Pāriet uz saturu

Viļņas piļu komplekss

Vikipēdijas lapa
Viļņas piļu komplekss
Lietuva
Viļņas pilis 1576. gada zīmējumā
Vietas informācija
Kontrolē Lietuva, Krievija, Zviedrija
Objekta vēsture
Uzcelts daļa pils būvēta 10. gadsimtā
Lietošanā aizsardzībai no 10. līdz 17. gadsimtam
Materiāli akmens, ķieģeļi, koks
Viļņas pils 1740. gadā:
Augšpils: 1. Rietumu tornis; 2. Dienvidu tornis (saglabājušies pamati); 3. Pils saimniecības ēka (saglabājušās drupas)
Lejaspils: 4. Pilsētas vārti un tilts (Pils iela); 5. Ceļš un tilts uz Tilta ielu; 6. Viļņas katedrāle; 7. Augstākās tiesas pils; 8. Bīskapu pils; 9. Karaļa pils; 10. Pils dārzs; 11. Jaunais arsenāls (mūsdienās muzejs); 12. Vecā arsenāla ziemeļaustrumu tornis un vārti; 13. Vecā arsenāla pagalms

Viļņas piļu komplekss (lietuviešu: Vilniaus pilių kompleksas) jeb Viļņas pilis (lietuviešu: Vilniaus pilys) ir kultūrvēsturisku ēku grupa Neres upes kreisajā krastā, netālu no tās ietekas Viļņas upē, Viļņā, Lietuvā. No 10. līdz 18. gadsimtam celtās kompleksa ēkas bija viens no lielākajiem Lietuvas aizsardzības kompleksiem.[1]

Komplekss sastāv no trim pilīm: Augšējās, Lejas un Greizās pils (lietuviešu: Kreivoji pilis). Greizo pili 1390. gadā nodedzināja Teitoņu ordeņa bruņinieki, un to vairs neatjaunoja.[2] Viļņas pilīm pēc 1390. gada vēl vairākas reizes uzbruka Teitoņu ordenis, bet tam nekad neizdevās ieņemt visu kompleksu. To pirmo reizi pilnībā iekaroja 1655. gada Viļņas kaujā.[3] Drīz pēc tam stipri bojātās pilis zaudēja savu nozīmi, un daudzas ēkas tika pamestas. Polijas—Lietuvas kopvalsts dalīšanas laikā[4][5] vairākas kompleksa vēsturiskas ēkas tika nojauktas.

Mūsdienās Ģedimina tornis ir nozīmīgs Viļņas un Lietuvas nācijas simbols.[6][7] Katru gadu 1. janvārī Ģedimina tornī tiek pacelts Lietuvas karogs, atzīmējot Karoga dienu. Komplekss ir daļa no Lietuvas Nacionālā muzeja.

Augšpils vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pils kompleksa daļa, kas uzcelta kalna galā, zināma kā Augšpils. Kalns, uz kura pils uzcelta, zināms kā Ģedimina kalns, un tas ir 40-48 metrus augsts un aptuveni 160 metrus plats.[8]

Arheoloģiskie dati liecina, ka vieta bija apdzīvota jau kopš neolīta laikiem. Kalnu nostiprināja ar aizsargājošām koka sienām, kuras 9. gadsimtā nostiprināja ar akmeni. Ap 10. gadsimtu uzcēla koka pili, un apmēram kopš 13. gadsimta kalna virsotni ieskauj akmens sienas ar torņiem. Ģedimina valdīšanas laikā Viļņa izveidoja par galvaspilsētu; 1323. gadā pili labiekārtoja un paplašināja.[9]

Augšpils saimniecības ēkas drupas
Augšpils drupas

Pagāniskā Lietuva vairāk nekā divus gadsimtus karoja ar kristiešu ordeņiem.[10] Ordeņi centās iekarot Lietuvu, norādot, ka viņu galvenais mērķis ir pagānisko lietuviešu pievēršana katoļticībai. Tiklīdz Viļņa izveidojās par vienu no nozīmīgākajām valsts pilsētām, tā kļuva par galveno militāro mērķi. Piļu kompleksam 1365., 1375., 1377., 1383., 1390., 1392., 1394. un 1402. gadā uzbruka Teitoņu ordenis, tomēr pilnībā to tā arī neiekaroja.[2] Vislielākos postījumus pilij radīja Teitoņu ordeņa karavadoņi Engelharda Rābes fon Vildšteina un Konrāda fon Valenroda vadītie uzbrukumi 1390. gadā Lietuvas pilsoņu kara (1389—1392) laikā starp Vītautu Dižo un viņa brālēnu Jagaili. Šajā militārajā kampaņā piedalījās daudzi augstmaņi no Rietumeiropas, tostarp Dērbijas grāfs Henrijs, topošais Anglijas karalis Henrijs IV ar 300 bruņiniekiem un Livonijas bruņinieki, kurus komandēja viņu mestrs.[11]

Augšpils tornis

1390. gada uzbrukuma laikā komplekss sastāvēja no trim daļām — Augšējās, Lejas un Greizās pils. Teitoņu bruņinieki iekaroja un nopostīja Kailajā kalnā (lietuviešu: Plikasis kalnas) esošo Greizo pili, tomēr pārējās pilis tiem iekarot neizdevās.

Pilsoņu karš starp Vītautu un Jagaili beidzās 1392. gadā ar Astravas vienošanās noslēgšanu, pēc kuras Vītauts ieguva dižkunigaiša titulu. Viņa valdīšanas laikā Augpils piedzīvoja ievērojamāko pārbūvi. Pēc liela ugunsgrēka 1419. gadā Vitauts uzsāka Augšpils rekonstrukciju, kā arī citu kompleksa ēku nocietināšanu. No šī laikmeta datētas mūsdienu Augšpils paliekas.[2]

Saimniecības ēkas drupas

Augšpili rekonstruēja gotiskā stilā ar stiklotu zaļu dakstiņu jumtu. Augšpils saimniecības ēkas otrajā stāvā bija lielākā zāle (10x30 metri) kompleksā; tā bija nedaudz mazāka par Marienburgas Lielmestra pils zāli (15x30 metri) un daudz lielāka par Traķu salas pils Hercoga pils zāli (10x21 metri). Pils rekonstrukcija beidzās 1422. gadā.

Līdz 17. gadsimta sākumam Augšpilī atradās muižnieku cietums. Pēdējo reizi kā cietoksni to izmantoja krievu iebrukuma laikā 1655. gadā, kad pirmo reizi Lietuvas vēsturē ārvalstu armija ieņēma visu kompleksu.[3] Sešus gadus vēlāk Polijas—Lietuvas karaspēks atkaroja Viļņu un tās pilis.

Komplekss guva lielus postījumus abu pasaules karu laikā. Līdz mūsdienām saglabājies tikai rietumu tornis, kas zināms kā Ģedimina tornis. Tas ir Viļņas un visas Lietuvas nacionālais simbols.[12]

Lejaspils vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piļu komplekss ir bijis apdzīvots kopš neolīta laikiem. Līdz 13. gadsimtam tā konstrukcijas būvētas no koka. 13.—14. gadsimtā no akmens izveidoti aizsargmūri, torņi un vārti, kas vairākas reizes pārbūvēti un paplašināti.

Valdnieka pils

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valdnieka pils modelis
Valdnieka pilsdrupas, zīmētas 18. gadsimta beigās

Valdnieka pils Augšpilī izveidojās gadu gaitā un piedzīvoja uzplaukumu 16. gadsimtā un 17. gadsimta vidū. Četrus gadsimtus pils bija Lietuvas valdnieku politiskais, administratīvais un kultūras centrs.[4]

13. un 14. gadsimtā pils teritorijā atradās akmens celtnes; daži arheologi uzskata, ka tur atradusies arī koka pils. Akmens pils valdniekam uzcelta 15. gadsimtā, iespējams, pēc lielā ugunsgrēka 1419. gadā.[8] Pils būvniecības laikā nojauca esošās Lejaspils mūra ēkas un aizsargbūves, kas traucēja būvniecībai. Valdnieka pils būvēta gotikas stilā. Augšpils, kā arī Valdnieka pils bija paredzēta Vītauta Dižā kronēšanai. Gotiskajai pilij bija trīs spārni; pētījumi liecina, ka tā bijusi divstāvu ēka ar pagrabu.[13]

Lietuvas lielkņazs Aleksandrs, kurš vēlāk kļuva par Polijas karali, pārcēla savu rezidenci uz Valdnieka pili, kur tikās ar vēstniekiem. Viņš pavēlēja atjaunot pili.

Sigismunds I Vecais pēc kļūšanas par Lietuvas dižkunigaiti savas lietas vadīja no Valdnieka pils un Viļņas katedrāles. Sigismunda I valdīšanas laikā pils tika ievērojami paplašināta, lai apmierinātu jaunā dižkunigaiša vēlmes piebūvēja vēl vienu ēkas spārnu, kā arī trešo stāvu; paplašināja arī pils dārzus. Pēc mūsdienu aprēķiniem pils bija 100000 dukātu vērta.[14] Pils rekonstrukcijas plānu, iespējams, sagatavojis itāļu arhitekts Bartolomeo Berreči, kurš projektējis arī vairākus citus projektus Polijas Karalistē.

Sigismunda dēls Sigismunds II Augusts Valdnieka pilī kronēts par Lietuvas dižkunigaiti. Augusts turpināja pils attīstību un dzīvoja tur kopā ar savu pirmo sievu Austrijas Elizabeti, Svētās Romas impērijas imperatora meitu. Viņa apbedīta Viļņas katedrālē.[15] Sigismunda II otrā sieva, Barbara Radzivila, arī dzīvoja pilī. Saskaņā ar Svētā Krēsla emisāra piezīmēm, Valdnieka pilī tajā laikā bija vairāk dārgumu nekā Vatikānā.[16] Sigismundam II bija arī viena no lielākajām grāmatu kolekcijām Eiropā.[16]

16. gadsimtā pili pārveidoja renesanses stilā. Pārbūves plānus sagatavoja vairāki itāļu arhitekti, tostarp Džovanni Čini da Sjēna, Bernardino de Džanoti Zanobi un citi. Pili apmeklēja Ipolito Aldobrandīni, kurš vēlāk kļuva par pāvestu Klementu VIII. Nākamā lielā pils attīstība notika Vāsu ģimenes valdīšanas laikā. Valdnieka pili pārbūvēja agrīnā baroka stilā Sigismunda III Vāsas valdīšanas laikā.

Valdnieka pils ar pieminekli Ģediminam

Vāsa valdīšanas laikā pilī notika vairākas ievērojamas ceremonijas, tostarp hercoga Jāņa, kurš vēlāk kļuva par Zviedrijas karali Juhanu III, un Sigismunda Augusta māsas Katrīnas kāzas. Pirmo operas izrādi Lietuvā iestudēja pilī 1634. gadā.[17]

Pēc Krievijas iebrukuma 1655. gadā valsts sāka novājināties, negatīvi ietekmējot arī Valdnieka pili. Pili ļoti izpostīja karš, un izlaupīti tās dārgumi. Pēc Viļņas pilsētas atgūšanas 1660.—1661. gadā pils vairs nebija piemērota valsts rezidencei un apmēram 150 gadus stāvēja pamesta. 18. gadsimta beigās pēc Polijas—Lietuvas ūnijas sabrukuma sagruvušās pils daļās dzīvoja vairākas ģimenes. Drīz pēc tam, kad Lietuvas Lielkņazisti iekļāva Krievijas Impērijā, cara amatpersonas pavēlēja nojaukt atlikušās Valdnieka pils daļas.[17] 19. gadsimta sākumā pils gandrīz pilnībā bija nojaukta.[18] Bijušās pils ķieģeļus 1799. gadā pārdeva tirgonim no Kremenčukas.[18]

Lietuvas Republikas Seims 2000. gadā pieņēma likumu, kas noteica, ka Valdnieka pils ir jāatjauno līdz tūkstošgades piemiņas ceremonijām kopš Lietuvas nosaukuma pirmās pieminēšanas 2009. gadā.[18]

Viļņas katedrāle

Viļņas katedrāle

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Viļņas katedrāle

Valdnieku pils un Viļņas katedrāle veido kompleksu un gadsimtu gaitā pastāvēja līdzās, tomēr abām ēkām ir atšķirīga vēsture.[19]

Ir liecības, ka pirms kristietības ienākšanas šajā vietā pielūdza pagānu dievu Pērkonu (lietuviešu: Perkūnas). Pastāv iespēja, ka Lietuvas karalis Mindaugs tieši tagadējās katedrāles vietā 1251. gadā uzcēla sākotnējo katedrāli kā vietu kur kristīt lietuviešu tautu. Pēc Mindauga nāves 1263. gadā katedrāle atkal kļuva par pagānu dievu pielūgšanas vietu.[20]

1387. gadā, kad Lietuva oficiāli pieņēma kristietību, uzbūvēja otru gotiskā stila katedrāli ar piecām kapelām. 1419. gadā katedrāle nodega. Tās vietā Vītauts uzcēla lielāku gotiskā stila katedrāli. 1522. gadā katedrāli atjaunoja, un rakstiskos avotos pirmo reizi minēts zvanu tornis.[15] Zvanu tornis celts Lejaspils aizsardzības torņa vietā ap 15. gadsimtu. Pēc ugunsgrēka 1530. gadā katedrāle atkal pārbūvēta, un no 1534. līdz 1557. gadam tai pievienotas vēl kapelas un kriptas. Šajā periodā katedrāle ieguva renesanses arhitektūras iezīmes. Pēc ugunsgrēka 1610. gadā to kārtējo reizi pārbūvēja, piebūvējot divus priekšējos torņus.

Svētā Kazimira kapela

1783. gadā katedrāle pārbūvēta pēc Laurina Gucēviča projekta neoklasicisma stilā, un baznīca ieguva savu stingro četrstūra formu. Šis katedrāles izskats saglabājies līdz mūsdienām. Laikā no 1786. līdz 1792. gadam uz jumta novietoja trīs skulptūras — Svētā Kazimira skulptūru dienvidu pusē, Svētā Staņislava skulptūru ziemeļos un Svētās Helēnas skulptūru centrā.

Katedrāles kriptos ir apbedītas vairākas ievērojamas vēsturiskas personas, tostarp Vītauts Dižais (1430), viņa brālis Žigimants (1440), viņa brālēns Švitrigailis (1452), Svētais Kazimirs (1484), Aleksandrs (1506) un divas no Sigismunda Augusta sievām: Elizabete Hābsburga (1545) un Barbara Radzivila (1551).[20]

Katedrāli 1950. gados pārveidoja par mākslas galeriju. Tās atkārtota iesvētīšana, kas notika 1980. gadu beigās, tika atzīmēta kā pagrieziena punkts mūsdienu Lietuvas vēsturē.[21][22]

Pils arsenāli

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vecais arsenāls

Viļņas piļu kompleksam savā pastāvēšanas laikā bija divi arsenāli — tā sauktais jaunais un vecais. Vecais arsenāls izveidots 15. gadsimtā, Vītauta Dižā valdīšanas laikā.[23] To paplašināja Sigismunda Vecā valdīšanas laikā un šo darbu turpināja arī viņa dēls Sigismunds II Augusts. 16. gadsimta pārbūves laikā arsenālam uzbūvēja jaunu spārnu; 16. gadsimta vidū un 17. gadsimta sākumā uzbūvēja vēl divus spārnus. Saskaņā ar pieejamajām liecībām vecajā arsenālā tajā laikā atradās aptuveni 180 smagie lielgabali.[23]

Jauno arsenālu izveidoja vienā no vecākajām pils ēkām 18. gadsimtā pēc Lietuvas lielā hetmaņa Kazimira Oginska pavēles. Ēka, kurā dzīvoja karavīri, ir labi saglabājusies. Tās ārējā siena bija daļa no aizsargmūru sistēmas.[24] 16. gadsimtā tās tornis vadīja kuģus pa Neres upi.

Jaunais arsenāls

Cara laikā abos arsenālos izmitināja karavīrus un glabāja militāros materiālus. Otrā pasaules kara laikā ēkas guva lielus bojājumus; dažus ēku elementus atjaunojs pēc Otrā pasaules kara, pārējos un 1987. un 1997. gadā.

Mūsdienu attīstība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ģedimina kalna funikulers, atklāts 2003. gadā

Ģedimina tornis ir dominējošs un savdabīgs objekts vecpilsētas panorāmā. No skatu platformas tās virsotnē paveras panorāmas skats uz Viļņu. 2003. gadā Mindauga kronēšanas 750. gadadienas svinību ietvaros kalnu padarīja pieejamāku, izbūvējot funikuleri. 30 sekunžu brauciena laikā tas paceļas apmēram 70 metrus, un tajā ir vieta sešpadsmit pasažieriem.[25] Torņa augšā 1919. gada 1. janvārī pirmo reizi pacēla Lietuvas karogu.[1] Lai atzīmētu šo notikumu, 1. janvāris Lietuvā noteikts par Karoga dienu, un šajā dienā Ģedimina tornī tāpat kā visur citur valstī tiek pacelts valsts karogs. 1988. gada 7. oktobrī, Lietuvas centienos atjaunot savu neatkarību, piļu kompleksā pulcējās apmēram 100000 cilvēku un tornī uzvilka neatkarīgās Lietuvas karogu.[22] Tornis un kalns ar virsotnē paceltu karogu ir Lietuvas valstiskuma un neatkarības cīņas simboli, kas atspoguļo senu tradīciju, kad pilsētas suverenitāte tika demonstrēta ar karogu.[6]

Pēc Ģedimina torņa atjaunošanas darbu pabeigšanas 1968. gadā tas kļuva par Lietuvas Nacionālā muzeja filiāli.

Citās piļu kompleksa ēkās, kas saglabājušās līdz mūsdienām atrodas Lietuvas Nacionālais muzejs un tā arheoloģijas un numismātikas nodaļas, kā arī Lietišķās mākslas muzejs. Muzejā ir aptuveni viens miljons artefaktu, kas aptver plašu vēstures spektru.[26] Muzeja kolekcijā ir Lietuvas aizvēsturiskā laikmeta priekšmeti, Lietuvas vēsturē izmantotās monētas, kā arī daudz dažādu viduslaiku un vēlāku artefaktu. Ik gadu muzeju apmeklē aptuveni 250 000 tūristu.[26]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 Lietuvos nacionalinis muziejus. «XIV-XVII a. Vilniaus pilių istorija» (lietuviešu), 2006. Skatīts: 2007-01-05.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Lietuvos muziejų asocijacija. «Lietuvos pilys ir jų panaudojimo kultūriniam turizmui galimybės» (lietuviešu), 2004. Skatīts: 2007-01-05.
  3. ↑ 3,0 3,1 Adolfas Šapoka. Lietuvos istorija (lietuviešu). Vilnius, 1989. 326. lpp. ISBN 5-420-00631-6.
  4. ↑ 4,0 4,1 Voruta. «Vilniaus Žemutinės pilies Valdovų rūmai» (lietuviešu), 2003. Skatīts: 2007-01-05.
  5. ↑ Lenore Grenoble. Language Policy in the Soviet Union. Kluwer Academic Publishers, 2003. 104. lpp. ISBN 1-4020-1298-5.
  6. ↑ 6,0 6,1 Daniel J. Walkowitz, Lisa Maya Knauer. Memory and the impact of political transformation in public space. Duke University Press, 2004. 174, 175. lpp. ISBN 978-0-8223-3364-7.
  7. ↑ «Visiting Vlinius». Lithuanian Department of Statistics. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-02-27. Skatīts: 2009-11-22.
  8. ↑ 8,0 8,1 Albinas Kuncevičius. Lietuvos istorijos vadovėlis/Lietuvos valdovų rūmai (lietuviešu). Vilnius, 2003. ISBN 9986-9216-9-4.
  9. ↑ C. S. Rowell. Lithuania Ascending a pagan empire within east-central Europe, 1295-1345. Cambridge, 1994. 72. lpp. ISBN 0-521-45011-X.
  10. ↑ Zigmantas Kiaupa. Lietuvos valstybės istorija (lietuviešu). Vilnius, 2004. 42. lpp. ISBN 9955-584-63-7.
  11. ↑ Stephen Turnbull. Tannenberg 1410. Disaster for the Teutonic Knights. Osprey Publishing Ltd., 2003. 19. lpp. ISBN 1-84176-561-9.
  12. ↑ Almantas Samalavičius. «Lithuanian Prose and Decolonization». In Violeta Kelertas. Baltic Postcolonialism. Rodopi, 2006. 420. lpp. ISBN 978-90-420-1959-1.
  13. ↑ Napaleonas Kitkauskas. «Italy in Lithuania.» (lietuviešu), 2004. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-01-21. Skatīts: 2007-01-21.
  14. ↑ Eugenijus Jovaiša. Lietuvos istorijos vadovėlis/Vilniaus pilys (lietuviešu). Vilnius, 2003. ISBN 9986-9216-9-4.
  15. ↑ 15,0 15,1 Lietuvos Dailės muziejus. «Arkikatedros požemiai» (lietuviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-01-07. Skatīts: 2007-01-21.
  16. ↑ 16,0 16,1 Lithuanian Art Museum. «Lithuanian Ducal Palace» (lietuviešu), 1997. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-12-05. Skatīts: 2007-01-21.
  17. ↑ 17,0 17,1 Valdovų Rūmų paramos fondas. «Lietuvos Valdovų Rūmai» (lietuviešu), 2002. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-02-06. Skatīts: 2007-01-21.
  18. ↑ 18,0 18,1 18,2 «History of the Royal Palace». Castle Research Center. Skatīts: 2009-11-23.
  19. ↑ Lois Danes. Teutonic Knights: From the Holy Land to the Baltic Sea. Xlibris Corporation, 2004. 33. lpp. ISBN 1-4134-6469-6.
  20. ↑ 20,0 20,1 Lietuvos dailės muziejus. «Senieji kultūriniai sluoksniai» (lietuviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-01-07. Skatīts: 2007-01-21.
  21. ↑ Pål Kolstø. Political construction sites: nation-building in Russia and the post-Soviet states. Westview Press, 2000. 56. lpp. ISBN 978-0-8133-3752-4.[novecojusi saite]
  22. ↑ 22,0 22,1 «Chronology of Seminal Events Preceding the Declaration of Lithuania's Independence». Lituanus. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-07-14. Skatīts: 2009-11-23.
  23. ↑ 23,0 23,1 Lietuvos nacionalinis muziejus. «Senasis arsenalas» (lietuviešu), 2006. Skatīts: 2007-01-21.
  24. ↑ Museum of Applied Art. «The Old Arsenal», 2006. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-07-19. Skatīts: 2007-01-05.
  25. ↑ XXI amžius. «Į Gedimino kalną - keltuvu» (lietuviešu), 2003. Skatīts: 2007-01-25.
  26. ↑ 26,0 26,1 Lituvos nacionalinis muziejus. «Muziejaus istorija» (lietuviešu), 2006. Skatīts: 2007-01-25.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Viļņas_piļu_komplekss&oldid=3985968"