Teodors Adorno (vācu: Theodor W. Adorno; dzimis 1903. gada 11. septembrī, miris 1969. gada 6. augustā), īstajā vārdā Teodors Ludvigs Vīzengrunds (Theodor Ludwig Wiesengrund), bija vācu filozofs, sociālo zinātņu teorētiķis, muzikologs un kultūras kritiķis.
Viņa agrīnajos darbos jūtama Ģerģa Lukāča un Ernsta Bloha marksistisko nostādņu ietekme, kā arī liela interese par Zigmunda Freidu. Galvenokārt ar Adorno veikumu tapis darbs "Autoritārā personība" (1950) — nozīmīgs psihoanalītisks un socioloģisks pētījums, kurš daļēji sakņojas Ēriha Fromma idejās un kura ietvaros tapusi F skala.
1930. gadā Teodors Adorno sāka strādāt Sociālo pētījumu institūtā Frankfurtē pie Mainas un kļuva par vienu no vadošajiem tā darbiniekiem. Kad pie varas nāca nacisti, institūts līdz ar tā direktoru Maksu Horheimeru pārcēlās uz ASV, un T. Adorno vēlāk tam sekoja, iegūdams ASV pilsonību. 1940. gados viņš kopā ar M. Horkheimeru sarakstīja grāmatu "Apgaismības dialektika", kurā aizstāv viedokli, ka racionalitāte cilvēkus joprojām nav atbrīvojusi no to mītiskās pagātnes un ka dabas pasaules dominēšana ir novedusi pie sociālās pasaules kontroles. 1949. gadā Adorno atgriezās Vācijā un 1951. gadā publicēja grāmatu "Minima moralia: refleksijas par izpostīto dzīvi", kurā virknēti Frīdriha Nīčes stilā veidoti aforismi — liela daļa par trimdas problēmām. Grāmatā "Negatīvā dialektika" (1966) viņš visus filozofus kritizē, ka tie ticot kādai neeksistējošai absolūtai jeb galējai būtībai, ar kuru varētu izskaidrot visu pārējo. Tas esot bīstami, jo novedot pie totalitārās un despotiskas domāšanas, kura indivīdu pārvērš par manipulāciju objektu. Adorno daudz rakstījis arī par mūzikas un mākslas estētiku un socioloģiju, sarakstījis grāmatu "Jaunās mūzikas filozofija" (1947).
.svg){kind=small}
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Teodors Adorno.
