Vīķe

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vīķe
Alburnus alburnus (Linnaeus, 1758)
Vīķe
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseStarspures (Actinopterygii)
VirskārtaKaulpūsles (Ostariophysi)
KārtaKarpveidīgās (Cypriniformes)
DzimtaKarpu dzimta (Cyprinidae)
ApakšdzimtaVīķu apakšdzimta (Alburninae)
ĢintsVīķes (Alburnus)
SugaVīķe (Alburnus alburnus)
Vīķe Vikikrātuvē

Vīķe jeb jugliņš (Alburnus alburnus) ir karpu dzimtas (Cyprinidae) saldūdens zivs, kas sastopama Eiropā un Turcijas rietumos.[1][2] Makšķernieki vīķi galvenokārt izmanto kā ēsmas zivtiņu, bet mēdz ķert makšķerēšanas sacensībās.[3] Vīķes zvīņas izmanto, lai ražotu īpašu esenci (Essence d'Orient), ar kuru noklāj mākslīgās pērles.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā vīķe sastopama daudzās upēs un ezeros

Ja neņem vērā vīķes salīdzinoši nelielo izplatības areālu Turcijā (Marmora jūras upes Anatolijas reģionā), tad vīķi var uzskatīt par Eiropas zivju sugu.[2] Tā sastopama uz ziemeļiem no Pirenejiem, Alpiem un Kaukāza, un Skandināvijā ziemeļu robeža sasniedz 67° ziemeļu paralēli.[1] Austrumu virzienā izplatības areāls turpinās līdz Urālas un Embas upei Kazahstānā. Vīķe introducēta dažās upēs Spānijā, Portugālē un Itālijā.[1][2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā vīķe sastopama daudzās upēs un ezeros, kā arī jūras piekrastē, īpaši upju grīvu tuvumā. Nelielos vai stipri aizaugušos, īpaši slēgtos ezeros parasti nav sastopama.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mute vērsta uz augšu un uz priekšu, acis lielas

Vīķe ir neliela saldūdens zivs. Tās garums var sasniegt 25 cm, svars 175 g,[3] lai gan parasti tā ir apmēram 15 cm gara.[1] Latvijā tā ir mazāka un garumā aug līdz 17 cm, pieņemoties svarā līdz 70 g.[3] Ķermenis vīķei slaids, no sāniem saplacināts. Mute vērsta uz augšu un uz priekšu. Mugura zilganzaļa, sāni un vēders sudrabaini.[3] Acis vīķei ir lielas, bet zvīņas smalkas, kas ļoti viegli atdalās no ādas. Starp anālo un vēdera spurām uz vēdera viduslīnijas asa, ķīļveida josla, kuru nesedz zvīņas.[4] Sānu līnija pilnīga, un tajā ir 45—55 zvīņas.[1][3][4] Anālajā spurā parasti vairāk staru nekā auslejai. Rīkles zobi divās rindās, to iekšējā mala rievota.[3][4]

Uzvedība un barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vīķe mājo plašos ezeros, lielās un vidēji lielās upēs. Uzturas lielos baros, vietās ar lēnu straumi.[1] Sevišķi lielas koncentrācijas vīķes veido pavasarī pirms nārsta un rudenī, izvietojoties ziemošanas bedrēs. Ziemā mazaktīva. Vīķe parasti uzturas ūdens virsējos slāņos. Tālas migrācijas neveic.[3] Barojas ar zooplanktonu, vēžveidīgos ieskaitot, ūdenī iekritušiem kukaiņiem un bentosu.[1][3]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumgatavība vīķei iestājas 1—6 gadu vecumā (visbiežāk 2—3 gadu vecumā[2]), sasniedzot 5—12 cm, Latvijā 6—10 cm garumu.[3][4] Vīķe parasti nārsto vienu vai divas reizes mūžā.[2] Nārsto no aprīļa līdz jūlijam, Latvijā no jūnija līdz jūlijam, kad ūdens temperatūra] sasniedz 13—28° C.[3] Nārstošana notiek gan seklumā, gan dziļumā, no 5 cm līdz 3 m, parasti uz augiem, retāk uz grants vai akmeņainas gultnes.[1][3][4] Raksturīgs porciju nārsts 2—6 piegājienos ar 10—20 dienu starplaiku. Auglība 0,6—25 tūkst. ikru. Kopējais nārsta ilgums 24—45 dienas. Ikri ir lipīgi un pielīp pie augiem, oļiem vai akmeņiem, to attīstība ilgst 3—8 dienas, atkarībā no ūdens siltuma.[3] Ja ūdens temperatūra 18° C, ikri attīstās 70—80 stundās.[4] Kāpuri uzturas seklos krastos, bet mazuļi pamet piekrastes un uzsāk pelaģisku barošanos ar planktonu.[2] Veido hibrīdus ar plaudi, plici, raudu, ruduli, ausleju, sapalu un balto sapalu. Vīķe var sasniegt 10 gadu vecumu, Latvijā līdz 8 gadu vecumam.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]