Pāriet uz saturu

Zemes reforma Baltijas guberņās

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Vidzemes zemnieku likumi)

Zemes reforma Baltijas guberņās bija 19. gadsimta zemes un zemnieku statusa reforma trīs Krievijas Impērijas Baltijas provincēs (Igaunijā, Kurzemē un Vidzemē), kas reglamentēja zemnieku un muižu īpašnieku attiecības. Pēc reformas zemnieki bija piesaistīti pie draudzes novada, nevis pie dzimtkunga personas. Ar zemniekiem vairs nevarēja apieties kā ar priekšmetiem. Zemnieks nevarēja atstāt savu draudzes novadu, taču zemnieku vairs nevarēja pārdot vai beztiesiski padzīt no zemes. Reforma noslēdzās ar 1866. gada pagastu pašvaldību likuma pieņemšanu, pēc kura Baltijas provincēs izveidojās pagastu zemnieku pašvaldības.

Apgaismības ideju ietekmē daudzās Eiropas valstīs pieauga prasības atcelt zemnieku dzimtbūšanas iekārtu. Jau 1792. gadā Garlībs Merķelis aicināja Krievijas ķeizarieni Katrīnu II atbrīvot Vidzemes zemniekus no dzimtbūšanas. 1797. gadā Leipcigā iznāca G. Merķeļa grāmata "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās". Vidzemes guberņas brāļu draudžu darbības apvidū pie Valmieras notika Kauguru nemieri.

Napoleona karu laikā 1803. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I parakstīja dekrētu "Par brīvajiem arājiem", kas atļāva laist brīvībā dzimtļaudis un pārdot tiem zemi. 1803. gadā Vidzemes landtāgs apsprieda Zīversa, Parota, Danklata iesniegtās "12 piezīmes", taču tās noraidīja. Tikai pēc ķeizara iejaukšanās to izstrāde turpinājās Pēterburgā, līdz 1804. gada februārī tās akceptēja.

Zemnieku likumi (1804)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes zemnieku likumam bija 4 daļas: 1—30 panti noteica zemnieka statusu; 31—47 panti noteica zemnieku īpašumtiesības; 48—76 panti noteica zemnieku pienākumus; 77—143 panti noteica tiesisko atbildību (sodus). Tika noteikta jauna zemes kadastrālās vērtēšanas kārtība. Reformēja Vidzemes guberņas tiesu sistēmu, kas pieļāva zemnieku izlikt no mājas tikai ar tiesas spriedumu. Tiesu sistēmai bija četras pakāpes:

  • Muižas pagasta tiesa (3 tiesneši: 1 no muižniekiem, 1 no zemniekiem, 1 no kalpiem);
  • Draudzes novada tiesa (4 tiesneši: 1 no muižniekiem, 3 no zemniekiem);
  • Zemes tiesa (5 tiesneši: 3 no muižniekiem, 2 no zemniekiem);
  • Vidzemes galma tiesa Rīgā.

1804. gadā tika izdots arī "Igaunijas zemnieku likums", taču tas neparedzēja zemes mērīšanu un novērtēšanu. Ķeizars izveidoja "Igaunijas lietu komiteju", kas izstrādāja jaunus likumprojektus, kur paredzēja dzimtbūšanas atcelšanu. Izstrādāja pakāpenisku zemnieku dzīvesvietas maiņas atļaujas plānu (pēc noteikta iedzīvotāju skaita guberņā). Baltijas ģenerālgubernators marķīzs Pauluči pēc ķeizara pavēles izveidoja likuma izstrādei un realizācijai Kurzemes muižnieku komisiju. Brīvlaišanas likumu paredzēja ieviest 14 gadu laikā.

1809. gadā Vidzemes guberņā izdeva "Papildus punktu zemnieku likumam". Visi zemes ierīcības darbi tika nodoti Valkas mērniecības komisijai. Tā anulēja līdzšinējos mērījumus un sāka procesu no sākuma. Vaku grāmatās vairs neuzmērīja katru zemnieku saimniecību atsevišķi, bet "reprezentatīvi": uzmērīja tipiskākās saimniecības, kas kalpoja kā standarts, un pēc kurām noteica nodevas pārējām saimniecībām. Šai papildinājumā daudz punktu par kalpu attiecībām ar saimniekiem. Piemēram, 24. punkts noteica, ka klaušu darba diena nedrīkst pārsniegt 12 stundas; katra nakts darba stunda atbilst 1,5 dienas darba stundai.

Brīvlaišanas likumi (1816—1819)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vidzemes zemnieku nolikuma pirmā lapa (1819).

1807. gadā dzimtbūšanu atcēla Krievijas Impērijas Polijas daļā (Varšavas hercogistē). 1816. gadā tika pieņemts Brīvlaišanas likums Igaunijā (845 panti), 1818. gadā Kurzemē (738 panti), 1819. gadā Vidzemē (658 panti).

Zemnieku pienākumus pret muižu noteica nevis vairs vaku grāmatas, bet gan līgumi. Mājas bija zemnieka mūža lietošanā, nevis dzimtnomā. Pēc noteikta vīriešu skaita sasniegšanas, zemnieki varēja sākt relatīvi brīvi pārvietoties guberņas robežās. Vidzemē jau bija vaku grāmatas un kadastrācijai bija iztērētas ļoti lielas naudas summas. Šo likumu civiltiesiskās normas bija spēkā līdz par 1937. gada civillikumam. Likumu tulkojumi vietējās valodās neprofesionāli un pretrunīgi.

Agrārais likums (1849)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1849. gadā kā Vidzemes guberņas pagaidu likumu uz 6 gadiem izdeva Felkerzāma un Reinholda fon Samsona izstrādāto Agrāro likumu, ko pēc tam pagarināja. Zemi sadalīja 3 kategorijās: muižas, zemnieku, kvotas zeme. Zemniekiem bija tiesības uz zemes nodošanu mantojumā. Atcelti brīvo līgumu principi. Pārgāja no klaušām uz naudas nomu. Aktīvi sāka pārdot mājas zemniekiem. Zemniekiem bija Rentes banka, kas deva hipotekāros kredītus. Muižnieks nedrīkstēja zemi neapstrādāt: ja neapstrādāja, to bija jāiznomā, vai jāpārdod. Kvotas zeme palika muižnieku rīcībā, paredzēta muižas ļaužu apstrādāšanai. Līdzekļu pieaugums ļāva muižniekiem modernizēt muižu inventāru un ieviest progresīvākas saimniekošanas metodes. Likums darbojās līdz 1918. gadam.

Pagastu likums (1866)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1866. gada pagastu pašvaldību likuma (vācu: Landgemeinde-Ordnung für die Ostsee-Gouvernements) izdošanas agrāko muižu pagastu vietā izveidojās pagastu zemnieku pašvaldības. Saskaņā ar to zemnieki Baltijas provincēs ieguva savu pašpārvaldi, ko īstenoja pagastu vēlēto zemnieku runasvīri.[1]

Tās ievēlēja pagastu sapulcēs, kurās piedalījās tikai saimniecību īpašnieki un nomnieki, bet bezzemnieki sūtīja vienu delegātu no katriem 10 pilngadīgiem vīriešiem. Pagasta pašvaldība pilnībā atbildēja par nodokļu nomaksu, ceļu labošanu, veco un slimo aprūpi, algu noteikšanu, budžeta apspriešanu, pagasta skolas skolotāja ievēlēšanu. Likums zaudēja spēku pēc jauna Latvijas Republikas pašvaldību likuma pieņemšanas 1922. gadā.

Likumu īstenošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kaut arī jau 1806. gadā zemnieks Jukums Rocis nopirka saimniecību Valteru muižā, tomēr jaunos zemnieku likumus plašāk ieviesa tikai 1830. gadu sākumā. Pirmie četri gadi bija sagatavošanas laiks, zemniekus sadalīja trīs kategorijās: saimnieki, kalpi un muižas ļaudis. Katru kategoriju sadalīja 8 sekcijās. Katru gadu vienu sekciju atbrīvoja no dzimtbūšanas. Nākamie 6 gadi bija pārejas stadija, kuras laikā pirmajos trīs gados atļāva zemnieku brīvu pārvietošanos draudzes novada robežās, bet nākamajos trīs gados noteiktas guberņas daļas ietvaros (Vidzemē bruģa kunga iecirknī, Kurzemē virspilskunga iecirknī). Līdztekus notika vispārēja uzvārdu došana zemniekiem.

Vidzemes guberņā likums ļāva zemniekiem pēc nākamajiem 6 gadiem apmesties uz dzīvi pilsētās, bet Kurzemes guberņā 554.—555. panti neļāva sākt migrēt uz pilsētām, kamēr guberņas vīriešu skaits nebūs sasniedzis 200 000. 1818. gadā šis skaits bija 169 000, tas tika sasniegts 1848. gadā. Sākās t.s. "brīvo līgumu" laiks, kas tika slēgti arī starp saimniekiem un kalpiem. 1837. gadā ķeizars Nikolajs I parakstīja likumu par Krievijas Impērijas Domēņu ministrijas dibināšanu, kas pārraudzīja kroņa zemes. 1845. gadā notika Baltijas guberņu likumu kodificēšana.

Zemnieku saimniecību izpirkšana notika gausi, tīdz 1860. gadam izpirktas bija tikai 36 saimniecības (0,07%). Pirmajos gados zemniekiem bija tā dēvētā "putna brīvība", jo viņiem nebija sava īpašuma, kaut arī bija pārvietošanās brīvība sava draudzes novada robežās. Salīdzinot ar dzimtbūšanas laiku, zemnieku faktiskais stāvoklis pat pasliktinājās. Juridiski muižnieks varēja diktēt savas prasības, bet zemniekam nebija citas alternatīvas.

Kurzemes guberņā aptuveni puse muižu zemes piederēja valstij, neliela daļa baznīcai, bet pārējā daļa atradās privātīpašumā. Vidzemes guberņā privātīpašumā bija ap 80% muižu. Brīvo nomas līgumu slēdza rakstiski vai mutiski (protokolējot), un apstiprināja pagasttiesā (Vidzemē — draudzes tiesā). Līgumi tika slēgti uz 3—6 gadiem. 1850. gados Vidzemes guberņā apmēram 82% līgumu paredzēja klaušu nomu, bet Kurzemes guberņā 58%. Nomniekam, kas atteicās pieņemt muižnieka noteikumus, draudēja izlikšana no mājām, varēja arī atņemt vērtīgāko inventāru (Kurzemes likuma 127. p. noteica, ka inventārs pieder muižniekam).

Inventāra iztrūkumu kompensēja muižnieks, pārpalikums bija zemnieka īpašumā, bet muižnieks to varēja atpirkt. Kalpu un muižas ļaužu stāvoklis bija labāks. Saimnieks bija atbildīgs par inventāra stāvokli. Vidzemē t.s. "dzelzs" inventārs bija saimnieka īpašums. Teorētiski muižnieka lēmumus varēja pārsūdzēt pilskunga tiesā. Katram saimniekam, kas atstāja saimniecību, bija jāatstāj ēkas lietošanas kārtībā, ar visu reģistrēto inventāru, apsētu rudzu lauku un iztīrītām pļavām. Vidzemē saimnieks saņēma kompensāciju par viņa uzbūvētām ēkām. Ja kāda saimniecība palika neiznomāta, muižniekam bija tiesības to pievienot savai muižai. Kurzemē šādā veidā pievienoja 15%, Vidzemē — 4% zemnieku saimniecību.

Ja nomnieks nevarēja izpildīt līgumsaistības, tad tiesa izūtrupēja tā mantu, bet pašu ieskaitīja kalpu kārtā, un lika atstrādāt parādu — radās jauns zemnieku slānis "parādu kalpi". Kurzemes guberņā muižnieks parādu kalpam deva uzturu, samaksāja par viņu nodokļus un dzēsa ik gadu 15 rubļus no parāda. Ja kalpam bija ģimene, tad arī to uzturēja muižnieks (sievai bija jāstrādā muižā par 10 rubļiem gadā). Klaušu noma bija visizplatītākā — teorētiski klaušas bija neierobežotas, bet praksē Vidzemes guberņā pieturējās pie vaku grāmatu normām. Kurzemes guberņā 1867. gadā, bet Vidzemes guberņā 1868. gadā ar likumu aizliedza klaušas.