Ragana

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par mītisku būtni. Par citām jēdziena Ragana nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Šis raksts ir par mītisku būtni. Par dzelzceļa pieturu skatīt rakstu Spīgana (stacija).
Koka statujas „Velns un ragana” Raganu kalnā, Jodkrantē, Lietuvā

Ragana, dažkārt arī lauma vai spīgana[1], latviešu un lietuviešu mitoloģijā ir parasti sieviešu kārtas būtne ar burvju spējām. Pasakās un teikās viņas ar burvestību palīdzību vēl citiem cilvēkiem ļaunu. Raganu vajāšanas laikmetā daudzas sievietes tika sodītas kā raganas.

Etimoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visvecākā un plaši zināmā vārda etimoloģija ir šāda: ragana ir atvasinājums no redzēt un tās bijušas gaišreģes. Otrā: ragana ir atvasinājums no rags, kā būtne ar ragiem, kā arī velns dažreiz veidots ar ragiem. Trešā: ragana un redzēt ir vienas cilmes, bet ragana nav, bet bijusi redzama būtne, kā spoks, rēgs, gars.

Pēc Konstantīna Karuļa datiem pirmo reizi vārds "ragana" minēts kādā 1576. gada juridiskā dokumentā.[2]. L. Depkina vārdnīcas rokrakstā ap 1700. gadu teikts, ka vārda raggana nozīme ir saistīta ar vārdu redzēt: "Raggans. Raggana, fliegende Hexe, Wettermacherin; it. Laumes. fliegende Hexen".[3]

Raganu prāvas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Raganas sadedzināšana Šveices pilsētā Vilisavā (1447)

Raganu prāvas jeb inkvizīciju tiesu aizsākumi meklējami jau 13. gadsimta sākumā, tās ilga līdz pat 18. gadsimtam. Raganu prāvas norisinājās visā Eiropā, tās risinājās arī Latvijā. Latvijā galvenie raganu vajāšanas ideoloģijas izplatītāji bija mācītāji Kurzemes un Vidzemes superintendenti. Vēlāk arī pāvests atzina, ka tiesa atļāvusi raganu spīdzināšanu. Galvenais inkvizīcijas tiesu mērķis bija vajāt un nogalināt ķecerus, pie tiem tika pieskaitītas arī raganas. Aktīvākie raganu meklētāji bija inkvizitori un dominikāņu mūki.

Galvenās raganu apsūdzības bija tādas, ka tās manipulējot ar laika apstākļiem. Viņas it kā nelaikā radīja sniegu, lietu, krusu, negaisu, salu, sausumu, salnas. No šīm burvestībām baidījās lauku iedzīvotāji, jo tie cieta visvairāk. Raganas apsūdzēja arī par vīriešu impoteneces pieburšanu, slimību piesaukšanu un lopu neauglību. Uzskatīja, ka raganas ir cēlonis neizskaidrojamām slimībām. Mēdza uzskatīt, ka viņas ar savu skatienu spēj nogalināt cilvēku vai dzīvnieku. Tika uzskatīts, ka raganu pienākums ir nest cilvēkiem ļaunumu.

Raganu prāvu sākums bija 13. gadsimts, inkvizīcijas tiesas sāka iedalīt divās daļās — raganu un ķeceru. Pret raganām izsludinātās liecības tika dēvētas par īpaši smagām. Cilvēki uzskatīja, ka parastie likumi pret raganām nedarbojas, tāpēc valstij tika uzdots rīkojums izdomāt jaunus likumus raganām. Raganu spīdzināšanas prāvās kļuva par populārāko un visiedarbīgāko metodi. Tās kļuva par vainas pierādīšanas metodi, jo, ja prāva sākās ar spīdzināšanu, tad tas nozīmēja, ka visi pierādījumi jau ir savākti. Liela nozīme bija denunciācijai, ko nevarēja atsaukt. Gadījumos, kad raganas bija atzinušās ļaunprātīgos noziegumos, tām pirms sadedzināšanas tika nocirstas galvas vai arī raganas tika nožņaugtas. Denunciācijas bija pilnvērtīgas liecinieku liecības. Raganu prāvu skaits pieauga, kad cilvēki uzzināja par raganu sabatiem. Uzskatīja, ka katra ragana piedalās sabatā un var nosaukt līdzdalībnieces. 17. gs. raganu prāvas sasniedza savu kulmināciju, un neviens cilvēks nebija drošs par savu dzīvību. Daudzās tiesās savu liecību deva pat mazi bērni, kuru liecība tika uzskatīta par patiesu. Zviedrijas pilsētā Morā, balstoties uz četrus gadus veca bērna liecību, tika notiesātas ar nāvi 72 sievietes un 15 jaunavas. Tika izmantotas dažādas raganu pārbaudes metodes. No viduslaikiem tika aizgūta metode ar ūdeni, bet metode ar svēršanu un duršanu ar adatām tika izstrādāta speciāli šīm prāvām. Ūdens prāvās raganām sasēja rokas un kājas, trīs reizes meta ūdenī un vēroja, vai tās peld vai grimst. Šajā procedūrā valdīja uzskats, ka tās ir vieglākas par parastajiem cilvēkiem, jo raganu ķermeņos mājo viegls un vējains gars. Daudzi nevainīgi cilvēki gāja bojā šajās spīdzināšanās. Arī svēršanas metode balstījās uz pierādījumu, ka raganas ir vieglākas. Ja svēršanas laikā netika pierādīts, ka pastāv attiecība starp ķermeņa lielumu, svaru un formu, tad apsūdzētais tika uzskatīts par vainīgu. Vēl viena metode bija duršana ar adatām. Uz ādas atrada rētu, dzimumzīmi vai kārpu, kas norādīja uz raganu zīmi. Uzskatīja, ka šīs vietas neasiņo un ir nejūtīgas, tāpēc tajās dūra ar asiem priekšmetiem, ja asiņoja, tad nebija ragana, ja neasiņoja, tad bija ragana. Retāk izmantoja paņēmienu ar asarām. Ja apsūdzības laikā cilvēks nespēja sākt raudāt, tad tas tika uzskatīts, kā skaidrākais pierādīšanas veids. Apsūdzētajam vajadzēja izsmelt trauku ar vārošu ūdeni. Tie varēja arī savu nevainību pierādīt, izejot ar vasku piesūcinātā kreklā caur uguni, ja vasks nenopilēja, tad cilvēks tika atzīts par nevainīgu. Prāvās tiesa spēja sagatavot arī savus pierādījumus, tāpēc vainas atzīšana zaudēja savu nozīmi. Spīdzināšanas metodes bija nežēlīgas. Ieslodzītos ieveda spīdzināšanas telpā sasēja, noskuva matus un procedūru veica piecās pakāpēs, bet bija jābūt ļoti uzmanīgam, jo spīdzināšanas laikā apsūdzētais nedrīkstēja nomirt. 1400. gadā Anglijā notika 38, Francijā 95, Vācijā 80 prāvas pret raganām. 15. gadsimta laikā ar nāvi tika sodīti vairāki miljoni cilvēku. Laika gaitā radās vienlīdzība starp raganu un sievieti. Teoloģija mācīja, ka sieviete jau kopš Ievas grēkā krišanas ir mazāk spējīga pretoties velnam. Prāvu sākumā, kad tika izšķirtas ķeceru un raganu tiesas, šajās tiesās nogalināja arī vīriešus, bet tas nebija ilglaicīgi. Vēlākos laikos bija 85% sieviešu, kas tika notiesātas. Liela daļa bija vecas sievietes, jo raganu medniekiem bija mazāka pretestība. Šīs sievietes, kuras notiesāja, bieži vien bija vientuļas un nabadzīgas, un tik tikko varēja sev nodrošināt iztiku. 1630. gadā raganu prāvas sasniedz kulmināciju. Gadu gaitās prāvās piedalījās arī jaunavas. Vircburgā 1629. gadā katrs ceturtais upuris bija meitene, kurai bija tikai 14 gadu. Apdraudētas bija arī vecmātes. Vecmāšu sodīšana beidzās ar to, ka Ķelnē vairs nebija nevienas vecmātes. Valdīja uzskats, ka vecmātes sadarbojas ar sātanu, jo tās visvieglāk var sagādāt raganu ziedes, kas iegūtas no jaundzimušiem un nekristītiem bērniem. Inkvizitoriem bija jānodrošina, lai sārti neatdzistu. Bija dažas vietas, kur nebija nevienas sievietes, jo visas bija jau sadedzinātas.

Tieši viduslaikos raganu vajāšanas procesos, aizgāja nebūtībā un nezināšanā daudzas jau antīkajā pasaulē pazīstamas receptes, ārstniecības metodes, dziedniecības paņēmieni, jo sievietes baidoties no inkvizīciju tiesām, baidījās pārņemt zināšanas no savām priekštecēm.

Raganu prāvas Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā zināmā raganu prāva Latvijā notika Livonijas kara laikā 1559. gadā Grobiņā, neilgi pirms tās nonākšanas Prūsijas hercogistes pakļautībā. Apsūdzētas bija zemniece Anna un viņas meita, kas spīdzināšanas laikā atzinās, ka Grobiņas pilskunga saimniecei piebūrušas slimību un ar buršanu maitājušas kaimiņu mājlopus, bet ceļiniekiem uzkūdījušas meža zvērus. Pie kam pašām labi padevās mājlopi un ziemā nebija mēģinājuši uzbrukt vilki. Tiesa abas atzina par raganām un piesprieda sadedzināšanu uz sārta. Grobiņas fogts, izteicās, ka no izskata vien redzams, ka vecākā sieviete kalpo velnam, jo „tik riebīgu izskatu, kāds vecai zemniecei bijis — aiztūkusi seja un sarkanas acis, varot iegūt vienīgi kalpojot sātanam”. Sadedzināšana nav nemaz veikusies tik viegli, jo „veceni, kura sātanam tik ilgus gadus bija uzcītīgi kalpojusi, pēdējais ņēma sevišķā aizsardzībā — viņa spļāva kalpiem virsū asiņainas raganu putas, un pie nepatīkamām mocībām velns tai sūtīja virsū cietu miegu, tā, ka viņa sāpes nemaz nejuta, bet saldi gulēja…” [4]

Ragana mitoloģijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasakās un teikās raganām ir dažādas funkcijas un īpašības. Raganas māk lidot, parasti uz kruķiem vai slotām, sapulcējas īpašās vietās, parasti kalnos. Pasakās raganas nolaupa bērnus un vēlas tos apēst. Teikas vēsta, ka tās ne tikai atņemot govīm pienu, bet arī maitājot pašus lopus. Raganas izsauc krusu un vētru, plēšot sauli un mēnesi.

Raganas tēls[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Edvarda Frederika Brutnāla glezna „Raganas apmeklējums”. 1882. gads
Hansa Baldunga Grīna glezna: „Raganas”, 1508. gada kokgriezums.

Raganas katrā tautā raksturo citādāk, bet galvenokārt raganas visiem asociējas ar baltiem, izspūrušiem matiem, māju uz vistas kājas, zaru slotu uz kuras tās lidinās, kārpu uz deguna, melnu kaķi un viras katlu, buramvārdu grāmatu. Par raganām dēvēja ļoti skaistas sievietes ar kādu īpašu zīmi, piemēram, rētu, dzimumzīmi vai arī kārpu.

Raganas, kā sievietes ar pārdabisku spēku pazīstamas jau senatnē tomēr viņu darbība vairāk saistīta ar nekromantiju un citiem maģijas veidiem. Kopš 12. gs. parādās uzskats, ka raganas sadarbojās ar Velnu. Latviešu tautas tradīcijas par raganu atspoguļojās pasakās, teikās, nostāstos, paražās, ticējumos, mīklās, sakāmvārdos, tautas dziesmās un buramvārdos. Raganas pasakās dzīvo mājā un vienas kājas, dejo ar velniem ellē, prot pārvērsties dažādos priekšmetos, spēj noburt cilvēkus, dzīvniekus par dažādām lietām (upi, pļavu, mežu). Vairāk materiāla ir teikās. Tur ir nostāsti par raganu lidojumiem, sanāksmēm, pārvēršanos, par līgumu ar Velnu, par viņu izskatu, tāpat kā burvjiem, viņām nav viegli nomirt. Galvenie uzskati par raganu ir ticējumos. Par raganām pārvērtušiem ļauni cilvēki, kas atdevuši savu dvēseli Velnam. Par raganu varot kļūt katrs, ir tikai piestā jāieliek kādas zāles, tās griežos un runājot kādus vārdus, uzvelkot vajadzīgās drēbes, apejot ap piestu riņķi, pasakot, uz kurieni ejot, tās acumirklī aizlidojot pa gaisu.

Katra kultūra ļaunumu mēģinājusi apgūt, izzināt, paredzēt, vērtēt un no tā izvairīties. Viens no ļaunuma transformācijas veidiem, lai no tā atbrīvotos, ir tā nastas uzlikšana citiem. Cilvēkiem tieksme ļaunumu pārnest citam vai uz ļauniem tēliem izveidojās arī tāpēc, lai paši noņemtu vainu no sevis, paliktu brīvi, bez kauna, nevainīgi un laimīgi kopienā. Svešais, kā jēdziens ir katra cilvēka realitātē, jo neviens nevar dzīves laikā sevi iepazīt līdz galam. Tāpēc jau folklorā un mītos, dažādu tautu pasakās, raganas pārvērš cilvēku lietās (visbiežāk akmenī), sastindzinot dzīves laiku, apstādinot attīstību. Ja cilvēks nonāk raganas telpā vai laikā viņš nepaliek tāds kāds bija, un neatgriežas tāds, kāds bija. Mītos un teikās, arī pasakās mēģina tādā veidā izskaidrot citādo - tādu stāvokli psiholoģiski, kurā cilvēks pats nezina, kas viņš īstenībā ir. Bet tāpēc arī svešais un noslēpumainais pievelk un saista cilvēku, bailes no raganas vai burvja ir ne tikai iespējamais sliktais, bet iespējamais labais, kas ļauj daudz ko uzzināt par nezināmo, ja tām nepadodas. Tad varonis ieiet apburtā mājā, mežā vai pilī, atgriež dzīvē citus apburtos un atgriežas kā uzvarētājs, jo ir izpratis vai uzvarējis svešo. Svešais sevī jau ir sarežģītākas dabas un izpausmes tēls. Svešais sevī arī jāatzīst par savu, lai neprojicētu to uz citiem un neliktu tiem ciest vai pasargāt citus no vajāšanas. Jautājums par svešo sevī savulaik risināts arī mūsdienās.

Jau kopš antīkās kultūras un mītiem, pārvēršanās par citu jeb identitātes maiņa notiek pēkšņi vai kādā situācijā. Ticība pārvēršanās iespējai formulēta jau Hērodota stāstos par vēsturi. Pārvēršanās var notikt gan brīvprātīgi, gan ļauno spēku — burvju, raganu — ietekmē. Labā nozīmē šie spēki veicina pārvēršanos, kad kāds cietējs grib nozust vai paslēpties, bet sliktā — pārvērš varoni pret viņu. Pārvēršana par kaut ko vai uz kādu laiku tiek izmantota kā sods. Ar raganas vai burvja palīdzību atriebjas arī sāncenšiem. Varbūt senāk tādā veidā centās panākt vai izskaidrot nozieguma saknes un cēloņus, jo piemēram, kādu, kas pārvēršas par vilkati, nevar uzskatīt tikai par arhaismu vai tautas māņticību, pārvēršanās elementam kā tādam ir liela nozīmes slodze, lai savam laikam atbilstīgā veidā un valodā izskaidrotu stipras vēlmes, kaislības, kad cilvēks kļūst līdzīgs zvēram. Pārvēršanās ir zināma kapitulācija neatliekamu vēlmju priekšā. Zvērā pārvērties tēls vienmēr runā dabas bargo vēlmju uzvaru pār cilvēcisko. Savukārt, pārvēršanās nav vienkārši kāds iegribētas rīcības rezultāts, uzliekot ļaunumu konkrētajam tēlam, bet sava veida šķirošanas darbs kultūras telpā ar noteiktu nozīmi, kuru atbalstīt, no kā izsargāties, pret ko būt atvērtam, piesardzīgam. Brīvībā atklājas tautas zināšanas par bīstamo, naidīgi, nevēlamo, aizliegums darīt noliegto vai neatļauto, ja tas neturpina dzīvi. Šādi tēli arī bija tie, kas pierādīja, ka citiem uzliktais posts atgriežas un enerģētiski piemeklē pašu tā sūtītāju. Tāpēc jebkāds ļaunums, kas piemeklē cilvēku, tautas kultūrā vienmēr ir uzskatīts par bīstamu, svešu, noslēpumainu un ar tādu tēlu starpniecību arī atklāts.

Raganu sabati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 14. gs. raganas piedalījās raganu sabatos, tas bija viņu galvenais uzdevums. Kopš 16. gs. par nepieciešamību uzskatīja piedalīties raganu sabatos. Raganām bija gan mazie, gan lielie sabati. Lielie sabati visbiežāk sakrita kopā ar dažādiem kristiešu svētkiem piemēram: Ziemassvētkiem, Jāņiem, kā arī tas notika maijā Valpurģu naktī. Mazie sabati notika katru nedēļu sestdienas naktī. Par sabatu vietām raganas izvēlējās galvenokārt kapus, kalnus, līdzenumus, krustceles un arī māju pagrabus. Raganas uz sabatiem jājušas uz slotas, krāsns kruķa. Raganas visbiežāk bija sastopamas pļavās un mežos agri no rīta vai vēlu vakarā. Raganas pulcējās, lai dziedātu, dejotu, apmainītos ar dažādām burvestībām. Sabatu vietās atrodami dažādi apļi, šos apļus sauc par maģiskajiem apļiem, kas ļauj koncentrēties veicamajam uzdevumam. Aplis bija piemērots, lai piesauktu Zemes Mātes spēkus un piesaistītu Mēness enerģiju, kā arī vieta, kur ar dziesmu un deju palīdzību paplašināt apziņu, un kurā buramvārdi un lūgšanas ieguva īpaši lielu un maģisku spēku.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēteris Šmits. «Ragana.». valoda.ailab.lv (latviski). Skatīts: 2014. gada 3. janvārī.
  2. minējis kā Ragge. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots 1992. ISBN 5-401-000411 Nepareizs ISBN-7
  3. Liborius Depkin: Lettisches Wörterbuch. The original manuscript transcribed and annotated by Trevor G. Fennell, Vol. 3. Rīga 2007. ISBN 9984-538-93-8 Nepareizs ISBN
  4. Kristīne Pastore. Grobiņa nostāstu un patiesību plīvurā.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]