Roksolana

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Sultāne Hirrema)
Jump to navigation Jump to search
Sultāne Hirrema
(Roksolana)
Khourrem.jpg
Osmaņu impērijas Haseki sultāne
1533/1534 — 1558.gada 15.aprīlis
Priekštecis nav
Pēctecis Sultāne Nurbana
Dzimis ap 1500. gadu
visticamāk Rohatina, Polijas karaliste
(Ivanofrankivskas apgabals, Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1558.gada 15.aprīlis
Topkapi pils, Stambula, Osmaņu impērija
(Karogs: Turcija Turcija)
Apglabāts Suleimana mošejā, Stambulā
Dzīvesbiedre Suleimans I
Bērni Princis Mehmeds
Sultāne Mihrimaha
Princis Abdulla(iespējams)
Selims II
Princis Bajezīds
Princis Džihangirs
Reliģija Sunnītu islāms, iepriekš Austrumu pareizticīgo baznīca

Sultāne Hirrema (turku: Hürrem Sultan), Eiropā biežāk pazīstama kā Roksolana jeb Rokselana (dzimusi ap 1500. gadu, mirusi 1558. gada 15. aprīlī), bija Osmaņu impērijas valdnieka Suleimana I haseki (troņmantinieka māte), vēlāk sieva. Viņa kļuva par vienu no spēcīgākajām un ietekmīgākajām sievietēm Osmaņu vēsturē, kā arī par ievērojamu un pretrunīgi vērtētu personību laikmetā, kas pazīstams kā Sieviešu Sultanāts.

Rutēnijā (Polijas Karalistes austrumu reģions, tagad pazīstams kā Ukraina) dzimušo Hirremu vergu reida laikā notvēra Krimas tatāri un galu galā viņa tika nogādāta Stambulā, Osmaņu galvaspilsētā. Viņa iegāja Sultāna harēmā un kļuva par sultāna Suleimana favorīti. Pārkāpjot osmaņu tradīciju, viņš apprecējās ar Hirremu, padarot viņu par pirmo vergu konkubīni, kas kļuva par likumīgo sievu, jo Sultāni iepriekš apprecējās tikai ar brīvām ārzemju dižciltīgajām dāmām. Viņa ir pirmā favorīte, kura saņēma Haseki Sultānes titulu. Hirrema palika Sultāna galmā visu savu dzīvi, un viņiem bija seši bērni, ieskaitot topošo sultānu Selimu II. Viņa ir Murada III vecmāmiņa.

Hirrema galu galā ieguva varu, ietekmējot Osmaņu impērijas politiku. Ar vīra starpniecību viņai bija aktīva loma valsts lietās. Viņa, iespējams, darbojās kā sultāna padomniece, rakstīja diplomātiskas vēstules Polijas karalim Sigismundam II Augustam (v. 1548—1572) un patronēja svarīgus sabiedriskos darbus (tostarp Haseki sultānes kompleksu un Sultānes Hirremas pirti). Viņa nomira 1558. gadā Stambulā un tika apglabāta Suleimana mošejas kompleksa mauzolejā.

Vārds[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hirremas dzimtais vārds nav zināms. Leslija Pīrsa ir uzrakstījusi, ka tas varētu būt vai nu Anastasija vai Aleksandra Lisovska. Starp osmaņiem viņa bija pazīstama galvenokārt kā Haseki Sultāne Hirrema. Hirrema ((fas): خرم — 'dzīvespriecīgā').

Izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Avoti norāda, ka Sultāne Hirrema nākusi no Rutēnijas, kas toreiz bija Polijas kroņa daļa. Saskaņā ar 16. gadsimta beigu un 17. gadsimta sākuma avotiem, piemēram, poļu dzejnieku Samuelu Tvardovski (miris 1661. gadā), kurš Turcijā pētīja šo tēmu, Hirrema, šķiet, dzimusi vīrietim ar uzvārdu Lisovskis, kurš bija rutēnijas pareizticīgo priesteris. Viņas dzimtā valoda bija rutēņu.

1510 gados Krimas tatāri nolaupīja viņu vienā no Krimas — Nogai vergu reidiem Austrumeiropā. Iespējams, ka tatāri pirms nogādāšanas Stambulā viņu vispirms aizveda uz Krimas pilsētu Kafu, kas ir Osmaņu vergu tirdzniecības galvenais centrs. Stambulā Sultāne māte Hafsa izvēlējās Hirremu kā dāvanu savam dēlam Suleimanam. Vēlāk Hirremai izdevās kļūt par Haseki sultāni jeb Osmaņu impērijas harēma "iecienītāko konkubīni". Mihalo Lituanus 16. gadsimtā rakstīja, ka "no mūsu zemes nolaupīja tagadējā Turcijas imperatora vismīļāko sievu — viņa pirmdzimtā [dēla] māti, kas valdīs pēc viņa".

Mekas reliģiskais darbinieks Šeihs Kutbs al-Dins al-Nahrawali, kurš 1557. gada nogalē viesojās Stambulā, savos memuāros atzīmēja, ka Sultānei Hirremai bija rusēņu izcelsme. Viņa bija bijusi kalpone Hančerli Sultānes Fatmas, Bajezīda II dēla, Prinča Mahmuda meitas, mājā. Viņa tika stādīta priekšā Suleimanam, kad viņš vēl bija princis.

Attiecības ar Suleimanu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Roksolana, kuru osmaņi sauca par sultāni Hirremu, iespējams, ienāca harēmā aptuveni piecpadsmit gadu vecumā. Precīzs gads, kad viņa iestājās harēmā, nav zināms, taču pētnieki uzskata, ka viņa kļuva par Suleimana konkubīni apmēram tajā laikā, kad viņš kļuva par sultānu 1520. gadā.

Hirremas vēl neredzētais kāpums no harēma vergdzenes līdz Suleimana likumīgajai sievai un "Osmaņu impērijas karalienei" izraisīja greizsirdību un nelabvēlību ne tikai viņas konkurentēm harēmā, bet arī visā sabiedrībā. Drīz viņa kļuva par ievērojamāko Suleimana dzīvesbiedreni līdzās Mahidevranai (pazīstama arī kā Gulbahara). Lai gan tiek apstrīdēti precīzi viņas bērnu dzimšanas datumi, pastāv akadēmiskā vienprātība, ka viņas piecu bērnu — Prinča Mehmeda, Sultānes Mihrimahas, Prinča Abdullas, Sultāna Selima II un Prinča Bajezīda — dzimšana notika nākamo četru līdz piecu gadu laikā . Suleimana un Hirrema pēdējais bērns Princis Džihangirs piedzima ar kupri, bet līdz tam laikam Hirrema jau bija dzemdējusi pietiekami daudz veselīgu dēlu, lai nodrošinātu Osmaņu dinastijas nākotni.

Viņas dzīvespriecīgais gars un rotaļīgais temperaments nopelnīja jaunu vārdu -"jautrā". Stambulas harēmā Hirrema kļuva par Mahidevranas konkurenti, un viņas ietekme uz sultānu drīz kļuva leģendāra. Hirremai tika atļauts dzemdēt vairāk nekā vienu dēlu, kas bija vecā harēma principa "viena konkubīne māte — viens dēls" pārkāpums, šis princips bija paredzēts, lai novērstu gan mātes ietekmi uz sultānu, gan asinsbrāļu cīņas par troni. Viņai iznēsāja lielāko daļu no Suleimana bērniem. Hirrema 1521. gadā dzemdēja savu pirmo dēlu Mehmedu (kurš nomira 1543. gadā) un pēc tam vēl četrus dēlus, sagraujot Mahidevranas kā sultāna vienīgā dēla mātes statusu. Suleimana māte Hafsa daļēji apslāpēja abu sieviešu sāncensību. Saskaņā ar Bernardo Navagero ziņojumu rūgtās sāncensības rezultātā izcēlās abu sieviešu cīņa, Mahidevranai piekaujot Hirremu, kas Suleimanu sadusmoja. Pēc Turcijas vēsturnieka Sakaoglu teiktā, šīs apsūdzības nebija patiesas.

1533. vai 1534. gadā (precīzs datums nav zināms) Suleimans krāšņā oficiālā ceremonijā apprecējās ar Hirremu. Nekad agrāk bijusī verdzene nebija kļuvusi par sultāna likumīgo sievu, tas bija liels pārsteigums visiem pils un pilsētas iedzīvotājiem. Hirrema saņēma arī Haseki Sultānes titulu un kļuva par pirmo konsortu, kurai pieder šis tituls. Šis gadsimtos izmantotais tituls atspoguļoja impērijas konsortu (lielākoties bijušo verdzeņu) lielo varu Osmaņu galmā, paaugstinot viņu statusu augstāk nekā Osmaņu princesēm un padarot viņus līdzvērtīgām imperatoru konsortiem Eiropā. Šajā gadījumā Suleimans ne tikai lauza veco paradumu, bet arī radīja jaunu tradīciju topošajiem Osmaņu sultāniem apprecēties oficiālā ceremonijā un dod viņu dzīvesbiedrenēm būtisku ietekmigalmā, it īpaši troņa mantošanas jautājumā. Hirremas alga bija 2000 akčes dienā, padarot viņu par vienu no vislabāk apmaksātajām Haseki. Viņu laulībai bija sekas, tostarp vispārējas pārliecības radīšana, ka ar šo laulību sultāns bija ierobežojis savu autonomiju un viņu dominēja un kontrolēja sieva. Turklāt mātes loma dēlu izglītošanā un vadīšanā kļuva arvien nozīmīgāka.

Vēlāk Hirrema kļuva par pirmo sievieti, kas uz mūžu palika Sultāna galmā. Saskaņā ar Osmaņu impērijas ģimenes tradīciju sultāna konsortam bija jāpaliek harēmā tikai līdz viņas dēla pilngadībai (apmēram 16 vai 17), pēc kura viņš tika nosūtīts prom no galvaspilsētas, lai pārvaldītu tālu provinci, un viņa māte dēlam sekoja. Mātes-konsorti nekad neatgriezās Stambulā, ja vien viņu dēls nekāpa tronī. Neskatoties uz šo mūžseno paradumu, Hirrema palika harēmā pat pēc tam, kad dēli devās pārvaldīt impērijas attālās provinces.

Turklāt, paliekot Stambulā, viņa pārcēlās no harēma, kas atradās Vecajā pilī, uz Topkapi pili pēc tam, kad ugunsgrēks iznīcināja veco harēmu. Daži avoti saka, ka viņa pārcēlās uz Topkapi nevis ugunsgrēka dēļ, bet gan laulības rezultātā. Jebkurā gadījumā tas bija vēl viens ievērojams pārkāpums ierastajām paražām, jo sultāns Mehmeds Iekarotājs bija īpaši izdevis dekrētu, saskaņā ar kuru nevienai sievietei nevajadzētu uzturēties tajā pašā ēkā, kur tika veiktas valsts lietas. Pēc tam, kad Hirrema uzturējās Topkapī, tā kļuva pazīstama kā Jaunā pils.

Sultāns Suleimans ar segvārdu „Muhibbi” sacerēja Sultānei Hirremai dzejoļus.

Valsts lietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hirrema kļuva par Suleimana partneri ne tikai saimniecības, bet arī valsts lietās. Pateicoties inteliģencei, viņa darbojās kā Suleimana galvenā padomniece valsts jautājumos un, šķiet, ir ietekmējusi ārpolitiku un starptautisko politiku. Hirremas ietekme uz Suleimanu bija tik nozīmīga, ka Osmaņu galmā izplatījās baumas, ka sultāns ir apburts.

Viņas ietekme ar Suleimanu padarīja viņu par vienu no varenākajām sievietēm Osmaņu vēsturē un tajā laikā arī pasaulē. Pat būdama favorīte, viņas spēks bija salīdzināms ar impērijas harēma varenāko sievieti, kura pēc tradīcijas bija Sultāne Māte. Šī iemesla dēļ viņa ir kļuvusi par pretrunīgi vērtētu personību Osmaņu vēsturē — ņemot vērā apsūdzības, ka viņa ir manipulējusi savus politiskos pretiniekus.

Pretrunīga personība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hirremas ietekme valsts lietās padarīja viņu ne tikai par vienu no ietekmīgākajām sievietēm, bet arī par pretrunīgi vērtētu personību Osmaņu vēsturē, it īpaši ņemot vērā viņas sāncensībā ar Mahidevranu un viņas dēlu Princi Mustafu, kā arī ar lielvezīriem-Pargali Ibrahimu Pašā un Kara Ahmedu Pašā.

Hirrema un Mahidevrana Suleimanam bija iznēsājušas sešus Osmaņu prinčus, no kuriem četri izdzīvoja pāri 1550 gadiem: Mustafa, Selims, Bajezīds un Džihangirs. No tiem Mahidevranas dēls Mustafa bija vecākais, tāpēc nāca pirms Hirremas bērniem. Tradicionāli, kad pie varas nonāca jauns sultāns, visi viņa brāļi tika nogalināti, lai nodrošinātu impērijas stabilitāti.

Mustafu atbalstīja Ibrahims Pašā, kurš 1523. gadā kļuva par Suleimana galveno vezīru. Hirrema parasti ir uzskatīta vismaz daļēji atbildīga par intrigām troņmantnieka izvirzīšanā. Lai gan viņa bija Suleimana sieva, viņai nebija oficiālas publiskas lomas. Tomēr tas netraucēja Hirremai gūt spēcīgu politisko ietekmi. Tā kā impērijai līdz Ahmeda I valdīšanas laikam (1603—1617) trūka jebkādu oficiālu veidu, lai izvirzītu pēcteci, troņa mantošana parasti ietvēra konkurējošu prinču nāvi, lai novērstu pilsoņu nemierus. Mēģinot izvairīties no dēlu nogalināšanas, Hirrema izmantoja savu ietekmi, lai likvidētu tos, kas atbalstīja Mustafas kandidatūru tronim.

Kvalificēts Suleimana armijas komandieris Ibrahims galu galā krita nežēlastībā pēc viņa rīcības kampaņā pret Persijas Safavīdu impēriju Osmaņu — Safavīdu kara laikā (1532—55), kad viņš sev piešķīra titulu „Sultāns”. Vēl viens konflikts notika, kad Ibrahims un viņa bijušais padomdevējs Iskenders Čelebi Safavīdu kara laikā vairākkārt strīdējās par militāro vadību un pozīcijām. Šie incidenti uzsāka virkni notikumu, kas beidzās ar viņa nāvessoda izpildi 1536. gadā pēc Suleimana pavēles. Tiek uzskatīts, ka Hirremas ietekme veicināja Suleimana lēmumu. Pēc trim citiem lielvezīriem astoņu gadu laikā Suleimans par galveno vezīru izvēlējās Hirremas znotu un Mihrimahas vīru Damadu Rustemu Pašā. Pētniekiem ir jautājums, vai Hirrema alianse ar Sultāni Mihrimahu un Rustemu Pašā palīdzēja nodrošināt troni vienam no Hirremas dēliem.

Daudzus gadus vēlāk, tuvojoties Suleimana ilgās valdīšanas beigām, sāncensība starp viņa dēliem kļuva acīmredzama. Vēlāk Mustafu apsūdzēja nemieru izraisīšanā. Kampaņas laikā pret Safavīdu Persiju 1553. gadā, baidoties no sacelšanās, Suleimans pavēlēja Mustafu sodīt ar nāvi. Saskaņā ar avotiem viņu apsūdzēja par to, ka viņš plānoja piesavināties tēva troni; viņa vaina joprojām nav ne pierādīta, ne noraidīta. Pēc Mustafas nāves Mahidevrana zaudēja troņmantinieka mātes statusu un pārcēlās uz Bursu. Viņa nepavadīja savus pēdējos gadus nabadzībā, jo viņas padēls Selims II, jaunais sultāns pēc 1566. gada, maksāja viņai lielu algu. Viņas rehabilitācija bija iespējama pēc Hirremsa nāves 1558. gadā. Hirremas jaunākais bērns Džihangirs, iespējams, nomira no bēdām dažus mēnešus pēc ziņas par pusbrāļa slepkavību.

Lai arī stāsti par Hirremas lomu Ibrahima, Mustafas un Karas Ahmeda nāvessoda izpildē ir ļoti populāri, patiesībā neviens no tiem nav balstīts uz tiešiem avotiem. Visi pārējie Hirremas attēlojumi, sākot ar XVI un XVII gadsimta Osmaņu vēsturnieku, kā arī Eiropas diplomātu, novērotāju un ceļotāju komentāriem, ir ļoti atvasināti un spekulatīvi. Tā kā neviens no šiem cilvēkiem — nedz osmaņi, nedz ārzemju viesi — netika ielaisti impērijas harēma iekšējā lokā, kuru ieskauj vairākas sienas, viņi lielā mērā paļāvās uz kalpu vai galminieku liecībām vai uz populārām tenkām, kas riņķoja ap Stambulu. Pat Venēcijas vēstnieku ziņojumi Suleimana galmā, kas līdz šim bija visplašākais un objektīvākais Rietumu avots par Hirremu, bieži bija pilni ar pašu autoru harēma baumu interpretācijām.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hirrema darbojās kā Suleimana padomnieks valsts jautājumos, un, šķiet, ir ietekmējusi ārpolitiku un starptautisko politiku. Divas viņas vēstules Polijas karalim Sigismundam II Augustam (valdīja 1548—1572) ir saglabājušās, un viņas dzīves laikā Osmaņu impērijai Polijas — Osmaņu aliansē bija mierīgas attiecības ar Polijas valsti.

Pirmajā īsajā vēstulē Sigismundam II Hirrema pauž vislielāko prieku un apsveic jauno karali ar viņa kāpšanu Polijas tronī pēc viņa tēva Sigismunda I Vecā nāves 1548. gadā. Viņa arī lūdz valdnieku: uzticieties savam sūtnim Hasanam Agam, kurš atstāsta viņas ziņu vārds vārdā. Otrajā vēstulē Sigismundam Augustam, kas rakstīta, atbildot uz viņa vēstuli, Hirrema izteica prieku, dzirdot, ka ķēniņam ir laba veselība un ka viņš sūta apliecinājumus par savu sirsnīgo draudzīgumu un pieķeršanos Sultānam Suleimanim. Viņa arī citē sultāna teikto: "Ar veco karali mēs bijām kā brāļi, un, ja tas tīk Visžēlīgajam Dievam, tad ar šo karali mēs būsim kā tēvs un dēls". Ar šo vēstuli Hirrema nosūtīja Sigismundam II dāvanu ar diviem lina krekliem un bikšu pāriem, dažām jostām, sešiem kabatlakatiņiem un rokas dvieli ar solījumu nākotnē nosūtīt īpašu linu halātu.

Ir pamats uzskatīt, ka šīs divas vēstules bija kas vairāk nekā tikai diplomātiski žesti un ka Suleimana atsauces uz brāļa vai tēva jūtām nebija tikai veltījums politiskajam izdevīgumam. Vēstules arī liecina par Hirremas spēcīgo vēlmi nodibināt personīgu kontaktu ar karali. Savā 1551. gada vēstulē Sigismundam II par Pjotra Opaliński vēstniecību Suleimans rakstīja, ka vēstnieks redzējis "Tavu māsu un manu sievu". Neatkarīgi no tā, vai šī frāze attiecas uz sirsnīgu draudzību starp Polijas karali un Osmaņu Haseki, vai arī tā liecina par ciešākām attiecībām, viņu tuvības pakāpe noteikti norāda uz īpašu saikni starp abām toreizējām valstīm.

Nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hirrema nomira 1558. gada 15. aprīlī un tika apglabāta kupolveida mauzolejā, kas dekorēts izsmalcinātās flīzēs, kas attēlo paradīzes dārzu, iespējams, godinot viņas smaidīgo un priecīgo dabu. Viņas mauzolejs atrodas blakus Suleimana mauzolejam.

Raksturs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sultānes Hirremas mouzolejs Suleimana mošejā, Stambulā.

Hirremas laikabiedri viņu raksturo kā sievieti, kura bija izskatīga un krāšņo sarkano matu dēļ atšķīrās no visiem citiem. Hirrema bija arī inteliģenta un dzirkstoša personība. Viņai ļoti patika dzeja, un tas tiek uzskatīts par vienu no iemesliem, kāpēc Suleimans, kurš bija liels dzejas cienītājs, viņu ļoti iecienīja.

Ir zināms, ka Hirrema ir bijusi ļoti dāsna pret nabadzīgajiem. Viņa uzcēla daudzas mošejas, madrasas, pirtis un atpūtas vietas svētceļniekiem, kas dodas uz islāma svēto pilsētu Meku. Viņas lielākais filantropiskais darbs bija Jeruzalemes Lielais vafs — liela zupas virtuve, kas baroja nabadzīgos un trūkumcietējus.

Tiek uzskatīts, ka Hirrema bija viltīga, manipulatīva un stingra sieviete, kas izpildīs nāvessodu ikvienam, kurš viņai stāvēja pretim. Tomēr viņas filantropija saka citādi, viņa rūpējās par nabadzīgajiem un izsalkušajiem; viņa bija patiesa un sirsnīga. Ievērojamais ukraiņu rakstnieks Pavlo Zahrebelnijs Hirremu raksturo kā "inteliģentu, laipnu, saprotošu, atklātu, vaļsirdīgu, talantīgu, dāsnu, emocionālu un pateicīgu sievieti, kurai rūp vairāk dvēsele, nevis ķermenis; kuru nevilina parastie mirdzumi, piemēram, nauda, bet ir nosliece uz zinātni un mākslu; īsi sakot, ideāla sieviete. "

Mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hirrema Haseki Sultāne jeb Roksolana ir plaši pazīstama gan mūsdienu Turcijā, gan Rietumos, un par viņu ir daudz mākslas darbu. 1561. gadā, trīs gadus pēc Hirremas nāves, franču autors Gabriels Bounins uzrakstīja traģēdiju ar nosaukumu La Soltane. Šī traģēdija iezīmē pirmo reizi, kad osmaņi tika parādīti uz skatuves Francijā. Viņa ir iedvesmojusi gleznas, mūzikas darbus (tostarp Jozefa Haidna 63. simfoniju), Denisa Sičinska operu, baletu, lugas un vairākus romānus, kas galvenokārt rakstīti krievu un ukraiņu valodā, bet ir arī angļu, franču, vācu un poļu valodā.

Tiek uzskatīts, ka Venēcijas gleznotājs Titiāns ir viņu gleznojis. Lai gan viņš nekad neapmeklēja Stambulu, viņš vai nu iztēlojās viņas izskatu, vai arī viņam bija viņas skice.

Agrīnā mūsdienu Spānijā viņa parādās vai tiek pieminēta Kevedo un citu rakstnieku darbos, kā arī vairākās Lope de Vegas lugās. Izrādē ar nosaukumu „Svētā līga” Titiāns parādās uz Venēcijas Senāta skatuves un paziņojot, ka viņš tikko apmeklēja Sultānu, parāda savu Roksolanas gleznu.

2007. gadā musulmaņi Mariupolē, ostas pilsētā kopš 1922. gada Ukrainā, atvēra mošeju, lai godinātu Roksolanu.

2003. gada TV minisērijā Hürrem Sultan viņu atveidoja turku aktrise un dziedātāja Gulbena Ergena. 2011. — 2014. gada televīzijas seriālā Lieliskais Gadsimts Sultāni Hirremu no pirmās līdz trešajai sezonai attēlo turku un vācu aktrise Merjema Uzerli, bet pēdējā sezonā viņu attēlo turku aktrise Vahide Perčina.

2019. gadā pēc Turcijā esošās Ukrainas vēstniecības lūguma apmeklētāju panelī netālu no viņas kapa pie Suleimana mošejas Stambulā tika noņemta Sultānes Hirremas krievu izcelsmes pieminēšana.

Bērni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopā ar Suleimanu viņai bija pieci dēli un viena meita.

  • Mehmeds (1522. gada 31. oktobris — 1543. gada 6. novembris): Hirremas pirmais dēls. Mehmeds kļuva par Manisas pārvaldnieku no 1541. gada līdz savai nāvei.
  • Mihrimaha (ap 1523. gadu — 1578. gada 25. janvāris): Hirremas vienīgā meita. 1539. gada 26. novembrī viņa apprecējusies ar Rustemu Pašā, topošo osmaņu lielvezīru.
  • Abdulla (apmēram 1523. — 1526.gads), (iespējams)
  • Selims (1524. gada 30. maijs — 1574. gada 12. — 15. Decembris): Viņš bija Manisas pārvaldnieks pēc Mehmeda nāves un vēlāk Konjas pārvaldnieks. Viņš kāpa tronī kā Selims II 1566. gada 7. septembrī.
  • Bajezīds (1525. — 1561. gada 25. septembris): Viņš bija Kutahjas un vēlāk Amasjas pārvaldnieks.
  • Džihangirs (1531. gada 9. decembris — 1553. gada 27. novembris)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]