Terorisms

2001. gada 11. septembra uzbrukums ASV

Terorisms (no latīņu: terror — 'šausmas') ir politiskās vardarbības forma, ko īsteno nevalstiski grupējumi ar nolūku panākt politiskas izmaiņas: pretējās puses piekāpšanos politiskos, juridiskos vai ekonomiskos jautājumos. Terorismu vispirms raksturo nevis tieša un tūlītēja vardarbība, bet gan vardarbības draudi. Terorismam raksturīgākās iezīmes parādās jau Franču revolūcijas laikā, taču atsevišķas terorismam raksturīgas iezīmes ir vēsturiski novērojamas jau agrāk dažādos pasaules reģionos. Terorisms kļuva īpaši aktuāls 20. gadsimta otrajā pusē, kā reakcija uz situāciju Ziemeļīrijā, basku zemēs un jo īpaši pēc 11. septembra teroraktiem ASV.

Etimoloģija

Jēdziens "terorisms" ir saistīts ar latīņu valodas darbības vārdu terrere, kas nozīmē "iebiedēt". Jēdziens "terorisms" sākotnēji tika izmantots, lai raksturotu politisku un militāru taktiku: izraisīt bailes pretiniekam. Jēdzienu sāka biežāk lietot apgaismības laikmeta beigās un Franču revolūcijas norises gaitā, no latīņu terrere atvasinot jēdzienus biedējošs (angļu: terrifying) un šausmīgs (angļu: terrible). Jēdziens terror dažādos tā nozīmes attīstības laikos ir lietots, lai norādītu uz baiļu vai šausmu dažādo dabu un iespējamajām asociācijām, raksturojot baiļu politisko, psiholoģisko un fizisko dabu.

Definīcija

Terorisms definējams kā mērķtiecīga dažādu vardarbīgu aktu īstenošana, lai panāktu politiskas izmaiņas, un, saprotams, kā līdzeklis, nevis mērķis. Terorisms ir tāds vardarbības veids, kas vērsts pret civiliedzīvotājiem, lai izraisītu spēcīgas bailes vardarbības akta lieciniekos, lai panāktu terorisma veicēja ieceru piepildīšanos. Sekojot Ričarda Ingliša (Richard English) piedāvājumam, terorismu var definējoši aprakstīt kā heterogēnu vardarbību, kas tiek lietota politisku mērķu dēļ, terorisms var tikt vērsts pret dažādiem mērķiem un dažādos veidos, tas ietver psiholoģisku dimensiju, radot draudu sajūtu gan vardarbības upuru, gan šīs vardarbības liecinieku lokā ar nolūku sasniegt politiskus mērķus; terorisms ietver varas apliecināšanu un varas attiecību pārstrukturēšanas centienus; terorismu var uzskatīt par kara sastāvdaļu un tādējādi saprast kā tikai vienu no elementiem plašākos vardarbīgos un nevardarbīgos mēģinājumos panākt politiskas izmaiņas. Atkāpjoties no tādas terorisma izpratnes, kas priekšplānā izvirza militāra rakstura pasākumus, terorisma pētniecībā terorismu dažkārt skata pat fenomenoloģiski, pievēršoties tā jēgai un nozīmei. Īsi sakot, terorisma definīcija ir izplūdusi.

Grūtības formulēt visaptverošu terorisma definīciju ir saistāmas ar dažādu politiski ideoloģisko nostāju nesakritībām un dažādu teroristisko izpausmju atšķirībām. Par spīti dažādām terorisma izpausmēm un nekonsekvencēm, terorisms tiek definēts kā politiskas noziedzības veids, ko raksturo dažādas vardarbības formas (slepkavības, kaitniecība, cilvēku ievainošana un nogalināšana, draudi), kuras īsteno, lai terorizētu individuālas personas, personu grupas, valstu valdības, valstu savienības un politiskas organizācijas.

Terorisma izpausmes, jeb tas, kas var tikt uzskatīts par teroristisku, var tikt piedēvēts kā brīvības cīnītājiem (piemēram, mežabrāļiem vai Afganistānas modžahediem), tā lielāka mēroga vardarbībai (piemēram, valsts terors). Lai arī pastāv terorisma organizācijas, kas ir identificējamas, kā teroristiskas, par teroristiem mēdz dēvēt arī vardarbīgus pūļus un citus par ekstrēmistiem atzītus indivīdus, kas ir izmantojuši vardarbību drošības vai varas ietekmes mazināšanai, un lai panāktu apdraudētās puses piekāpšanos politiskos, juridiskos vai ekonomiskos jautājumos. Terorismu raksturo ne tikai tā vardarbības formas, bet arī nolūks. No valsts skatu punkta terorisms vienmēr tiek saprasts kā noziedzīga darbība, kas var izpausties kā lokāla vai globāla iebiedēšana un draudu izteikšana, kolektīva vai individuāla uzbrukšana institūcijām vai civiliedzīvotājiem, un kā valsts nesankcionēta brīvības izcīnīšana un masu nekārtību radīšana.

Gan Īru republikāņu Armija (Irish Republican Army (IRA)), gan Īru Nacionālā Atbrīvošanas Armija (Irish National Liberation Army (INLA)) atbilda 1970. gadu izpratnei par teroristiem un terorismu (vardarbība vērsta pret valsti), taču, mainoties terorisma nozīmei, šos grupējumus dažkārt identificē kā brīvības cīnītājus. Situācijas, kad kļūdaini organizācijas tiek raksturotas kā teroristiskas, ļauj dziļāk izskatīt jautājumu, kā nošķirt teroristiskas un neteroristiskas organizācijas.

Neteroristiskas organizācijas, pat ja bruņotas, pretojas valsts varai un līdzcilvēku diskriminēšanai, nevis mēģinot traucēt politisko norisi, bet ieviešot jaunu un stabilāku sistēmu. Atšķirībā no teroristiskām organizācijām, neteroristiskām organizācijām, kas cīnās tautas vārdā, mēdz būt liels sabiedrības atbalsts, jo tās vēršas pret, pēc viņu domām, neleģitīmo valsts varu. Lai izvairītos no dažādiem pārpratumiem, tiek iestrādātas arī plašākas, terorisma dažādās variācijas iekļaujošākas definīcijas.

Terorisma formas un nolūkus aptverošāku definīciju piedāvā Jūdžīns Viktors Valters (Eugene Victor Walter). Viņš izšķir trīs galvenos terorisma elementus:

1. terorismam ir raksturīga draudu izteikšana vai tiešas vardarbības īstenošana pret kādu indivīdu vai indivīdu grupu;
2. vardarbības īstenotājs tās lieciniekos grib radīt bailes, bet vardarbības upurim ir instrumentāla loma (t.i., upuris tiek izmantots kā bieds ar vēstījumu "lūk, kas var notikt ar citiem!");
3. vardarbības īstenotājs sagaida, ka vardarbības liecinieki pielāgos savu uzvedību novērotajam vardarbības aktam un citām līdzīgām vardarbības izpausmēm (t.i., terorists manipulē ar cilvēku jūtām un uzvedību, traucējot ikdienas norisēm).

Savukārt Paula Vilkinsona (Paul Wilkinson) terorisma definīcija izceļ piecus terorismu raksturojošus aspektus:

1. terorisma īstenotā vardarbība ir pārdomāta un tā tiek mērķtiecīgi izmantota, lai īstenotu ārkārtēju baiļu vai šausmu (terora) atmosfēru;
2. vardarbība tiek inscenēta tā, lai to varētu novērot iespējami plaša auditorija, vardarbības akts ne vienmēr ir primāri orientēts uz kaitējuma nodarīšanu tā upurim vai upuriem;
3. izmantotā vardarbība un teroristiskie uzbrukumi tiek vērsti uz nejauši izvēlētiem un simboliskiem mērķiem, tostarp civiliedzīvotājiem;
4. sabiedrībā, kur tiek īstenota vardarbība, tā tiek skatīta kā neparasta jeb sabiedrības normām neatbilstoša, radot sašutuma un baiļu izjūtu;
5. teroristiskā vardarbība tiek izmantota, lai ietekmētu politiskos lēmumus un ikdienas darbības.

Pastāv vairāki terorisma skaidrojumi, kurus varam sastapt gan dažādu valstu normatīvajos aktos, gan dažādās starptautiskās pretterorisma programmās, nemaz nerunājot par dažādu ekspertu definējumiem un skaidrojumiem. ASV normatīvajos aktos terorisma definīciju sastopam ASV Kodeksa XXII nodaļas 2656(f)d pantā: "Terorisms ir politiski motivēta vardarbība ar iepriekšēju nodomu, kura vērsta pret ārrindas (civiliedzīvotāji, incidenta laikā neapbruņots militārais personāls) mērķiem un kuru veic minoritāšu grupas vai slepenie aģenti, lai ietekmētu politiku. Starptautiskais terorisms ir terorisms, kurā iesaistīti vairāk nekā vienas valsts iedzīvotāji vai kas aptver vairāku valstu teritorijas. Teroristiska grupa ir jebkura grupa vai tās apakšnodaļa, kura praktizē starptautisko terorismu." Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa (stājās spēkā 01.01.1997.) 205. pantā terorisms tiek sapludināts arī ar krimināla rakstura nodarījumiem un tam vairs nav tikai un vienīgi politisks raksturs.

Vēsturiskās terorisma formas

20. gadsimtā izstrādātās terorisma definīcijas cenšas terorismu aplūkot pēc tā būtības un mērķiem, nevis pēc tā formas, kā tas notiek pētniecībā, kur terorisms tiek cieši saistīts ar Franču Revolūciju, kad jebkura pret valsts sistēmu vērsta vardarbība tika skatīta kā terors, nemieru un nekārtības veicinoša darbība.

Lai arī terorisma jēdziens ir ieviests pēc Apgaismības laikmeta, tomēr dažādas terorisma izpausmes formas var fiksēt jau agrāk, kas ietekmē to, ka nav vienota izpratne par to, kas ir terorisms. Vispārpieņemta un juridiski korekta terorisma definīcija nepastāv, jo "kas vienam ir terorists, tas citam var būt brīvības cīnītājs". Piemēram, vai mežabrāļu grupas Latvijā, kuras pielietoja vardarbību, kurā izmanto arī sabiedrisku objektu spridzināšanu, lai pretotos PSRS okupācijas režīmam, bija "teroristi" (nogalināja un iebiedēja arī civiliedzīvotājus, kuru uzskatīja par kolaboracionistiem) vai "brīvības cīnītāji"? Vai vardarbības izmantošana pret likumīgi ievēlētas valdības represīvu un nelikumīgu politiku (piemēram, nacistiskajā Vācijā), ir "pašaizsardzība" vai "terorisms"? Taču ir iespējams novērot, kā attīstās dažādas terorisma metodes kā, piemēram, slepkavības izmantošana iebiedēšanai un politisko un sociālo iestāžu demolēšana. Viens no pirmajiem vēsturiski fiksētajiem terorisma piemēriem ir jūdu sekta sikariji (no grieķu valodas sikarioi, "dunča cilvēks", atvasināts no sika — īss, dunčveidīgs zobens) 1. gadsimtā mūsu ērā, kas iestājās pret romiešu varu un uzsāka publisku slepkavību kampaņu nolūkā izskaust līdzcilvēku sadarbošanos ar Romas pārvaldi. Grupējumu varētu uzskatīt par teroristisku, jo tas ar savām vardarbības metodēm tiecās izmainīt politisko situāciju, proti, panākt Romas atkāpšanos no Jūdejas provinces.

Par teroristisku organizāciju var uzskatīt arī asasīnus. Šis grupējums, kura darbība ir datējama ar 11.–13. gadsimtu, bija musulmaņu reliģiski politiska sekta, kuras biedru bezierunu pakļaušanās grupējuma vadībai un pašaizliedzīgā uzupurēšanās aukstasinīgu, publisku slepkavību veikšanā sēja milzu bailes gan sabiedrībā, gan varas līmenī. Šis grupējums bija fanātisks un vērsās vardarbību pret ikvienu, kurš nepiekrita tā reliģiskajiem vai sociālajiem ideāliem. Terorisma kontekstā būtiski ir tas, ka slepkavības notika publiski, liedzot slepkavam reālas iespējas aizbēgt, kā arī noslepkavotie bija varas augsta līmeņa pārstāvji, bet gatavošanās slepkavībai, iefiltrējoties upura līdzcilvēku (piemēram, valdnieka ierēdņu) lokā, varēja notikt ilgi. Savukārt, vārds assasin (slepkava) ir cēlies no arābu valodas hashasin — tā viduslaikos dēvēja ismaelītu sektu Tuvajos Austrumos.

Par savdabīgu terorisma formu var uzskatīt tā saukto thagu (no angļu valodas: thugs) jeb bandītu sektu Indijā. Tās biedri nolaupīja un nožņaudzot noslepkavoja ceļiniekus, lai slavinātu vardarbību un tādējādi apliecinātu uzticību dievietei Kalī.

Šaujampulvera sazvērestība ir 17. gadsimtā neveiksmīgs īstenots uzbrukums anglikāņu katoļu baznīcas monarham. Uzbrukuma mērķis bija ietekmēt baznīcas ideoloģisko darbību, kuras rezultātā tika diskriminēti citu reliģiju sekotāji. Mērķis bija uzspridzināt vienu no ietekmīgākajām celtnēm, kura kā simbols bija nozīmīga gan reliģijas instancēm, gan sabiedrībai. Šāda rīcība ir skatāma, kā teroristiska, jo, kā novērojams modernajos terorisma gadījumos – vardarbība tiek mērķēta pret nozīmīgām un simboliskām vietām un politisko varu un darbību traucēšanai.

Protams, politiskā terorisma parādīšanos saista arī ar Francijas revolūciju — jakobīņu terors sākās brīdī, kad Sen-Žists paziņoja: "Katram cilvēkam ir tiesības nogalināt tirānu, un tauta nevar atņemt šīs tiesības nevienam savam pārstāvim". Eiropu pārņēma politisko atentātu vilnis. Ideja par terorismu kā veidu brīvības sasniegšanai no Eiropas izplatījās visā pasaulē.

Līdzīgi Indijā tika izveidota reliģiska teroristiska organizācija Hur Brotherhood, kuras locekļi veica atentātus pret britu koloniālajiem ierēdņiem. Balkānos izveidojās "Maķedoniešu iekšējā revolucionārā organizācija" (Вътрешна македонска революционна организация), kas uzsāka teroristisku darbību pret Osmaņu impērijas varas struktūrām un to atbalstītājiem. Serbu teroristiskā organizācija "Melnā roka" (Црна Рука/Crna Ruka) savu teroristisko darbību vērsa pret Austroungārijas impēriju.

Modernā terorisma sākotni var saistīt ar anarhisma kustības vardarbīgajām izpausmēm 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā un, jo īpaši, ar vardarbības uzliesmojumu 19. gadsimta deviņdesmitajos gados, kad anarhisti vai ar tiem saistīti darboņi veica spridzināšanas un slepkavības, tostarp nogalinot Itālijas karali Umberto I, Francijas prezidentu Marī Fransuā Sadī Karno, ASV prezidentu Viljamu Makinliju. Anarhisma kustības būtiskākais ieguldījums modernā terorisma tapšanā ir ideja par "propagandu ar darbiem", proti, ideja, ka sabiedrību var sekmīgāk ierosināt uz sacelšanos nevis ar uzrunām, bet ar rīcības piemēru. Lai gan sākotnēji šī ideja netika attiecināta uz baiļu radīšanas vardarbības aktiem, laika gaitā tieši šī pieeja nostiprinājās un guva plašu pielietojumu, ko būtiski veicināja arī tā laika tehnoloģiskā inovācija - dinamīts.

Наро́дная во́лa ("Tautas griba") ir 19. gadsimta revolucionāra, teroristiska organizācija, kas centās gāzt Krievijas Impērijas valdību, tādējādi cīnoties par tautas brīvību. Izplatot propagandas laikrakstus un dibinot politiskas organizācijas, šī grupējuma īstenotās darbības un veiktās vardarbības uztvēra ne kā tautas brīvības cīnītājus, bet kā pret valsts iekārtu noskaņotus teroristus.

Aukstā kara laikā teroristiskā darbība ļoti aktivizējās, piemēram, PSRS atbalstītā RAF — Rote Armie Fraktion — kuras mērķis bija iekārtas maiņa Vācijā. Laika posmā no 1968. līdz 1980. gadam fiksēti 6700 terora akti, pie tam vairāk nekā puse no tiem veikti Rietumeiropā.

Pēc PSRS sabrukuma, kad ASV kļūst par vienīgo globāla mēroga lielvalsti pasaulē, nenoliedzamu līderi ekonomiskajā, politiskajā un militārajā ziņā, un uzsāka Rietumu demokrātijām naidīgu politisku režīmu iegrožošanu vai pat likvidēšanu, ieviešot Rietumu kārtību t.s. trešās pasaules valstīs un bijušajās PSRS satelītvalstīs, kā atbildes reakcija sākās politiskā terorisma vilnis, kas vērsts konkrēti pret ASV un to sabiedroto īstenoto politiku. Piemēram, musulmaņu teroristu pašnāvnieku kustības sākums ir datējams ar 1994. gada rudeni, kad Damaskā par 70 kaujinieku grupas Islam Jihad izveidošanu paziņoja Fathi Škaki, 2001. gada 11. septembra uzbrukums ASV. 11. septembra uzbrukums, kurā vaino teroristu organizāciju Al-Qaida.

Terorisma veidi

20. gadsimta 60. gados, attīstoties terorisma draudiem un teroristisko aktu īstenošanai pasaulē, terorisms tika saistīts ar konkrētām Tuvo Austrumu organizācijām un to darbību teatrālo raksturu. Terorismā, neskaitot iebiedēšanu, arvien lielāka loma ir pašnāvniekiem, ķīlnieku sagrābšanai, uzbrukumiem pūlim, kā arī tīmekļa terorisms, piemēram, uzbrūkot valstiskām organizācijām ar kibertehnikām.

Ideoloģiskais terorisms

Parasti saistīts ar revolucionāri noskaņotām organizācijām, kuru mērķis ir iegūt politisku varu, izraisīt iekšpolitisku vai starptautisku nestabilitāti.

Sākot ar krievu "narodņikiem", franču anarhistiem, urugvajiešu tupomarosiem un beidzot ar itāļu "Sarkanajām Brigādēm" (Brigate Rosse), šie cilvēki dzīvo un nogalina ideālu vārdā (piemēram, D’Anuncio, Če Gevara un Ulrika Mainhofa).

Etniskais jeb nacionālais terorisms

Tas vērsts uz kādas tautas neatkarības sasniegšanu, lai atdalītu kādu etnisko grupu no citas, vai gluži otrādi: lai savienotu tās vai atkal apvienotu. Tas ir klasisks mēģinājums panākt etniskas minoritātes valstisku neatkarību valstī, kurā vara pieder lielākai nācijai.

Šādi mērķi ir, piemēram, basku "Basku Tēvzeme un Brīvība" (BFL&L) Spānijā, tamilu "Tīģeriem" Šrilankā, "Īru Republikāņu Armijai" (IRA) Ziemeļīrijā, sikhiem Pendžabā, "Kvebekas Atbrīvošanas frontei" Kanādā, kurdiem Irākā un Turcijā, čečeniem Krievijā un daudziem citiem. Ideoloģiskā amplitūda var būt visplašākā — sākot ar apspiestas tautas patiesām ilgām pēc brīvības un beidzot ar rasiski noskaņotiem etniskajiem "tīrītājiem".

Sociāli-revolucionārais terorisms

Radies un attīstījies samērā nesen Dienvidamerikā. Mērķis bija pēkšņi, “ne no kā”, veikt sociālo revolūciju.

Par itāļu, japāņu un rietumvāciešu teroristu instrukciju terorisma taktikā kļuva 1969. gadā izdotā brazīlieša K. Marigelli rokasgrāmata "Mazā instrukciju rokasgrāmata pilsētas partizāniem". Tupomari (pilsētas partizāni) teroristiskā darbība Urugvajā kļuva par paraugmodeli teroristiem Rietumeiropā. Paralēli kreiso radikāļu terorismam nopietnus draudus rada arī labējie ekstrēmistiskie grupējumi (uz neofašistiskas vai neonacistiskas ideoloģijas pamata) Itālijā un Vācijā.

Reliģiskais terorisms

Visbiežāk jaunu, mazskaitlīgu, politiski apspiestu un radikāli noskaņotu sektu darbība.

Grūti prognozējams un sevišķi bīstams terorisma paveids, jo reliģiskā pārliecība var likt cilvēkam ziedot sevi idejas vārdā visneiedomājamākajos veidos. Šie teroristi reti izvirza prasības, un masveida rituālās pašnāvības ir viņu iemīļotākā akcija kaut, piemēram, sektas Aum Shinrikyo mēģinājums Japānā noorganizēt Pasaules galu, aptvēra arī sektā neiesaistītus cilvēkus.

Revolucionārais terorisms

Mērķis ir gāzt esošo varu un panākt, lai pie varas nāk valdība, kura atbalsta viņu politiskos uzskatus un sociālos centienus. Teroristu akcijas — cilvēku nolaupīšanas, varas pārstāvju un to atbalstītāju slepkavības, spridzināšanas, — tiek rīkotas, lai izraisītu represīvu reakciju no varas puses, kura cenšas sevi aizsargāt. Tāda reakcija, atspoguļota arī masu medijos, palīdz revolucionāriem demonstrēt sabiedrībai varas antihumāno raksturu. Šādā situācijā valdībai jābūt ļoti uzmanīgai, lai terorisma apkarošanas operācijās neciestu nevainīgi cilvēki, jo teroristi šo apstākli noteikti izmantos savu ideju un pozīcijas propagandēšanai.

Klasiskus piemērus sekmīgam revolucionārajam terorismam mēs redzam situācijās, kad Mao Dzeduna vadītie komunisti gāza sociāldemokrātisko Čana Kaiši valdību, Fidela Kastro vadīto revolucionāru straujajos panākumos cīņā pret Fulhensio Batistas režīmu Kubā u.c.

Valsts terorisms

Valdība ar represijām un iebiedēšanu piespiež valsts iedzīvotājus paklausīt, un apspiež politisko opozīciju, nepieļauj politisko uzskatu dažādību.

Lielākā daļa informācijas, ko zinām par valstu atbalstīto terorismu, nāk no cilvēktiesību aizsardzības organizācijas Amnesty International, kura apkopo ziņas par šādiem starptautiskiem incidentiem. Tās pēdējā ziņojumā par politisko teroru 138 valstīs konstatēts, ka vēl joprojām desmitiem tūkstošu cilvēku cieš "drošības operācijās", politieslodzītos spīdzina aptuveni 100 valstīs, cilvēki pazūd vai tiem turēti slepenā ieslodzījumā aptuveni 20 valstīs, valdību atbalstīti "nāves eskadroni" darbojas vairāk nekā 35 valstīs.

Politiskais terorisms

Vērsts pret konkrētiem cilvēkiem vai grupām, kas ir opozīcijā teroristu politiskajai pozīcijai, vai arī pret tiem, kurus teroristi uzskata par esošiem "ārpus likuma" un kuri ir jāneitralizē vai jāiznīcina.

Tā, piemēram, ASV Kukluksklans un Amerikas Nacistu partija izmantoja politiskas slepkavības, lai cīnītos pret izmaiņām civiltiesībās par labu minoritāšu grupām.

Kriminālais terorisms

• Noziedznieku mēģinājumos diktēt savas prasības varas struktūrām (piemēram, pieprasīt atļaut pamest valsti, kurā tiem draud sods, samaksāt izpirkuma maksu par ķīlniekiem, atbrīvot ieslodzītos grupas dalībniekus utt.).
• Kādas ideoloģiskas teroristu grupas noziedzīgā darbībā, kurai tīri pragmatiski mērķi (laupīšana, rekets, lai iegūtu līdzekļus organizācijas darbībai).

Šīs kategorijas darbības raksturīgas gan klasiskajām sicīliešu, ķīniešu un ebreju mafijas grupām ASV, gan vairākām kreisi noskaņotām organizācijām Eiropā.

Individuālais terorisms

Individuāli īstenoti atentāti vai masu slepkavības, atklājot uguni ar šaujamieroci pa garāmgājēju pūli, sprādzieni un lidmašīnu nolaupīšanas, kurus veic viens cilvēks. Visbiežāk bez sagatavošanās un īpaša mērķa. Izplatītākais motīvs: lai atriebtos sabiedrībai.

T.s. Unabombers, kurš sūtīja pa pastu vēstulēs spridzekļus, M. D. Čepmens, kurš nošāva Džonu Lenonu, Timotijs Makveins, kurš uzspridzināja valdības ēku Oklahomā un profesionālais terorists Karloss (I. Ramiress Sančess), kurš veica visdažādāko teroristisko organizāciju "pasūtījumus", u.c.

Apolitiskais terorisms

Teroristu aktivitātes pasaulē ietver arī tādas grupas, kas atbalsta daļējus sociālos un reliģiskos pamatus. Piemēram, pretaborta grupas finansē demonstrācijas pie klīnikām, kurās veic abortus, un daļa to locekļu nonāk pat tik tālu, ka fiziski uzbrūk klientiem, ārstiem, spridzina to birojus. Līdzīgi ir arī ar dažādām dzīvnieku aizsardzības kustībām, kuri uzbrūk ļaudīm, kuri valkā kažokādas, aplej tās ar krāsu, skābi vai kā citādi bojā. Tas ir daļas vides grupu vadmotīvs — terora taktikas pielietošana pret tiem, kas viņuprāt kaitē ekoloģijai.

Starptautiskais terorisms

Starptautiskās teroristu organizācijas ir ar plašu struktūras tīklu, sadarbojas ar lokālajām grupām, koordinē darbību, ir aktīvākas, nekā kādā konkrētā valstī esošie teroristiskie grupējumi, piemēram, Al-Qaida.

Skatīt arī

• Terorisms Latvijā

Papildus avoti

• Larry J. Siegel, “Criminology” — by West Publishing Company, St.Paul, 1991.
• Freda Adler, Gerhard O.W. Mueller, William S. Laufer, “Criminology” — by McGraw-Hill Inc., New York, 1995.
• “Patterns of Global Terrorism”, U.S. Depratment of State Dispach, Volume 6, Number 19, May 8, 1995. published by the Bureau of Public Affairs, Article 4
• Aigars Balodis, “Vienam terorists, citam brīvības cīnītājs” / “Diena”, 20.03.96.
• Ilmārs Šlāpins, “Terorisma valdzinājums” / “Rīgas laiks”, Nr 4, 1996.
• Г.И. Шнайдер, Криминология. — Юниверс, Москва, 1994.

Ārējās saites

• Terorisms. Drošības aspekti Latvijā un Baltijā.
• Crimestart terrorism links