Pāriet uz saturu

Turcijas iestāšanās Eiropas Savienībā

Vikipēdijas lapa
Turcijas Kandidatūra dalībai ES
Statuss kandidāts
Atvērtas nodaļas 7
Slēgtas nodaļas 1
Vietne abgs.gov.tr
ES Turcija
IKP (USD mld.) 14.712,000 941,584
Platība (km²) 4.324.782 783.562
Iedzīvotāji 497.198.740 70.586.256
Portal icon Turcijas portāls

Turcijas pieteikums dalībai Eiropas Savienībā (agrāk Eiropas Kopienā) iesniegts 1987. gada 14. aprīlī. Turcija kopš 1963. gada ir Eiropas Savienības (ES) un tās priekšteču organizāciju asociatīvā locekle.[1] Neskaitot savienības desmit dibinātājas valstis, Turcija bija viena no pirmajām valstīm, kas 1949. gadā pieteicās dalībai Eiropas Padomē, 1961. gadā kļuva par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD)[2] dibinātāju un 1973. gadā — par Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) dibinātāju. Kopš 1992. gada Turcija ir Rietumeiropas Savienības asociatīvā locekle. 1995. gadā Turcija ar ES parakstīja Eiropas Savienības un Turcijas Muitas Savienības līgumu un 1999. gada 12. decembrī Helsinku sammitā tika oficiāli apstiprināta par ES kandidātvalsti. 2005. gada 3. oktobrī sākās iestāšanās sarunas.[3] Turcijas dalība ES ir galvenā strīdu tēma jautājumā par Eiropas Savienības paplašināšanos.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts un citi raksti: Osmaņu impērijas sadalīšana, Turcijas neatkarības karš un Ataturka reformas
Viens no Maršala plāna propagandas plakātiem Eiropā, kur redzama arī Turcija.
1949. gadā Turcija pievienojās Eiropas Padomei un tiek uzskatīta par tās dibinātāju.

Mūsdienu Turcija ir 14.-20. gadsimta Eiropas islāma lielvaras Osmaņu impērijas mantiniece. Impērijā 19. gadsimtā sākās pagrimums un tādēļ to dēvēja par "Eiropas slimnieci".[4] Beidzoties Pirmajam pasaules karam, pēc Osmaņu impērijas sadalīšanas Turku revolucionāri ar Mustafa Kemalu Ataturku priekšgalā izcīnīja uzvaru Turcijas neatkarības karā un izveidoja tādu Turciju, kāda tā redzama uz kartes šodien. Tā laika Turcijas premjers un vēlākais valsts prezidents Ataturks īstenoja vairākas reformas, kuru rezultātā valsts modernizējās un pietuvinājās Eiropas kultūrai.[5] Otrajā pasaules karā Turcija līdz 1946. gada februārim palika neitrāla un tad pievienojās Sabiedrotajiem. Aukstā kara laikā Turcija bija ASV sabiedrotā un 1947. gadā sāka līdzdalību Maršala plānā un 1949. gadā iestājās Eiropas Padomē,[6] bet 1952. gadā pievienojās NATO.[7]

1960-1990

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1959. gadā Turcija iesniedza pirmo pieteikumu par asociatīvo dalību Eiropas Ekonomiskajā Kopienā (EEK) un 1963. gada 12. septembrī parakstīja "Līgumu par Turcijas Republikas un Eiropas Ekonomiskās Kopienas asociāciju", jeb Ankaras līgumu. Šis līgums stājās spēkā 1964. gada 12. decembrī un tā nolūks bija izveidot Turcijas un EEK muitas savienību ar tālāku iespēju kļūt par EEK dalībnieci.[5] 1970. gada novembrī tika parakstīts līguma papildprotokols, kas noteica pakāpenisku tarifu un kvotu atcelšanu tirdzniecībai starp Turciju un EEK.[5]

1980. gadā attiecības tālāk neattīstījās sakarā ar Turcijā notikušo valsts apvērsumu, kam sekoja politiskās un ekonomiskās nestabilitātes periods. Pēc 1983. gada daudzpartiju vēlēšanām Turcijā, attiecības tika pilnībā atjaunotas. 1987. gada 14. aprīlī Turcija iesniedza tās oficiālu pieteikumu dalībai Eiropas Kopienā. 1989. gadā tika dota atbilde, kurā Ankarai solīja iespēju kļūt par dalībnieci, atliekot pārrunas par iestāšanos līdz laikam, kad tiks atrisinātas Turcijas sliktās attiecības ar Grieķiju un situācija Ziemeļkiprā.[8] Tāda pati nostāja tika pausta arī Luksemburgā, 1997. gada Eiropas Padomes sanāksmē, kurā tika paziņots par iestāšanās sarunu sākšanu ar vairākām centrālās un austrumu Eiropas valstīm, kā arī ar Kipru, atstājot Turciju bez uzaicinājuma. Līdz ar 1995. gada Eiropas Savienības un Turcijas Muitas Savienības izveidošanu, starp Turciju un ES attiecības uzlabojās. 1999. gada Helsinku Eiropas Padomes sanāksmē notika pavērsiens un Turcija kopā ar citām valstīm oficiāli tika atzīta par kandidātvalsti.

2000. gadi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojams solis Turcijas un ES attiecībās tika sperts 2002. gada Kopenhāgenas Eiropas Padomes sanāksmē, kur tika paziņots, ka "ES nekavējoties uzsāk sarunas, ja Eiropas Padome 2004. gada decembrī pēc ziņojuma un ieteikuma saņemšanas no Komisijas nolemj, ka Turcija izpildījusi Kopenhāgenas politiskos kritērijus."

Līdz ar eiropeiski noskaņotās un Redžepa Tajipa Erdogana vadītās Taisnības un attīstības partijas ievēlēšanu parlamentā (2002), veiktas vairākas politiskas un ekonomiskas reformas, kas stiprinājušas stabilitāti. 2004. gadā ar nolūku, lai ES tiktu uzņemta apvienota Kipra, Turcija atbalstīja ANO "Annana Kipras plānu". Kipras turki šo plānu referendumā atbalstīja, bet grieķi noraidīja. Tajā pat laikā bija beigusies arī trīsdesmit gadus ilgusī hiperinflācija un tās apjomi 90. gados no 75% nokritās līdz 6% gadā.[9]

Turpinājās Erdoana valdības politiskās reformas un tika atcelts nāvessods, aizliegta spīdzināšana un piešķirtas lielākas tiesības kurdu minoritātei. Pēc šīm reformām, Eiropas Komisija ieteica sākt sarunas 2005. gadā, bet izvirzīja vairākus papildus nosacījumus. 2004. gada 16. decembrī ES valstu vadītāji vienojās, ka ar Turciju sarunas uzsākamas 2005. gada 3. oktobrī. Neskatoties uz Austrijas Tautas partijas un Vācijas Kristīgo demokrātu partijas ieteikumu Turcijai dalības vietā piedāvāt paplašinātas asociatīvās locekles tiesības, ES nolēma uzsākt iestāšanās sarunas.

Turcijas iestāšanās sarunas no to sākuma apdraudējušas vairākas problēmas. Vairākas Eiropas valstis (piem. Austrija) ir atklāti paziņojušas par nevēlēšanos uzņemt savā starpā Turciju. Viens no galvenajiem oficiālajiem kavēkļiem ir Kipras jautājums un ES paplašināšanās komisārs Olli Rehns izteicis brīdinājumu, ka šāda kavēšanās var novest sarunu "vilcienu no sliedēm".[10] Neskatoties uz dažādiem kavēkļiem, Turcija pirmo sarunu sadaļu jau slēdza 2006. gada jūnijā.

Sabiedrības attieksme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eiropas Savienībā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

ES valstīs sabiedrības noskaņojums vispārēji ir pret Turcijas uzņemšanu, bet katrā valstī tas ir atšķirīgs. 2006. gada septembra-oktobra Eirobarometra aptaujā[11] redzams, ka 59% no visiem ES iedzīvotājiem ir pret Turcijas uzņemšanu ES, bet 28% ir par. Gandrīz katrs (9 no 10) kā iemeslu minēja bažas par cilvēktiesībām. Pirms tam, 2006. gada marta-maija aptaujā jauno dalībvalstu iedzīvotāji bija pozitīvāk noskaņoti par Turcijas uzņemšanu (44% par), nekā vecajās 15 dalībvalstīs (38% par). Šīs aptaujas laikā visnegatīvāk par Turcijas uzņemšanu noskaņota bija Austrijas sabiedrība (81% pret), savukārt Rumānijas iedzīvotāji — vispozitīvāk (66% par). Vislielākais atbalsts Turcijas uzņemšanai ir Kiprā, kuras turku iedzīvotāji (Ziemeļkipra nav atzīta un de facto visa Kipra ir ES sastāvā, bet uz to neattiecas ES normas un tur nedarbojas ES institūcijas) ir vispozitīvāk noskaņoti par Turcijas uzņemšanu (67% par). Šāds pozitīvs noskaņojums nav pat pašā Turcijā, kur par iestāšanos ir 54% iedzīvotāju.[12] Dānijā 2007. gada oktobrī pret Turcijas dalību nobalsoja 60% respondentu, neskatoties uz Dānijas valdības oficiālo atbalstu Turcijas uzņemšanai.[13]

Turcijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iestāšanās sarunu sākumu Turcijā uztvēra ar gavilēm,[14] bet iedzīvotāju pozitīvais noskaņojums pamazām sāk izzust, jo sarunas ir ieilgušas. Skeptisko noskaņojumu pastiprina arī uzskats, ka Turcijas dalību Eiropā nemaz nevēlas un ES piekopj dubultas morāles principus, organizējot sarunas (Francija un Austrija paziņojušas, ka par uzņemšanu vēl rīkos referendumus). 2006. gada vidū Eirobarometra aptaujā atklājās, ka 43% no Turcijas iedzīvotājiem ES uztver pozitīvi, 35% uzticas ES, 45% atbalsta paplašināšanos un tikai 29% atbalsta ES konstitūciju.[15]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «EU-Turkey relations». European Information on Enlargement & Neighbours. EurActiv.com. 2004-09-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-07-06. Skatīts: 2008-08-26.
  2. ↑ 1948. gadā Turcija kļuva par vienu no 18 dibinātājām valstīm, kas izveidoja Eiropas Ekonomiskās Sadarbības Organizāciju(OEEC), kas 1961. gadā kļuva par OECD (sk. OECD konvenciju).
  3. ↑ «Interview with European Commission President Jose Manuel Barroso on BBC Sunday AM» (PDF). Eiropas Komisija. 2006-10-15. Skatīts: 2006-12-17.
  4. ↑ "Ottoman Empire," Britannica Student Encyclopedia. 2007. Encyclopedia Britannica Online. 19 April 2007.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 «Turkey and EU». Embassy of the Republic of Turkey (Washington, DC). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-27. Skatīts: 2007-07-04.
  6. ↑ «Turkey and the Council of Europe». Council of Europe. 2006-10-27. Skatīts: 2006-10-30.
  7. ↑ «Greece and Turkey accede to the North Atlantic Treaty Organization». NATO Media Library. NATO. 1952-02-18. Skatīts: 2006-10-30.
  8. ↑ «About Turkey and the EU». Embassy of the Republic of Turkey in London. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-09-27. Skatīts: 2007-07-04.
  9. ↑ Fatih Baran. «Turkey's Ruling Party Marks Its 3rd Anniversary». Southeast European Times (Istanbul). Skatīts: 2007-05-06.
  10. ↑ «The ins and outs: The EU's most effective foreign-policy instrument has been enlargement. But how far can it go?». The Economist. 2007-03-17. Skatīts: 2007-07-04.
  11. ↑ «European Commission: Eurobarometer 66 - Public Opinion in the European Union, Sep-Oct 2006, p.223» (PDF). Skatīts: 2007-09-01.
  12. ↑ «European Commission: Special Eurobarometer 255 - Attitudes towards EU Enlargement., July 2006, p. 72» (PDF). Skatīts: 2006-09-05.
  13. ↑ «Disagreement over Turkish EU membership». Copenhagen Post. 2007-10-22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-08-10. Skatīts: 2007-10-22.
  14. ↑ «The ever lengthening road». Economist. 2006-12-07. Skatīts: 2007-07-04.
  15. ↑ «New Eurobarometer poll results show a drop in Turkish support for the EU». Hurriyet. Skatīts: 2007-04-13.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Turcijas_iestāšanās_Eiropas_Savienībā&oldid=4007157"