksenija Bļinova
Filmēšanas vieta	Maskava, Berlīne, Rīga, Meisene, Tbilisi
Kinematogrāfs	Pjotrs Katajevs
Sērijas garums	840 minūtes (kopā)
Kompānija	Gorkija kinostudija
Translācija
TV kanāls	PSRS Centrālās televīzijas Pirmais kanāls
Pirmoreiz pārraidīts	1973. gada 11.—24. augusts
Ārējās saites
	Oficiālā mājaslapa

"Septiņpadsmit pavasara mirkļi" (krievu: Семнадцать мгновений весны) ir 1973. gadā izlaists PSRS televīzijas miniseriāls 12 sērijās. Uzņemts, balstoties uz Juliana Semjonova romānu "Septiņpadsmit pavasara mirkļi". Seriāla režisore ir Tatjana Ļioznova.

Seriāls uzņemts kara drāmas un politiskā detektīva žanrā. Galvenais varonis ir padomju izlūks Maksims Isajevs, kas iefiltrējies nacistiskās Vācijas augstākajās varas institūcijās. Vāciešiem pazīstams ar vārdu Makss Otto fon Štirlics. Štirlica lomu seriālā tēlo padomju aktieris Vjačeslavs Tihonovs.

Seriāls Padomju Savienībā ieguva plašu popularitāti. Tiek vērtēts, ka televīzijas pirmizrādē katru sēriju noskatījās 50—80 miljoni skatītāju.^[1] Tas tiek uzskatīts par visveiksmīgāko padomju spiegu trilleri, kā arī par vienu no populārākajiem padomju seriāliem. 1976. gadā apbalvots ar Krievijas PFSR Valsts prēmiju.

Sižets

Seriāla darbība norisinās Vācijā 1945. gada pavasarī, laika posmā no 12. februāra līdz 24. martam, neilgi pirms Vācijas kapitulācijas Otrajā pasaules karā. Galvenais varonis štandartenfīrers Makss Otto fon Štirlics strādā vācu Drošības dienesta centrālajā nodaļā. Patiesībā viņš ir padomju izlūks Maksims Isajevs, kas daudzus gadus pavadījis vācu dienestā, pildot savas valsts uzdevumus. Tagad viņš saņēmis uzdevumu noskaidrot, kurš no augstākajiem Reiha vadoņiem ved separātiskas sarunas par pamieru ar ASV un Lielbritāniju.

Štirlica darbība Drošības dienestā izraisa Ernsta Kaltenbrunnera aizdomas. Kaltenbrunners uzdod Gestapo veikt Štirlica slepenu novērošanu.

Berlīnes bombardēšanas rezultātā bumba trāpa mājai, kur dzīvo Štirlica sakarnieki — vīrs un sieva Ervins un Ketrina Kinni. Vīrs iet bojā, bet stāvoklī esošā Ketrina bezsamaņā nonāk slimnīcā, kur viņai sākas dzemdības. To laikā viņa neapzināti kliedz krieviski. Tas tiek paziņots Gestapo.

Štirlics noskaidro, ka separātiskās sarunas notiek Šveicē un to iniciators ir SS vadītājs Heinrihs Himlers. Štirlica tiešais priekšnieks Valters Šellenbergs viņu norīko sniegt atbalstu sarunu norisei. Lai nodotu iegūto informāciju Maskavai, Štirlics savervē divus vāciešus — profesoru Pleišneru, kura brālis ir viens no antinacistiskās organizācijas vadītājiem, un pastoru Šlagu, garīdznieku, kas neatbalsta nacistisko režīmu. Štirlics noorganizē viņu abu nokļūšanu Šveicē. Šlags cenšas iegūt papildus informāciju caur saviem paziņām garīdznieku un emigrantu aprindās. Profesors Pleišners, dodoties ar šifrētu ziņojumu uz konspiratīvo dzīvokli Bernē, zaudē modrību un nepamana zīmi logā. Dzīvoklī viņu sagaida Gestapo aģents. Kad Pleišners to saprot, viņš izdara pašnāvību.

Lai izjauktu Himlera separātiskās sarunas, Štirlics izlemj kontaktēties ar Martinu Bormanu, lai pavēstītu viņam par "sazvērestību pret Hitleru".

Pa to laiku Gestapo priekšnieka Millera rokās nonāk informācija, ka Štirlics varētu būt padomju izlūkdienesta rezidents. Štirlicam tomēr izdodas atrast argumentus, lai pārliecinātu Milleru. Tā kā Štirlics bija kontaktējies ar Bormanu, Millers viņu uzskata par Bormana cilvēku, kas varētu būt visai noderīgi arī pēc kara beigām.

Cenšoties glābt radisti Ketrinu, Štirlics pats viņu arestē un veic nopratināšanu. Štirlics Ketrinu iesaista it kā vāciešiem nozīmīgā plānā — pārraidīt krieviem nepatiesu izlūkošanas informāciju. Gestapo izmitina Ketrinu konspiratīvā dzīvoklī. Pēc kāda laika Ketrinai izdodas aizbēgt, un Štirlics viņai palīdz nokļūt Šveicē.

Štirlica tikšanās ar Bormanu devusi rezultātus — Himlera pārstāvis sarunās obergruppenfīrers Karls Volfs tiek atsaukts uz Berlīni, sarunas izjūk. No aresta Volfu paglābj Šellenberga sagatavotā versija, ka sarunas rīkotas ar nodomu, lai sanaidotu Staļinu ar sabiedrotajiem.

Bernē Štirlics parūpējas par Ketrinas nosūtīšanu uz dzimteni, saņem vērtīgu izlūkošanas informāciju no Šlaga, uzzina par Pleišnera pašnāvību. Štirlics atjauno sakarus ar Maskavu un uzzina, ka ir izvirzīts apbalvojumam Padomju Savienības Varonis. 1945. gada 24. martā Štirlics atgriežas Berlīnē, lai turpinātu savu darbu.

Galvenajās lomās

Vjačeslavs Tihonovs — Makss Otto fon Štirlics
Leonīds Broņevojs — Heinrihs Millers
Oļegs Tabakovs — Valters Šellenbergs
Jurijs Vizbors — Martins Bormans
Rostislavs Pļats — pastors Fricis Šlags
Jevgeņijs Jevstigņejevs — profesors Verners Pleišners
Vasīlijs Lanovojs — Karls Volfs
Jekaterina Gradova — Ketrina Kinna
Nikolajs Prokopovičs — Heinrihs Himlers
Leonīds Kuravļovs — Kurts Eismans

Atsauces

↑ Klaus Mehnert. The Russians & Their Favorite Books. Hoover Institution Press, Stanford University, 1983. 47. lpp. ISBN 978-0-8179-7821-1.

Ārējās saites

IMDb profils (angliski)

[Mehnert1983-1] Klaus Mehnert. The Russians & Their Favorite Books. Hoover Institution Press, Stanford University, 1983. 47. lpp. ISBN 978-0-8179-7821-1.

[1]