Pāriet uz saturu

Valodniecība

Vikipēdijas lapa
Valodniecība ir zinātne par cilvēku valodu, tās īpašībām, uzbūvi, funkcionēšanu un attīstību

Valodniecība jeb lingvistika (no latīņu: lingua — 'valoda') ir zinātne par cilvēku valodu, tās īpašībām, uzbūvi, funkcionēšanu un attīstību. Izšķir vispārējo un konkrēto valodniecību (pētī kādu valodu, valodu grupu vai saimi). Tradicionāli valodniecību veido semantika, sintakse un fonoloģija,[1] bet valodas sistēmas līmeņus un apakšsistēmas pēta arī fonētika, gramatika, leksikoloģija, frazeoloģija, stilistika, valodas attīstību aplūko valodas vēsture, etimoloģija, valodas funkcionēšanu sabiedrībā — dialektoloģija, sociolingvistika un citas nozares.

Valodniecības pirmsākumi ir meklējami jau pirms mūsu ēras senajos kultūras centros — Senajā Divupē, Sīrijā, Mazāzijā un Senajā Ēģiptē, kā arī Senajā Indijā, Senajā Grieķijā un Romā. 19. gadsimta sākumā radās vēsturiski salīdzināmā valodniecība, valodniecība kļuva par patstāvīgu zinātni. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Ferdinands de Sosīrs izveidoja valodniecības strukturālisma skolu. Viņš tiek uzskatīts par modernās valodniecības pamatlicēju. Mūsdienu lingvistikā liela loma ir psiholingvistikai, kā arī pētījumiem lingvistikas tehnoloģiskajam lietojumam — datorlingvistikai.

Valodniecības nozares

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodniecību var iedalīt trīs dažādos divdalījumos:

  1. sinhroniskā valodniecība un diahroniskā valodniecība;
  2. teorētiskā valodniecība un praktiskā valodniecība;
  3. mikrovalodniecība un makrovalodniecība.

Citas valodniecības nozares

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valodniecības vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ferdinands de Sosīrs tiek uzskatīts par modernās valodniecības pamatlicēju

Jau Senajos laikos cilvēki ir mēģinājuši izmantot valodu tā, lai tajā rakstītie darbi būtu jēgpilni un secīgi. 4. gadsimtā p.m.ē. indiešu gramatiķis Pāņini ļoti detalizēti aprakstīja sanskrita skaņas un teikumu uzbūvi. Senie grieķi un romieši arī ļoti interesējās par savām valodām, un rakstīja dažādus gramatiski pareizus aprakstus, kas nereti bija veidoti vairāk no filozofiskā vai literārā aspekta. Divu grieķu gramatiķu — Dionīsija Trāķieša (2. gadsimts p.m.ē.) un Apollonija Diskola (2. gadsimts) — darbi stipri ietekmēja romiešu skatījumu uz valodu kopumā. Romiešu gramatiķu Elija Donāta un Prisciāna darbos bija redzama grieķu domāšanas ietekme uz latīņu valodu. Prisciāns savos darbos pirmo reizi pieminēja tādus jēdzienu, kā lietvārds, darbības vārds un apstākļa vārds, kā arī ieviesa locījumus (nominatīvs, akuzatīvs un ģenitīvs).

19. gadsimta sākumā radās vēsturiski salīdzināmā valodniecība, valodniecība kļuva par patstāvīgu zinātni. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Ferdinands de Sosīrs izveidoja valodniecības strukturālisma skolu. Viņš tiek uzskatīts par modernās valodniecības pamatlicēju. Mūsdienu lingvistikā liela loma ir psiholingvistikai, kā arī pētījumiem lingvistikas tehnoloģiskajam lietojumam — datorlingvistikai.

  1. «Linguistics» (angliski). Britannica Online Encyclopedia. Skatīts: 2010. gada 29. jūnijā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]