Niedras valdība

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Niedras valdība bija provācisks Latvijas Pagaidu valdības Ministru kabinets laikā no 1919. gada 10. maija līdz 26. jūnijam, kas pastāvēja līdztekus Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai un Pētera Stučkas Padomju valdībām.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Kārļa Ulmaņa valdības gāšanas 16. aprīļa pučā Andrievs Niedra 27. aprīlī ieradās Liepājā kā starpnieks sarunās ar pučistu izveidotā Brimmera—Borkovska kabineta pārstāvjiem. Pēc viņa pieprasījuma 29. aprīlī atbrīvoja arestētos Ulmaņa kabineta ministrus. Galvenais sarunu temats starp pučistiem un gāzto Ministru kabinetu bija jaunas kompromisa valdības izveidošana, kurā būtu pārstāvēti arī vācbaltieši kā ekonomiski un militāri nozīmīgākā Latvijas iedzīvotāju daļa.

Andrievs Niedra, pieņemot ASV misijas vadītāja V.Grīna priekšlikumu, bija gatavs atdot K. Ulmanim 7—8 vietas no 12 ministru portfeļiem, taču K. Ulmanis priekšlikumu noraidīja. Galu galā 10. maijā tika izveidots jauns Ministru kabinets Andrieva Niedras vadībā. Landesvēra vācbaltiešu un krievu daļas kā arī Dienvidlatvijas brigāde respektēja valdības sastāva maiņu,[nepieciešama atsauce] savukārt Igaunijā tapšanas stadijā esošā Ziemeļlatvijas brigāde neatzina jaunā Ministru kabineta leģitimitāti. Lielākā daļa valsts ierēdņu turpināja veikt savus tiešos pienākumus, neraugoties uz to, kāds kurā brīdī bija Ministru kabineta sastāvs.

Jaunā valdība savai pastāvēšanai paredzēja 3 pamatuzdevumus: valsts saglabāšanu, likumības un saimniecības atjaunošanu, lielinieku izdzīšanu, Satversmes sapulces vēlēšanas un vispārievēlētas valdības izveidošanu.[1][2]

ASV misijas Liepājā 1919. gada 10. maija ziņojums par tikšanos ar A.Niedru:

No rīta ieradās Niedras kungs un paziņoja, ka viņš veido pats savu kabinetu ar nolūku atbrīvot Rīgu. Šī viena mērķa labad viņš gatavs ignorēt Ulmani un pašus sabiedrotos. Viņš runāja gandrīz kā fanātiķis ar visīstāko patriotismu. Nekas tamlīdzīgs nekad nav piedzīvots no Ulmaņa cilvēkiem. Ulmanis ... kārto savas zemes lietas kā sviesta un olu veikalu. Lai kāda ir mūsu oficiālā attieksme pret Niedru, es nevaru neapbrīnot veco garīdznieku. Acīm redzami viņš ir drošsirdīgs kā lauva. Viņš saka, ka viņš varot ieņemt Rīgu. Pēc tam viņam vienalga, cik gadu cietumā par to būtu jāpavada.[3]

Ministru kabineta sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ministru prezidents Andrievs Niedra
  • Iekšlietu ministra biedrs Oskars Borkovskis (vēlāk amatu apvienošanas kārtībā A.Niedra)
  • Satiksmes ministrs Heinrihs fon Brimmers
  • Ārlietu ministra v. i. Heinrihs fon Brimmers (tika iecelts Zigfrīds Anna Meierovics, taču tas atteicās no posteņa)
  • Tirdzniecības ministrs Jānis (Ivans) Šmits
  • Tautas apgaismošanas ministrs izpildītājs Jūlijs Kupčs
  • Zemkopības ministra vietas izpildītājs Krišjānis Sleinis (vēlāk Jānis Ansbergs)
  • Finansu ministrs Juris Seskovs (vēlāk Eižens Švarcs)
  • Ceļu ministrs Kārlis Burkevics
  • Tieslietu ministrs Dr. Pauls Sokolovskis
  • Kara ministrs Dr. Teodors Vankins
  • Pārtikas (apgādes) ministra v. i. Andrejs Krastkalns
  • Valsts darbu ministrs — J.Kampe

Karadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pateicoties Polijas uzbrukumam (mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas teritorijā), ievērojams skaits sarkano strēlnieku tika pārdislocēti uz Latgali, kas nostabilizēja fronti pie Ventas, deva laiku Latvijas Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem reorganizēties un sākt pretuzbrukumu. Lielinieku pretestība tika salauzta un jau 22. maijā atbrīvota Rīga (veicot visai plašas vardarbības akcijas pret civiliedzīvotājiem, kurus turēja aizdomās par sadarbību ar lieliniekiem[4]), un landesvēra daļas turpināja virzību uz priekšu, pārņemot lielinieku atstātās teritorijas.

Kad Niedras valdības karaspēks ieņēma Cēsis, izvērsās bruņots konflikts ar Igaunijas armiju un tās pakļautībā esošo Ziemeļlatvijas brigādi.[5] No 19. līdz 22. jūnijam notikušajās Cēsu kaujās Niedras valdībai padotais karaspēks cieta sakāvi.

Valdīšanas beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Niedras valdība vadīja līdz 1919. gada jūnija beigām, kad sakāves Cēsu kaujās 24. jūnija Ministru Kabineta sēdē tika nolemts vērsties pie Antantes pārstāvjiem un nodot tiem savas pilnvaras. Sakāvi cietušās Latvijas zemessardzes un vācu algotņu karaspēka (Dzelzsdivīzija) daļas, saskaņā ar Antantes valstu uzraudzībā Strazdmuižā noslēgto vienošanos, evakuējās no Rīgas uz Zemgali. Pēc Strazdumuižas pamiera Niedras kabinetam uzticīgās karaspēka daļas, valdībai noliekot pilnvaras, vai nu atzina K.Ulmaņa vadītā Ministru kabineta atjaunošanas leģitimitāti (Dienvidlatvijas brigāde, landesvērs), vai iekļāvās t.s. Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā (Dzelzsdivīzija u.c.).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 7. jūnijā “Baltijas Vēstnesis” publicēja Niedras parakstīto valdības aicinājumu “Visiem Latvijas iedzīvotājiem” līdz Satversmes sapulces sasaukšanai izveidot pagaidu tautas priekšstāvniecību, nosakot tās vispārējas vēlēšanas uz 1. jūliju.
  2. A.Niedra uzskatīja, ka Latvijas Pagaidu valdība — ne K. Ulmaņa, ne viņa paša vadītie Ministru kabineti, - nav īsti leģitīmi, jo nav ievēlēti vispārējās tautas vēlēšanās.
  3. Krēsliņš U. Andrievs Niedra - “Tautas nodevēja” problēma latviešu vēsturē.
  4. Lēmums: I) Uzdot kara ministram izmeklēt lietu; 2) publicēt faktus, kas liecina, ka zaldāti, kas vainīgi pie patvarīgām nošaušanām un laupīšanām, tiek sodīti ar nāves sodu. — No 16. jūnija MK sēdes protokola par militārpolitisko stāvokli.
  5. Ģenerālis E. Kalniņš Niedras prāvā liecināja, ka igauņi ienākuši Latvijā ar spēku, turklāt balstoties uz savstarpēju līgumu, ko 1919. gada 18. vai 19. februārī noslēdza ar igauņiem Latvijas vārdā Ramanis — tas paredzēja, ka igauņiem par palīdzību cīņā pret lieliniekiem Vidzemē pienākas Valka un vēl 8 pagasti, kā arī tiesības izvest lielinieku pamesto mantu uz Igauniju. Bruņotās sadursmes sākušās, kad landesvērs ieņēmis Ieriķu staciju, lai neatļautu igauņiem izvest uz Igauniju no Vecgulbenes tur atstātos apmēram 800 vagonus un 15 lokomotīves. avots

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Priekštecis:
O. Borkovska kabinets
Latvijas Pagaidu valdība
10.05.-26.06.1919.
Pēctecis:
K. Ulmaņa kabinets