Sovetizācija
 | Šim rakstam ir nepieciešamas atsauces uz ārējiem avotiem. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pievienojot vismaz vienu atsauci. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Meklēt atsauces: "Sovetizācija" – ziņas · grāmatas · scholar · brīvi attēli |
Sovetizācija (krievu: cоветизация) jeb padomiskošana bija Padomju Savienībai raksturīgo politiskās, saimnieciskās un sabiedriskās dzīves iezīmju un pārvaldes metožu izplatīšana (nereti varmācīga) no PSRS atkarīgajās teritorijās un valstīs. Tā skāra visas dzīves jomas.
Sovetizācija Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Jau 1940. gada 22. jūlijā Tautas Saeima pasludināja, ka zeme ir tautas īpašums. Tas nozīmēja pilnīgu zemes īpašuma nacionalizāciju. Bijušie saimnieki zemi saņēma lietošanā, ja tās platība nepārsniedza 30 ha, zemi virs 30 hektāriem bez atlīdzības ieskaitīja valsts zemes fondā. Steigā īstenotās padomju agrārās reformas gaitā zemi piešķīra bezzemniekiem un pavisam sīkajām — līdz 10 ha saimniecībām. Daudzi jaunie sīksaimnieki kļuva par dedzīgiem padomju varas atbalstītājiem. 1941. gada pavasarī sāka mašīnu un zirgu iznomāšanas punktu (MZIP) izveidi un šim nolūkam katrā pagastā nacionalizēja vienu zemnieku "lielsaimniecību" ar visu inventāru.
Pārmaiņām lauksaimniecībā drīz sekoja banku, kredītiestāžu, lielo un vidējo tirdzniecības, rūpniecības un transporta uzņēmumu nacionalizācija un konfiskācija. Lielākie uzņēmumi, piemēram, VEF un "Vairogs", nokļuva tiešā Maskavas pārraudzībā.
Iedzīvotājiem atņēma naudas iekrājumus, vērtspapīrus, privātos īres namus, bet 1941. gada pavasarī nacionalizēja arī sīkuzņēmumus. Tika sagrauta Latvijas finanšu sistēma. 1940. gada novembrī līdzās latam par maksāšanas līdzekli kļuva rublis, bet 1941. gada martā latu vispār izņēma no apgrozības. Latvijas pilsoņi, gatavojoties vissliktākajam, sāka masveidā izpirkt jebkuras preces.
Jau 23. jūlijā tika ieviesta preču pārdošanas normēšana, sākotnēji — apģērbam, pēc tam — daudzām citām precēm. 1941. gada pavasarī drīkstēja pārdot tikai noteiktu normu sviesta, gaļas un desu.
Pēc 1940. gada 5. augusta varas iestādes turpināja pārveidot Latvijas pilsonisko sabiedrību pēc totalitārās iekārtas parauga. Visas dzīves jomas tika pakļautas komunistiskajai ideoloģijai.
Neatkarīgās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu un valsts himnu aizliedza. Valsts simbolus un iestāžu nosaukumus nomainīja, lai Latvija ārēji līdzinātos citām Padomju Savienības republikām. Ministrijas pārdēvēja par tautas komisariātiem, bet pašus ministrus sauca par tautas komisāriem. Arī privātajā dzīvē ideoloģija uzspieda pārmaiņas. Aizliedza uzrunas formas "kungs" un "kundze", jo tās atgādinot viena cilvēka kundzību pār otru. To vietā bija jālieto visu cilvēku vienlīdzību apstiprinošākas uzrunas formas "pilsonis" un "pilsone" vai starp komunistu partijas locekļiem — "biedrs" un "biedrene" jeb "biedre".
Okupācijas iestādes asi vērsās pret reliģiju. Valsts bez atlīdzības pārņēma baznīcas un draudžu īpašumus.
Skolās mainīja mācību programmas, lai audzinātu nevis brīvi domājošus, bet ideoloģijai un valsts varai paklausīgus totalitārās sabiedrības locekļus.
Dažādas neatkarīgās Latvijas jaunatnes organizācijas — skautus, gaidas, mazpulkus, studentu apvienības un citas — slēdza. To vietā darbu sāka PSRS komunistiskās bērnu un jauniešu organizācijas. Arī koru, sporta klubu un pulciņu darbība tika pārveidota, lai pāraudzinātu bērnus komunisma garā.