Lietuvas krusta kari

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Krustnešu kaujas ar lietuviešiem attēls Marienburgas pils bareljefā (14. gs. vidus).

Lietuvas krusta kari (latīņu: Expeditio sacra, vācu: Litauerkriege des Deutschen Ordens, lietuviešu: Kryžiaus žygiai) bija daļa no Ziemeļu krusta kariem un ir kā kopējs apzīmējums krustnešu mēģinājumiem iekarot un kristīt Lietuvas dižkunigaitiju 13. un 14. gadsimtā.

Jau pirms krusta kariem Baltijas zemēs bija izveidojušās divas militārās cilšu savienības, kuru savstarpējās cīņas talantīgais diplomāts bīskaps Alberts veikli izmantoja. Vienu cilšu savienību bija izveidojuši lietuvieši, līvi, Tālavas, Kokneses un Jersikas letgaļi un Polockas kriviči. Pret viņiem cīnījās zemgaļi, žemaiši, ugauņi, sakalieši, ko reizumis atbalstīja Pleskavas un Novgorodas kriviči. Krusta karu pirmajā etapā krustneši pret līviem un lietuviešiem cīnījās kopā ar zemgaļiem, bet vēlāk par viņu sabiedrotajiem kļuva kristītie līvi un letgaļi.

Līdz 1290. gadam kari pret lietuviešiem un žemaišiem uzskatāmi par Livonijas krusta karu sastāvdaļu. Kā Livonijas krustu karu turpinājums ir uzskatāmas Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa militārās kampaņas pret lietuviešiem un žemaišiem, kas beidzās ar Vācu ordeņa sagrāvi Grīnvaldes (Žalgires) kaujā 1410. gadā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saules kauja 1236. gadā (Voldemāra Vimbas glezna).

Pēc tam, kad Romas pāvests Celestīns III 1193. gadā izsludināja kārtējo Ziemeļu krusta karu pret Ziemeļeiropas pagāniem, pēc Livonijas bīskapa Meinarda sūtņa Teoderiha lūguma pāvests 1195. vai 1196. gadā izsludināja arī krusta karu pret līviem, kas atkrituši no kristīgās ticības. 1201. gadā bīskaps Alberts nodibināja galveno krusta karu militāro un politisko bāzi Rīgā, netālu no Daugavas ietekas jūrā un pēc viņa iniciatīvas pēc Templiešu ordeņa parauga tika nodibināts Zobenbrāļu ordenis. Pēc zaudētās Saules kaujas šis ordenis tika apvienots ar Vācu ordeni, turpinot pastāvēt kā autonoms Livonijas ordenis ar savu ordeņa meistaru (mestru).

Politiskā situācija krasi mainījās 1204. gadā, kad Ceturtā Krusta kara rezultātā krustneši ieņēma Austrumu Ortodoksās baznīcas centru Konstantinopolē un nodibināja katoļu baznīcas atbalstītu Latīņu impēriju (1204—1261). Ar Romas pāvesta atbalstu bīskapa Alberta vadītie krustneši vērsās pret ortodoksās baznīcas kontrolētajām valstīm arī ziemeļaustrumu Eiropā. Kopā ar bīskapa Alberta līvu un latgaļu vasaļiem, starp kuriem īpaši pieminami Kaupo, Rūsiņš, Varidots un Tālivaldis ar saviem dēliem, Zobenbrāļu ordeņa bruņnieki un no citām Eiropas valstīm sabraukušie krustneši vērsās pret igauņu, zemgaļu, žemaišu, sēļu, lietuviešu un kuršu apdzīvotajām zemēm.

1217. gada 30. septembrī pāvests Honorijs III paziņoja Livonijas bīskapam Albertam, ka viņš drīkst iecelt un iesvētīt jaunus bīskapus krustnešu iekarotajās zemēs un celt tiem katedrāles. Tā rezultātā ietekmīgais Daugavgrīvas klostera abats Bernhards no Lipes tika iecelts par Sēlijas bīskapu ar uzdevumu iekarot arī citas uz dienvidiem no Daugavas esošas pagānu zemes Nalseni, Lietavu un Žemaitiju. 1225. gada 19. novembrī pāvests Honorijs III atļāva savam legātam Modenas Vilhelmam Livonijā nodibināt no Brēmenes arhibīskapa neatkarīgu katoļu baznīcas metropoli. 1226. gadā pāvests atļāva Sēlijas pievienošanu Zemgales bīskapijai ar Alnas Balduīnu kā Zemgales bīskapu un Kurzemes protektoru. Zemgales bīskapijā bija paredzēts iekļaut ne tikai visas zemgaļu, bet arī sēļu un žemaišu apdzīvotās zemes mūsdienu Latvijas un Lietuvas teritorijās.

1236. gada 22. septembrī pie Saules zemes ziemeļu robežas notika Saules kauja, kurā žemaišu un zemgaļu karaspēks Vikinta vadībā iznīcināja apvienoto krustnešu karaspēku.

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mindauga kristīšanās periods (1251-1262)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuviešu zemes XIII. gadsimta vidū. Ar tumšāku krāsu apzīmētas Lietuvas karalim Mindaugam pakļautās teritorijas, bet ar gaišāku krāsu - zemes, uz kurām notika lietuviešu cilšu karagājieni.

1251. gada 17. jūlijā pāvests Inocents IV pēc Lietuvas dižkunga Mindauga svinīgās sūtniecības lūguma Milānā lika viņu līdz ar sievu, dēliem un saimi, kā arī viņa zemi pieņemt Romas katoļu baznīcas pakļautībā un aizsardzībā. Tā kā Lietuvas karalis Mindaugs ar lielu skaitu pagānu bija kristījies, tad pāvests uzdeva Kulmas bīskapam Indriķim kronēt Lietuvas dižkungu Mindaugu ar pienācīgu godu par karali, bet ar nosacījumu, ka Mindaugam un viņa pēcnācējiem jāatzīst savu karaļvalsti par Romas katoļu baznīcas īpašumu. Pāvests uzdeva Sāmsalas un Kursas bīskapiem rūpēties, lai tiek uzturēta spēkā Lietuvas karalim Mindaugam piešķirtā svētā Krēsla aizsardzība. 1251. gada 26. jūlijā pāvests uzdeva Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem kopā ar Vācu ordeni Livonijā palīdzēt katoļu ticībā pārgājušam Lietuvas karalim Mindaugam misijas darbā un viņa cīņās pret pagāniem. 1253. gadā Romas katoļu baznīca piešķīra Mindaugam Lietuvu kā feodālo lēni, bet viņam bija jāatdod Vācu ordenim daļu Žemaitijas un Sēlijas teritorijas. 1253. gada 24. jūnijā pēc jaunkristītā Lietuvas karaļa Mindauga vēlēšanās savā valstī nodibināt neatkarīgu bīskapa sēdekli un uzcelt katedrāli un to apgādāt, pāvests uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam minētā karaļa izraudzītu kandidātu, kam būtu pietiekoši piedzīvojumi garīgās un laicīgās lietās, iesvētīt par Lietuvas bīskapu, asistējot diviem vai trim kaimiņu bīskapiem, un pēc tam ar pievienoto formulu nozvērināt uzticībā pāvestam un Romas baznīcai. 1253. gada 21. augustā pāvests Inocents IV apstiprināja Vācu ordenim zemes Lietuvā, ko sakarā ar savu kronēšanu viņam dāvinājis karalis Mindaugs: visu Kārsavu un Vangas, kā arī pusi Dainavas un Raseiņu. Pāvests Inocents IV uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam II iesvētīt un nozvērināt Vācu ordeņa brāli Krišjāni par Lietavas bīskapu saskaņā ar karaļa Mindauga vēlēšanos. 1254. gada 3. septembrī pāvests ziņoja Lietuvas bīskapam Krišjānim par atbrīvošanu no Rīgas sufragana zvērasta, jo Lietuvas baznīcas pakļaušana Rīgai nesaskan ar pāvesta gribu un karaļa Mindauga cieņu. Atbildot uz Lietavas karaļa Mindauga sūdzību, pāvests Inocents IV ziņoja viņam, ka Livonijas un Prūsijas arhibīskaps Alberts, kam bija uzdots iesvētīt un pēc zināmas formas nozvērināt Krišjāni par Lietuvas bīskapu, izdarījis minēto aktu pirms pāvesta 1253. gada 21. augusta raksta saņemšanas un licis Krišjānim zvērēt uzticību arhibīskapam un Rīgas baznīcai; tas nesaskan ar pāvesta gribu, jo Lietuvas valstij, kā Sv. Krēsla īpašumam, un Lietuvas bīskapam jābūt pakļautiem tieši pāvestam; tāpēc viņš atbrīvoja Krišjāni no arhibīskapam Albertam dotā sufragana solījuma un uzdeva Naumburgas bīskapam nozvērināt Krišjāni uzticībā pāvestam un Romas baznīcai. 1257. gadā pāvests Aleksandrs IV apstiprināja Lietuvas karaļa Mindauga lēmumu nodot Sēlijas zemes Vācu ordenim. 1260. gadā viņš apstiprināja Vācu ordenim tiesības uz divām trešdaļām no Kursas teritorijas, tiesības uz zemēm, kas tika saņemtas kā vasaļa dāvana no Lietuvas karaļa Mindauga un Lietuvas bīskapa, tāpat tiesības uz Rutēnijā iekarotajām zemēm.

Karadarbības atsākšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu ordeņa pils Ragnītes drupas.

Pēc žemaišu uzvaras pār apvienoto Vācu un Livonijas ordeņu karaspēku Durbes kaujā 1260. gadā kara veiksme novērsās no krustnešiem. No latīņu ticības atkrita Lietuvas karalis Mindaugs, tika likvidētas katoļu bīskapijas Lietuvā un Baltkrievijā, bet 1262. gadā Novgorodas kņazi noslēdza savienību ar lietuviešiem, kuriem pievienojās zemgaļi, kurši, sāmsalieši, un atsāka karadarbību pret Livonijas ordeni. 1262. gadā pāvests Urbāns IV Kulmas bīskapam lika sludināt krusta karu pret Livoniju un Kursu. Tikai pēc smagām kaujām ordenim izdevās salauzt zemgaļu bruņoto pretestību 1271. gadā, tomēr pēc Aizkraukles kaujas 1279. gadā zemgaļi lauza miera līgumu, uzbruka Rīgai un sakāva ordeni Garozas kaujā 1287. gadā. Karš turpinājās līdz 1290. gadam, kad Livonijas ordenis piespieda zemgaļus atstāt savu dzimteni un pārcelties uz Žemaitiju.

Lietuvas dižkungs Vītenis spēja apvienot lietuviešus karagājieniem pret Livonijas ordeni ziemeļos, pret Galīcijas-Volīnijas kņaziem dienvidos un Vācu ordenim pakļautajām prūšu zemēm rietumos. Pēc Duisburgas Pētera hronikas ziņām 1296. gadā Vītenis ar daudzskaitlīgu lietuviešu karaspēku iebruka Livonijas ordeņa zemēs.[1]

Livonijas pilsoņu kara laikā 1298. gadā Vītenis atkārtoti iebruka Livonijā un kopā ar Rīgas pilsētas karaspēku devās uz ordeņa galveno pili Vīlandē, tomēr apmierinājās ar ordeņa Karkuses (Carthusen) pils nopostīšanu netālu no tagadējās Karksi-Nuijas pilsētas Igaunijas dienvidu daļā.[2] Atceļā kaujā pie Turaidas Livonijas mestra Brūno vadītie ordeņa brāļi uzbruka Vīteņa karaspēkam, bet tika smagi sakauti. Līdz pat Vīteņa nāvei pie Rīgas atradās lietuviešu karaspēka nometne ar apmēram 1000 karavīriem, ko dēvēja par "Lietuviešu pili" un lietuvieši turēja savās rokās Daugavas ūdensceļu līdz Dinaburgai, no 1307. gada līdz pat Polockai, kura pirms tam atradās lietuviešiem draudzīgā Rīgas arhibīskapa kontrolē (1290-1307). 1312. gadā Vītenis ielūdza Rīgas franciskāņu klostera mūkus apmesties Novogrudokā.[3]

Pēc uzvaras pār Livonijas ordeni Vītenis atsāka uzbrukumus Vācu ordeņa zemēm Prūsijā. Ir izskaitļots, ka ķēniņa Vīteņa valdīšanas laikā lietuvieši 11 reizes devās karagājienos uz Prūsijas zemēm[4], savukārt Vācu ordenis apmēram 20 reizes iebruka Žemaitijas zemē. [5]. 1311. gadā Vīteņa vadītais karaspēks cieta sakāvi pie Rastenburgas pils (tagad - Kentšina Polijā), bet 1314. gadā atvairīja ordeņa uzbrukumu Grodņas cietoksnim.

Pēc Vīteņa nāves viņa jaunākais brālis Ģedimins 1319. gadā noslēdza militāru savienību ar Zelta Ordu[6] un izveidoja aliansi ar Tveras kņazisti. Par Lietuvas valdnieku mantotajām pretenzijām uz Zemgali liecina tas, ka 1323. gada 26. maijā parakstītajā vēsturē Hanzas savienības pilsētām Ģedimins sevi dēvēja par "lietuviešu un krievu karali, Zemgales kņazu un hercogu no Dieva žēlastības". 1325. gadā Ģedimins izveidoja aliansi ar Polijas karali Vladislavu I Īso, izdodot savu meitu Aldonu par sievu Vladislava I dēlam, nākamajam Polijas karalim Kazimiram III, taču ap 1330./1331. gadu alianse tika pārtraukta. 1324./1325. gadā Ģedimins izteica vēlmi kristīties, lai apturētu Vācu ordeņa iebrukumus Lietuvā. Tomēr politiskā situācija mainījās, un Ģedimins atteicās no kristīšanās. 1336. gadā, nespējot pretoties krustnešiem aplenktajā Pilenes cietoksnī, Žemaitijas kunigaitis Marģers (Margiris, Margis) izdarīja pašnāvību kopā ar citiem aplenktajiem. Domājams, ka Ģedimins nomira no kaujā pret Vācu ordeni gūta ievainojuma 1341. gada decembrī, aizstāvot Veļonas pili pie Nemunas.

Laikā no 1342. līdz 1382. gadam Ģedimina dēls Ķēstutis vadīja vairāk nekā 40 karagājienus uz Livoniju un Prūsiju un atvairīja apmēram 70 Vācu ordeņa un 30 Livonijas ordeņa karagājienus uz Lietuvu. 1345. gada ziemā Ģedimina dēli Aļģirds un Ķēstutis iebruka Zemgalē, ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346. gadā nopostīja Mežotni. Ķēstutis atkārtoti veda sarunas ar Romas pāvestu (1349, 1351) un Svētās Romas impērijas ķeizaru (1358, 1373) par iespēju kristīties, kronēties un atjaunot Mindauga laika Lietuvas karaļvalsti. 1358. gadā Ķēstutis pieprasīja, lai Lietuvai pievienotu Prūsijas (uz ziemeļiem no Prēgeles upes), Kurzemes, Zemgales un Latgales zemes, bet Vācu ordenis tiktu pārcelts uz stepēm dienvidos no krievu zemēm cīņai pret tatāriem.[7]

Lietuvas pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kauņas pils mūsdienās.

1362. gada aprīlī Livonijas ordeņa mestrs Arnolds fon Fītinghofs uzbruka Kauņai un sagūstīja Ķēstuta dēlu. 1365. gadā viņa dēls Būtauts kristījās, tika iecelts par hercogu un pārgāja ordeņa pusē. 1370. gadā Ķēstutis kopā ar Aļģirdu vadīja Lietuvas karaspēku Rūdavas kaujā pie Karalaučiem. Palīdzējis Aļģirdam arī viņa karagājienos uz Maskavu (1368, 1370, 1372). Pēc Aļģirda nāves 1377. gadā par dižkunigaiti kļuva viņa dēls Jagailis, kas sākumā atzina Ķēstuta varu valsts rietumu daļā. Tomēr, kad Jagailis 1380. gadā noslēdza separātus līgumus ar Vācu ordeņa lielmestru Vinrihu no Kniprodes un Zelta Ordas hanu Mamaju, Ķēstutis Jagaili sagūstīja un piespieda viņu atzīt sevi par Lietuvas dižkunigaiti.

Pēc dižkunga Aļģirda nāves 1377. gadā Jagailis vairs nevēlējās uzturēt sava tēva vienošanos par varas sadali ar Traķu pilī rezidējošo Ķēstuti, kas kalpoja par Lietuvas pilsoņu kara sākumu. Izmantojot par ieganstu Jagaiļa miera līgumu ar Vācu ordeni, kurā tas apsolīja pāriet katoļu ticībā un atdot ordenim Žemaitijas zemes uz rietumiem no Dubīsas upes, 1381. gadā Ķestutis ieņēma Viļņas pili un pats kronējās par Lietuvas dižkungu.

1383. gada 21. oktobrī Ķestuta dēls Vītauts Tapiavā, Prūsijā tika kristīts kā Vigands Romas katoļu ticībā un pārgāja Vācu ordeņa pusē, apsolīdams tam kā vasaļa lēni visas Žemaitijas zemes uz rietumiem no Nevēžas upes, tādējādi atkārtodams Lietuvas pirmā katoļu karaļa Mindauga līguma nosacījumus ar Livonijas ordeni pirms vairāk kā 100 gadiem. Tomēr jau 1384. gadā viņš no jauna vērsās pret Vācu ordeni un pārgāja ortodoksajā ticībā, saņemot kristīgo vārdu Aleksandrs. 1385. gadā Vītauts piedalījās Krēvas ūnijas parakstīšanā starp Poliju un Lietuvu, 1386. gadā viņš vēlreiz pārgāja katoļu ticībā kā Aleksandrs Vitolds un panāca izlīgumu ar Jagaili, pēc kura nosacījumiem Vītauts bija Jagaiļa vasalis un vietvaldis lietuviešu un baltkrievu zemēs. Taču 1390. gadā dižkungs Vītauts izpildīja 1383. gada līguma nosacījumus un atdeva Vācu ordenim Žemaitiju.

Pēc Lietuvas kristīšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vītauts Dižais Grīnvaldes kaujā (Jana Matejko gleznas fragments).

1392.-1394. gadā dižkungs Vītauts atkal karoja ar Vācu ordeni, bet 1396. gadā viņa brālēns Švitrigailis ar Livonijas ordeņa karaspēka palīdzību atguva Vitebsku. Tomēr Vītauta karaspēks aplenca un ieņēma pilsētu, sagūstīto Švitrigaili nosūtīja uz Krakovu, kur viņš izlīga ar Jagaili.

1396. gadā Vītauts uzsāka karu ar Zelta Ordas karaspēku, tādēļ 1398. gada 12. oktobrī viņš trešo reizi apstiprināja Žemaitijas atdošanu ordenim miera līgumā uz saliņas Nemunas upē pie Nevēžas upes ietekas. 1402. gadā Švitrigailis devās uz Prūsiju un noslēdza savienību ar Vācu ordeni ar mērķi cīnīties pret Vītautu. 1407. gadā viņš atkal izlīga ar Vītautu un kļuva par Novgorodas-Severskas kņazistes vietvaldi Brjanskā. Lai atgūtu Žemaitijas zemi, 1409. gadā Vītauts kopā ar Jagaili sāka karadarbību pret Vācu ordeni, kas vainagojās ar uzvaru Žalgires kaujā Prūsijas teritorijā 1410. gada 15. jūlijā. Pēc Toruņas miera līguma Lietuva atguva Žemaitiju savā kontrolē, pēc Horodlo līguma Vītauts panāca neatkarību no Polijas karaļa Jagaiļa, tomēr saglabāja personālūniju. 1415. gadā viņš veicināja katoļu un ortodokso baznīcu izlīgumu Lietuvas dižkunigaitijas teritorijā.

1421. gadā Vītauts nonāca konfliktā ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Zigismundu, kurš bija apsolījis Vācu ordenim atdot Žemaitiju. Tādēļ viņš pieņēma husītu sacelšanās vadoņu piedāvāto Čehijas karaļa troni, ko neatzina Romas pāvests. 1423. gadā pēc izlīguma ar ķeizaru viņš atteicās no pretenzijām uz čehu karaļa nosaukumu. 1429. gadā viņš Luckas konferencē panāca vienošanos par viņa Lietuvas karaļa titula atzīšanu ar Polijas karali Jagaili un Svētās Romas impērijas ķeizaru Zigismundu, ko beidzot apstiprināja Romas pāvests Martins V. Tomēr Polijas magnāti pāvesta sūtņus ar karaļa kroni aizturēja un tie nespēja sasniegt Viļņu laikā, kur 1430. gada 27. oktobrī 80 gadu vecumā Vītauts nomira, kroni nesagaidījis.

Pēc Vītauta nāves 1430. gadā Lietuvas bajāri par jauno Lietuvas dižkunigaiti ievēlēja Švitrigaili, kas izpelnījās Polijas valdošo aprindu neapmierinātību. Polijas karaspēks okupēja Podoliju, Švitrigailis noslēdza savienību ar Vācu ordeni, Čehijas taborītiem un Dižo Novgorodu. 1431. gadā tika noslēgts pamiers uz trīs gadiem un Jagailis atzina Švitrigaili par Lietuvas dižkunigaiti, bet jau 1432. gadā Vītauta brālis Žigimants viņu gāza no troņa un pats tika ievēlēts par Lietuvas dižkunigaiti.

Galvenie karagājieni un kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas krusta karu ietvaros[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas krusta karu ietvaros[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Theodor Hirsch, Max Toeppen, Ernst Strehlke: Scriptores rerum Prussicarum. Die Geschichtsquellen der preußischen Vorzeit bis zum Untergang der Ordensherrschaft. Bände 1–5, Leipzig 1861–1874.
  • Klaus Scholz, Dieter Wojtecki: Peter von Dusburg. Chronik des Preußenlandes. Übersetzung und Erläuterung. Wissenschaftliche Buchgesellschaft, Darmstadt 1984, ISBN 3-534-00604-6 (Ausgewählte Quellen zur deutschen Geschichte des Mittelalters, Band XXV).
  • Ēvalds Mugurēvičs: Hermanni de Wartberge Chronicon Livoniae.. Rīga: 2005.
  • Juozas Jurginis: H. Latvis, H. Vartbergė. Livonijos kronikos. Vilnius: 1991.
  • P.Pakarklis, E. Gudavičius und A. Nikžentaitis (Hrsg.) Popiežiaus bulės dėl kryžiaus žygių prieš prūsus ir lietuvius XIII a. Vilnius: 1987.
  • Helmut Bauer: Peter von Dusburg und die Geschichtsschreibung des Deutschen Ordens im 14. Jahrhundert in Preußen. Berlin: 1935 (atkārtoti: Kraus, Vaduz 1965)
  • Hartmut Boockmann: Der Deutsche Orden. 12 Kapitel aus seiner Geschichte; Beck, München 1999, ISBN 3-406-38174-X.
  • Alain Demurger: Die Ritter des Herrn. Geschichte der geistlichen Ritterorden. Beck, München 2003, ISBN 3-406-50282-2.
  • Hermann Schreiber: Preußen und Baltikum unter den Kreuzrittern. Die Geschichte des Deutschen Ordens; Casimir Katz Verlag, Gernsbach 2003, ISBN 3-925825-83-5.
  • Wolfgang Sonthofen: Der Deutsche Orden. Weltbild, Augsburg 1995, ISBN 3-89350-713-2.
  • Marian Tumler: Der Deutsche Orden im Werden, Wachsen und Wirken bis 1400. Panorama-Verlag, Wien 1954
  • Dieter Wojtecki: Studien zur Personengeschichte des Deutschen Ordens im 13. Jahrhundert. Steiner, Wiesbaden 1971 (Quellen und Studien zur Geschichte des östlichen Europa, Bd. 3; zugleich Teildruck der Dissertation, Münster 1968)
  • Uwe Ziegler: Kreuz und Schwert. Die Geschichte des Deutschen Ordens. Böhlau, Köln 2003, ISBN 3-412-13402-3.
  • Dieter Zimmerling: Der Deutsche Ritterorden. Econ, München 1998, ISBN 3-430-19959-X.
  • Edvardas Gudavičius: Kryžiaus karai Pabaltijyje ir Lietuva XIII a. Vilnius 1989
  • Bronius Dundulis: Lietuvos kova dėl Baltijos jūros. Vilnius 1985
  • Zenonas Ivinskis: Lietuvos istorija Iki Vytauto Didžiojo mirties. Vilnius 1991
  • Alvydas Nikžentaitis: Nuo Daumanto iki Gedimino: Ikikrikščioniškos Lietuvos visuomenės bruožai. Klaipėda 1996
  • Mečislovas Jučas: Žalgirio mūšis. Vilnius 1999
  • Mečislovas Jučas: Krikščionybės kelias į Lietuvą. Vilnius 2001
  • Rimas Varanauskas: Lietuvos ir Livonijos santykiai XIII– XVI a. Vilnius 1982
  • Gintautas Zabiela: Lietuvos medinės pilys. Vilnius 1995, ISBN 9986-23-018-7.
  • Vytenis Almonaitis: Žemaitijos politinė padėtis 1380-1410 metais. Kaunas 1998, ISBN 9986-501-27-X.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Hirsch, Theodor; Max Töppen, Ernst Strehlke. Scriptores rerum Prussicarum: Die Geschichtsquellen der preussischen Vorzeit. S. Hirzel, 1861.
  2. Karkuses pils
  3. Rowell, C. S. Lithuania Ascending: A Pagan Empire Within East-Central Europe, 1295-1345. Cambridge Studies in Medieval Life and Thought: Fourth Series. Cambridge University Press. 1994, pp. 55–59.
  4. Edvardas Gudavičius, Rokas Varakauskas. "Vytenis". In: Vytautas Spečiūnas. Lietuvos valdovai (XIII-XVIII a.): enciklopedinis žinynas. Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas. 2004, pp. 32–33.
  5. Rowell, C. S. Lithuania Ascending, 63
  6. Shirin Akiner. Religious language of a Belarusian Tatar kitab: a cultural monument of Islam in Europe. Otto Harrassowitz Verlag. 2009, pp. 457.
  7. Mugurēvičs, Ēvalds (tulk., priekšvārda un kom. aut.). Hermanni de Wartberge Chronicon Livoniae. Vartbergas Hermaņa Livonijas hronika. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005.