Stūrainais bruņurupucis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Stūrainais bruņurupucis
Astrochelys yniphora (Vaillant, 1885)
Stūrainais bruņurupucis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseRāpuļi (Reptilia)
KārtaBruņurupuči (Testudines)
ApakškārtaSlēptkakla bruņurupuči (Cryptodira)
VirsdzimtaSauszemes bruņurupuču virsdzimta (Testudinoidea)
DzimtaSauszemes bruņurupuču dzimta (Testudinidae)
ĢintsStarainie bruņurupuči (Astrochelys)
SugaStūrainais bruņurupucis (Astrochelys yniphora)
Sinonīmi
  • Testudo yniphora Vaillant, 1885
  • Testudo radiata yniphora Siebenrock, 1909
  • Astrochelys yniphora Bour, 1980
  • Geochelone yniphora Ernst & Barbour, 1989
  • Geochelone (Asterochelys) yniphora Kuchling, 1989
Izplatība
Madagascar Angonoka range map template.svg
Stūrainais bruņurupucis Vikikrātuvē

Stūrainais bruņurupucis, arī angonoka (Astrochelys yniphora) ir kritiski apdraudēta sauszemes bruņurupuču suga, kas endēma Madagaskarai.[1][2][3] 2012. gadā ierindota Zemeslodes 100 visapdraudētāko sugu sarakstā.[4]

Tā ir viena no divām tikai Madagaskarā sastopamās staraino bruņurupuču ģints sugām.

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviski tulkotajā literatūrā, līdztekus oficiāli pieņemtajam nosaukumam, stūrainais bruņurupucis dēvēts arī par ķīļkrūšu bruņurupuci. Savukārt par stūraino bruņurupuci latviski tiek saukta arī cita, Dienvidāfrikā sastopamā sauszemes bruņurupuču suga Chersina anguilata, kas ir tiešs latīniskā epiteta angulata tulkojums.

"Anganoka" ir vietējais sugas nosaukums malagasu valodā, un tas ir kļuvis par atzītu apzīmējumu angļu, franču, spāņu un vairākās citās plaši izplatītās valodās.[2]

Apraksts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sugas pārstāvis Pairi Daiza zoodārzā Beļģijā.

Muguras bruņas jeb karapakss izteikti kupolveidīgs, tā garums līdz 45 cm, lielākiem eksemplāriem līdz pat pusmetram. Smagnējā dzīvnieka tēviņu svars ap 10 kg, taču var sasniegt 18,9 kg. Bruņas gaiši brūnganas ar skaidri izteiktiem, koncentrētiem izciļņiem un gar malām pamīšus novietotiem dūmakaini dzelteniem un brūniem trijstūriem. Mātītes mazākas, to svars parasti ap 8,8 kg, maksimālais līdz 12 kg.

Zem bruņurupuča galvas starp priekšējām kājām savdabīgs, ķīlim vai lemesim līdzīgs izcilnis, kas devis sugai "ķīļkrūšu bruņurupuča" nosaukumu. Kā visiem bruņurupučiem, anganokām nav zobu un to vietā ir ļoti spēcīgi žokļi ar asām žokļu malām.[1][5]

Galva un purns no melnas līdz dažādu nokrāsu brūnai, ar dzelteniem plankumiem ap ausīm. Kakls un aste parasti brūni un dzeltenbrūni vai dzelteni.[6]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savvaļā suga sastopama vienīgi Bali līča sausajos mežos, zālājos krūmājos un bambusu mežos salas ziemeļrietumos. Areāla platība no 25 līdz 60 km², kur veido piecas izolētas populācijas. Populāciju vienu no otras atdala ģeogrāfiski šķēršļi, tādi kā upe.[1][5][6]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augēdāji, pārtiek no zāles, dažāda veida augļiem, krūmu, retāk bambusu lapām.[5]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gadā 4 vai 5 dējumi, katrā no tām 1 līdz 6 pēcnācēji. Inkubācijas periods 197 līdz 281 dienai. Mātīte ar pakaļkājām rok seklu bedri un rakšanas laikā to samitrina ar urīnu.[6]

Apdraudējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais bruņurupuču skaita un izplatības samazināšanās iemesls ir brikšņu dedzināšana, kas izmaina un iznīcina sugas dabisko vidi. Šie dzīvnieki pārvietojas lēni, tāpēc nespēj izbēgt no uguns un sadeg dzīvi. Citu lielāko apdraudējumu rada nelegāla tirdzniecība ar mazuļiem.

Tāpat sugu apdraud krūmu upjucūkas. Apveltītas ar smalku ožu, tās viegli atrod un uzrok ķīļkrūšu bruņurupuču olas, kā arī uzšķērž mīkstbruņu jaunuļus. Vietējie iedzīvotāji bruņurupučus nelieto uzturā, taču tos tur kā dīvainus mājas kustoņus un iesloga vistu aplokos. Pastāv uzskats, ka bruņurupuču mēsli pasargā no slimību izplatīšanās vistu starpā.[1] Saskaņā ar Džeralda Darela 1992. gadā izteikto viedokli, "ķīļkrūšu bruņurupuču liktenis ir vai nu kļūt par cepešiem ugunsgrēkos, tikt agrā jaunībā cūku notiesātiem vai arī ieslodzītiem vistu kūtīs par profilaktisku līdzekli daudzu novārdzinātu mājputnu veselības uzlabošanai ".

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1985. gadā Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienības Bruņurupuču speciālistu grupa vērsās pie Darela savvaļas dzīvnieku aizsardzības tresta ar ierosinājumu uzņemties ķīļkrūšu bruņurupuču glābšanas programmu. Projektā iesaistījās arī Madagaskaras valdības meža departaments, un projekts guva Pasaules Dabas Fonda un Madagaskaras nacionālās aviolīnijas Air Madagascar atbalstu.

Lai nodibinātu pavairošanas koloniju, 1986. gadā septiņus jaunus bruņurupučus pārveda no austrumu krasta uz Ampijoroas mežu netālu no Mahajangas pilsētas — blakus sugas apdzīvotajai videi. Programma bija sekmīga, un 2004. gadā nebrīvē bija dzimuši 224 jaunuļi.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ai-ai un es. Džeralds Darels. Nordik, 2002. ISBN 9984-675-63-7
  • Dzīvnieki. Ilustrēta unikāla enciklopēdija par visas pasaules dzīvniekiem. Galvenais redaktors Deivids Bērnijs. Zvaigzne ABC, 2014. ISBN 978-9984-22-809-9