Marksistiskā literatūras kritika
Marksistiskā literatūras teorija un kritika ir plašs un daudzveidīgs virziens literatūras teorijā un kritikā, kas pamatā balstās marksisma ideoloģijā un filozofijā, tā politiskajās un ekonomiskajās teorijās. Lai gan marksistiskās literatūras kritikas aizsākumi meklējami jau 19. gadsimtā marksisma pamatlicēju — Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa — darbos, visspēcīgāko attīstību tā piedzīvoja 20. gadsimtā.
Par 20.gs. rietumu marksistiskās tradīcijas aizsācēju nereti tiek uzskatīts Ģerģs Lukāčs (1885-1971), kas, pamatā pievēršoties saturam, uzskatīja, ka literāri darbi, pat ja autors to neapzinās, atspoguļo politiskās un sociālās struktūras, pretrunas, konfliktus, kādi pastāv sabiedrībā un laikā, kad darbs tiek radīts.
Nozīmīgākie pārstāvji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Teodors Adorno (skat. arī Frankfurtes skola)
- Luijs Altusērs
- Valters Benjamins
- Lisjēns Goldmans
- Terijs Īgltons
- Fredriks Džeimsons
- Ģerģs Lukāčs
- Reimonds Viljamss
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Eagleton T. Marxism and Literary Criticism. — London, New York: Routledge, 2002. ISBN 978-0-415-28584-1
- Īgltons T. Marksisms un literatūras kritika. — Rīga: 1/4 Satori, 2008. ISBN 978-9984-9966-7-7
 | Šis ar literatūru saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |