Pāriet uz saturu

Toradži

Vērtīgs raksts
Vikipēdijas lapa
Toradži
Toradžu meitenes kāzu ceremonijas laikā.
Visi iedzīvotāji
650000 [1]
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Sulavesi
Valodas
sadantoradža, kalumpana, mamasa, tae, talondo un toala.
Reliģijas
protestantisms (65,15%), katolicisms (16,97%), islāms (5,99%) un aluktodolo (5,99%) [1]

Toradži ir tauta Indonēzijai piederošajā Sulavesi salā. Pie tās pieder ap 650 000 cilvēku, no kuriem 450 000 joprojām dzīvo toradžu tradicionālajā teritorijā Tanatoradžā.[1] Lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši, bet pārējie ir musulmaņi vai pieder vietējai animistu reliģijai alukai (aluk — "ceļš"). Indonēzijas valdība oficiāli atzīst šo reliģiju ar nosaukumu "aluktodolo" (Aluk To Dolo — "senču ceļš").

Vārds "toradži" cēlies no kaimiņos dzīvojošo bugiešu valodas vārdiem to riaja, kas nozīmē "cilvēki no kalnienes". Nīderlandiešu koloniālā valdība oficiāli nosauca šo grupu par Toraja 1909. gadā.[2] Toradži ir pazīstami ar saviem sarežģītajiem apbedīšanas rituāliem un klintīs izcirstajām kapenēm, kā arī ar savām tradicionālajām laivveida ēkām tonkonaniem un krāsainajiem kokgrebumiem. Toradžiem bēres ir nozīmīgs notikums, ar ko saistītie rituāli, kurus parasti apmeklē simtiem cilvēku, ilgst vairākas dienas.

Līdz pat 20. gadsimtam toradži dzīvoja patstāvīgos, no pārējās pasaules nošķirtos ciematos un praktizēja animismu. 20. gadsimta sākumā nīderlandiešu misionāri uzsāka mēģinājumus pievērst toradžus kristietībai. 20. gadsimta 70. gados, kad Toradžu zeme kļuva atvērtāka ārpasaulei, tā kļuva par Indonēzijas tūrisma ikonu; to izmantoja tūrisma attīstītāji un pētīja antropologi.[3] Ap 1990. gadu, kad tūristu pieplūdums sasniedza augstāko punktu, toradžu sabiedrība bija ievērojami mainījusies — no agrāras kopienas, kurā liela nozīme bija Aluk To Dolo uz lielā mērā kristīgu kopienu.[4]

Etniskā identitāte

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms nīderlandiešu kolonizācijas un kristietības ienākšanas, toradžiem, kas dzīvoja kalnainā apgabalā, nebija kopīgas identitātes un viņi neapzinājās sevi kā vienotu tautu, bet identificējās katrs ar savu ciematu. Lai gan kompleksie rituāli radīja saikni starp kalnu ciematiem, pastāvēja atšķirības dialektos, rituālos un starp sociālo hierarhiju dažādos ciemos. "Toradži" (to — cilvēki un riaja — kalni) sākotnēji bija apzīmējums, ko izmantoja ziemeļos zemienē dzīvojošā kaimiņu tauta bugieši.[2] Šo apzīmējumu parasti izmantoja zemienes iedzīvotāji, nevis paši toradži. Nīderlandes misionāru klātbūtne radīja toradžos apziņu, ka viņi ir vienota etniska grupa un šī kopīgās identitātes apziņa auga līdz ar tūrisma uzplaukumu reģionā.[3]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

17. gadsimtā Nīderlande sāka nostiprināt savu ekonomisko un politisko kontroli pār Sulavesi caur Nīderlandes Austrumindijas kompāniju. Tomēr divus gadsimtus tā nepievērsa uzmanību toradžu apdzīvotajam kalnainajam apgabalam Sulavesi vidienē, jo pieeja tam bija apgrūtināta un tajā bija maz produktīvas lauksaimniecības zemes. Tikai 19. gadsimta beigās, kad islāms sāka strauji izplatīties Sulavesi dienvidos, it īpaši starp toradžiem kaimiņos dzīvojošajām tautām, nīderlandieši saskatīja kalnienēs dzīvojošajos animistos potenciālus kristiešus. 20. gadsimta divdesmitajos gados, ar nīderlandiešu koloniālās valdības atbalstu, reģionā darbību uzsāka Nīderlandes reformātu baznīcas misionāri.[5] Papildus kristietības ieviešanai nīderlandieši arī atcēla verdzību un noteica vietējos nodokļus. Tika noteiktas toradžu zemes Tanatoradžas robežas, kas tika vilktas, vadoties pēc sadantoradžas valodas izplatības areāla. Sākotnēji toradžu zeme bija daļa no Luvu karalistes, bet laika gaitā administratīvais statuss tika vairākkārt mainīts, un šodien Tanatoradža ir viens no Dienvidsulavesi provinces kabupateniem (reģencijām) ar centru Makalē.[5]

Pirmie nīderlandiešu misionāri saskārās ar spēcīgu toradžu, it īpaši to elites, pretestību, ko bija nokaitinājusi ienesīgās vergu tirdzniecības atcelšana.[6] Daži toradži tika piespiedu kārtā pārvietoti uz zemienēm, kur nīderlandiešiem bija vieglāk viņus kontrolēt. Augstie nodokļi grāva toradžu elites labklājību. Tomēr nīderlandiešiem neizdevās apspiest toradžu kultūru un tikai daži toradži pievērsās kristietībai; 1950. gadā tikai 10% toradžu bija kristieši.[7][6]

20. gadsimta trīsdesmitajos gados toradžiem uzbruka zemienēs dzīvojošie musulmaņi, tādējādi izraisot kristianizācijas vilni starp toradžiem, kas vēlējās izrādīt pretestību musulmaņiem un cerēja uz Nīderlandes aizsardzību. 1951. gadā (pēc Indonēzijas neatkarības iegūšanas) islāma separātisti sāka cīņu par savas valsts izveidi Sulavesi dienvidos. Partizānu karš, kas ilga līdz 1965. gadam, izraisīja masveida pāriešanu kristietībā.[8]

Piesliešanās Indonēzijas valdībai nedeva toradžiem drošību. 1965. gadā ar prezidenta dekrētu tika noteikts, ka ikvienam Indonēzijas pilsonim jāpieder pie vienas no piecām oficiāli atzītajām reliģijām: islāmam, kristietībai (katolicismam vai protestantismam), hinduismam vai budismam.[9] Tā kā toradžu tradicionālā reliģija aluka nebija viena no oficiāli atzītajām reliģijām, toradži iebilda pret likumu. Lai atbilstu likumam, alukai bija jātiek pieņemtai kā daļai no kādas oficiālās reliģijas. 1969 gadā tā ar nosaukumu "aluktodolo" (Aluk To Dolo — "senču ceļš") tika legalizēta kā hinduistu sekta.[5]

Sabiedrība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Toradžu sabiedrībā pastāv trīs galvenie piederības tipi: dzimtas, šķiras un reliģiskā piederība.

Dzimtas piederība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Toradžu ciems

Dzimta (vai "paplašinātā ģimene") toradžu sabiedrībā ir primārā sociālā un politiskā grupa. Katrā ciemā parasti dzīvo viena dzimta. Ciema centrālā ēka ir tradicionālā tonkonana. Katrai šādai tonkonanai ir nosaukums, kas kļūst arī par ciemata nosaukumu. Laulības starp attāliem radiniekiem ir ierasta prakse, kas stiprina dzimtas vienotību. Laulības starp tuviem radiniekiem tiek pieļautas tikai dižciltīgo vidū, lai novērstu mantas izkliedēšanos.[10] Dzimtas locekļi ir cieši saistīti un aktīvi palīdz cits citam saimniecībā, palīdz atmaksāt parādus un kopīgi piedalās rituālos.

Katrs cilvēks pieder gan mātes, gan tēva ģimenēm, tāpēc bērns manto no abiem vecākiem.[11] Arī bērnu vārdi tiek izvēlēti, pamatojoties uz radniecību — parasti tiek doti mirušu radinieku vārdi.

Pirms Tanatoradžas izveides un oficiālas adminstrācijas ieviešanas, katrs toradžu ciems bija autonoms. Gadījumos, kad dzimta nevarēja viena pati atrisināt kādu jautājumu, vairāki ciemi apvienojās vienā grupā; ciemi mēdza apvienoties pret citiem ciemiem. Saistība starp dzimtām tika nostiprināta ar asinīm, laulībām, dalot dzimtu senču mājas (tonkonanas) un tika apstiprināta rituāli apmainot bifeļus un cūkas. Šādas apmaiņas ne tikai palīdzēja veidot politiskās un kultūras saites starp dzimtām, bet arī noteica indivīda vietu sociālajā hierarhijā: kas salej palmu vīnu, kas ietin līķi līķautā un sagatavo upurdāvanas, kur kurš sēž, kādus ēdienus var un kādus nevar ēst un pat cik liela porcija katram pienākas.[12]

Šķiras piederība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnajā toradžu sabiedrībā attiecības dzimtā bija cieši saistītas ar sociālajām šķirām. Pastāvēja trīs slāņi: dižciltīgie, vienkāršie ļaudis un vergi. Šķirisko piederību mantoja pa mātes līniju, tāpēc laulības ar zemākas šķiras sievieti bija tabu, bet, no otras puses, augstākas šķiras sievietes apprecēšana uzlaboja nākamās paaudzes sabiedrisko stāvokli. Dižciltīgie vēl mūsdienās saglabā savu pārākumu.[4]

Dižciltīgie tika uzskatīti par pirmsenču tiešajiem pēctečiem.[13] Viņi dzīvoja tonkonanās, kamēr vienkāršie ļaudis dzīvoja bambusa būdās "banua". Vergi dzīvoja būdiņās, kas bija saceltas ap to īpašnieka tonkonanām. Vienkāršie ļaudis varēja precēties ar jebkuru, bet dižciltīgi parasti precējās ar ģimenes locekļiem, lai saglabātu savu statusu. Dažreiz dižciltīgie precējās arī ar kaimiņtautu dižciltīgajiem. Vienkāršajiem ļaudīm un vergiem bija liegts rīkot nāves svētkus. Neskatoties uz tuvo radniecību un statusa pārmantojamību, pastāvēja zināma sociālā mobilitāte, jo laulība vai izmaiņas materiālajā stāvoklī varēja izmainīt indivīda statusu sabiedrībā.[10] Bagātība tika vērtēta pēc īpašumā esošo ūdensbifeļu skaita.

Vergi bija ģimenes īpašums. Dažreiz toradži brīvprātīgi kļuva par vergiem parādu dēļ, tādējādi samaksājot ar savu darbu. Par vergiem kļuva arī kara gūstekņi un vergu tirdzniecība bija plaši izplatīta. Vergi varēja nopirkt sev brīvību, bet viņu bērni vienalga mantoja verga statusu. Vergiem bija aizliegts valkāt bronzu un zeltu, izrotāt savu māju ar kokgrebumiem, ēst no tiem pašiem traukiem, no kuriem ēda īpašnieki un stāties dzimumattiecībās ar brīvajām sievietēm (tas tika uzskatīts par noziegumu, kas sodāms ar nāvi).

Reliģiskā piederība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Toradžu tradicionālā reliģija ir politeisks animisms, ko sauc aluku ("ceļš", dažreiz tulko arī kā "likums"). Saskaņā ar toradžu mitoloģiju, to senči nokāpa no debesīm, izmantojot kāpnes, kas vēlāk tika izmantotas, lai sazinātos ar radītāju Puanmatua (Puang Matua).[14] Visums, saskaņā ar aluku, ir sadalīts trīs daļās — debesīs, zemē un pazemē.[6] Dzīvnieki dzīvo pazemē, kas ir taisnstūrveida telpa, ko norobežo pīlāri; uz zemes dzīvo cilvēki, bet debesu pasaule atrodas virs abām pārējām un to sedz seglu formas jumts. Citi toradžu dievi ir Ponbanadžass di Rante (Pong Bangajas di Rante — Zemes dievs), Indo Onononona (Indo' Ongon-Ongon — dieviete, kas var izraisīt zemestrīces), Ponlalondons (Pong Lalondong — nāves dievs), Indo Belo Tumbana (Indo' Belo Tumbang — ārstniecības dieviete) un vēl vairāki citi.[15]

Uz zemes vara pieder alukas priesteriem (to minaa), kuriem vārdos un darbos jāizrāda rūpes gan par dzīvi (lauksaimniecību), gan par nāvi (bērēm). Aluka ir ne tikai reliģija, tā ietver arī likumus un paražas. Aluka regulē sabiedrisko dzīvi, lauksaimniecību un rituālus. Veids, kā aluku praktizē, katrā ciemā var būt nedaudz atšķirīgs. Viena kopīga iezīme ir nāves un dzīves rituālu nodalīšana. Toradži uzskata, ka nāves rituāli varētu sagraut viņu mirstīgās atliekas, ja tos apvienotu ar dzīvības rituāliem.[16] Abu veidu rituāli ir vienlīdz svarīgi. Laikā, kad sludināja Nīderlandes misionāri, kristīgajiem toradžiem tika liegts piedalīties dzīvības rituālos, bet atļauts piedalīties nāves rituālos.[7] Līdz ar to mūsdienās vairāk tiek praktizēti ar nāvi saistītie rituāli.

Kultūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tonkonana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Trīs tonkonanas toradžu ciemā.

Tonkonanas ir tradicionālas toradžu dzimtas mājas. Tās celtas uz gariem koka pāļiem, uz kuriem balstās izliekts bambusa jumts un to ārsienas izrotātas ar kokgrebumiem sarkanā, melnā un dzeltenā krāsā. Vārds "tonkonana" cēlies no toradžu tongkon ("sēdēt").

Tonkonana ir centrālā vieta toradžu sabiedriskajā dzīvē. Ar tonkonanu saistītie rituāli ir svarīga toradžu garīgās dzīves daļa, jo tonkonana simbolizē saikni ar senčiem, dzīvajiem un nākotnes pēctečiem.[12] Saskaņā ar toradžu mītu, pirmā tonkonana tika uzcelta debesīs uz četriem stabiem un tās jumts bija no Indijas auduma. Kad pirmais toradžu sencis nokāpa uz zemes, viņš uzcēla šīs ēkas repliku un noturēja lielu ceremoniju.[17]

Tonkonanas celtniecība ir smags darbs un parasti tajā iesaistās visa dzimta. Ir trīs veidu tonkonanas: tonkonanlajuka (tongkonan layuk), kas ir ciema garīgais centrs un ciema vadības mītne, tonkonanpekamberana (tongkonan pekamberan) pieder dzimtas locekļiem, kas atbild par tradīciju ievērošanu un tonkonanbatu (tongkonan Batu), kas ir pārējo dzimtas locekļu mītnes. Mūsdienās tonkonanu ekskluzivitāte mazinās, jo vienkāršās šķiras pārstāvji tagad strādā ienesīgos darbos citur Indonēzijā un viņu ģimenes var atļauties uzcelt tonkonanas.

Kokgrebumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Toradži kokgrebumos izsaka sabiedriski un reliģiski nozīmīgas idejas. Katrs kokgrebums tiek nosaukts savā vārdā. Bieži sastopami motīvi ir dzīvnieki un augi, kas katrs kaut ko simbolizē. Piemēram, tādi ūdens augi un dzīvnieki, kā krabji, kurkulis un elodejas simbolizē auglību. Attēlā redzams toradžu kokgrebums, kas sastāv no 15 kvadrātveida paneļiem. Apakšējā paneļa centrā redzams bifelis, kas simbolizē bagātību. Centrālajā panelī attēlots mezgls un lāde, kas pauž cerību, ka visi ģimenes pēcnācēji būs laimīgi un dzīvos harmonijā, gluži kā mantas, kas droši noglabātas lādē. Augšējos stūros attēloti ūdensdzīvnieki, kas norāda, ka jāstrādā cītīgi un tik ātri, kā ņirb ūdens virsma. Tas arī parāda, ka vajadzīgs prasmīgums, lai iegūtu labus darba rezultātus.

Regularitāte un kārtība, tāpat kā abstrakti ģeometriski raksti, ir viena no toradžu kokgrebumiem raksturīgajām iezīmēm (skatīt tabulu zemāk). Toradžu ornamenti atspoguļo kārtību, regularitāti, ģeometriskās un abstraktās formas, kas sastopamas dabā.[18] Toradžu ornamenti ir pētīti etnomatemātikā, lai atklātu to matemātisko struktūru, tomēr paši toradži savā mākslā balstās uz izjūtu, nevis precīziem aprēķiniem un izmanto bambusa nūjas, lai izveidotu ģeometriskas formas.[18]

Daži toradžu raksti
pa'tedong
(bifelis)
pa'barre allo
(saule ar stariem)
pa're'po' sanguba
(deja vienatnē)
ne'limbongan
(leģendārais šo rakstu radītājs)
Attēli no[19]

Apbedīšanas rituāli

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Klintī izcirsta apbedījumu vieta ar tautau.

Toradžu sabiedrībā apbedīšanas rituāls ir viens no komplicētākajiem un dārgākajiem pasākumiem. Jo bagātāks un ietekmīgāks aizgājējs, jo dārgākas ir bēres. Saskaņā ar aluku, tikai dižciltīgajiem ir tiesības uz plašām bērēm.[20] Augstmaņa bēres tipiski apmeklē vairāki tūkstoši un tās ilgst vairākas dienas. Ceremoniju vieta (rante) parasti tiek sagatavota lielā, zālainā laukā, kur mirušā ģimene uzceļ nojumes apmeklētājiem, rīsu šķūni un citas bērēm nepieciešamās celtnes. Bērēs sēras parasti tiek izteiktas ar flautu spēlēšanu, bēru dziesmām un dzeju, kā arī žēlabainām raudām. Izņēmums ir mazu bērnu un nabadzīgu, zema statusa pieaugušo bēres.[21]

Ceremonijas bieži turpinājās nedēļas, mēnešus vai pat gadus pēc nāves, ļaujot mirušā ģimenei savākt līdzekļus, kas vajadzīgi, lai segtu bēru izdevumus.[22] Toradži tradicionāli uzskata, ka nāve nav kas pēkšņs, bet gan pakāpenisks ceļš uz Puju (Puya) — mirušo valstību. Pēc nāves mirušo ietin vairākos līķautos un novieto tonkonanā. Tiek uzskatīts, ka mirušā dvēsele uzkavējas ciemā līdz bēru ceremonijas beigām un tikai tad dodas uz Puju.[23]

Apbedījumu vieta.

Vēl viena rituāla daļa ir ūdens bifeļu upurēšana. Jo ievērojamāks mirušais, jo vairāk bifeļu tiek nokauts. Bifeļu līķus sarindo uz lauka, kur tie gaida savu īpašnieku, kurš atrodas "miega posmā". Toradži uzskatu, ka mirušajam ir nepieciešami bifeļi, lai veiktu ceļu uz Puju un ceļš būs ātrāks, ja viņam būs daudz bifeļu. Desmitiem ūdens bifeļu un simtiem cūku nokaušana ar mačeti ir bēru kulminācija, kuru pavada dejas un mūzika. Upurēšanas laikā mazi zēni cenšas uztvert asinis ar garām bambusa caurulēm. Dažus no dzīvniekiem atved viesi kā "dāvanas", taču vēlāk tos uzskata par mirušā ģimenes parādiem.[24]

Ir trīs apbedījumu veidi: zārku var novietot alā, klintī izcirstās kapenēs vai arī pakārt pie klints. Zārkā ievieto arī mirušajam pēcnāves dzīvē nepieciešamās lietas. Bagātniekus parasti apbedī klintīs izcirstās kapenēs. Šādas kapenes parasti ir dārgas un to izveide prasa vairākus mēnešus. Dažos apgabalos šādās kapenēs apglabā vairākus ģimenes locekļus. Kapenēs parasti novieto no koka izgrebtus mirušo tēlus tautau (tau tau).[25] Zīdaiņu un bērnu zārkus mēdz ar virvēm pakārt pie klints vai kokā. Šādi piekārti, tie var saglabāties vairākus gadus, līdz virves sapūst un zārks nokrīt zemē.

Dejas un mūzika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Manganda deja tiek izpildīta Ma'bua rituālā.

Toradži izpilda dejas dažādu rituālu laikā, visbiežāk bēru ceremonijās. Šīs dejas domātas, lai izteiktu skumjas, izrādītu godu un pat uzmundrinātu aizgājēju, jo viņam būs jāveic ilgs ceļš, lai nonāktu mirušo valstībā. Vispirms grupa vīriešu izveido apli un monotoni dzied visu nakti, godinot mirušo (šo rituālu sauc Ma'badong).[24][26] Daudziem toradžiem šī ir vissvarīgākā bēru ceremonijas daļa.[21] Otrajā bēru dienā tiek izpildīta kareivju deja Ma'randing, lai slavinātu nelaiķa drosmi dzīves laikā. Deju izpilda vīrieši ar zobeniem, lieliem bifeļādas vairogiem un ķiverēm, kurām piestiprināti bifeļu ragi, kā arī citiem atribūtiem. Šī deja ievada procesiju, kurā mirušais no rīsu šķūņa tiek pārnests uz bēru norises vietu. Bēru laikā vecākās sievietes, tērpušās no putnu spalvām darinātos kostīmos un dziedādamas poētisku dziesmu, dejo deju Ma'katia, atgādinot par to cik dāsns un uzticams bijis aizgājējs. Pēc bifeļu un cūku nokaušanas asiņainā ceremonijā, grupa zēnu un meiteņu, plaukšķinot, veic jautru deju Ma'dondan.

Tāpat kā citās zemnieku kultūrās, toradži dejo un dzied arī ražas novākšanas laikā. Ma'bugi deju izpilda, pateicoties par ražu, savukārt Ma'gandangi dejo rīsu kulšanas laikā.[27] Ir arī vairākas kara dejas, piemēram, Manimbong, ko izpilda vīrieši, kam seko sieviešu izpildītā Ma'dandan. Aluka nosaka, kā un kad toradžiem jādejo. Piemēram, Ma'bua deju drīkst izpildīt tikai reizi 12 gados. Tā ir nozīmīga ceremonija, kuras laikā priesteri, uzvilkuši bifeļa galvu, dejo ap svēto koku.

Tradicionāls mūzikas instruments toradžiem ir bambusa flauta pasulina (Pa'suling). Šis instruments tiek izmantots daudzu deju pavadīšanai, piemēram, pateicības dejā Ma'bondensan flauta pavada puskailus dejotājus ar gariem nagiem. Tikai toradžiem raksturīgi instrumenti ir papelle (Pa'pelle), ko gatavo no palmu lapām un pakarombi (Pa'karombi; līdzīgs vargānam). Papelli spēlē ražas novākšanas laikā un mājas iesvētīšanas ceremonijās.[28]

Valoda

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Toradžu valodas paveidi
Nosaukumi Pratēju skaits (gads)
Kalumpana 12 000 (1991)
Mamasa 100 000 (1991)
Tae 250 000 (1992)
Talondo 500 (1986)
Toala 30 000 (1983)
Sadantoradža 500 000 (1990)
Avots: Gordon (2005).[29]

Etniskā toradžu valoda ir plaši izplatīta toradžu apdzīvotajā apvidū. Tai ir vairāki paveidi, no kurām izplatītākais ir sadantoradža. Lai gan valsts oficiālā valoda ir indonēziešu, kas tiek lietota arī toradžu vidū, visās Tanatoradžas pamatskolās tiek mācīta toradžu valoda.[1]

Toradžu valoda pieder pie austronēziešu saimes malajiešu-polinēziešu valodām.[29] Sākotnēji kalnainā toradžu zemes daba veicināja vairāku valodas paveidu un starpdialektu izveidošanos. Pēc centralizētas administrācijas ieviešanas un valdības politikas pārvietot iedzīvotājus uz mazapdzīvotiem apgabaliem par nozīmīgu faktoru toradžu valodas attīstībā kļuva citu valodu ietekme.[26]

Ar nāvi saistīto rituālu nozīmīgums atspoguļojas arī toradžu valodā — tajā ir vairāki apzīmējumi dažādām sēru un skumju pakāpēm, nomāktībai, bēdām, ilgām un garīgām sāpēm.[21]

Ekonomika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms prezidenta Suharto nākšanas pie varas 1965. gadā, toradžu ekonomika balstījās uz lauksaimniecību. Tika kultivēti rīsi, manioka un kukurūza. Daudz laika un enerģijas tika veltīts ūdens bifeļu, cūku un vistu audzēšanai, kas galvenokārt tika izmantoti pašu pārtikā un rituālos.[8] Industralizētā lauksaimniecības ražošana notika vienīgi japāņu kafijas fabrikā Kopi Toraja.

Pēc Suharto nākšanas pie varas Indonēzijas ekonomika piedzīvoja izaugsmi un atvērās ārvalstu investīcijām. Starptautiskie naftas un kalnrūpniecības uzņēmumi atklāja jaunas ražotnes Indonēzijā. Toradži, īpaši gados jaunākie, pārcēlās, lai varētu strādāt ārvalstu uzņēmumos. Uz Kalimantānu, lai strādātu mežrūpniecībā un naftas rūpniecībā, uz Papua, lai strādātu kalnrūpniecībā, kā arī uz pilsētām Sulavesi un Javā. Toradžu izceļošana stabili turpinājās līdz pat 1985. gadam.[5]

Sākot no 1984. gada, toradžu ekonomika pakāpeniski pārorientējās uz tūrismu. No 1984. līdz 1997. gadam daudzi toradži guva ienākumus no tūrisma, strādājot par gidiem, viesnīcās vai pārdodot suvenīrus. Līdz ar politiskās un ekonomiskās stabilitātes kritumu deviņdesmito gadu beigās, kas izraisīja arī dažādu reliģiju piekritēju sadursmes citur Sulavesi, tūristu pieplūdums toradžu zemē ir dramatiski samazinājies. Toradži joprojām ir pazīstami Indonēzijas kafijas audzētāji — šo arabica šķirnes kafiju galvenokārt audzē mazie uzņēmēji.

Komercializācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Toradžu kaps: viens no tūrisma objektiem Toradžu zemē.

Pirms 1970. gada toradži bija gandrīz nezināmi Rietumu tūristiem. 1971. gadā aptuveni 50 eiropieši apmeklēja toradžu zemi. 1972. gadā National Geographic dokumentēja augstākā ranga toradžu augstmaņa, kas tika uzskatīts par pēdējo tīrasiņu dižciltīgo, apbedīšanas rituālu. Filma tika pārraidīta vairākās Eiropas valstīs.[5] Jau 1976. gadā toradžu zemi apmeklēja 12 000 tūristu.[30]

1984. gadā Indonēzijas Tūrisma ministrija pasludināja toradžu zemi par Dienvidsulavesi "primadonnu" un reklamēja to kā "otro pieturu pēc Bali".[4] Tūristu skaits pieauga dramatiski: no 1985. līdz 1990. gadam reģionu kopumā apmeklēja 150 000 ārzemnieku un 80 000 indonēziešu, bet ārzemju tūristu skaits 1989. gadā vien sasniedza 40 000.[3][5] Rezultātā reģionā sākās tūrisma industrijas attīstība — parādījās suvenīru stendi, tika nodrošināti ceļi uz visvairāk apmeklētajiem tūrisma objektiem, tika atvērtas jaunas viesnīcas un restorāni un 1981. gadā tika uzbūvēta lidosta.[12]

Tūrisma attīstītāji reklamēja toradžu zemi kā eksotisku piedzīvojumu — vietu ar bagātīgu kultūru nomaļus no pārējās pasaules, liekot Rietumu tūristiem noticēt, ka viņi redzēs akmens laikmeta ciematus un pagānu bēres, taču tā vietā viņi sastapa rietumnieciski tērptus kristiešus.[5] Tūristiem likās, ka tonkonani un toradžu rituāli ir radīti tikai, lai gūtu peļņu un sūdzējās par pārlieku komercializāciju. Tā rezultātā izraisījās vairāki konflikti starp toradžiem un tūrisma attīstītājiem, kurus toradži uztvēra kā svešiniekus.[3]

Piemēram, 1985. gadā izcēlās konflikts starp Dienvidsulavesi provinces valdību (kā tūrisma attīstītāju) un vietējiem toradžu līderiem. Valdība nodalīja 18 toradžu ciemus un apbedījumu vietas kā tūrisma objektu. Līdz ar šāda zonējuma piešķiršanu tika noteikti dažādi ierobežojumi, kuru rezultātā toradžiem tika liegts mainīt savus tonkonanus un apbedījumu vietas. Pret to iebilda daži toradžu līderi, kas uzskatīja, ka viņu rituālos un tradīcijās iejaucas nepiederošas personas. Tā rezultātā 1987. gadā toradžu ciems Ketekesu (Kété Kesú) un vairāki citi "tūrisma objekti" slēdza savas durvis tūristiem. Tomēr ciematnieki secināja, ka bez ienākumiem no suvenīru tirdzniecības būs grūti izdzīvot un pēc dažām dienām atsāka tūristu apkalpošanu.[3]

Tūrisms ir pārveidojis toradžu sabiedrību. Piemēram, senāk toradžiem bija īpašs rituāls, kas ļāva vienkāršajiem ļaudīm precēties ar augstdzimušajiem, nodrošinot dižciltīgo statusu saviem bērniem. Tomēr tēls, kas par toradžu sabiedrību radīts tūristiem (gidi bieži pieder pie zemākās kārtas) ir sagrāvis tradicionāli stingro hierarhiju.[4] Augsts statuss sabiedrībā vairs netiek novērtēts tā kā agrāk un daudzi vīrieši kļūst par dižciltīgajiem, nopelnot naudu darbā ārpus reģiona un tad apprecot dižciltīgu sievieti.

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 «Toradžu zemes oficiālā mājas lapa» (indonēziešu valodā). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006. gada 29. maijā. Skatīts: 2006/10/04.
  2. ↑ 2,0 2,1 Nooy-Palm, Hetty (1975). "Introduction to the Sa'dan People and their Country". Archipel 15: 163–192.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 Adams, Kathleen M. (janvārī 31, 1990). "Cultural Commoditization in Tana Toraja, Indonesia". Cultural Survival Quarterly 14 (1). Arhivēts no oriģināla 2007-09-27. Atjaunināts: 2007-05-18.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Adams, Kathleen M. (Spring 1995). "Making-Up the Toraja? The Appropriate of Tourism, Anthropology, and Museums for Politics in Upland Sulawesi, Indonesia". Ethnology 34 (2): 143. doi:10.2307/3774103. ISSN 0014-1828. Atjaunināts: 2007-05-18.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Volkman, Toby Alice (februārī 1990). "Visions and Revisions: Toraja Culture and the Tourist Gaze". American Ethnologist 17 (1): 91–110. doi:10.1525/ae.1990.17.1.02a00060. Atjaunināts: 2007-05-18.
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 skat. Kis-Jovak et al (1988), Ch. 2, Hetty Nooy-Palm,The World of Toraja, pp. 12-18.
  7. ↑ 7,0 7,1 Ngelow, Zakaria J. (Summer 2004). "Traditional Culture, Christianity and Globalization in Indonesia: The Case of Toradžu Christians" (PDF). Inter-Religio 45. Arhivēts no oriģināla 2007-06-20. Atjaunināts: 2007-05-18.
  8. ↑ 8,0 8,1 Volkman, Toby Alice (decembrī 31, 1983). "A View from the Mountains". Cultural Survival Quarterly 7 (4). Arhivēts no oriģināla 2007-09-28. Atjaunināts: 2007-05-18.
  9. ↑ Yang, Heriyanto (augustā 2005). "The history and legal position of Confucianism in postindependence Indonesia" (PDF). Marburg Journal of Religion 10 (1). Atjaunināts: 2007-05-18.
  10. ↑ 10,0 10,1 Waterson, Roxana (1986). "The ideology and terminology of kinship among the Sa’dan Toraja" (PDF). Bijdragen tot de Taal-, Land- en Volkenkunde 142 (1): 87–112. Atjaunināts: 2007-05-18.
  11. ↑ Waterson, Roxana (1995). "Houses, graves and the limits of kinship groupings among the Sa’dan Toraja" (PDF). Bijdragen tot de Taal-, Land- en Volkenkunde 151 (2): 194–217. Atjaunināts: 2007-05-18.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 Volkman, Toby Alice (February 1984). "Great Performances: Toraja Cultural Identity in the 1970s". American Ethnologist 11 (1): 152. doi:10.1525/ae.1984.11.1.02a00090. Atjaunināts: 2007-05-21.
  13. ↑ Wellenkamp, Jane C. (1988). "Order and Disorder in Toraja Thought and Ritual". Ethnology 27 (3): 311–326. doi:10.2307/3773523.
  14. ↑ «toraja.go.id». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 20. maijā. Skatīts: 2007. gada 18. maijā.
  15. ↑ «Toraja Religion». Overview of World Religion. St. Martin College, UK. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-10-06. Skatīts: 2006-09-06.
  16. ↑ Nāves rituālus sauc par "lejupkāpjošo dūmu" rituāliem, bet dzīves rituāli ir "augšupkāpjošo dūmu" rituāli; skat. Wellenkamp (1988).
  17. ↑ «Toraja Architecture». Ladybamboo Foundation. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-07-27. Skatīts: 2009-09-04.
  18. ↑ 18,0 18,1 Miquel Alberti Palmer. «The Kira-kira method of the Toradžu woodcarvers of Sulawesi to divide a segment into equal parts» (doc). Third International Conference on Ethnomathematics: Cultural Connections and Mathematical Manipulations. Auckland, New Zealand : University of Auckland, 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-06-20. Skatīts: 2007-05-18.
  19. ↑ Sande, J.S. «Toraja Wood-Carving Motifs». Ujung Pandang, 1989. Skatīts: 2007-05-18.
  20. ↑ Mūsdienās, kad tūrisms ir galvenais toradžu ienākumu avots, bēru svētkus rīko arī bagātas, bet ne dižciltīgas, ģimenes, bieži vien, lai pievilinātu tūristus.
  21. ↑ 21,0 21,1 21,2 Jane C. Wellenkamp (August 1988). "Notions of Grief and Catharsis among the Toraja". American Ethnologist 15 (3): 486–500. doi:10.1525/ae.1988.15.3.02a00050.
  22. ↑ Piemēram, 1992. gadā, pēc ievērojama toradža, bijušā Tanatoradžas vadītāja nāves, viņa ģimene pieprasīja 125 000 ASV dolāru no japāņu televīzijas sabiedrības par licenci bēru filmēšanai. Skat. Yamashita (1994).
  23. ↑ Hollan, Douglas (December 1995). "To the Afterworld and Back: Mourning and Dreams of the Dead among the Toraja". Ethos 23 (4): 424–436. doi:10.1525/eth.1995.23.4.02a00030. Atjaunināts: 2007-05-18.
  24. ↑ 24,0 24,1 Yamashita, Shinji (oktobrī 1994). "Manipulating Ethnic Tradition: The Funeral Ceremony, Tourism, and Television among the Toraja of Sulawesi". Indonesia 58: 69–82. doi:10.2307/3351103. Atjaunināts: 2007-05-18.
  25. ↑ Tautau bieži kļūst par kapu izlaupītāju mērķi, jo tos var pārdot senlietu kolekcionāriem. Vairākkārt zagti tautau tikuši izstādīti ārvalstīs, piemēram, Bruklinas muzejā 1981. gadā un Arnolda Herstanda galerijā Ņujorkā 1984. gadā. Skat. Volkman (1990).
  26. ↑ 26,0 26,1 Sutton, R. Anderson (1995). "Performing arts and cultural politics in South Sulawesi" (PDF). Bijdragen tot de Taal-, Land- en Volkenkunde 151 (4): 672–699.
  27. ↑ «Toraja Dances». www.batusura.de. Skatīts: 2007-05-02.
  28. ↑ «Toraja Music». www.batusura.de. Skatīts: 2007-05-02.
  29. ↑ 29,0 29,1 Raymond G. Gordon. Ethnologue: Languages of the World (online version). Dallas, Tex.: SIL International, 2005. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2001-10-05. Skatīts: 2006-10-17.
  30. ↑ Volkman, Toby (jūlijā 31, 1982). "Tana toraja: A Decade of Tourism". Cultural Survival Quarterly 6 (3). Arhivēts no oriģināla 2007-09-27. Atjaunināts: 2007-05-18.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Parinding, Samban C. and Achjadi, Judi. Toraja: Indonesia's Mountain Eden. Singapore : Time Edition, 1988. ISBN 981-204-016-1.
  • Douglas W. Hollan and Jane C. Wellenkamp. The Thread of Life: Toraja Reflections on the Life Cycle. Honolulu : University of Hawaii Press, 1996. ISBN 0-82481-839-3.
  • Buijs, Kees, Powers of blessing from the wilderness and from heaven. Structure and transformations in the religion of the Toraja in the Mamasa area of South Sulawesi, Leiden 2006 KITLV

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Toradži&oldid=4050942"