Sergejs Goļicins

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sergejs Goļicins
Сергей Фёдорович Голицын
Sergejs Goļicins
Personīgā informācija
Dzimis 1749. gada 5. novembrī
Miris 1810. gada 7. janvārī (60 gadi)
Ternopiļa, Krievijas impērija
(Karogs: Ukraina Ukraina)
Nodarbošanās muižnieks, karavīrs, politiķis
Dzīvesbiedre Varvara Engelharta
Bērni Grigorijs, Fjodors, Sergejs, Mihails, Zahars, Nikolajs, Pāvels, Aleksandrs, Vasilijs, Vladimirs

Kņazs Sergejs Goļicins (krievu: Князь Сергей Фёдорович Голицын; dzimis 1749. gada 5. novembrī, miris 1810. gada 7. janvārī) bija Katrīnas II laika Krievijas infantērijas ģenerālis. Koscjuško sacelšanās (1794) laikā komandēja krievu karaspēku Kurzemes hercogistē pret Tomaša Vavžecka komandētajiem spēkiem. Mūža nogalē no 1801. līdz 1803. gadam bija Baltijas ģenerālgubernators.

Mācījies Otrajā kadetu korpusā Sanktpēterburgā. Piedalījies krievu—turku karā (1768—1774) un krievu—turku karā (1787—1792). 1798. gadā ķeizars Pāvils I Goļicinu atcēla no dienesta. Goļicins kopā ar savu sekretāru un bērnu skolotāju Ivanu Krilovu apmetās dzimtas īpašumā Zubrilovkā (tagad Penzas apgabalā). Kad 1801. gadā par ķeizaru kļuva Aleksandrs I, tika iecelts par Baltijas ģenerālgubernatoru. 1810. gadā tika iecelts par Krievijas Valsts padomes locekli.

Sergeja Goļicina kancelejā Rīgā strādāja krievu rakstnieks Ivans Krilovs. Goļicina administrācijas laikā notika Kauguru nemieri.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]