Andrejs Rubļovs (filma)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Andrejs Rubļovs
Andrei Rublev Russian poster.jpg
Oriģinālais
nosaukums
Андрей Рублёв
Žanrs Drāma
Režisors Andrejs Tarkovskis
Scenārija autors
Galvenajās
lomās
Mūzika Vjačeslavs Ovčiņņikovs
Operators Vadims Jusovs
Studija Mosfilm
Izdošana
  • 1966. gads
Ilgums
  • 205 minūtes (pilnā režisora versija ar nosaukumu "Andreja pasija")
  • 175 minūtes (saīsinātā versija)
Valsts Padomju Savienība
Valoda krievu
Budžets 1 300 000 rubļu
IMDb profils
Mākslas portāls / Kino vikiprojekts

"Andrejs Rubļovs" (krievu: Андрей Рублёв) ir krievu režisora Andreja Tarkovska 1966. gadā PSRS uzņemtā mākslas filma. Tā ir vēsturiska kinodrāma, kas brīvi traktē ievērojamā 15. gadsimta krievu ikonu gleznotāja Andreja Rubļova dzīvi. Filmas scenārija autori ir Andrejs Končalovskis un Andrejs Tarkovskis. Galvenās lomas atveido Anatolijs Soloņicins, Ivans Lapikovs, Nikolajs Griņko un Nikolajs Burļajevs.

Sākotnējais filmas nosaukums bija «Andreja pasija» (krievu: Страсти по Андрею). Filmu veido astoņas noveles, kas sižetiski ir maz saistītas, taču rada laikmeta mozaīku, parādot viduslaiku Krievijas kopainu. Filmā atspoguļots trauksmainais 15. gadsimta sākuma periods Krievijā (1400—1423), kuru raksturo cīņa starp konkurējošiem valdniekiem un tatāru iebrucējiem. Laikmets parādīts, sekojot klejojoša mūka Andreja Rubļova piedzīvotajam. Klejojumu gados pieredzētās šausmu ainas ir kā Andreja Rubļova ticības pārbaudījums. Filma ir melnbalta, izņemot tās epilogu, kas ir krāsains.

Pēc filmas uzņemšanas tā pie skatītājiem nenonāca uzreiz, jo vairākus gadus ilga ar cenzūru un filmas saīsināšanu saistītas problēmas. 1969. gadā Kannu kinofestivālā, startējot ārpus konkursa, filma ieguva FIPRESCI balvu. Padomju Savienībā filmu sāka rādīt 1971. gadā, bet cenzūras dēļ tā bija saīsināta. 1973. gadā filmu ASV izplatīja Columbia Pictures arī nedaudz grozītā variantā. Tādējādi zināmi vairāki filmas varianti.

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmas prologs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma sākas ar metaforisku epizodi, kurā notiek zemnieka Jefima (Nikolajs Glazkovs) lidojums ar paštaisītu gaisa balonu. Vienkāršais un pēc skata nedrošais balons tiek gatavots lidojumam blakus baznīcai, kas atrodas upes krastā. Balonam nav groza — tā vietā sasietas zirglietas. Tajās ieķēries, Jefims pēc brīža paceļas gaisā, par spīti saniknotajam neizglītoto cilvēku pūlim, kas visiem spēkiem mēģina kavēt balona pacelšanos. Jefims netic pats sev — viņš lido! Taču lidojums ir īss, balons slīd arvien zemāk, līdz triecas pret zemi un Jefims iet bojā. Pēc balona nokrišanas redzam zirgu, kas vāļājas uz muguras blakus dīķim. Zirgs (viens no daudzajiem šai filmā) Tarkovskim ir dzīvības simbols.

Jefims ir pirmais no filmas tēliem, kuru cerībām nav lemts piepildīties.

I. Jokdaris (Скоморох, 1400. gada vasara)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrejs Rubļovs (Anatolijs Soloņicins), Daniils Melnais (Nikolajs Griņko) un Kirils (Ivans Lapikovs) ir klejojoši mūki un svētbilžu gleznotāji, kas meklē darbu. Katram no šīs trijotnes ir atšķirīgs raksturs. Andrejs ir vērotājs, humānists, viņš meklē cilvēkos labo un vēlas iedvesmot, nevis biedēt. Daniils ir atturīgs un rezignēts, ar tieksmi vairāk pašapliecināties, mazāk radīt. Kirilam trūkst gleznotāja dotību, tomēr viņš vēl joprojām cenšas kļūt izcils. Viņš ir greizsirdīgs, paštaisns, ļoti inteliģents, pasauli tverošs. Trijotne tikko ir pametusi Androņikova klosteri, kur pavadīti daudzi gadi, viņi dodas uz Maskavu. Stipra lietus pārsteigti, mūki atrod patvērumu kādā šķūnī, kur ciema ļaužu bariņu izklaidē jokdaris (скоморох) (Rolans Bikovs). Šie klejojošie āksti ir sarkastiski valsts un baznīcas ienaidnieki, kas pelna iztiku ar izsmiešanu un asiem, neķītriem sociāliem komentāriem. Mūkiem ienākot, jokdaris tos izsmej, un pēc brīža Kirils, neviena nepamanīts, pamet šķūni. Drīz ierodas sotņiki, izvelk jokdari no šķūņa, piekauj to, salauž viņa instrumentu un aizved bezsamaņā esošo vīru sev līdzi. Lietum beidzoties, ceļinieki pateicas cieminiekiem par pajumti un atkal dodas ceļā. Drīz pēc tam lietus sākas no jauna.

II. Teofans Grieķis (Феофан Грек, 1405. gada vasara — 1406. gada vasara)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kirils ierodas ievērojama un atzīta ikonu meistara Teofana Grieķa (Nikolajs Sergejevs) darbnīcā. Teofans Grieķis glezno jaunu Jēzus Kristus ikonu. Teofans ir attēlots kā sarežģīta rakstura autoritatīvs mākslinieks, dievbijīgs, taču nedaudz arī cinisks uzskatos, savu mākslu viņš vērtē augstāk kā vienkāršu amatniecību, ir jau pieradis vilties cilvēkos. Viņa mācekļi ir devušies uz pilsētas laukumu, kur notiek gatavošanās nepatiesi notiesāta noziedznieka spīdzināšanai un soda izpildei. Kirils sarunājas ar Teofanu, un mākslinieks, pārsteigts par mūka izpratni un erudīciju, aicina viņu strādāt kā savu mācekli pie apdares darbiem Pasludināšanas katedrālē Maskavā. Sākumā Kirils atsakās, bet pēc tam piedāvājumu pieņem ar nosacījumu, ka Teofans personīgi ierastos Androņikova klosterī un visas brālības priekšā aicinātu Kirilu strādāt kopā ar viņu.

Nedaudz vēlāk Androņikova klosterī ierodas ziņnesis no Maskavas ar vēsti, ka kopā ar Teofanu Grieķi veikt Pasludināšanas katedrāles apdares darbus tiek aicināts Andrejs. Daniils un Kirils ir satraukti, ka Andrejs saņēmis šādu atzinību. Daniils atsakās Andreju pavadīt un pārmet viņam, ka tas pieņēmis Teofana piedāvājumu, neapspriežoties ar biedriem, bet drīz nožēlo savu pārsteidzību un asarām acīs novēl Andrejam veiksmi, kad jaunais mūks nāk atvadīties no saviem draugiem. Kirils apskauž Andreju un tur uz viņu ļaunu prātu, viņš saniknots pamet klosteri, savu suni, kas grib doties tam līdzi, viņš nežēlīgi sit ar savu ceļa spieķi, līdz suns vairs neizrāda dzīvības pazīmes. Andrejs dodas uz Maskavu kopā ar savu jauno mācekli rjasoforu[a] Fomu (Mihails Kononovs). Foma ir visai bezrūpīgs un praktiski domājošs mākslinieks, kurš vēlas nopelnīt. Taču viņš, šķiet, ir pietiekami pasīva rakstura, lai satiktu ar Andreju.

III. Andreja pasija (Страсти по Андрею, 1406. gads)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ejot pa mežu, Andrejs runājas ar Fomu par tam piemītošajiem trūkumiem, īpaši melīgumu. Foma atzīstas, ka ņēmis medu no bišu kokiem, jo Andrejs bija pamanījis, ka ceļabiedra rjasa (melnais garīdznieka virstērps) ir lipīgs. Andrejs iesaka Fomam notriept seju ar zemi, lai mazinātu uztūkumu no bišu dzēlieniem. Lai gan Fomam ir mākslinieka talants, viņam maz rūp sava darba dziļāka nozīme, vairāk viņu interesē darba praktiskā puse, piemēram, panākt debeszilu krāsas toni, kas ne katram māksliniekam ir pa spēkam. Netālu no strauta viņi sastop Teofanu Grieķi. Vecais meistars nikni aizdzen Fomu prom, lai tas neklausītos viņa sarunā ar Andreju. Starp Andreju un Teofanu izraisās ass strīds par reliģiskām tēmām, tikmēr māceklis strautā skalo sava skolotāja otas. Teofans pastāv uz to, ka Krievijas iedzīvotāju neziņā vainojams viņu stulbums, bet Andrejs teic, ka nesaprot, kā cilvēks var būt gleznotājs un vienlaikus atbalstīt šādus uzskatus. Kamēr Andrejs ar Teofanu runā par Kristus krustā sišanu, pauzdams pārliecību, ka tās izpildītāji paklausījuši Dieva gribai, tikmēr turpat netālu sniega klātā nogāzē norisinās Kristus krustā sišanas aina (Andreja Rubļova un Teofana Grieķa saruna nenotiek ziemā).

IV. Svētki (Праздник, 1408. gads)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Freska "Ābrahama azotē". Daniils Melnais.

Gatavojoties pārnakšņot upes krastā, Andrejs un Foma vāc malku ugunskuram. Andrejs izdzird no tālienes nākošas skaņas — šķiet, mežā notiek kaut kāda godināšana. Viņš dodas izpētīt, kas tur notiek, un sastop kailu cilvēku baru, kuri, rokās turēdami lāpas, veic vasaras saulgriežu pagānisko rituālu. Andrejs ir satraukts, taču arī ieinteresēts notiekošajā. Kāds mīlnieku pāris viņu pieķer vērojam, Andrejs tiek sagūstīts un ar virvēm piesiets pie sijām meža būdā. Pagāni ņirgājas, ka viņš nu ir krustā sists kā Jēzus, un piedraud, ka no rīta to noslīcinās. Kad sagūstītāji ir aizgājuši, kāda sieviete, vārdā Marfa (Nellija Sņegina), tērpusies tikai mētelī, pienāk pie Andreja, dara tam zināmu, ka viņa un viņas biedri tiek vajāti par savu pārliecību, nomet savu mēteli, skūpsta Andreju un atsien to. Andrejs bēg, apmaldās biezajā mežā, un tikai no rīta ar saskrāpētu seju atgriežas pie Fomas un Daniila. Kad viņi gatavojas sēsties laivās, lai dotos tālāk, parādās zaldātu grupa, kas dzenas pakaļ vairākiem pagāniem, kuru vidū ir arī Marfa. Viņas līdzbiedrs tiek notverts, taču Marfai izdodas izglābties, peldot aiz Andreja laivas. Andrejs un pārējie mūki kauna pilni novērš skatienu.

V. Pastarā tiesa (Страшный суд, 1408. gada vasara)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andrejs un Daniils veic Vladimiras baznīcas apdares darbus. Kaut gan viņi tur strādā jau vairākus mēnešus, baznīcas sienas joprojām ir baltas un tukšas, un Andrejs ir dziļu šaubu mākts. Pie viņiem ierodas ziņnesis no saniknotā bīskapa ar pavēli darbus paveikt līdz rudenim. Andrejs atklāj Daniilam, ka šis darbs viņam šķiet nepieņemams un izraisa riebumu, ka viņš nespēj uzgleznot Pastaro tiesu, jo nevēlas biedēt cilvēkus, attēlojot augstākos spēkus, kuru priekšā cilvēks ir bezspēcīgs. Andrejs secina, ka zaudējis to prāta vieglumu, kas viņam kā māksliniekam nepieciešams sekmīgam darbam. Foma, būdams nepacietīgs un ambiciozs, atstāj viņus un dodas gleznot uz citu, mazāk prestižu baznīcu. Akmeņkaļi un citi amatnieki, kas strādā kopā ar Andreju, papildus baznīcas apdares darbiem strādā arī lielkņaza pilī. Kņazs vēlas, lai darbs tiktu izpildīts atbilstoši viņa vēlmēm, bet amatnieki jau ir nolīgti citā darbā — lielkņaza jaunākā brāļa muižā. Saniknotais lielkņazs sūta savus ļaudis, un tie uz meža takas sastaptajiem darbiniekiem laupa acu gaismu, lai viņi nevarētu veikt šo darbu. Baznīcā atgriezies, Andrejs nikni triepj krāsu uz kādas sienas, noraizējies par savu likteni. Viņš lūdz Sergeju (Vladimirs Titovs), vienu no jaunajiem mācekļiem, kuram mežā izdevās izvairīties no uzbrukuma, palasīt viņam priekšā Bībeli. No lietus slēpdamās, baznīcā ieklīst Muļķīte (Irma Rauša)[b], kuru izbiedē krāsu plankumi uz sienas. Viņas bezspēcīgums, apjukums un nevainīgums Andrejam liek nonākt pie domas, ka tas, ko šie nabaga ļaudis ir pelnījuši redzēt uz baznīcas sienām, ir nevis pastarās tiesas šausmas, bet svētki.

VI. Sirojums (Набег, 1408. gada rudens)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kamēr lielkņazs uzturas Lietuvā, viņa pēc varas izslāpušais jaunākais brālis slēdz savienību ar tatāriem un uzbrūk Vladimirai. Kņaza un tatāru apvienoto spēku uzbrukums parādīts ļoti detalizēti. Zirgos sēdošie iebrucēji sarīko īstu asinspirti — pilsēta tiek nodedzināta, iedzīvotāji noslepkavoti, sievietes izvarotas un nogalinātas. Kādā ainā redzams, kā pa kāpnēm lejup veļas ievainots zirgs, kas sadurts ar šķēpu, citā — liesmu pārņemta govs. Foma tik tikko izglābjas un pilsētā netiek nogalināts, viņš bēg no tās. Kad viņš gatavojas šķērsot upi, tatāru sargpostenis to pamana, un viņa muguru ķer bulta. Upe aiznes bojā gājušo Fomu. Tatāri dodas uz aizbarikādēto baznīcu, kurā patvērusies liela daļa pilsētas iedzīvotāju. Baznīcas apdares darbi pirms tatāru iebrukuma bija pabeigti. Tatāriem ir sveša žēlsirdība, ielauzušies baznīcā, tie slepkavo cilvēkus un sadedzina visas koka svētbildes. Kāds neģēlis aizvelk Muļķīti, lai to izvarotu, un Andrejs, Muļķīti glābdams, ar cirvi zveļ ļaundarim, to nogalinādams. Bīskapa sūtnis tiek nežēlīgi spīdzināts, lai tas pateiktu, kur noslēpts pilsētas zelts, taču viņš atsakās to darīt. Pēc tam, kad viņš vairākas reizes spīdzināts ar uguni, tam mutē ielej šķidru metālu no izkausēta krucifiksa, aiz kājām piesien pie zirga un aizvelk pa zemi. Beigu beigās baznīcā dzīvi palikuši vairs tikai Andrejs ar Muļķīti. Andrejs iztēlojas, ka runā ar mirušo Teofanu Grieķi, kurš žēlojas par sava darba augļu zaudējumu un cilvēku ļaunumu, bet Muļķīte izklaidīgi pin bizē kādas mirušas sievietes matus. Andrejs nolemj pārtraukt ikonu gleznošanu un uzņemas klusēšanas zvērestu, lai izpirktu grēku — cilvēka nogalināšanu.

VII. Klusēšana (Молчание, 1412. gada ziema)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zemi plosa karš un bads. Andrejs atkal ir atgriezies Androņikova klosterī, viņš vairs neglezno, nebilst ne vārda, Vairāki bēgļi apspriež savās dzimtajās pilsētās notiekošo, kāds no tiem aizsmakušā balsī stāsta par savu bēgšanu no Vladimiras. Kāds jaunāks mūks šajā runātājā atpazīst ilgā prombūtnē bijušo Kirilu. Kirils ir daudz cietis, viņš pazemīgi lūdz klostera priekšnieku ļaut viņam atgriezties klosterī. Lūgums tiek apmierināts, taču viņam uzdod piecpadsmit reizes gavēņa laikā pārrakstīt svētos rakstus.

Pie klostera apstājusies caurbraucošu tatāru grupa, tas rada bažas Andrejam un Kirilam, kas jau pietiekami izbaudījuši tatāru zvērības. Muļķītes prātiņš ir pārāk vienkāršs, lai viņa spētu atcerēties, ko tatāri tai nodarījuši, viņa kā apburta apbrīno kāda tatāra mirdzošās krūšu bruņas. Tatāri smejas par Muļķīti, bet karotājs izrāda patiku, liek viņai galvā savu ķiveri un klāj tai uz pleciem seģeni kā līgavas plīvuru, beigu beigās nolemdams Muļķīti vest sev līdzi un ņemt par savu astoto sievu, vienīgo krievieti pēc tautības. Andrejs mēģina Muļķīti aizkavēt, bet viņa ir apņēmības pilna un dodas līdzi tatāriem. Kirils mierina Andreju, ka Muļķītei nedraud briesmas, jo tiekot uzskatīts, ka ņirgāties par Dieva dotu vientiesīti nedrīkst, jo tas nesot nelaimi. Šī ir viņu pirmā saruna pēc kādreizējās klostera pamešanas, Andrejs gan nebilst ne vārda. Viņš turpina savu darbu — lielās spīlēs satvertus, nes ugunskurā sakarsētus akmeņus uz klosteri, lai tur ar tiem sasildītu ūdeni. Akmens izslīd un nočūkst sniegā.

VIII. Zvans (Колокол, 1423. gada pavasaris — 1424. gada pavasaris)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmas pēdējā novele "Zvans" ir filmas apoteoze un tās tēmu apkopojums. Tas ir stāsts par jaunekli, kurš, lai glābtu savu dzīvību, uzdodas par zvanu liešanas prasmju pārzinātāju, bet vēlāk saprot, ka šie noslēpumi viņam patiešām nav sveši.

Andreja Rubļova glezna "Svētā Trīsvienība"

Andreja dzīve sagriežas ar kājām gaisā, kad viņš kļūst par liecinieku zvana liešanai. Izpostītajā Suzdaļā baznīcas zvanu tornim nepieciešams izliet jaunu zvanu. Lielkņaza kalpi cenšas atrast kādu zvanu meistaru, taču pēc tatāru sirojuma un epidēmijas neviena no tiem vairs nav starp dzīvajiem. Vienīgais, ko tiem izdodas atrast, ir jauneklis Boriska (Nikolajs Burļajevs), kāda zvanu lējēja dēls, kurš apgalvo, ka pārzinot zvanu liešanu. Arī viņa tēvs un visa ģimene ir miruši. Boriska stāsta kņaza kalpiem, ka viņš ir vienīgais, kam zināms tēva noslēpums par vara zvanu liešanas māku, ka tēvs šo noslēpumu viņam izstāstījis, guļot uz nāves gultas, un pārliecina tos ņemt viņu sev līdzi kā vienīgo, kurš šo uzdevumu var paveikt. Kņazam nekas cits neatliek, kā milzīgā zvana atliešanu uzticēt nepieredzējušam jauneklim. Boriska tiek norīkots par atbildīgo par zvana liešanu. Bieži viņa rīkojumi un norādes ir pretrunā ar viņu darbabiedru domām, kuri vairāk paļaujas uz instinktīvu nojautu, izraugoties vietu bedrei, izvēloties atbilstošu mālu, izgatavojot zvana veidni, uzturot uguni krāsnīs un visbeidzot zvana pacelšanu pagaidu tornī izmēģināšanai. Zvana liešana pārvēršas par milzu darbu, kurā iesaistīti vairāki simti strādnieku. Boriska vairākkārt pieņem riskantus lēmumus, vadoties tikai pēc nojautas. Kad krāsnis tiek atvērtas un izkausētais metāls plūst veidnē, viņš klusībā lūdz Dieva palīdzību. Liešanas laikā jauneklis pamana, ka Andrejs viņu klusi vēro.

Zvana izgatavošanas laikā starp ļaudīm, kas ieradušies vērot zvana tapšanu, ir arī jokdaris, kurš bija redzams pirmajā novelē. Viņš piedraud Andrejam, ka to nogalinās, kļūdaini Andreju uzskatīdams par cilvēku, kas pirms vairākiem gadiem to bija nodevis, kā rezultātā viņš tika apcietināts, spīdzināts un iemests cietumā. Andrejs turpina klusēt, taču iejaucas Kirils. Vēlāk Kirils Andrejam klusi atzīstas, ka grēcīgi viņu apskaudis un ka viņš, Kirils, ir tas, kurš toreiz bija paziņojis sotņikiem par jokdari. Kirils arī pārmet Andrejam, ka tas ļauj Dieva dotajām prasmēm iet zudībā un lūdz to atsākt savu meistarību, taču atbildi nesaņem.

Zvana gatavošanai tuvojoties nobeigumam, Borisku pamazām pārņem neticība, ka uzdevumu izdosies pabeigt veiksmīgi. Viņš vairākkārt mēģina "paiet malā". Kad zvans ir pacelts tornī, uz zvana iesvētīšanas ceremoniju ierodas lielkņazs ar saviem ļaudīm. Tiek paziņots, ka Boriskam un viņa darba biedriem tiks nocirstas galvas, ja zvans nezvanīs, kā vajag. Meistars sāk šūpot zvana mēli, ar katru reizi tā arvien vairāk tuvojas zvana sienām, līdz beidzot pieskaras tām. Pāri zemei aizskan zvana varenā balss. Pēc ceremonijas Andrejs atrod Borisku, kurš, zemē sakņupis, šņukstēdams atzīstas, ka tēvs nekad viņam nav atklājis nekādu noslēpumu par zvana liešanu. Andrejs pārtrauc savu klusēšanas zvērestu, mierinot jaunekli, ka viņiem abiem vajadzētu veikt savu darbu kopā: "Rau, abi kopā iesim mēs. Tu zvanus liesi, es ikonas zīmēšu."

Epilogs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Epilogs ir vienīgā krāsainā šīs filmas daļa. Tas rāda dažādu Andreja Rubļova gleznoto ikonu fragmentus. Tiek parādītas šādas ikonas: Kristus tronī, Divpadsmit apustuļi, Pasludināšana, Kristus ieiešana Jeruzalemē, Kristus dzimšana, Jēzus Apskaidrošana, Lācara augšāmcelšanās, Svētā Trīsvienība, Erceņģelis Mihaēls, Apustulis Pāvils, Kristus Pestītājs.

Filma beidzas, kadriem ar ikonām lēnām pārvēršoties par ainu ar četriem zirgiem, kas, lietum līstot, stāv upes krastā.

Filmas aktieri un personāls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lomās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Anatolijs Soloņicins — Andrejs Rubļovs
  • Ivans Lapikovs — Kirils
  • Nikolajs Griņko — Daniils Melnais (Даниил Чёрный)
  • Nikolajs Sergejevs — Teofans Grieķis (Феофан Грек)
  • Irma Rauša — Muļķīte (Дурочка)
  • Nikolajs Burļajevs — Boriska Motorins
  • Jurijs Nazarovs — Zveņigorodas kņazs Jurijs, Maskavas lielkņazs Vasilijs I
  • Jurijs Ņikuļins — mūks Patrikejs
  • Rolans Bikovs — jokdaris (скоморох)
  • Mihails Kononovs — Foma
  • Nikolajs Grabe — sotņiks Stepans
  • Stepans Krilovs — zvanu lējēju priekšnieks
  • Anatolijs Obuhovs — Aleksejs
  • Dmitrijs Orlovskis — vecais meistars
  • Nikolajs Glazkovs — Jefims
  • Igors Donskojs — Kristus
  • Nikolajs Kutuzovs — vecākais igumens
  • Vjačeslavs Carevs — Andreika, zvanu lējēju palīgs
  • Nellija Sņegina — Marfa
  • Bolots Beišenalijevs — tatāru hans Edigejs
  • Irina Mirošņičenko — Marija Magdalēna
  • Vladimirs Vasiļjevs — mūks
  • Tamāra Ogorodņikova — Jēzus māte
  • Asanbeks Umuralijevs — tatārs

un citi aktieri.

Uzņemšanas grupa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ideja: Vasilijs Ļivanovs
  • Scenārija autori: Andrejs Končalovskis, Andrejs Tarkovskis
  • Režisors: Andrejs Tarkovskis
  • Operators: Vadims Jusovs
  • Mākslinieki inscenētāji:
    • Jevgeņijs Čerņajevs
    • Ipolits Novoderjožkins
    • Sergejs Voronkovs
  • Komponists: Vjačeslavs Ovčiņņikovs
  • Skaņu režisors: Inna Zeļencova
  • Montāža:
    • Ludmila Feiginova
    • Tatjana Jegoričeva
    • Olga Ševkuņenko
  • Kostīmu māksliniece: Lidija Novi
  • Filmas direktors: Tamāra Ogorodņikova
  • Konsultanti:
    • Vladimirs Pašuto
    • Savelijs Jamščikovs — materiālā kultūra[2]
    • Marija Mercalova — vēsturiskie tērpi

Filmas tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1961. gadā, strādājot pie savas pirmās pilnmetrāžas filmas "Ivana bērnība", Tarkovskis bija pieteicis kinostudijai "Mosfilm" ieceri uzņemt filmu par Krievijas dižākā ikonu gleznotāja Andreja Rubļova dzīvi. Līgums tika parakstīts 1962. gadā, filmas scenārija ideja apstiprināta 1963. gada decembrī. Andrejs Tarkovskis un Andrejs Končalovskis vairāk kā divus gadus strādāja pie scenārija, pētot viduslaiku rakstus un hronikas, kā arī grāmatas par viduslaiku vēsturi un mākslu. 1964. gada aprīlī scenārijs tika apstiprināts, un Tarkovskis uzsāka darbu pie filmas.[3] Tai pašā laikā scenārijs tika publicēts ietekmīgajā žurnālā Искусство кино, to plaši apsprieda vēsturnieki, kinokritiķi un parastie lasītāji. Diskusija par "Andreju Rubļovu" gan bija vērsta uz sociālpolitiskiem un vēsturiskiem, nevis mākslinieciskiem gaidāmās filmas aspektiem.

Filmu caurvij Andreja Rubļova un Teofana Grieķa filozofiskas sarunas. Andrejs Rubļovs vīlies atgriežas savā klosterī, pilns šaubu, vai ļaudīm viņa gleznotās ikonas ir vajadzīgas. Andreja šaubām un ciešanām ir pretstatīta Teofana mierīgi reliģiozā pasaules uztvere.

Kā izteicās pats Andrejs Tarkovskis, viņš centās izveidot filmu, kas parādītu mākslinieku kā "pasaules vēsturē nozīmīgu figūru" un "kristietību kā Krievijas vēsturiskās identitātes aksiomu".[4] Filmas tēmas ietver radošo brīvību, reliģiju, politisko nenoteiktību, pašmācību mākslas jomā un mākslas darbu radīšanu represīva režīma apstākļos. Šo iemeslu dēļ Padomju Savienībā valdošais autoritārais un oficiāli ateistiskais režīms filmu neļāva demonstrēt vēl vairākus gadus pēc tam, kad tā bija pabeigta, izņemot vienu reizi Maskavā 1966. gadā.[3]

Idejas rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tarkovskis ir atzīmējis, ka ideja veidot filmu par Andreja Rubļova dzīvi radusies kinoaktierim Vasilijam Ļivanovam (vēlāk kļuva plaši pazīstams kā Šerloka Holmsa lomas atveidotājs Igora Masļeņņikova televīzijas filmā "Šerloka Holmsa un doktora Vatsona piedzīvojumi"). Kopīgas pastaigas laikā kādā Piemaskavas mežā Ļivanovs sarunā ar Tarkovski un Končalovski ierosināja kopīgi uzrakstīt scenāriju. Viņš arī minēja, ka labprāt vēlētos tēlot Andreju Rubļovu.[5] Tarkovskis par dižo mākslinieku negribēja uzņemt biogrāfisku vai vēsturisku filmu, viņš vēlējās parādīt mākslinieka talanta attīstību un saistību starp radošu personību un laikmetu. Andreju Rubļovu viņš izvēlējās kā vienu no nozīmīgākajiem māksliniekiem Krievijas vēsturē.[6]

Aktieru izvēle[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Andreja Rubļova lomai Tarkovskis izvēlējās Anatoliju Soloņicinu. Tai laikā Soloņicins bija nevienam nepazīstams Sverdlovskas teātra aktieris. Tarkovskis uzskatīja, ka Andreja Rubļova vēsturisko figūru katrs iztēlojas savādāk, tādēļ tāda aktiera izvēle, kuru skatītāji nepazīst no tā agrākajām lomām, bija viņa iemīļota pieeja. Soloņicins, kurš bija lasījis žurnālā Iskusstvo Kino publicēto scenāriju, attiecībā uz lomu bija noskaņots ļoti entuziastiski un pats uz sava rēķina devās uz Maskavu, lai satiktu Tarkovski, pat paziņodams, ka neviens šo lomu nenospēlēs labāk par viņu.[7] Sākotnēji Soloņicina sniegums Tarkovski ne visai apmierināja, režisoram šķita, ka aktieris spēlē pārāk teatrāli, taču Tarkovskis nosprieda, ka šo spēles stilu uzņemšanas laikā varēs izmainīt.

Vēlāk Tarkovskis izteicās: "ar Soloņicinu man vienkārši palaimējies". Andreja Rubļova lomai viņam bija vajadzīga "seja, kas izteiksmīgi izstaro spēku, seja, kurā varētu redzēt dēmonisku mērķtiecību". Soloņicins atbilda Tarkovska prasībām — ar pareizu ārējo izskatu un talantu parādīt sarežģītus psiholoģiskus procesus.[8] Vēlāk Soloņicins turpināja strādāt kopā ar režisoru, piedaloties filmās "Solāris", "Spogulis" un "Stalkers", kā arī Tarkovska 1976. gadā Maskavas Ленком teātrī iestudētajā izrādē "Hamlets", spēlēdams titullomu. Bija arī paredzēts, ka Soloņicins 1883. gadā tēlos Andreju Gorčakovu Tarkovska filmā "Nostalģija" un spēlēs lomu projektā "Ragana", kura gala iznākums bija filma "Upurēšana", taču šīm iecerēm pārvilka svītru Soloņicina nāve no plaušu vēža 1982. gadā.[9]

Mācekļa Fomas loma sākotnēji bija paredzēta Nikolajam Burļajevam. Taču jaunais aktieris lūdza tam ļaut tēlot Borisku — zvanu lējēja dēlu. Scenārijā nebija minēts Boriskas vecums. Tarkovskis sākumā kategoriski atteicās, taču Burļajevs panāca, ka viņa pusē nostājas filmas operators Vadims Jusovs un konsultants Sergejs Jamščikovs, un Tarkovskis piekāpās. Viņš gan pieprasīja sarīkot kinoproves, taču arī pats aizrāvās ar ideju par zvanu lējēja dēla "atjaunināšanu" un galu galā piekrita lomas maiņai.

Krāsas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

A. Rubļova gleznotā Kristus Pestītāja ikona
A. Rubļova gleznotā Kristus Pestītāja ikona

Tarkovskis izvēlējās filmu veidot melnbaltu, tikai pašās filmas beigās krāsās parādot dažas Andreja Rubļova ikonas. Kādā intervijā viņš šo izvēli motivēja ar apgalvojumu, ka ikdienas dzīvē cilvēks krāsas neievēro apzināti.[10] Tātad Rubļova dzīve ir melnbalta, turpretim viņa māksla ir krāsaina. Tādējādi filma varēja parādīt mākslinieka personiskās dzīves un mākslinieciskās darbības savstarpējās sakarības.

Viens no iemesliem, kāpēc Tarkovskis izvēlējās filmas finālu veidot krāsainu, bija tas, ka viņš gribēja, lai skatītājs nedaudz atpūstos no Rubļova dzīves vērošanas, dodot skatītājam laiku refleksijai. Filma beidzas ar skatu, kur lietus laikā upes krastā ganās zirgi. Zirgi Tarkovska filmās simbolizēja dzīvi, un zirgu iekļaušana nobeiguma epizodē (kā arī citās šīs filmas epizodēs) nozīmēja, ka dzīve bija Rubļova mākslas avots.[7]

Filmēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmēšana norisinājās no 1964. gada septembra līdz 1965. gada novembrim. Kā pirmā tika uzņemta filmas beigu novele "Zvans". Budžeta ierobežojumu dēļ filmā netika iekļautas vairākas scenārijā paredzētas ainas, tostarp filmas sākumā Kuļikovas kaujas skati. No scenārija tika svītrotas arī medību ainas, kur lielkņaza jaunākais brālis medī gulbjus, un epizode, kur zemnieki palīdz piedzimt Muļķītes (Дурочка) bērnam.[11] Galu galā filmas radīšanai tika iztērēti 1,3 miljoni rubļu, papildu izdevumus radīja sniegputeņiem bagātā ziema, kas izjauca filmēšanas plānus no 1965. gada novembra līdz 1966. gada aprīlim.

Liela daļa filmas ir uzņemta Vladimirā, Pleskavas apgabalā, Pleskavā, Izborskā, Pečoros.[12][13] Filmēšana notika arī Suzdaļā, netālu no Suzdaļas Jefīmija klostera (Спасо-Евфимиев монастырь). Daudz tika filmēts uz XIV — XV gadsimtu attiecināmu arhitektūras pieminekļu fona. Vairākas epizodes Tarkovskis uzņēma Androņikova klostera pagalmā Maskavā (tagad tur atrodas Andreja Rubļova vārdā nosauktais Senkrievu mākslas muzejs).

Filmējot ugunsgrēku Uspenskas katedrālē Vladimirā, ugunsgrēks sākās pa īstam. Ugunsgrēka imitācijai bija sagatavotas dūmu sveces, kam vajadzēja atrasties uz metāla paplātēm ar smiltīm. Smiltis tomēr nebija uzbērtas, nokaitētās dūmu sveces sakarsēja metāla plāksnes, aizdegās jumta spāres un sākās īsts ugunsgrēks, kas gan ātri tika nodzēsts.[14][15]

Klejojošā dziesminieka — jokdara (скоморох) častuškas, ko izpildīja Rolans Bikovs, bija paša aktiera sarakstītas. Gatavojoties lomai, viņš pētīja šo jautājumu un konstatēja, ka īstās tā laika častuškas satur gandrīz tikai nenormatīvu leksiku vien.

Tarkovskis vēlējās, lai viss būtu "pa īstam", tādēļ pēc viņa lūguma Anatolijs Soloņicins apmēram četrus mēnešus nerunāja un sazinājās tikai ar žestiem, lai epizodē, kur beidzas viņa klusēšanas zvērests, viņa balss izklausītos aizsmakusi.[2]

Vardarbības ainas filmā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākas ainas filmā attēlo vardarbību, spīdzināšanu un cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem. Tas bija viens no iemesliem cenzūrai. Lielākā daļa šādu ainu uzņemtas, parādot tatāru iebrukuma laika zvērības, cilvēku spīdzināšanu un nogalināšanu. Kādā kadrā redzama degoša govs, citā — ar šķēpu tiek nodurts zirgs. Daļa šādu ainu gan esot tikusi simulēta, govs esot bijusi pārklāta ar azbesta segu, bet zirgs paņemts no lopkautuves, tomēr precīzas informācijas par to nav — dažādu cilvēku stāstītais atšķiras.

Atsauces vēlākajās Tarkovska filmās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz šo filmu ir atsauces divās vēlāk uzņemtajās Tarkovska filmās. Pirmā atsauce ir filmā "Solāris" (1972), kur galvenā varoņa istabā redzama A. Rubļova gleznotā Trīsvienības ikonas reprodukcija.[16] Savukārt Tarkovska filmā "Spogulis" (1975) kādā brīdī var redzēt uz sienas filmas "Andrejs Rubļovs" plakātu.[17]

Izrādīšana un cenzūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc filmas pabeigšanas tā vairākas reizes tika pārmontēta un saīsināta. Tās izrādīšana tika aizkavēta, filma faktiski nogūlās "plauktā".[18]

Pirmais filmas variants tika samontēts 1966. gada jūlijā, dodot tam nosaukumu "Andreja pasija", tā garums bija 205 minūtes. Goskino pieprasīja filmu saīsināt, norādot uz tās pārmērīgu garumu, negatīvismu, filmā redzamo vardarbību un kailumu.[4][19]

1967. gadā notika ierobežota filmas pirmizrāde, kura padomju kino funkcionāros izraisīja neviennozīmīgu vērtējumu. Filmas veidotājiem pārmeta vardarbības un nežēlības propagandu.

Tai pašā 1967. gadā filmu "Andrejs Rubļovs" uzaicināja piedalīties Kannu kinofestivālā kā daļu no plānotās padomju filmu retrospekcijas, veltītas Oktobra revolūcijas 50. gadadienai. Uz to padomju kino funkcionāri atbildēja, ka filma vēl nav pabeigta, tāpēc kinofestivālā nevar tikt parādīta. 1969. gadā kinofestivāla rīkotāji nosūtīja otru uzaicinājumu. Padomju amatpersonas šo uzaicinājumu pieņēma, bet ar noteikumu, ka filma tiks parādīta ārpus konkursa. Filma festivālā tika demonstrēta vienu reizi, pulksten četros no rīta festivāla noslēguma dienā. Taču auditorijas reakcija tomēr bija entuziastiska, un filma ieguva FIPRESCI balvu.[20] Vēlāk padomju amatpersonas mēģināja stāties ceļā filmas oficiālai izrādīšanai Francijā un citās valstīs, taču tas neizdevās, jo izplatītājs 1969. gadā bija likumīgi ieguvis filmas izrādīšanas tiesības.[19]

1971. gada 24. decembrī Padomju Savienībā tika demonstrēta šīs filmas cenzēta un saīsināta versija (1966. gada variants 186 minūšu garumā). Tas notika, neskatoties uz Tarkovska atteikšanos veikt turpmākus filmas saīsinājumus. Filmai tika izlaistas 277 kopijas, uz to tika pārdoti 2,98 miljoni biļešu.[21] Tarkovskis savā dienasgrāmatā rakstīja, ka pilsētā nav bijis redzams it neviens filmas plakāts, taču visas biļetes kinoteātros tikušas izpirktas.[22]

Neviens nekad nesaīsinās "Andreju Rubļovu". Neviens, izņemot mani. Es pats veicu dažus saīsinājumus. Pirmajā versijā filma bija 3 stundas un 20 minūtes gara. Otrajā — 3 stundas 15 minūtes. Es saīsināju galīgo versiju līdz 3 stundām un 6 minūtēm. Esmu pārliecināts, ka šī pēdējā versija ir labākā, veiksmīgākā. Es tikai saīsināju ainas, kas bija pārāk garas. Skatītājs pat neievēros to pazušanu. Šie saīsinājumi nekādā veidā nav ietekmējuši ne filmas sižetu, ne to, ko mums bija svarīgi parādīt. Citiem vārdiem sakot, mēs vienīgi izņēmām dažas pārāk garas, maznozīmīgas ainas.

Mēs saīsinājām atsevišķas vietas, kurās redzama nežēlība, lai izraisītu skatītājos psiholoģisku šoku, pretstatā tam, lai tikai radītu nepatīkamu iespaidu, kas varētu tikai iznīcināt mūsu nodomu. Visiem maniem draugiem un kolēģiem, kas ilgu diskusiju laikā deva man padomus par filmas saīsināšanu, galu galā izrādījās taisnība. Man vajadzēja zināmu laiku, lai to saprastu. Sākumā man radās iespaids, ka viņi mēģina izdarīt spiedienu uz manu radošo individualitāti. Vēlāk es sapratu, ka šī filmas gala versija pilnībā atbilst manām prasībām. Un man nebūt nav žēl, ka filma ir saīsināta līdz tās pašreizējam garumam.[7]

A. Tarkovskis

1973. gadā filma tika parādīta padomju televīzijā 101 minūti garā versijā, kuru Tarkovskis neapstiprināja. No filmas tika izņemtas nozīmīgas epizodes (tatāru iebrukums, epizode ar kailajiem pagāniem). Filmas epilogs, kas ir vienīgā krāsainā uzņemtā filmas daļa, televīzijā tika parādīts melnbalti, jo Padomju Savienība vēl nebija pilnībā pārgājusi uz krāsaino televīziju. Kad filmu atkārtoti demonstrēja televīzijā 1987. gadā, epilogs joprojām bija melnbalts, neskatoties uz to, ka televīzija visā PSRS jau rādīja krāsās.[23]

Vēl viena atšķirība no oriģinālās versijas bija īsa paskaidrojuma iekļaušana filmas sākumā, lai iepazīstinātu skatītāju ar Andreja Rubļova dzīvi un tā laika vēsturisko fonu.

Kad 1973. gadā filmu uzsāka demonstrēt ASV un citās valstīs, tās izplatītāja — kompānija Columbia Pictures — to saīsināja vēl par 20 minūtēm, padarot filmu nesakarīgu un haotisku daudzu kritiķu acīs, kas bija iemesls nelabvēlīgām atsauksmēm. Visbeidzot 1999. gadā ASV video izplatīšanas uzņēmums The Criterion Collection izlaida oriģinālu, 205 minūšu garu filmas "Andrejs Rubļovs" versiju. Criterion reklamē šo versiju kā režisora versiju, neskatoties uz Tarkovska norādījumu, ka par režisora versiju uzskatāma filmas 186 minūšu versija.

Lai gan daudzus gadus ilgušās ar cenzūru un filmas saīsināšanu saistītās problēmas traucējušas filmai nonākt pie skatītājiem, pēc atjaunošanas tās sākotnējā versijā "Andrejs Rubļovs" tika atzīta par vienu no visu laiku labākajām filmām un bieži vien augstu novērtēta Sight & Sound rīkotajās kritiķu un režisoru aptaujās.[24]

Kā stāstīja A. Tarkovska māsa Marina Tarkovska, filmas montāžas redaktore Ludmila Feiginova slepus glabājusi filmas 205 minūšu versijas kopiju zem savas gultas.[25] The Criterion Collection projekta producents norādījis, ka video ticis veidots no filmas 205 minūšu kopijas, kuru režisors Mārtins Skorsēze bija ieguvis Krievijas apmeklējuma laikā.[26]

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiskās neprecizitātes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma, neraugoties uz tās pusaizliegtības statusu, kļuva par notikumu kino pasaulē. Padomju kino pirmoreiz tika prezentēts episks ieskats uz viduslaiku Krievzemes garīgo un reliģisko būtību. Galveno varoņu trijotne, it kā pretstatīta kristietības Svētajai Trīsvienībai, ir dažāda rakstura cilvēku kopība. Visi filmas notikumi skatīti no galvenā varoņa skatupunkta.

Ivans Lapikovs Kirila lomā

Maija Turovska par filmu rakstīja, ka tā ir "milzīgs kino cikls par tāda mākslinieka dzīvi, kura darbības atšķirībā no sociālām utopijām spēj pārveidot pasauli, padarot to harmonisku".[14]

Reliģiskās un filozofiskās problēmas filmā satrauca ne tikai PSRS par kultūru atbildīgās amatpersonas. Piemēram, rakstnieks un disidents Aleksandrs Solžeņicins Tarkovski nosodīja par to, ka tas vienkāršojis un izkropļojis Rubļova laika Krievijas garīgo atmosfēru, patvaļīgi traktējis viduslaiku vēsturi. Pēc rakstnieka domām, Tarkovska naturālisms pāraudzis bezsirdīgumā, un patiesa kristīgā garīguma vietā cauri filmai stiepjas "kroplīgas cietsirdības" ķēde.[27]

Filmas varoņi sarunājas mūsdienu krievu valodā, kurā laiku pa laikam dzirdami XV gadsimtam neraksturīgi vārdi, piemēram, "artelis", "noslēpums". Atvairot apsūdzības par vēsturiskās realitātes sagrozīšanu, Tarkovskis "atkāpšanos no arheoloģiskās un etnogrāfiskās patiesības" attaisnoja ar vēlmi Krievzemes viduslaiku ainas mūsdienu skatītājam parādīt tādā veidā, lai tās nepārvērstos par nosacītu stilizāciju ar muzeja eksotikas piegaršu.[14]

Kinokritiķis Džons Hobermans atzīmē filmas skaņu celiņa augsto blīvumu — dialogu fonā dzirdama uguns sprakšķēšana, zvanu skaņas, putnu čivināšana. Kadrā bieži parādās meža zosis, kaķis, zalktis, skudras. Kinokritiķa vārdiem, "uz ekrāna radītā pasaule ir tik ļoti dzīvības pārpilna, ka šī dzīvība draud no ekrāna izlauzties zālē pie skatītājiem".[28] Latviešu kinokritiķis Normunds Naumanis nosaucis šo par "mokoši ilgu filmu, kuru skatīties ir pat fiziski grūti", taču atzinīgi novērtējis operatora un aktieru darbu.[29]

Cietsirdīga izturēšanās pret dzīvniekiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tiek apgalvots, ka filmas uzņemšanas laikā bijis daudz gadījumu, kad novērota nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem. Pēc dažām ziņām, vienā no filmā neiekļautajām ainām tikusi dzīva sadedzināta govs, citā — nogalināts zirgs.[15] 1966. gada 24. decembrī laikrakstā Вечерняя Москва bija publicēts raksts, kurā tika apspriests gadījums ar govi un kritizēta kinematogrāfistu brutalitāte, kaut gan ne Tarkovska vārds, ne filmas nosaukums šai rakstā netika pieminēts.[14][30] Atbildot uz šo rakstu, Tarkovskis to nosauca par "mājienu", "šausmīgu tā negodīgajā tendenciozitātē", raksturojot šo publikāciju kā viņa "vajāšanu",[31], un piezīmēja, ka zirgs ticis paņemts no lopkautuves, tas šā vai tā drīz būtu zaudējis dzīvību, bet govs bijusi pārklāta ar azbesta drānu un nav cietusi.[32] To pašu apgalvoja arī filmas direktore Tamāra Ogorodņikova — pēc viņas vārdiem, govs bijusi pārklāta ar azbestu un nav degusi, "filmēšanas laikā es biju klāt, viss notika manā klātbūtnē".[14] Tomēr Alise Aksjonova, Vladimiras-Suzdaļas muzejrezervāta direktore (daļa filmas tika uzņemta rezervāta teritorijā), izteicās, ka nav vajadzības "izlocīties" un paziņoja, ka govs tiešām tika sadedzināta dzīva.[15] Leonīda Brežņeva referents Jevgeņijs Samoteikins sarunā ar dzejnieku Staņislavu Kuņajevu uz jautājumu "Vai govs tika sadedzināta?" atbildēja "Protams, tika".[33] Pēc viņa vārdiem, viņš pats nodarbojies ar šo gadījumu, "saņēmis sūdzības, mazinājis neapmierinātību, pielicis pūles, lai šis stāsts nenokļūtu avīzēs". Samoteikins arī stāstīja, ka Tarkovskim bijuši kadri, kur zirgi mesti lejā no zvanu torņa un krītot tie lauzuši kājas.[33]

Informācija par dzīvas govs sadedzināšanu izsauca jauktu reakciju sabiedrībā. Kinorežisore Kira Muratova izteicās, ka tai agrāk patikušas Tarkovska filmas, taču pēc šīs epizodes viņai Tarkovskis ir pārstājis eksistēt.[34][35] Režisors Jurijs Mamins govs sadedzināšanu tika nosaucis par "ārkārtēju nežēlību" un salīdzināja Tarkovski ar Raskoļņikovu (Fjodora Dostojevska romāna "Noziegums un sods" galveno varoni), kas "uzskatīja, ka dažiem cilvēkiem ir atļauts pārkāpt likumus".[36] Dzejnieks Staņislavs Kuņajevs govs nobendēšanai veltīja dzejoli "Vladimiras šoseja".[33] Taču pēc aktiera Nikolaja Burļajeva viedokļa Tarkovska cietsirdīgā izturēšanās pret dzīvniekiem bija attaisnojama, to "diktēja mākslinieciska nepieciešamība", jo "ir nepieciešams parādīt nežēlību, lai panāktu, ka skatītājs apzinās tās bezjēdzīgumu".[37]

Lai uzņemtu ainu, kurā zirgs krīt pa kāpnēm un pēc tam tiek nodurts ar šķēpu, Tarkovskis atveda no lopkautuves zirgu, kas bija paredzēts nokaušanai. Filmēšanas brīdī tas tika ievainots ar šāvienu kaklā, kas izraisīja zirga saļimšanu un tai sekojošo velšanos pa kāpnēm. Tūlīt pēc tam zirgs tika nošauts, protams, ārpus kameras tvertā skata. Pēc tam zirgu nogādāja atpakaļ kautuvē, kur tas tika pārstrādāts gaļā, kā tas vienalga būtu noticis. Šāds risinājums tika izvēlēts, lai novērstu iespēju, ka tiek zaudēts augstvērtīgs zirgs.

1967. gadā laikraksta Литературное обозрение žurnālists Aleksandrs Lipkovs, intervējot Tarkovski, aizrādīja tam, ka "nežēlība filmā tiek parādīta precīzi, tā šokē un apdullina skatītājus, un tas var arī viņus atstumt". Uz to Tarkovskis atbildēja: "Nē, es tam nepiekrītu. Tas netraucē skatītāja uztveri. Turklāt mēs to visu darām diezgan iejūtīgi. Es varu nosaukt filmas, kuras rāda daudz nežēlīgākas lietas, salīdzinot ar tām mūsējā izskatās diezgan pieticīgi".[13]

Filmas novērtējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmu "Andrejs Rubļovs" krievu kinematogrāfisti joprojām vērtē ļoti augstu. Kad 2008. gadā žurnāls "Seanss" (Сеанс) Krievijas kino veidotājiem piedāvāja izvēlēties 10 labākās šai valstī radītās filmas, 43 no 100 aptaujātajiem atzina, ka šai sarakstā iekļaujama šī Tarkovska filma.[38]

Filma par senkrievu mākslinieku guva plašu atzinību arī aiz Krievijas robežām. 2012. gadā 41 no žurnāla Sight & Sound aptaujātajiem 846 kinokritiķiem iekļāva filmu "Andrejs Rubļovs" starp 10 labākajām filmām kino vēsturē (27. vieta sarakstā). Arī 25 no 358 aptaujātajiem režisoriem "Rubļovu" minēja kā vienu no labākajām filmām.[39]

Filma "Andrejs Rubļovs" ir ieguvusi dažādas balvas. 1969. gadā filma tika demonstrēta Kannu kinofestivālā. Padomju amatpersonu spiediena dēļ filmu parādīja ārpus konkursa, un tādēļ tai nebija tiesību pretendēt uz Zelta palmas zaru vai Grand Prix. Taču tā ieguva FIPRESCI starptautisko kritiķu balvu.

2010. gadā filma tika novērtēta, laikrakstu The Guardian un The Observer kinokritiķiem balsojot par sarakstu "Visu laiku labākās filmas".[40]

2010. gadā laikraksts Empire ierindoja šo filmu 87. vietā "Pasaules kino 100 labākās filmas" sarakstā.[41]

Tai pašā 2010. gadā Toronto starptautiskais kinofestivāls publicēja savu Essential 100 sarakstu, kurā "Andrejs Rubļovs" ieņēma 87. vietu.[42]

Rate Your Music interneta vietnē filma novērtēta kā 25. labākā filma 100 labāko filmu topā.[43]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • FIPRESCI balva Kannu starptautiskajā kinofestivālā (filma tika parādīta ārpus konkursa).[44]
  • Franču kinokritiķu apvienības balva 1971. gadā.
  • Josi Bjorlinga (Jussi Björling) balva par labāko ārzemju filmu 1973. gadā.

Ietekme uz kultūru[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma iedvesmoja poļu komponisti Kasju Glovicku (Kasia Glowicka) 2009. gadā radīt audiovizuālu performanci "Kvazi Rubļovs" (Quasi Rublev), apvienojot klavesīna Goska Isphording spēli un Roos Theuws radītus vizuālos efektus.[45]

1987. gadā kinostudijā Леннаучфильм tika uzņemta populārzinātniska filma "Andrejs Rubļovs" (šīs filmas režisore bija L. Ņikitina, operators V. Petrovs).

Filmā "Kino par Aleksejevu" (Кино про Алексеева) tās varonis nokļūst Tarkovska "Andreja Rubļova" uzņemšanas laukumā.

Piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Rjasofors (Рясофор; grieķu: radoforo — ‘rjasu nēsājošais’) — mūks iesācējs, kam atļauts nēsāt melnu garīdznieka virstērpu (rjasu) un kamilavku, zemākā mūku hierarhijas pakāpe.[1]
  2. Šeit Tarkovskis, līdzīgi kā filmā "Stalkers", lieto apzīmējumu "юродивый" (svētais muļķis).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kyrie eleision - Svētkalpotāji un mūki, Baznīcas hierarhija
  2. 2,0 2,1 Загадки Андрея Рублева — документальный фильм А. Гороватского на сайте телеканала
  3. 3,0 3,1 Maya Turovskaya. Tarkovsky: Cinema as Poetry. London : Faber and Faber, 1989. ISBN 0-571-14709-7.
  4. 4,0 4,1 Jim Hoberman. «Andrei Rublev». The Criterion Collection. Skatīts: 2007-12-06.
  5. Ciwilko, Artur (1965). "Interview Andrzej Tarkowski — o filmie "Rublow"". Ekran 12: 11. Arhivēts no oriģināla 2007-12-11. Atjaunināts: 2007-12-09.
  6. Bachman, Gideon (1962). "Begegnung mit Andrej Tarkowskij". Filmkritik 12: 548–552. Arhivēts no oriģināla 2007-12-11. Atjaunināts: 2007-12-09.
  7. 7,0 7,1 7,2 Ciment, Michel; Schnitzer, Luda & Jean (October 1969). "Interview L'artiste dans l'ancienne Russe et dans l'URSS nouvelle (Entretien avec Andrei Tarkovsky)". Positif 109: 1—13. Arhivēts no oriģināla 2013-02-09. Atjaunināts: 2007-12-08.
  8. Veress, Jozsef (1969). "Hüsség a vállalt eszméhez". Filmvilág 10: 12–14. Arhivēts no oriģināla 2013-02-09. Atjaunināts: 2007-12-08.
  9. David Parkinson. «Foreign Classics: Andrei Tarkovsky's The Sacrifice - To Sleep, Perchance to Dream?». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 13. decembrī. Skatīts: 2013. gada 13. decembris.
  10. Chugunova, Maria (December 1966). "On Cinema - Interview with Tarkovsky". To the Screen. Arhivēts no oriģināla 2009. gada 27. maijā. Atjaunināts: 2016. gada 16. februārī.
  11. Vida T. Johnson, Graham Petrie. The Films of Andrei Tarkovsky: A Visual Fugue. Bloomington : Indiana University Press, 1994. ISBN 0-253-33137-4.
  12. воспоминания директора фильма «Андрей Рублев» Огородниковой Тамары Георгиевны
  13. 13,0 13,1 Lipkov, Aleksandr. "Strasti po Andreiu (Interview with Andrei Tarkovsky on February 1, 1967, transl. by Robert Bird)". Literaturnoe obozrenie (1988): 74–80. Arhivēts no oriģināla 2012-08-13. Atjaunināts: 2007-12-07.
  14. 14,0 14,1 14,2 14,3 14,4 «Семь с половиной, или Фильмы Андрея Тарковского» — М.: Искусство, 1991.— 255 с. ISBN 5-210-00279-9
  15. 15,0 15,1 15,2 Владимир Князев. «Жертвоприношения». Труд. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-09. Skatīts: 2009-04-02.
  16. Jonathan Jones. «Out of this world». The Guardian, 2005. gada 12. februāris. Skatīts: 2014. gada 18. augusts.
  17. David Cairns. «Mirror». Electric Sheep, 2011. gada 16. jūlijs. Skatīts: 2014. gada 18. augusts.
  18. «Из земли, воды и огня» В. Шитова «Советский экран» № 3, 1989 год
  19. 19,0 19,1 Mark Le Fanu. The Cinema of Andrei Tarkovsky. London : BFI, 1987. ISBN 0-85170-193-0.
  20. «Festival de Cannes: Andrei Rublev». festival-cannes.com. Skatīts: 2009-04-10.
  21. Sergei Zemlianukhin, Miroslava Segida. Domashniaia sinemateka 1918–1996 (Домашняя Синематека 1918–1996) (Russian). Moscow : Duble-D, 1996. 20. lpp. ISBN 5-900902-05-6.
  22. Andrei Tarkovsky, translated by Kitty Hunter-Blair. Time Within Time: The Diaries 1970-1986. Calcutta : Seagull Books, 1991. ISBN 81-7046-083-2.
  23. http://www.classicartfilms.com/andrei-rublev-1966
  24. «Andrei Rublev (1966)». British Film Institute. Skatīts: 2015. gada 2. marts.
  25. Gonzalo Blasco. «An Interview with Marina Tarkovskaia and Alexander Gordon». www.andreitarkovski.org, 2003. gada 10. novembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-12-11. Skatīts: 2007-12-10.
  26. «Mark Rance on Andrei Rublov: The Criterion Edition». Noastalghia.com. Skatīts: 2012. gada 3. augusts.
  27. «Фильм о Рублёве» Солженицын А. И. Публицистика: В 3 т. Т. 3. — Ярославль: Верхняя Волга, 1997 С. 157—167. ISBN 5-7415-0478-7
  28. The Village Voice Film Guide. ISBN 9780471787815. Page 17.
  29. Dita Rietuma, Normunds Naumanis. 365 Dienas filmas. Rīga : Dienas grāmata, 2005. 16. lpp. ISBN 9984-19-728-x.
  30. Элеонора Лемм, Александр Чернышев. «Андрею Тарковскому сегодня исполнилось бы 75». ВГТРК «Владимир». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-09. Skatīts: 2009-04-03.
  31. Письмо Тарковского Председателю Комитета по делам кинематографии Романову А. В. 7 февраля 1967
  32. Aleksandr Lipkov. «The Passion According to Andrei: An Unpublished Interview with Andrei Tarkovsky» (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-09. Skatīts: 2007-12-07.
  33. 33,0 33,1 33,2 Станислав Куняев. «В кадре Андрей Тарковский». Литературная Россия. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-09. Skatīts: 2009-04-02.
  34. Настасья Костюкович. «Кира МУРАТОВА: "Когда я узнала, что во время съемок Тарковский сжег живую корову, он перестал для меня существовать. Я за такое бы в ад послала"». Бульвар Гордона. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-09. Skatīts: 2009-04-02.
  35. «"Это для меня обязательное условие - некоторый привкус вечности"». Газета «Газета».
  36. Олексий-Нестор Науменко. «Уроки и каникулы Тарковского.». Зеркало недели. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-09. Skatīts: 2009-04-02.
  37. Дмитрий Привалов. «Страсти по Андрею». Труд. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-02-09. Skatīts: 2009-04-02.
  38. «Помогая Михалкову». Блог журнала «Сеанс». seance.ru. 2012-07-05. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012-08-05. Skatīts: 2012-07-05.
  39. Andrei Rublev | BFI | British Film Institute
  40. SMH article October 24, 2010
  41. «The 100 Best Films Of World Cinema: 87. Andrei Rublev». Empire. 2010. Skatīts: 2013. gada 24. jūnijs.
  42. «TIFF Essential 100». 2010. gada 22. decembris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 26. decembrī. Skatīts: 2010. gada 22. decembris.
  43. «Custom chart». Skatīts: 2011. gada 22. jūlijs.
  44. Cannes 1969, imdb awards
  45. «Quasi Rublev-Isphording, Glowicka, Nitschke video». IPC MEDIA. Skatīts: 2013. gada 4. janvāris.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Video[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]