Veidne:Labais raksts/113
Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas Neatkarības karš bija karš pret jaundibinātās Latvijas Republikas teritorijā iebrukušo Padomju Krievijas karaspēku, kas izvērtās cīņās par neatkarīgu un demokrātisku Latvijas republiku. Karadarbība sākās drīz pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī un beidzās līdz ar Latvijas—Krievijas miera līguma noslēgšanu 1920. gada 11. augustā. Latvija, ko pakāpeniski atzina Igaunija, Polijas Otrā republika un Rietumu Antantes sabiedrotie (sākotnēji tikai de facto), brīvības cīņu laikā ar dažādu sabiedroto palīdzību sakāva gan Padomju Latvijas armiju, gan vācu Dzelzsdivīziju un Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. Vietējie vācbaltieši, kas bija apvienojušies Baltijas landesvērā, dažādos kara posmos gan atbalstīja Tautas padomes izveidoto Pagaidu valdību, gan karoja pret to, kad atbalstīja Niedras valdību. Latvijas brīvības cīņu iznākumu ietekmēja arī Krievijas pilsoņu kara, Igaunijas brīvības cīņu un Poļu—padomju kara gaita. Brīvības cīņu veterānu apbalvošanai 1920. gadā izveidoja Lāčplēša Kara ordeni.