Stalkers (filma)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Stalkers
1980 stalker.jpg
Oriģinālais
nosaukums
Сталкер
Žanrs fantastiska drāma
Režisors Andrejs Tarkovskis
Scenārija autors Arkādijs un Boriss Strugacki
Galvenajās
lomās
Mūzika Eduards Artemjevs
Operators Aleksandrs Kņažinskis
Montāža Ludmila Feiginova
Studija Mosfilm
Izdošana
  • 1979. gads
Ilgums 163 minūtes
Valsts Padomju Savienība
Valoda krievu
Budžets 1 miljons rubļu
IMDb profils

"Stalkers" (krievu: Ста́лкер) ir krievu režisora Andreja Tarkovska 1979. gadā kinostudijā "Mosfilm" uzņemtā fantastiska drāma, kas veidota pēc brāļu Strugacku stāsta[1] "Pikniks ceļa malā" (Пикник на обочине) motīviem.

Tas ir viens no nozīmīgākajiem darbiem Andreja Tarkovska daiļradē. Tarkovskis izteicās,[2] ka tajā viņš "legāli pieskāries pārpasaulīgajam".

Filmas uzņemšana ilga apmēram trīs gadus, to pavadīja liels daudzums problēmu. Attīstīšanas laikā praktiski pilnībā gāja zudumā filmas pirmais variants, nācās pārfilmēt trīsreiz, ar trim dažādiem operatoriem un māksliniekiem inscenētājiem.

1980. gadā Kannu kinofestivālā filma ieguva Ekumeniskās žūrijas balvu.

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmas darbība norisinās izdomātā laikā un vietā, tās varoņiem nav vārdu — tikai iesaukas.

Apmēram divdesmit gadus pirms filmā atveidotajiem notikumiem bija fiksēta meteorīta nokrišana. Vēlāk rajonā, kur nokrita meteorīts, sāka notikt paranormālas parādības, pazust cilvēki. Vieta ieguva nosaukumu "Zona", un sāka klīst baumas par kādu noslēpumainu Istabu, kur varot piepildīties vēlēšanās: vislolotākās, vissirsnīgākās, viskarstākās. Zona tika apjozta ar dzeloņstieplēm un to apsargāja karavīri.

Filmas galvenais varonis ir nesen no cietuma iznācis cilvēks, kurš tiek dēvēts par "Stalkeru". Viņš mitinās nabadzīgā istabiņā kopā ar sievu un slimo meitiņu. Stalkers pelna sev iztiku, organizējot nelegālas ekspedīcijas uz Zonu, kaut gan viņa sieva pret to iebilst. Viņu kā pavadoni ir nolīguši Profesors un Rakstnieks.

Filmas sākumdaļa ir melnbalta, krāsas parādās tikai tad, kad trīs varoņi garām karavīru patruļai ir iekļuvuši Zonā. Ceļinieku mērķis ir atrast teiksmaino Istabu. Izrādās, ka ieeja tajā atrodas tikai dažus simtus metru no viņu ceļa sākuma. Stalkers pieprasa, lai viņa ceļabiedri bez ierunām pakļautos viņa norādījumiem, paskaidrojot, ka taisnākais ceļš Zonā nav īsākais ceļš. Profesors neiebilst, bet Rakstnieks, kurš uz Zonu devies meklēt izeju no radošās krīzes, pret Stalkera brīdinājumiem par Zonas bīstamību izturas skeptiski. Trijotne dodas pa krietni garāko apkārtceļu.

Kas konkrēti ir tas, no kā Zonā jābīstas, filmā netiek atklāts, taču tuvu ceļojuma galamērķim, sastopoties ar dažām anomālijām, Rakstnieks vairs neiebilst Stalkeram. Veiksmīgi izvairījušies no visām Zonas lamatām, tostarp no visbīstamākajām — "gaļasmašīnas" — varoņi nokļūst pie Istabas. Rakstnieks pēdējā brīdī pārdomā un vēlēšanos izteikt nevēlas, bet Profesora mērķis, izrādās, ir bijis nevis izteikt vēlēšanos, bet gan iznīcināt Istabu, šim nolūkam viņš sev līdzi paņēmis pārnēsājamu divdesmit kilotonnu jaudīgu atombumbu. Savu nodomu viņš motivē ar cenšanos novērst visbīstamāko zemapziņas vēlmju piepildīšanos, kuras varētu novērst pie cilvēces bojā ejas. Stalkers viņu pārliecina, ka Istabu iznīcināt nav iespējams. Profesors izjauc bumbu un atstāj to. Tā arī nepārkāpuši Istabas slieksni un neizteikuši vēlēšanās, ceļinieki dodas atpakaļ. Stalkers atgriežas mājās pie sievas un meitas. Viņš saka sievai, ka viņā vairs nav palikusi ticība cilvēkiem, kas nepieciešama gan gājieniem zonā, gan dzīvē.

Filmas radītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzņemšanas grupa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Scenārija autori: Arkādijs un Boriss Strugacki
  • Režisors inscenētājs: Andrejs Tarkovskis
  • Operatori: Aleksandrs Kņažinskis, Georgijs Redbergs, Leonīds Kalašņikovs
  • Mākslinieki inscenētāji: Andrejs Tarkovskis, Aleksandrs Boims
  • Komponists: Eduards Artemjevs
  • Skaņu režisors: Vladimirs Šaruns
  • Diriģents: Emins Hačaturjans
  • Montāža: Ludmila Feiginova
  • Kostīmu māksliniece: Nellija Fomina
  • Mākslinieki: Rašits Safiuļins, Vladimirs Fabrikovs, Šavkats Abdusalamovs
  • Režisora asistenti: Marija Čugunova, Jevgeņijs Cimbals
  • Filmas direktors: Aleksandra Demidova

Lomās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Aleksandrs Kaidanovskis — Stalkers
  • Alise Freindliha — Stalkera sieva
  • Nikolajs Griņko[i] — Profesors
  • Anatolijs Soloņicins — Rakstnieks
  • Nataša Abramova — Pērtiķēns (Stalkera meita)
  • Faime Jurno (titros F. Jurna) — dāma pie stūres
  • E. Kostins — bufetnieks
  • Raimo Rendi — patruļas policists
  • Vladimirs Zamanskis — Profesora telefonsarunas biedrs (balss)
Piezīmes
  1. ieskaņojis Sergejs Jakovļevs

Filmas tapšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1973. gadā, vēl tajā periodā, kad Tarkovskis strādāja pie filmas "Spogulis", viņš ierakstīja savā dienasgrāmatā, ka ieinteresējies par brāļu Strugacku jauno literāro darbu. 1974. gadā Tarkovskis pirmoreiz sazinājās ar rakstniekiem un paziņoja, ka vēlētos veikt stāsta "Pikniks ceļa malā" ekranizēšanu. Tajā laikaposmā režisors loloja plānus arī par Dostojevska "Idiots" un Tolstoja "Ivana Iļjiča nāve" ekranizēšanu, uzsāka rakstīt scenāriju pēc A. Beļajeva romāna "Ariels". Tomēr līdz 1975. gada beigām Tarkovskis beidzot nolēma, ka kopā ar Strugackiem strādās pie scenārija pēc viņu stāsta.[3]

1976. gada februārī Tarkovskis ieguva PSRS Goskino priekšsēdētāja Filipa Jermaša oficiālu piekrišanu filmēšanas uzsākšanai, tobrīd jau bija pabeigts scenārija otrais variants ar darba nosaukumu "Vēlēšanos mašīna" (Машина желаний), taču tas režisoru pagaidām neapmierināja. Scenārija pirmos uzmetumus Tarkovskis bija nosaucis par pārāk "raibiem", kurus nepieciešams padarīt "garlaicīgākus". Rakstnieki pret topošā scenārija bezgalīgajām izmaiņām izturējās pacietīgi.[4]

Mums laimējies strādāt kopā ar ģēniju, — mēs toreiz teicām viens otram. — Tas nozīmē, ka mums jāpieliek visi savi spēki un spējas, lai radītu scenāriju, kurš pēc iespējas vispusīgāk apmierinātu mūsu ģēniju.[5]

Boriss Strugackis

Kaut arī filmas titros Tarkovskis netika minēts kā scenārists, viņš skaitījās kā viens no trim līdzautoriem, un viņa uzdevums galvenokārt bija materiāla izbrāķēšana. Boriss Strugackis atcerējās, ka neviens cits daiļdarbs nebija prasījis tik daudz viņu spēka, kā "Vēlēšanos mašīnas" scenārija izstrāde, un nosauca šo darbu par bezgala nogurdinošu. "Stalkera" dēļ tika atlikts darbs pie stāsta "Vabole skudru pūznī".[5] Pirms galīgā apstiprinājuma Filips Jermašs brīdināja Tarkovski, ka brāļiem Strugackiem ir "neekranizējamo" reputācija, īpaši pēc iepriekšējās neveiksmes ar ekranizāciju pēc "Puisis no elles" (Парень из преисподней) motīviem. Tomēr Andrejs Tarkovskis stingri palika pie sava.[6]

Filmas apstiprināšana uzņemšanai varēja ievilkties vēl ilgāk, un Tarkovskim nācās rakstīt vēstuli PSKP 25. kongresam — tai laikā tas bija diezgan parasts paņēmiens. 1976. gada oktobrī jau bija izraudzīti aktieri galvenajām lomām, atrasta arī filmēšanas vieta. Filmas veidotāju komanda sastāvēja no cilvēkiem, kas kopā ar Tarkovski bija uzņēmuši ne vienu filmu vien — tie bija Georgijs Redbergs, Eduards Artemjevs, Ludmila Feiginova, Nikolajs Griņko un Anatolijs Soloņicins.[6]

Filmēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbam pie filmas vajadzēja sākties 1977. gada pirmajā pusē, taču tā gada janvārī notika zemestrīce Isfaras apvidū (Tadžikistānas pilsēta Isfara bija izraudzīta kā galvenā filmēšanas vieta). Tas noveda pie kārtējās aizkavēšanās — nācās meklēt jaunu vietu filmēšanai.[7]

1977. gada 15. februārī bija uzņemta pirmā filmas aina (filmēts tika paviljonā) — Stalkera mājas skati, kas redzami filmas sākuma epizodēs. Filmēšana dabā atsākās maijā, tā notika Igaunijā.[8]

Pirmais attīstītais materiāls izrādījās brāķis, un režisors, apstādinājis filmas veidošanu, uz 40 dienām aizbrauca uz Maskavu skaidroties. Jūlijā filmēšana atsākās, un augustā jau bija gatavs filmas pirmās versijas "melnraksts". Pēc Strugacku atsauksmēm, Kaidanovskis spēlēja blēdīgu brašuli Alanu, pēc rakstura tuvu Strugacku stāsta "Pikniks ceļa malā" varonim Redrikam Šuhartam.[5]

Nebeidzamo pārveidojumu dēļ filma nespēja iekļauties budžeta rāmjos, scenāriju turpināja pārrakstīt uzņemšanas laikā, filmas tapšana norisinājās lēni un smagi. Rezultāti Tarkovski neapmierināja, viņš žēlojās Borisam Strugackim, ka "viss ir ne tā un ne tas". Režisora piekasīgums komandu nogurdināja. Pie epizodes, kas uz ekrāna ilgst tikai dažas sekundes, filmas mākslinieki strādāja vairākas dienas. Tarkovskis centās panākt, lai zāle, kas redzama kadrā, būtu tikai zaļa. Visi nepareizas krāsas zāles stiebriņi tika burtiski pa vienam izravēti.[9]

Stalker
Kadrs no filmas: Profesors (Nikolajs Griņko, Rakstnieks (Anatolijs Soloņicins) un Stalkers (Aleksandrs Kaidanovskis) Zonā

Filmu uzņēma uz "Kodak" firmas lentes, kas padomju laikā bija deficīts un tika piešķirta tikai "izredzētiem" režisoriem.[10]

Georgijam Redbergam bija pieredze šīs lentes izmantošanā, viņš tika uzskatīts par vienu no pašiem profesionālākajiem padomju operatoriem. Diemžēl 1977. gada 9. augustā vairāki tūkstoši metru nofilmētā materiāla attīstīšanas laikā "Mosfilm" laboratorijās tika neglābjami sabojāti.[11] Šai sakarā radās visdažādākās versijas: sākot no nelabvēļiem, kas nomainījuši lenti, līdz spriedelējumiem par Tarkovska taktisku gājienu, ka tādā veidā viņš it kā gribējis pilnīgi pārtaisīt filmu, kas viņu nebija apmierinājusi. Tomēr, pēc rakstnieka A. Molčanova (viņa pseidonīms Ants Skalandis) viedokļa, iemesls bija personāla visparastākā nolaidība.[12] Lieta beidzās ar nopietnu strīdu starp Tarkovski un Georgiju Redbergu. Tā rezultātā operators no darba pie filmas tika atbrīvots, kaut arī apjomā neliels viņa uzņemtais materiāls filmā tomēr tika iekļauts.[13] Filmēšanas grupa bažījās, ka filmu varētu slēgt, taču 1977. gada jūlijā Tarkovskim izdevās saņemt Goskino atļauju palielināt filmas budžetu divu sēriju uzņemšanai.[9] Pēc Allas Latiņinas domām, Filips Jermašs simpatizēja Tarkovskim, vienīgi tā varēja izskaidrot atļauju budžeta palielināšanai.[14] 1977. gada septembrī un oktobrī filmas uzņemšana turpinājās ar jaunu operatoru (Leonīdu Kalašņikovu) un mākslinieku inscenētāju (Šavkatu Abdusalamovu), kurš stājās Aleksandra Boima vietā. Taču visu uzņemto materiālu Tarkovskis izbrāķēja. Pienāca ziema, un tādi apstākļi nu nekādi neiederējās filmas notikumu gaitā.[12]

1977. gada oktobrī scenāriju, kurš Tarkovski joprojām neapmierināja, kārtējo reizi, jau astoto vai devīto, atkal pārrakstīja. Mēģinājumu un kļūdu metode, režisoram nekādi nespējot izskaidrot scenārija autoriem, ko viņš īsti vēlas, beidzot deva rezultātus. Kā atcerējās Boriss Strugackis, viņi ar brāli bija izmisumā un visubeidzot izdomāja Stalkeru kā dieva dotu cilvēciņu[15] (юродивого). Tāds variants Tarkovskim iepatikās, bet uzņemšana nevarēja notikt ziemas dēļ. 1978. gada aprīlī Tarkovskis pārcieta infarktu un pēc tam pie darba ķērās no jauna — jau ar trešo komandu. Filmas koncepcija izmainījās: pilnībā pazuda zinātniski-fantastiskais gars, bet Kaidanovskis iejutās jaunā tēlā. Par trešā varianta operatoru kļuva Aleksandrs Kņažinskis. Galu galā ar trešo piegājienu filma no 1978. gada jūnija līdz decembrim tika pilnībā uzņemta no jauna.[16]

Filmēšana beidzās 1978. gada 19. decembrī. Filmai paredzētais budžets bija pārtērēts par 300 tūkstošiem rubļu un pārsniedza vienu miljonu rubļu.[17][18]

Filmas uzņemšanas vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Stalker
Plāksne pie Tallinas vecās termoelektrostacijas katlumājas skursteņa

Sākotnēji Tarkovskis bija atradis filmēšanai piemērotu vietu netālu no Tadžikistānas pilsētas Isfaras, taču 1977. gada 31. janvārī pilsētu nopostīja zemestrīce. Šie apstākļi gan filmēšanai nebūtu traucējuši, taču uzņemšanas grupai nebija, kur mitināties. Pēc ilgiem meklējumiem 1977. gada aprīlī Georgijs Redbergs atrada jaunu filmēšanai piemērotu vietu Igaunijā. Filmēts tika gan Tallinas vecpilsētā, gan 25 kilometrus no Tallinas, pie Jegalas upes, vecas pamestas hidroelektrostacijas apkaimē. Zonas apokaliptiskās ainavas izdevās tik ticamas arī tādēļ, ka netālu no filmēšanas vietas atradās papīrfabrika, kuras notekūdeņu piesārņojums upi bija padarījis nedzīvu.

Pie vecās termoelektrostacijas katlumājas Tallinā, kur tika filmēta epizode ar ANO posteni (iekļūšana Zonā), uz skursteņa uz ilgiem laikiem palika uzraksts "UN". 2008. gada 7. maijā pie skursteņa tika novietota piemiņas plāksnīte ar tekstu igauņu un angļu valodās, kas vēstīja, ka šai vietā uzņemta filma "Stalkers".[19] Dažas ainas tika uzņemtas netālu no Ļeņingradas, filmēšana paviljonos norisinājās studijā "Mosfilm". Filmas nobeiguma epizode, kur Stalkers nes uz pleciem savu meitiņu, filmēta Maskavas tuvumā. Turpat filmēta arī rūpnieciskā ainava, kas filmā redzama pa atvērtajām bāra durvīm.[20][21]

Filmas liktenis pēc pirmizrādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmu samērā ilgi nenodeva demonstrēšanai kinoteātros. Taču atšķirībā no vairuma citu Tarkovska filmu, "Stalkers" praktiski netika pakļauts cenzūras labojumiem, un šai filmai PSRS bija vairāk vai mazāk veiksmīgs liktenis attiecībā uz tās izrādīšanu.[22]

1979. gada 25. maijā studijā "Mosfilm" filma tika pirmoreiz rādīta "tikai savējiem". Pirmizrāde notika 1980. gada maijā Maskavas kinoteātrī Mir.[23]

Maskavā filmu izrādīja tikai trīs kinoteātros, pa visu valsti tika izplatītas 196 kopijas. Pirmajos mēnešos pēc pirmizrādes padomju prese nekādi neatspoguļoja kārtējās Tarkovska filmas iznākšanas faktu. Sākotnējās atsauksmes un recenzijas "Pravdā" un "Literatūras avīzē" (Литературной газете) parādījās tikai 1981. gadā — pēc filmas demonstrēšanas Kannu kinofestivālā.[24]

1980. gadā Tarkovskim tika piešķirts KPFSR Tautas mākslinieka nosaukums, taču "Stalkers" kļuva par viņa pēdējo PSRS uzņemto filmu, kopš tā laika viņš strādāja ārzemēs. Intereses pieaugums par šo filmu bija vērojams uzreiz pēc Černobiļas katastrofas un Tarkovska nāves 1986. gadā. Filma bieži tika vērtēta kā liktenīga tās veidotājiem. 1990. gada sākumā ugunsgrēkā gāja bojā filmas montāžas redaktore Ludmila Feiginova. Tai pašā ugunsgrēkā sadega arī filmas pirmo variantu kadri. Vairāki no tiem, kas bija strādājuši pie filmas "Stalkers", agri tika aizsaukti mūžībā, tostarp Anatolijs Soloņicins (1982), pats Tarkovskis (1986), Nikolajs Griņko (1989), Arkādijs Strugackis (1991)[25] un Aleksandrs Kaidanovskis (1995).

Kritika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma, kas bija tapusi tik grūti, pēc skaita piektais no septiņiem lielākajiem režisora darbiem, atklāj skatītājiem vēlīnā perioda Tarkovski. Kopumā kritika filmu vērtēja kā vienu no viņa nozīmīgākajiem darbiem un kā ievērojamu parādību pasaules kinematogrāfijā vispār. Maija Turovska rakstīja, ka "filmā summējas visa režisora uzkrātā meistarība". Kritiķis Vinsents Kenbijs no laikraksta "The New York Times" atsaucās par to kā par "pārsteidzošu skaistumu", atsevišķi pieminot arī lielisko operatora darbu.[26][27]

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā Rietumu kritiķu pirmās atsauksmes par filmu bija vērtējamas atbilstoši tā laika PSRS politiskajam un vēsturiskajam dzīves kontekstam. Zonas tēls (sinonīms cietumam), galvenais varonis ar noskūtiem matiem, tērpts apģērbā, kas atgādina lupatas, vārdi par to, ka viņš "nekur nav brīvs" — tas viss radīja ciešas asociācijas ar Gulagu.[28] Cits virspusējs skatījums — mēģinājumi filmu ierindot ekoloģijas tematikā, jo tā it kā paredzējusi Černobiļas katastrofu. Vēlākajās filmas analīzēs gan tika atklāts tās dziļi filozofiskais daudzdimensiju konteksts.[29][25][30]

Filmā "Stalkers" Tarkovskis atteicās no simbolisma, kas bija caurstrāvojis viņa iepriekšējos darbus: no lidojuma motīva, bērnības tēliem, tēva un mātes figūrām; dzīvniekiem (viņa iecienītā zirga), no tik ļoti iemīļotā lietus. Sava radošā ceļa noslēguma posmā Tarkovskis nonāca pie minimālisma. Šī filma ir blīvāka un holistiska, pievēršot skatītāju "tīrā kino" tradīcijām. Askētiskais sižeta risinājums, galveno kadru lineārā perspektīva, krāsu gamma un melnbalto toņu izmantojums — viss pakļauts vienam mērķim.[31] Darbības nepārtrauktība un nesteidzīgums, paradoksālais bezgalīgums, ko vēl vairāk izceļ Stalkera vārdi par to, ka Zonā taisnākais ceļš nav pats īsākais, Eduarda Artemjeva mūzika, kas uzsver sižeta motīvu noslēgtību un piederību ne šai pasaulei, kļuva par nozīmīgām sastāvdaļām tai eksistenciālajai darbībai, kas risinājās uz ekrāna.[32]

"Stalkera" pasaule ar savu ikdienišķumu, nabadzīgumu un pamestību novesta līdz tādam vienotības un spraiguma līmenim, ka tā gandrīz pārstāj būt par "ārējo" pasauli un stājas mūsu priekšā kā dvēseles ainava pēc grēksūdzes. Šķiet, ka pastāvīgo tēmu un attēlojošo motīvu komplekss, kas pavadījis režisoru ilgus gadus, realizēts līdz galam, izsmelts un atdots ekrānam, no "Stalkera" ir izskausts. Taču pateicoties tam, "Stalkers" izskatās daudz viengabalaināks, vienotāks un blīvāks, nekā bija "Spogulis".[33]

Maija Turovska

Scenārija pirmajos variantos bija kodolsprādziens, laika cilpa un zelta lode (kā Strugacku stāstā) Vēlēšanos istabas vietā.[4] Ilgi strādājot pie scenārija, Tarkovskis pakāpeniski izskauda no tā jebkādu zinātniskās fantastikas garu, kāds bija stāstā "Pikniks ceļa malā".[34] Filmas varoņu gājiens pa Zonu no piedzīvojuma tapa par filozofisku diskusiju, kas pāriet apokaliptiskā izmisumā. Pāreja no parastās pasaules uz Zonas metaforu pasauli, no reālā uz ideālo un, galu galā, nonākšana pie mērķa — Istabas, kurā piepildās vēlēšanās — tā ir filmas jēga. Filmas varoņu ceļa identificēšana ar ceļa meklēšanu uz sevi — viens no filmas galvenajiem filozofiskajiem solījumiem.[35][36] Brauciens ar drezīnu filmas sākumdaļā uzņemts kā pāreja uz citādu, sirreālu pasauli. Zonā visi parastie orientieri zaudē jēgu: tas, kas parastajā dzīvē ir bīstams, šeit ir bezjēdzīgu metāllūžņu kaudze. Zonas ļaunās lamatas filmā ir mazāk fiziskas, vairāk garīgas un psiholoģiskas.[37][38]

Stalker
Gentes altāra fragments — Jāņa Kristītāja attēls, redzams ainā, kur kamera slīd pāri ūdens klajam. Viens no kristīgās ikonogrāfijas elementiem šai filmā.[39]

Tarkovska daiļrades pētnieki izceļ savdabīgu triloģiju: "Solāris", "Spogulis" un "Stalkers". Visas šīs filmas ir par iekšējā ceļa un sevis meklēšanu. To varoņi tā vai citādi saskaras ar iespēju piepildīt slepenas vēlēšanās. Tās visas risina konfliktu starp racionālismu un ticību. Sartoriusa tēls filmā "Solāris" šai ziņā ir ļoti tuvs Profesoram no "Stalkera", kurš meklē racionālu izskaidrojumu fenomeniem, kurus ir spiests novērot.[29] Kristietības simbolika un garīgie motīvi, kurus Tarkovskis vairākkārt izmantojis, skaidri izpaužas arī filmā "Stalkers". Ainā pēc ūdenskrituma pārvarēšanas kino pētnieki Džonsons un Petrī saskata tiešu norādi uz Lūkas evaņģēliju, notikumiem ceļā uz Emavu (Emausu), kur apustuļi Lūka un Kleops nepazina Jēzu, to satikuši. Ne vienu reizi vien filmas varoņi vai balss aiz kadra citē bībeles tekstus. Kadros, kur kamera lēni slīd pāri stāvoša ūdens klajam, skatītājs var ieraudzīt Jana van Eika "Gentes altāra" fragmentu. Starp citu, pats Tarkovskis nemaz neuzskatīja, ka kristietības simbolika filmā ir tik ļoti svarīga. Daudz svarīgāk viņam šķita attēlot pretstatu starp racionālo un iracionālo, materiālo un dvēselisko, šis pretstats spilgti izpaužas Stalkera un viņa ceļabiedru konfliktā.[8][37] Filmas sižets galvenokārt ir koncentrēts ap trim varoņiem, viņu darbībām un diskusijām. Katram no varoņu tēliem ir savs filozofisks pirmsākums. Profesoram tas ir zinātniskais materiālisms, Rakstniekam — mākslinieciska pasaules uztvere, kas deformējusies par cinismu, pašam Stalkeram tā ir ticība. Filmas galveno varoņu ticība tiek pakļauta nopietnam pārbaudījumam. Nokļuvuši pie Istabas sliekšņa, viņi šo pārbaudījumu neiztur. Stalkers atgriežas no Zonas pie sievas un slimās meitiņas, vīlies cilvēkos.[40] Aktieru darbs filmā nav tik pamanāms un vairāk ir otrajā plānā. Skatītāju auditorijas uzmanību vairāk piesaista filmas vizuālā komponente. Filmā Tarkovskis izmantoja savus iemīļotos aktierus — Griņko un Soloņicinu, taču kritiķi atsevišķi atzīmēja Aleksandra Kaidanovska sniegumu — viņa pārliecinošo iejušanos dīvaiņa Stalkera tēlā. Režisora asistents Jevgeņijs Cimbals mēdza atcerēties, ka praktiski visiem aktieriem nācās atrast sev pilnīgi neraksturīgu pieeju lomas apgūšanai, piespiest sevi kļūt savādākiem. It īpaši tas bija attiecināms uz Kaidanovski, kurš sevi uzskatīja par pilnīgu Stalkera tēla pretstatu.[41][42]

Intervijā pats Tarkovskis par filmu izteicās šādi:

To, kas attiecas uz "Stalkera" ideju, nav iespējams noformulēt vārdos. Saku tev: tā ir tāda cilvēka traģēdija, kurš grib ticēt, kurš grib piespiest sevi un apkārtējos kaut kam ticēt. Tā dēļ viņš iet Zonā. Vai saproti? Pragmatikas caurstrāvotajā pasaulē viņš grib kādu piespiest kaut kam noticēt, taču viņam nekas nesanāk. Viņš nav vajadzīgs nevienam, un šī vieta — Zona — arī nevienam nav vajadzīga. Filma ir par pragmatisma uzvaru...[18]

Tarkovskis

Kādā citā intervijā viņš filmas pamatideju formulēja šādi:[43]

Man šai filmā ir svarīgi izcelt to specifiski cilvēcisko, neiznīcināmo, nesalaužamo, kas kristalizējas katra cilvēka dvēselē un rada viņa vērtību. Par spīti tam, ka ārēji izskatās, ka varoņi cieš fiasko, īstenībā katrs no viņiem iegūst kaut ko daudz vērtīgāku: ticību, galvenā sajūtu sevī. Šis galvenais mīt katrā cilvēkā.

Ietekme uz kultūru[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma "Stalkers" kļuva par svarīgu pagrieziena punktu Tarkovska radošajā ceļā un lielā mērā ietekmēja arī cilvēkus, ar kuriem viņš strādāja kopā. Tā izmainīja arī kinematogrāfijas valodu, iedibināja savdabīgas tradīcijas. Uzņemšanas laukumā blakus Tarkovskim no viņa mācījās nākamie režisori Jevgeņijs Cimbals un Konstantins Lopušanskis. Stalkera loma pašos pamatos izmainīja Aleksandra Kaidanovska dzīvi un radošo likteni. Pēc filmēšanās pie Tarkovska viņš iestājās režisoru kursos, taču vēlāk strādāt kopā ar Tarkovski viņam neiznāca.[44]

Filmas vizuālo risinājumu — drūmas un netīras ainavas, sagruvušas ēkas, pašu Zonu — vēlāk radoši pārņēmuši daudzi krievu un padomju kinematogrāfisti. "Stalkera" iespaids jūtams tādās filmās kā A. Rogožkina "Trešā planēta", S. Aleksejeva "Spiets", Georgija Danelijas un R. Gabriadzes "Kin-dza-dza!" un citās.[45] Filma ievērojami ietekmēja arī Eiropas un pasaules kino. Kā atzīst kritiķi, Tarkovska filmas ietekme un atmosfēra jūtama tādās filmās kā Larsa fon Trīra "Nozieguma elements" un japāņu režisora Mamoru Oshii fantastikas filmā "Avalona".[46][47]

Šīs filmas kā kinematogrāfiska, kulturoloģiska un filozofiska fenomena pētniecībai veltīti daudzi zinātniski darbi.[48]

Pazīstamais britu mūziķis Braiens Viljamss (Lustmord), iespaidojies no Tarkovska filmas, 1995. gadā kopā ar Robertu Riču ierakstīja albumu "Stalker".[49]

Tarkovska filmas, šī pasaules līmeņa kultūras notikuma piemiņas saglabāšanai Maskavā no 1995. gada notiek kinofestivāls "Stalker".[50]

Filmas īpatnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No oriģinālavota saglabātais[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No grāmatas filmā ir palicis tikai Zonas tēls (arī to Tarkovskis ir traktējis pēc sava ieskata) un stalkera kā pavadoņa Zonā jēdziens.

Zona - tā ir ļoti sarežģīta nāvējošu lamatu sistēma. Šeit neatgriežas pa to ceļu, pa kuru gāja turp. Šeit viss mainās ik minūti. Zonā nedarbojas teorētiski pieņēmumi, paļauties drīkst tikai uz intuīciju. Zona pieņem tikai tos, kas zaudējuši cerību.

Tāpat kā stāstā "Pikniks ceļa malā", kā galvenās Zonas lamatas filmā tiek pieminēta "gaļasmašīna". Lai tiktu garām šīm lamatām, vajag ziedot cilvēka dzīvību.

Zonā ir vietas ar spēcīgu gravitāciju. To noteikšanai Stalkers izmanto uzgriežņus ar tiem piesietām lentītēm, šo paņēmienu stāstā izmanto arī Redriks Šuharts.[34]

Citāti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filmā tiek citēti:

  • Fjodors Tjutčevs — dzejolis "Es mīlu tavas acis, draugs..."[a]
  • Arsēnijs Tarkovskis — dzejolis "Lūk, jau vasara prom, tās kā nebūtu bijis..."[b]
  • Apokalipse (Jāņa atklāsmes grāmata) — 6:12-16.
  • Lūkas evaņģēlijs — 24:13−18 (līdz "Tad viens, vārdā Kleops...")[c]
  • Daodedzin (76. nod.)[51]
  • Akutagava Rjūnoske — "Man nav sirdsapziņas. Man ir tikai nervi." (no "Pundura vārdi")[d]
  • Hermanis Hese — "Stikla pērlīšu spēle"[e]
  • Ivans Buņins — "Tolstoja atbrīvošana"[f]
Teksts oriģinālā
  1. "Люблю глаза твои, мой друг…"
  2. "Вот и лето прошло, словно и не бывало…"
  3. до "один из них, именем…"
  4. "У меня нет совести. У меня есть только нервы" (из "Слов пигмея")
  5. "Tas, ko tu sauc par kaislību — tas nav dvēseles spēks, bet strīds starp dvēseli un ārējo pasauli"
  6. citē kopīga paziņas viedokli par Tolstoju: "Sava ģēnija spēkam viņš vēlas un viņam vajag ticēt, bet tāda orgāna, ar kuru tic, viņam nemaz nav". Taču Tarkovskis uzskata, ka cilvēki tomēr ir apveltīti ar šādu "orgānu", bet vienlaikus ar skumju ironiju konstatē, ka šis orgāns ir "atrofējies pielietojuma trūkuma dēļ". Tas sasaucas ar Evaņģēlija līdzību par talantiem: proti, ar talantu ir apveltīti visi, taču daži savu talantu ir "aprakuši".

DVD izlaiduma detaļas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Izlaiduma datums: 11.07.2006.
  • Reitings: NR (bez reitinga)
  • Attēla formāts: 1.33:1, krāsainā filma
  • Oriģināla valoda: krievu, papildu valodas: angļu, franču
  • Ilgums: 163 minūtes
  • Disku skaits: 2[52]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ант Скаландис. Братья Стругацкие. M. : АСТ, 2008. 736. lpp. ISBN 978-5-17-052684-0.
  • Vida T. Johnson, Graham Petrie. The films of Andrei Tarkovsky: a visual fugue. M. : Indiana University Press, 1994. 331. lpp. ISBN 978-5-17-052684-0.
  • Туровская М. 7 1/2, или Фильмы Андрея Тарковского. М. : Искусство, 1991. 256. lpp. ISBN 5-210-00279-9.
  • Болдырев Н. Сталкер, или Труды и дни Андрея Тарковского. Биографические ландшафты. Челябинск : Урал-LTD, 2003. 384. lpp. ISBN 5-8029-0254-X.
  • Болдырев Н. Жертвоприношение Андрея Тарковского. Сталкер. М. : Вагриус, 2004. 528. lpp. ISBN 5-9560-0101-1.
  • Евлампиев И. Художественная философия Андрея Тарковского СПб. Алетейя, 2001. 349. lpp. ISBN 5-89329-443-2.
  • Суркова О. Книга сопоставлений. М. : Киноцентр, 1991.
  • Суркова О. Хроники Тарковского: «Сталкер». 10 № 9. Искусство кино, 2002.
  • Суркова О. С Тарковским и о Тарковском. М. : Радуга, 2005. 464. lpp. ISBN 5-05-006018-4.
  • Суркова О. Тарковский и я: Дневник пионерки. М. : Зебра Е, 2005. 487. lpp. ISBN 5-94663-237-X.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ekumeniskās žūrijas speciālā prēmija ārpuskonkursa filmai Kannu kinofestivālā 1980 gadā.[53]
  • "Dāvida di Donatello" speciālā Lukīno Viskonti balva režisoram Andrejam Tarkovskim 1980. gadā.[54][55]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Титры фильма «Сталкер» (1:08)
  2. Скаландис 2008, 487. lpp.
  3. Скаландис 2008, 486. lpp.
  4. 4,0 4,1 Скаландис 2008, 491. lpp.
  5. 5,0 5,1 5,2 Борис Стругацкий. «Комментарии к пройденному». Аркадий и Борис Стругацкие. Официальный сайт. «Русская фантастика», 1985—1990 гг.. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. augustā. Skatīts: 2011. gada 21. maijā.
  6. 6,0 6,1 Скаландис 2008, 492. lpp.
  7. Скаландис 2008, 498. lpp.
  8. 8,0 8,1 Johnson & Petrie 1994, 146. lpp.
  9. 9,0 9,1 Скаландис 2008, 502. lpp.
  10. «Дефицит киноплёнки становится все более острым». Энциклопедия отечественного кино. ООО «Сеанс». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. Augustsss. Skatīts: 2011. gada 21. marts.
  11. Ант Скаландис (2008). "Машина желаний". Искусство кино 2. В дневнике О. Сурковой приводится другая цифра — 2 тыс. метров брака (см. Ольга Суркова (2002). "Хроники Тарковского: "Сталкер"". Искусство кино 10.).
  12. 12,0 12,1 Скаландис 2008, 504. lpp.
  13. Сергей Филатов (2008). "Два гения на одной площадке". Коммерсантъ Weekend 23 (69).
  14. Алла Латынина (2008). "Достичь абсолюта…". Новый Мир (Ежемесячный литературно-художественный журнал) 8.
  15. Diskusija: Tarkovska neiespējamība
  16. Туровская 1991, 126. lpp.
  17. Johnson & Petrie 1994.
  18. 18,0 18,1 Ольга Суркова. «Хроники Тарковского. Сталкер. Глава «Начало августа 1978 года»». Андрей Тарковский — проект о культовом режиссёре отечественного кинематографа. Александр Казармщиков. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. Augustsss. Skatīts: 2011. gada 21. martā.
  19. History of the building
  20. Фотография — Сталкер в Москве у «Канатчиковой дачи» — Фотографии старой Москвы
  21. Джеймс Нортон. James Norton Stalking the Stalker Vertigo Archived 2010. gada 28. februārī, Wayback Machine vietnē., 2006, vol.3, № 3; Следуя за Сталкером / Перевод с английского Нины Цыркун
  22. Johnson & Petrie 1994, 139. lpp.
  23. Скаландис 2008, 510. lpp.
  24. Johnson & Petrie 1994, 140. lpp.
  25. 25,0 25,1 Стас Тыркин. «В «Сталкере» Тарковский предсказал Чернобыль». Культура (krievu). Комсомольская правда, 2001. gada 23. marts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 18. Augustsss. Skatīts: 2011. gada 21. marts.
  26. Johnson & Petrie 1994, 143. lpp.
  27. Туровская 1991, 131. lpp.
  28. Geoff Dyer. «Danger! High-radiation arthouse!» (angļu). The Guardian, 2009. gada 6. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. Augustsss. Skatīts: 2011. gada 21. marts.
  29. 29,0 29,1 Johnson & Petrie 1994, 142. lpp.
  30. А. В. Федоров. «Экологическая тема в российском игровом киноискусстве звукового периода: проблемы и тенденции». История кино (krievu), 2007. gada 11. februāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. Augustsss. Skatīts: 2011. gada 21. marts.
  31. Johnson & Petrie 1994, 155. lpp.
  32. .Egorova, Tatyana, “Edward Artemiev: He has been and will always remain a creator…”, Electroshock Records. Atjaunināts: 2009-06-07
  33. Туровская 1991, 129. lpp.
  34. 34,0 34,1 Туровская 1991, 127. lpp.
  35. Johnson & Petrie 1994, 145. lpp.
  36. Акош Силадьи, Андраш Балинт Ковач (2002). "Меж двух миров: личность. Духовный путь Тарковского". Киноведческие записки (Историко-теоретический журнал) 56. Arhivēts no oriģināla 2009. gada 20. novembrī. Atjaunināts: 2015. gada 9. augustā.
  37. 37,0 37,1 Туровская 1991, 134. lpp.
  38. С. Л. Шумаков (1989). "В поисках утраченного слова. О проблеме визуального и вербального в эстетике Тарковского на примере фильма «Сталкер»". Киноведческие записки (Историко-теоретический журнал) 3.
  39. Туровская 1991, 138. lpp.
  40. Туровская 1991, 137. lpp.
  41. Скаландис 2008, 507. lpp.
  42. Шавкат Абдусаламов (2000). "Воспоминания об Александре Кайдановском". Киноведческие записки (Историко-теоретический журнал) 47.[novecojusi saite]
  43. Мир и фильмы Андрея Тарковского. Андрей Тарковский о киноискусстве. М. : Искусство. 1991. 322. lpp. ISBN 5-210-00150-4.
  44. «Александр Кайдановский биография и фильмография». Киномаг. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. Augustsss. Skatīts: 2011. gada 21. martā.
  45. Федоров А (1993). "Сталкериада? Или Почему у нас не водятся Спилберги…". Видео-Асс Экспресс 21.
  46. «Avalon (2001 film)» (angļu). NationMaster. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. Augustsss. Skatīts: 2011. gada 21. martā.
  47. Тодд Харбор. «Stalker» (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. Augustsss. Skatīts: 2011. gada 21. martā.
  48. Игорь Евлампиев. «Образ Иисуса Христа в фильмах Андрея Тарковского». Проблемное поле антропологии. Русская Христианская гуманитарная академия. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. Augustsss. Skatīts: 2011. gada 21. martā.
  49. Robert Rich & B. Lustmord. «Stalker». Valley Entertainment. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2010. gada 23. Jūnijs.
  50. «История кинофестиваля». Международный кинофестиваль «Сталкер». Гильдия кинорежиссёров России. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 24. Augustsss. Skatīts: 2011. gada 25. martā.
  51. Е. А. Торчинов. Даосизм. «Дао-Дэ цзин» Archived 2017. gada 16. novembrī, Wayback Machine vietnē. СПб., 1999
  52. DVD release data Archived 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē., ссылка проверена 1 декабря 2008
  53. Stalker movie awards // imdb data
  54. «David di Donatello Awards». IMDb.
  55. David «Luchino Visconti» Andrej Tarkovskij Archived 2013. gada 21. oktobrī, Wayback Machine vietnē.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Video[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]