Latvijas valsts atzīšana de facto

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latvijas atzīšana de facto bija sākotnējā Latvijas valsts vai tās Pagaidu valdības kā juridiska fakta atzīšana 1918.—1921. gadā.

Lielbritānijas nostāja un Balfūra nota (1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 12. jūlijā Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome (LPNP) tās ārlietu nodaļas priekšsēdētāja Jāņa Goldmaņa un sekretāra Jāņa Seska personā caur Stokholmu uz Londonu nosūtīja savu pilnvaroto pārstāvi Zigfrīdu Meierovicu. Viņam izsniegtajā pilnvarā bija norādīts, ka “pārstāvis visur aprādīs suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību”.

1918. gada 23. oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Balfūrs Z. Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānijas valdība ir nolēmusi provizoriski atzīt Latviešu Nacionālo padomi par Latvijas valdību, līdz miera konference galīgi izšķirs Latvijas statusu. LPNP Balfūra paziņojumu uztvēra kā Latvijas de facto atzīšanu. 1918. gada 30. oktobrī Z.Meierovics nosūtīja Balfūram vēstuli, kurā lūdza sniegt rakstisku deklarāciju par Latvijas neatkarības atzīšanu. Atbildot uz šo vēstuli, A. Dž. Balfūrs 11. novembrī oficiālā rakstā Meierovicam paziņoja, ka Lielbritānijas valdība “labprāt no jauna apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai Padomei kā de facto neatkarīgai iestādei”.

Vācijas nostāja un Vinniga nota (1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kamēr LPNP orientējās uz atzīšanas panākšanu no Antantes valstīm, Demokrātiskajā blokā apvienotie politiķi centās iegūt arī Vācijas atbalstu. 1918. gada 19. oktobrī Demokrātiskā bloka pārstāvji Miķelis Valters un Edvards Traubergs nodeva Vācijas kancleram Bādenes princim Maksim iesniegumu, kurā bija uzsvērts, ka latviešu tauta ir stigri apņēmusies panākt “Latvijas teritorijā starptautiski atzītu valsts neatkarību”.

T.s. Vinninga nota - Vācijas ģenerālpilnvarotā Baltijas zemēs 1918. gada 26.novembra paziņojums par Latvijas Pagaidu valdības atzīšanu.

25. oktobrī princim Maksim tika nosūtīta vēstule Latviešu Nacionālās padomes valdes vārdā. Tajā tika paziņots, ka LPNP un Demokrātiskais bloks, pieaicinot Kurzemes pārstāvjus, apvienojušies Latviešu Nacionālajā padomē, kas gan bija vēlamā uzdošana par esošo. Abu Latvijas pārstāvniecību apvienošanās īstenojās tikai 1918. gada 17. novembrī, izveidojoties Tautas padomei. Vēstulē Nacionālās padomes valde protestēja pret vācu militārās pārvaldes atbalstītās Vidzemes, Igaunijas, Rīgas un Sāmsalas apvienotās zemes padomes lēmumiem, kas paredzēja izveidot no Vācijas atkarīgu Baltijas hercogisti. Noraidot šīs padomes, kā arī Kurzemes padomes tiesības pārstāvēt Latviju, Nacionālā padome paziņoja, ka līdz pagaidu valdības izveidošanai tā pretendē uz Latvijas pārvaldes pārņemšanu un nacionālā karaspēka formēšanu.

Bādenes princis Maksis nepaspēja sniegt atbildi uz minētajiem iesniegumiem, jo 3. novembrī Vācijā izcēlās revolūcija, un 9. novembrī monarhiju nomainīja republika. 10. novembrī sociāldemokrātu sastādītā jaunā Vācijas pagaidu valdība — Tautas pilnvaroto padome — savā 15. novembra sēdē Latvijas Demokrātiskā bloka iesnieguma sakarā nolēma iecelt līdzšinējo Vācijas valsts komisāru Baltijas provincēs Augustu Vinnigu par Vācijas ģenerālpilnvaroto Baltijas zemēs. Viņam tika uzdots “vest sarunas ar latviešiem un igauņiem”, ievērojot viņu prasības dibināt neatkarīgas valstis.

Pēc Tautas padomes izveidošanās 1918. gada 17. novembrī un Latvijas valsts pasludināšanas 18. novembrī Kārļa Ulmaņa sastādītā Latvijas Pagaidu valdība īpašu uzmanību pievērsa attiecību noregulēšanai ar Vāciju, kurai piederēja faktiskā vara Latvijas teritorijā. Jau 18. novembra vakarā Vācijas ģenerālpilnvarotais A.Vinnigs tika informēts par Latvijas valsts nodibināšanos. Vācijas kabineta sēdē, kas notika dažas dienas pēc Latvijas valsts proklamēšanas, tika nolemts atzīt K.Ulmaņa valdību kā provizorisku varu “latviešu etnogrāfiskajā teritorijā” un Tautas padomi kā “kontrolējošo instanci”. 25. novembrī K.Ulmanis saņēma no A.Vinniga šāda satura rakstu: “Pagodinos prezidenta kungam paziņot, ka vācu valdība ir ar mieru provizoriski atzīt Latvijas tautas padomi par patstāvīgu varu un pagaidu valdību par tās izpildu komisiju (Vollzugausschuss) līdz tam laikam, kamēr miera konference izšķirsies par Latvijas nākotni saskaņā ar tautu pašnoteikšanās tiesībām.”

26. novembrī A.Vinnigs nosūtīja Pagaidu valdībai vēl vienu paziņojumu, kuru Latvijas puse arī uztvēra kā Latvijas atzīšanas rakstu. Šis dokuments saturēja divus būtiskus atzinumus:

  1. Pagaidu valdība īsteno augstāko varu latviešu etnogrāfiskajā teritorijā;
  2. vācu civilpārvalde nodod zemes pārvaldīšanu Latvijas pagaidu valdībai.

Citu valstu nostāja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 22. decembrī Padomju Krievija oficiāli atzina Stučkas vadīto Latvijas Padomju valdību.[1] Toties Japānas valdība 1919. gada 10. janvārī ar oficiālu rakstu atzina Ulmaņa Pagaidu valdību kā likumīgo Latvijas valsts starptautisko tiesību nesēju. Haiti valdība Latvijas valsti atzina 1919. gada 30. janvārī. 1919. gada 21. jūnijā Igaunijas valdība atzina Ulmaņa Pagaidu valdību un noslēdza līgumu par aizdevumu kārtošanu, robežu noteikšanu un citiem jautājumiem, kas nozīmēja arī savstarpēju de facto atzīšanu.

Sākotnējie panākumi Latvijas atzīšanā viesa cerības, ka Antantes lielvalstis drīzumā varētu atzīt Latviju de iure, taču Sabiedroto pārstāvji, kuri padomju varu Krievijā uztvēra kā pagaidu parādību, nebija gatavi ignorēt Baltijas valstu agrāko piederību Krievijas impērijai un gribēja Baltijas valstu nākotnes noteikšanu atstāt izlemšanai nākamajai Krievijas Satversmes sapulcei. Visas Parīzes Miera konferences laikā Latvijas delegācijai tā arī neizdevās panākt savas valsts neatkarības de iure atzīšanu. Taču 1919. gada 28. jūlijā Versaļā parakstītais miera līgums saturēja arī Baltijas valstu neatkarību netieši garantējošus nosacījumus, un Latvija uzskatīja, ka visas 32 valstis, kas parakstījušas Versaļas līgumu, ir de facto atzinušas neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanu.

Bermontiādes laikā 1919. gada rudenī Latviju de facto ar formāliem rakstveida paziņojumiem atzina Somija, Polija un Lietuva. Pēc Latgales atbrīvošanas cīņām 1920. gada pirmajā pusē Latvijas valdību de facto atzina arī Beļģija, Francija un vairākas citas valstis.

Atzīšanas hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstis, kas pirmās atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto:

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. № 1005. Декрет Совета Народных Комиссаров. О признании независимости Советской Республики Латвии publicēts: Известия Всероссийского Центрального Исполнительного Комитета Советов № 282 от 24 декабря 1918 года (krieviski)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]