Upurēšana (filma)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Upurēšana
Offret poster 01.jpg
Filmas plakāts
Oriģinālais
nosaukums
Offret
Žanrs Drāma
mistika
Režisors Andrejs Tarkovskis
Producents Anna Lena Vibuma
Scenārija autors Andrejs Tarkovskis
Galvenajās
lomās
Erlands Jozefsons
Mūzika Johans Sebastians Bahs
Operators Svens Nīkvists
Montāža Mihails Ļeščilovskis
Studija Svenska Filminstitutet
Argos Films
Film Four International
Izdošana
  • 1986. gads
Ilgums 145 minūtes
Valsts Zviedrija
Lielbritānija
Francija
Valoda zviedru
angļu
franču
IMDb profils
Mākslas portāls / Kino vikiprojekts

„Upurēšana" (zviedru: Offret) ir krievu režisora Andreja Tarkovska 1986. gadā uzņemtā mākslas filma, Zviedrijas, Lielbritānijas un Francijas kopražojums. Šī filozofiskā drāma, ko Tarkovskis uzņēma Zviedrijā, kļuva par režisora pēdējo filmu. Filma ieguva Kannu kinofestivāla Lielo balvu (1986), FIPRESCI balvu (1986), Britu Kinoakadēmijas balvu (1988) un citus apbalvojumus.

Filmas tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmas ideja balstīta uz kinoscenārija "Ragana", ko sarakstījuši brāļi Strugacki.[1]

Tarkovskis vairākas dienas tika meklējis vietu, kur uzņemt atomkatastrofas un panikas ainu. Tādu viņš atrada — tas bija tunelis, kāpnes un neliels laukumiņš priekšplānā. Tur arī tika nofilmēta šī šausminošā un vienlaikus brīnišķā aina. Kādu laiku vēlāk tieši šajā vietā notika slepkavība — šeit tika nogalināts Zviedrijas premjerministrs Ūlofs Palme. Slepkava bija stāvējis tai pašā vietā, kur filmēšanas laikā atradās kamera.

"Filma speciāli tiek veidota tā, lai tā būtu dažādi interpretējama", — rakstīja Tarkovskis. "Es vēlējos parādīt, ka cilvēki var atjaunot saikni ar dzīvi, atjaunojot tos pamatus, uz kuriem balstās viņu dvēsele... Upurēšana ir tas, kas katrai paaudzei jāizdara savu bērnu labā: jāziedo sevi".

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gotlandes salā dzīvo Aleksandrs — rakstnieks, žurnālists, bijušais aktieris. Filmas darbība norisinās viņa dzimšanas dienā. Viņam ir sieva Adelaida, meita Marta un dēls, mazs puisēns, kurš pēc balss saišu operācijas vairs nerunā. Aleksandrs kopā ar Mazo stāda koku. Pastnieks Oto, bijušais vēstures skolotājs un filozofs, atnes viņam pastkarti "Daudz laimes dzimšanas dienā!" Vēlāk atbrauc ārsts Viktors, viņa ģimenes draugs.

Mājā sapulcējušies, filmas varoņi aplūko grāmatas, ikonas, 17. gadsimta Eiropas kartes, gremdējoties pagātnē, kur sakņojas viņu ticība un izcelsme. Mājkalpotāja Jūlija gatavo pusdienas. Tiek ievērota istabenes Marijas dīvainā uzvedība. Oto teic, ka viņš kolekcionē "dīvainus un neizskaidrojamus notikumus". Kad viesi gatavojas sēsties pie galda, pa radio tiek paziņots, ka sācies kodolkarš. Aleksandrs izmisumā paziņo, ka upurēs visu, kas viņam ir dārgs ("Atdošu tev visu, kas man ir: māju, ģimeni, Mazo"), lai tas viss beigtos. Oto domā, ka Marija ir ragana, viņš iesaka Aleksandram doties prom un pārgulēt ar Mariju, ko Aleksandrs arī izdara.

Nākamajā rītā viss šķiet normāli, it kā nekas nebūtu noticis. Taču Aleksandrs nav aizmirsis Dievam doto solījumu. Viņš pierunā ģimeni doties pastaigā un tikmēr aizdedzina māju. Ugunsgrēku pamanījuši, tuvinieki steidzas atpakaļ. Kad ierodas Marija, Aleksandrs grib pieiet pie tās, taču ģimene viņu apstādina. Parādās ātrās palīdzības auto, divi mediķi steidzas pie Aleksandra un aizved to. Marija uz velosipēda seko mašīnai, taču apstājas pie iestādītā koka, kuru Mazais laista. Kad Marija ir aizbraukusi, Mazais, pie koka gulēdams, izteic savus vienīgos vārdus šai filmā: "Iesākumā bija vārds. Tēt, kāpēc?" Tāpat kā filmas sākumā, skan Baha "Mateja pasija".

Lomās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Erlands Jozefsons — Aleksandrs
  • Alans Edvals — Oto
  • Valerija Meresa — Jūlija
  • Sjūzena Fletvuda — Adelaida
  • Gudruna Gisladotira — Marija
  • Svens Volters — Viktors
  • Filipa Francena — Marta
  • Tomijs Telkvists — Mazais

Dublāža[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Savienībā filma pirmoreiz tika demonstrēta 1988. gadā ar kinostudijas "Mosfilm" vienas balss aizkadra tulkojumu.

  • Dublāžas režisors — Aleksandrs Gordons
  • Skaņu operators — Jevgeņija Potocka
  • Literārā tulkojuma autors — Viktorija Čajeva
  • Redaktore — Lidija Balašova
  • Aizkadra teksts — Rūdolfs Pankovs

Interesanti fakti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Filmas personāžs pastnieks Oto ir Tarkovska savdabīga nodeva vienam no savu filmu pastāvīgajiem aktieriem Anatolijam Soloņicinam, kura īstais vārds bija Oto. Soloņicins nomira 1982. gadā no plaušu vēža.
  • Ugunsgrēka aina tika filmēta divas reizes — pirmajā reizē sabojājās kinokameras greifera (filmas pārvietošanas) mehānisms. Māja nodega veltīgi. Dekorācijas atjaunoja, un filmēšana tika atkārtota, šoreiz ar trim kamerām vienlaikus.
  • Operators Svens Nīkvists ilgi nevarēja saprast, kāpēc Andrejs Tarkovskis laiku pa laikam ieskatās kameras lodziņā. Viņš pat nedaudz apvainojās, līdz Tarkovskis viņam neizskaidroja, ka mizanscēnu spēj iztēloties, tikai skatoties caur kameras skatumeklētāju.[2]
  • Fināla ainai Tarkovskis bija izvirzījis šādas prasības: apmācies laiks, vēlami lieli, balti mākoņi un saule, kas negaidot parādās. Filmas kadros tas arī redzams: ūdenī atspīd saule, pa debesīm slīd biezi, balti mākoņi.

Mūzika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi un nominācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nominācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Аркадий Стругацкий, Борис Стругацкий. «Ведьма. Сценарий» (krievu). Искусство кино, №2, февраль 2008. Skatīts: 2015-08-15.
  2. Фотохроника «Жертвоприношения» // Сеанс. — 9 апреля 2012 года.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]