Staburags
- Šis raksts ir par klinti. Par citām jēdziena Staburags nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Staburags jeb Staburadze bija vairāku gadu tūkstošu laikā veidojusies aptuveni 18,5 metrus augsta šūnakmens klints Daugavas kreisajā krastā. 1966. gadā Staburagu appludināja un pašlaik tas atrodas Pļaviņu ūdenskrātuves dzelmē. Vīgantes parkā tagadējā Staburaga pagastā netālu no Staburaga atrašanās vietas ir uzcelta estrāde, bet tieši pie pašas klints vietas — 2003. gadā tēlnieces Solveigas Vasiļevas izveidota piemiņas zīme „Dieva auss".[1] Daugavas krastā atrodas Aleksandras Briedes granīta skulptūras „Daina" (1939) kopija.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces uz Staburagu saglabājušās latviešu tautas folklorā un to labi pazina arī Daugavas plostnieki. Sunākstes un Sēlpils luterāņu mācītājs Johans Kristiāns Stenders ap 1820. gadu pierakstīja 11 tautasdziesmas par Staburagu, ko viņam dziedājusi 103 gadus veca sieviete. 1846. gadā tās iespiestas Tērbatas Universitātes profesora Frīdriha Krūzes grāmatā vācu un latviešu valodā. 1850. gadā Jelgavā vāciski izdota Johana Kristiāna Stendera brošūra Der Stabburags. Kopš 1861. gada aprakstīti Staburaga nogruvumi, tomēr vietās, kur pāri plūda avota ūdens, avotkaļķu klints atkal atjaunojās. Frīdrihs Mālberģis 1869. gadā sarakstīja poēmu „Staburags un Liesma”. 1871. gadā „Baltijas Vēstnesī” iespiests plašs Zariņu Kārļa apcerējums „Staburadze Kurzemē”. 1875. gadā Auseklis uzrakstīja dzejoli „Staburadze”, bet 1895. gadā izdota Valda grāmata „Staburaga bērni”.[1]
Pirmā pasaules kara kauju laikā 1915. gadā atlūza un nogāzās vēl viens Staburaga klints gabals. Pie kāpnēm uz Liepavotu kā dziesmas simbolu 1939. gadā uzstādīja tēlnieces Aleksandras Briedes radīto skulptūru „Daina”. Netālu no Staburaga bija uzcelta parka estrāde, kas arī tagad atrodas zem ūdens līmeņa, ar dolomīta akmeņiem bija apmūrēts gan Liepavots, gan Staburaga augša.
Pēc Otrā pasaules kara beigām 1947. gadā PSRS projektēšanas institūts „Hidroenergoprojekts” izstrādāja Daugavas izmantošanas komplekso programmu, kas paredzēja trīs nelielu Daugavas hidroelektrostaciju būvi pie Aizkraukles ar 8,4 m kritumu, pie Kokneses ar 21,4 m kritumu un pie Pļaviņām ar 16,7 m kritumu. Vēlāk projektēja divu spēkstaciju celšanu — Miemēnu HES ar 16 metru kritumu un Pļaviņu HES ar 24 metru kritumu. Šajā variantā uzplūdinājumi Staburagu neskartu.
Tomēr padomju varas iestādes lika projektu mainīt un 1955. gadā mazo HES projektus apvienoja un pieņēma lēmumu Daugavas kanjonā ar kritumu 40 m uzbūvēt vienu lielu HES, uzstādot 10 hidroagregātus ar kopējo jaudu 825 MW.[2] 1958. gadā izvērsās pirms tam nepieredzēta diskusija par Pļaviņu HES celtniecības lietderību, tika piedāvāts tā sauktais Kursiša projekts, kas paredzēja apvedkanālu Daugavas kreisajā krastā, lai saglabātu Daugavas senleju. Pēc nacionālkomunistu sagrāves 1960. gada novembrī sākas hidroelektrostacijas celtniecības sagatavošanas darbi. No 1961. līdz 1965. gadam gandrīz katra Latvijas ģimene devās atvadīties no Staburaga.[3] Pēc Staburaga appludināšanas 1966. gada decembrī Dainas skulptūra ūdenī stāvēja līdz ceļiem un brīžam līdz kaklam un 1973. gadā to uzstādīja augstāk krastā, kur to drīz apgāza. Vēlāk autores vadībā skulptūru salīmēja un novietoja drošākā vietā Siguldā. Bet otra Daina kā pirmās kopija tagad izgatavota no jauna un uzstādīta pie kāpnēm, kas kādreiz veda uz Liepavotu un dziesmu estrādi.
Leģenda
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]No Latvijas folkloras krātuvē atrodamajiem Staburagam veltīto teiku 82 variantiem izplatītākā versija vēsta par meiteni, kuras līgavainis bijis zvejnieks. Reiz, kad viņa kā allaž gaidījusi savu zvejnieku uz klinšu radzes, sacēlusies liela vētra un puisis noslīcis. Meitene, to redzēdama, palikusi raudam augstajā krastā, gauži sastingusi un pārvērtusies par akmens radzi, taču asaras nav rimušas tecēt.[3][4]
Attēlu galerija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Daugavas krasts Vīgantes parkā -
Kāpnes uz Staburaga klinti -
Piemiņas zīme „Dieva auss”
Koordinātas: 56°34′43″N 25°28′58″E / 56.57861°N 25.48278°E
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 Guntis Eniņš. Nezināmā Latvija. Rīga : Lauku Avīze, 2015. 78.—83. lpp. ISBN 978-9934-15-079-1.
- ↑ Pļaviņu hidroelektrostacija. Arhivēts 2014. gada 30. decembrī, Wayback Machine vietnē. Latvenergo buklets
- ↑ 3,0 3,1 Egīls Zirnis. Staburaga bērni Diena, 2006. gada 1. aprīlī
- ↑ Ilze Mežniece. Vietu simbolika Daugavas krastos. Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura darbs (2003)