Latviešu personvārdi

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latviešu vārdi)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Latviešu personvārdus veido viens vai vairāki vārdi, kam seko uzvārds. Atsevišķos gadījumos sastopami dubultuzvārdi, kuru daļas savieno ar defisi. Latviešu uzvārdu raksturīga īpatnība ir galotņu maiņa atbilstoši uzvārda īpašnieka dzimumam. Vīriešu dzimtes lokāmās galotnes parasti ir -s, -š, -is, bet sieviešu dzimtes lokāmās galotnes parasti ir -a, -e. Citvalodu personvārdus latviešu valodā atveido atbilstoši to izrunai oriģinālvalodā un iekļauj latviešu valodas gramatiskajā sistēmā.[1]

Latviešu personvārdu izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 14. gadsimtam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No viduslaiku dokumentiem un hronikām zināma atsevišķu senlatviešu vārdu transkripcija latīņu valodāMeluke, Paike, Russinus, Talibaldus, Vesthardus, Vester, Utile, Dravestove, Vesdots, Waridote, Darbeslave, Kaire. Indriķa hronika piemin arī šādus līvu vārdus: Ilo (Ylo), Kulevenes tēvs (Kulewene), Vieco (Viezo, Vietzo), Alo tēvs, Viliendi, Uldenago, Vade, Valdeko, Gerveders, Kaupo, Anno, Imauts jeb Imants, Kirjāns, Lajāns, Aso, Ako, Dabrelis, Vane, Vesiķis, Ase, Uldevene, Vievaldis. Daļa no šiem vārdiem ir baltu cilmes, piemēram, Gerveders vai Dabrelis. Līvu pārlatviskošanās rezultātā daļa no līvu personvārdiem kļuva par latviešu vārdiem, piemēram, Imants vai Uldis.

Rakstos minēti arī tādi 13. un 14. gadsimtā muižu apsaimniekojušo senlatviešu vasaļi vārdi kā Manegints, Radiķis, Tontegode, Tots, Aulis, brāļi Mažeiki, Grimeķis, Sirkants, Gaiža, Duvkants, Dumpjāts, Treinis, Gribonis, Mēlvaldis, Kantebute, Stegebute, Taites, Angutis, Poja, Krūms, Pitkejānis, Tautenis, Sentots, Cielava, Karīds u.c.[2]

Senlatviešu ciltis, tāpat kā visas citas Eiropas tautas, nav lietojušas uzvārdus jeb ģimenes vārdus. Tā vietā lietoti pievārdi, kas norādīja tā īpašnieka statusu un izcelsmes vietu. Indriķa hronikas latīņu valodā rakstītajā tekstā pieminēti šādi personvārdi: ķēniņš Viesceķis no Kokneses (rex Vetseke de Kukonoyse), ķēniņš Visvaldis no Jersikas (Vissewalde rex de Gerzika), savukārt Kaupo saukts par ķēniņu un Turaidas līvu vecāko (Caupo quasi rex et senior Lyvonum de Thoreida). Livonijas feodālie seniori savu vasaļu vārdiem mēdza pievienot arī viņu etniskās izcelsmes pievārdu, piemēram, Gerhards Līvs (Gerardus Livo) vai lēņa vārdu — Varidots no Autīnes (Waridote de Antine) vai Ikšķiles Konrāds (Conradus de Ykescole). Ar laiku šie pievārdi kļuva par dižciltīgo vācbaltiešu dzimtu uzvārdiem, piemēram, fon Līveni (von Lieven) vai fon Ikskili (von Uexküll).

14.—18. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc senlatviešu kristīšanas vai pāriešanas katoļu ticībā lielākā daļa zemnieku saglabāja senos vārdus, bieži vien vienlaikus ar kristībās piešķirtajiem baznīcas vārdiem jeb „krustavārdiem”. Vienlaikus pastāvēja arī pavārdi jeb iesaukas, kas varēja mainīties dzīves laikā un nepārgāja uz citiem ģimenes locekļiem. Palaikam tika lietoti arī tēva vai mātes vārdi, piemēram, Teņa tēvs, Marijas Juris. Pirmie lībiešu un senlatviešu cilmes uzvārdi avotos sastopami Livonijas Konfederācijas pilsētās pastāvīgi dzīvojošajiem līvu un latviešu ģilžu amatniekiem 14. gadsimtā, senākos personvārdus Latvijā pētījis un apkopojis Ernests Blese (1929).

Pēc Vidzemes un Kurzemes zemes kungu pāriešanas luterticībā 16.—18. gadsimtā ar lielāku dedzību tika veidotas kristīgās draudzes un luterāņu mācītāji lielāku uzmanību pievērsa zemnieku apgaismošanai un asimilētu svešcilmes kristīgo personvārdu došanai. Tā 1638. gadā izdotajā Georga Manceļa vācu-latviešu vārdnīcas Lettus frazeoloģijas un sarunu daļā atrodami ap trīsdesmit latviešu vārdu, piemēram, Antiņš (vācu: Anton), Bērtulis (Barthold), Ģederts (Gotthard), Jānis (Johannes). Arī 1789. gadā publicētajā Sunākstes mācītāja Gotharda Frīdriha Stendera izdotajā vārdnīcā Lettisches Lexikon minēts vairāk kā 100 latviešu personvārdu, piemēram, Balcers, Biernis, Jēcis, Kaspers, Lapiņš, Birre, Nēze, Dārta, Ķērsta, Kača, Bille, Sape, Zuze[3], kas galvenokārt bija kristīgo personvārdu latviskojumi.

Tomēr Rubenes mācītāja Kristofa Hardera 1781.—1790. gadā izdotajā „Vidzemes kalendārā” blakus citās Eiropas valstīs izplatītajiem vārdiem vēl arvien bija atrodami arī apmēram 70 latviskas cilmes vārdi, piemēram, Mīliņš, Mieriņš, Laimīts, Gudriņš, Gaišuls, Glābiņš, Labdars, Taisniņš, Strāduls, Bezbailis, Lēnprātulis, Dāvātiņš, Dievbītiņš, Dievkāriņš, Dievdots, Labklājīte, Mēlvaldīte, Pastāvule, Dievklausīte, Klusīte, Žēlīte, Dārdzīte, Šķīstula, Varenīte, Skaidrīte. Domājams, ka šie vārdi raksturo vārdu došanas modi brāļu draudžu novados Vidzemē.

Rakstītajos avotos atrodami vairāku Rīgas pārcēlāju dzimtu uzvārdi — Raņķi, Muižeļi, Dumpji, Ozoliņi, Kalniņi, Sēļi, Kreši, Dāles, Rungaiņi, kas darbojās šajā nozarē vairākās paaudzēs. Darbojoties vāciskajā saimnieciskajā vidē, Rīgas latvieši vāciskoja kristīšanas dokumentos fiksētos vienkāršos latviskos vārdus — Jānis (Janne), Līze, Ede u.tml., sākās arī uzvārdu vāciskošana, piemēram, Jānis Reņģītis parakstījās kā Johann Rengiet, Sīmanis Raņķis kā Simon Ranck.[4] Lielākā daļa šajā laika posmā radušos latviešu uzvārdu bija vāciskas, zviedriskas vai poliskas cilmes, piemēram, Jānis Šteinhauers (vācu: Steinhauer — 'akmeņkalis').

19. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemes guberņas (1818) un Vidzemes guberņas (1819) zemnieki drīkstēja brīvi pārcelties no vienas muižas uz citu, tāpēc radās nepieciešamība veikt precīzāku personas identificēšanu baznīcu grāmatās. Latviešu uzvārdu došanas process Vidzemes guberņā sākās 1822. gadā. Lai sakārtotu iedzīvotāju reģistrēšanu, 1826. gadā Vidzemes guberņā veica tā saukto „dvēseļu revīziju”. Līdzīgu revīziju veica 1834. gadā arī Kurzemes guberņā un uzvārdu došana bijušajiem Kurzemes, Zemgales un Sēlijas dzimtcilvēkiem noslēdzās 1835. gadā. Dzimtcilvēku brīvlaišana un uzvārdu došana notika pakāpeniski — pirmie uzvārdus izvēlējās saimnieki, pēc tam muižu kalpi un visbeidzot zemnieku saimniecību kalpi. Uzvārdu drīkstēja pieņemt dzimtas vecākais, un tas pats uzvārds bija jāpieņem arī viņa dēliem un mazdēliem. Ja kāds no dēliem bija uzsācis patstāvīgu dzīvi, tad viņš varēja pieņemt arī atšķirīgu uzvārdu. Ja dzimtas vecākais bija miris, tad viņa dēli drīkstēja pieņemt katrs savu uzvārdu.

Pārraudzību pār uzvārdu izvēles gaitu veica zemnieku pagasttiesas un muižnieki. Zemnieki tika pēc kārtas izsaukti uz pagasta tiesu un paziņoja savu izvēlēto uzvārdu. Vidzemes un Kurzemes guberņās uzvārdu rakstība tolaik atbilda vācu valodas grafētikai un ortogrāfijai[5], piemēram, Anna Kahrkling vai Anna Kārkliņ. Pagasta tiesu protokolos bija jāmin gan zemnieku vecie vārdi, gan arī viņu jaunie uzvārdi, bet diemžēl ir saglabājušies tikai nedaudzi no šiem protokoliem.[6]

LatgalēVitebskas guberņas daļā dzimtbūšanas atcelšana notika tikai 1866. gadā, bieži vien visi viena ciema iedzīvotāji ieguva vienu uzvārdu.

Lielākā daļa šajā laikā doto uzvārdu piederēja šādām pamatgrupām:

  1. vārdi, kas apzīmēja amatus, titulus, tautību, dzīvniekus vai dabas objektus, piemēram, Kalējs, Mucenieks, Melderis, Dzirkalis, Arājs, Sējējs, Podnieks, Ratnieks, Deģis, Bondars, Sondors, Namiķis, Jumiķis, Ķesteris, Kantors, Muižnieks, Stārasts, Vagars, Bajārs, Ķēniņš, Ķeizars, Barons, Vaivads, Polis, Zviedrs, Vācietis, Krievs, Leitis, Kalns, Leja, Celms, Bērzs, Ozols, Vītols, Liepa, Vilks, Lācis, Briedis, Balodis, Vanags, Rubenis, Mednis, Avens, Sils, Apse, Alksnis, Priede, Vējš, Gulbis, Gailis;
  2. vārdi, kuriem pievienoja to pamazināmās formas izskaņu -iņš, -iņa, -ītis, -īte, piemēram, Kalniņš, Lejiņš, Celmiņš, Bērziņš, Ozoliņš, Liepiņš, Siliņš, Vilciņš, Lācītis, Priedīte, Saulīte, Gailītis, Muciņš, Krieviņš, Zviedrītis, Polītis;
  3. vārdi, kuriem pievienoja piederības izskaņu -nieks, -ietis, piemēram, Lejnieks, Bisenieks, Kalnenieks, Ozolnieks, Priednieks, Kurzemnieks, Ezernieks, Galenieks, Saulietis, Pakalnietis;
  4. vārdi, kuriem dažādos novados pievienoja dažādas piederības izskaņas -āns, -ēns, -ārs,- ums, -uks, -ājs, -ējs, -užs, -avs, -ens, -ants, -ars, -arts, -āts, -ents, -onts, -uts, -ūns, -ons, -eiks, piemēram, Pridāns, Gulēns, Kalnārs, Grodums, Kirpļuks, Kalnājs, Salnājs, Linužs, Birkavs, Galējs, Rībens, Porgants, Zuments, Zigmonts, Sukuts, Meškūns, Bļodons, Rupeiks;
  5. latviskie saliktie vārdi, kuros salikteņa otrā daļā bija vārdi -gals, -kalns, -mals, -miķelis, -jānis, -arājs, piemēram, Laukgals, Zeltkalns, Rožkalns, Purmals, Silamiķelis, Mazjānis, Milzarājs;
  6. vāciskie vārdi, kas apzīmēja amatus, dzīvniekus, kokus vai citus objektus, piemēram, Šmits (kalējs), Meijers (pārvaldnieks), Millers (dzirnavnieks), Beķeris (maiznieks), Vēbers vai Vēvers (audējs), Bauers (zemnieks), Šulcs (ciema vecākais), Švēde (zviedrs), Sakss (saksis), Voits (fogts, soģis), Brūveris (aldaris), Šlesers (atslēdznieks), Fišers (zvejnieks), Krīgers (karotājs), Pastors (mācītājs), Zanders (zandarts), Volfs vai Vulfs (vilks), Hiršs (briedis), Linde (liepa), Eihe (ozols), Veide (vītols), Bušs (krūms), Cāns (zobs), Plāte (lēzena bļoda), Švāns (gulbis), Šperliņš (zvirbulis), Birks (bērzs), Zonne (saule), Šterns (zvaigzne), Taube (balodis), Veiss (balts), Švarcs (melns), Brauns (brūns), Grīns (zaļš);
  7. vāciskie saliktie vārdi, kuros salikteņa otrā daļā bija vārdi -manis (vīrs), -sons (dēls), -šteins (akmens), -bahs (strauts), -dorfs (ciems), -bergs (kalns), -tāls (leja), -lands (zeme), -felds (lauks), -baums (koks), -valds (mežs), -šmits (kalējs), -meisters (meistars), piemēram, Blaumanis, Silmanis, Staltmanis, Andersons, Kirhenšteins, Švarcbahs, Bendorfs, Veinbergs, Rozentāls, Neilands, Freidenfelds, Veidenbaums, Kronvalds, Rēvalds, Olbergs, Dambergs, Kronbergs, Siliņšmits, Būmeisters;
  8. poliskie un baltkrieviskie vārdi, kuriem pievienoja piederības izskaņu -skis, -ičs, -ics, -čiks, -ko, piemēram, Latkovskis, Lazovskis, Kovaļevskis, Dombrovskis, Jankovskis, Ratkēvičs, Kokorevičs, Jurēvics, Jankevics, Baldunčiks, Šileiko, Budreiko, Andreiko;
  9. krieviskie vārdi, kuriem pievienoja piederības izskaņu -ovs, -evs, -ins, piemēram, Tretjakovs, Morozovs, Ivanovs, Joņevs, Kokins, Latiševs, Logins, Martuževs;
  10. lietuviskie vārdi ar izskaņām -ūns, -elis, -ulis, -užis, -uks, piemēram, Gasjūns, Krimūns, Meškūns, Cirvelis, Kalvelis, Madžulis, Graudužis, Pauļuks;
  11. igauniskie vārdi, kuros salikteņa otrā daļa saturēja vārdus -seps (kalējs), -sārs (sala), -megi (kalns), piemēram, Raudseps, Kumsārs, Sosārs, Kokamegi.

Ap 1850. gadu Jelgavas luterāņu mācītājs Rūdolfs Šulcs rakstīja, ka nelatviešu cilmes personvārdi ir atveidojami latviešu ortogrāfijā, piemēram, nevis grahmata sarakſtita no Carl Becker, bet gan no Kahrļa Beķķera. Viņš piedāvāja arī atveidot latviešu pārņemtos vācu personvārdus pēc īpašas metodes, svešos burtus (f, h, ch u. c.) aizstājot ar latviešu valodas burtiem, piemēram, Pricis jeb Spricis (vācu: Fritz), Vīlips (Philipp), Bukults (Buchholtz). Tomēr latviešu valodā rakstošie vācu autori un konservatīvie latvieši vēl samērā ilgi turpināja turēties pie veclatviešu perioda nekonsekventajām tradīcijām. Tā Latviešu Avīzes visumā centās saglabāt 19. gadsimta sākuma tradīcijas: vācu personvārdus rakstīja oriģinālformā, bet krievu personvārdus transliterēja bez gramatizācijas. 1871. gadā Kārlis Kundziņš Baltijas Vēstnesī vērsās pret šo tradīciju: "Mīļš jo mīļš ieradums ir pie latviešu rakstniekiem savus vārdus un pavārdus bez galotnēm rakstīt. [..] Latviešiem ir sava galotne ,,s”; neviens neteiks iekš nominativa: Pēter, Jān, Kārl, bet vienīgi: Pēters, Jāns jeb Jānis un Kārlis. [..] ..īsts latvietis nekad nesaka: Ose, Ozoling, Krūming, Kalning, bet Osis, Ozoliņš, Krūmiņš, Kalniņš. ..arī vāciski skanošiem vārdiem ar –sohn un -berg nav jāaizmirst pielikt galotni s, piemēram, Kleinbergs, Reinsons. [..] Latviešu valodai ir svešas rakstuzīmes th, ä, ü, ö, y un citas. Sveši vārdi, kur šie burti atrodas, jāraksta tā, ka ikkatrs latvietis lasīt un un saprast var."[7]

20. gadsimtā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas latviešu personvārdi tika apspriesti Valodniecības komisijas sēdēs. Tika izstrādāti noteikumi par uzvārdu pareizu rakstību Latvijas dokumentos. 1927. gada Saeima pieņēma „Likumu par vārdu un uzvārdu rakstīšanu Latvijas pasēs”; publicēti divi valdības lēmumi (Likumu un valdības rīkojumu krājums. Rīgā, 1920, Nr. 209; Likumu un Ministru kabineta noteikumu krājums. Rīgā, 1939, Nr. 221), pēc kuriem uzvārdus sāka lietot atbilstoši vienotām latviešu valodas pareizrakstības prasībām. Kaut arī latviešu uzvārdi bijuši pakļauti pārmaiņām, to lietošanas mūsdienu normas pamatos izveidotas jau 20. gadsimta 30. gados.[5] Ar nolūku veicināt to uzvārdu maiņu, kas bija ar nievājamu, neglītu vai piedauzīgu nozīmi vai arī ja uzvārdi nebija daiļskanīgi, neatbilda attiecīgas personas tautībai, sastāvēja no vairākiem vārdiem vai bija pārāk plaši izplatīti, 1939. gada 21. decembrī Ministru kabinets pieņēma „Likumu par uzvārdu maiņu”, kura 2. pantā bija minēts, ka pie uzvārdu maiņas „Latviešu tautības pilsoņiem jāizvēlas vienīgi latviski uzvārdi. Nelatvieši nevar izvēlēties latviskus uzvārdus.”[8] Pirmo trīs mēnešu laikā iesniegumus par uzvārda maiņu bija uzrakstījuši ap 4800 cilvēku. Tā daudzi latvieši savus vāciskos uzvārdus nomainīja pret latviešu cilmes uzvārdiem, bieži tos burtiski pārtulkojot, piemēram:

AltbergsVeckalns, BlūmbergsPuķkalns, VeisbergsBaltkalns, FrīdbergsMierkalns, LindenbergsLiepkalns, Zonnenbergs — Sauleskalns, FreifeldsBrīvlauks, RozenfeldsRožlauks, BirkentālsBērzleja, BlūmentālsPuķuleja, FrīdentālsMierleja, Švarcbahs — Melnupe, PerlbahsPērļupe, GrīnblatsZaļlapa utt.[9]

1930. gados strauji pieauga arī latviskas cilmes vārdu došana jaundzimušajiem. Kā patstāvīgi personvārdi kļuva vārdi, kas agrāk bija tikai saīsinājumi, piemēram, Valdis (no Valdemārs), daudzi personvārdi saglabāja divējādu lietojumu — cilvēki, kuru oficiālie vārdi ir Andrejs, Valdemārs, Gustavs, ģimenes un draugu lokā tika saukti par Andri, Valdi vai Gustu. Šī tendence saglabājās arī pēc Otrā Pasaules kara, kad no 1945. līdz 1971. gadam piecdesmit populārāko vīriešu personvārdu vidū bija desmit latviskas cilmes vārdi — Valdis, Guntis, Dainis, Vilnis, Agris, Dzintars, Modris, Viesturs, Laimon(i)s, Ziedonis. Turpretī 15 no piecdesmit populārākajiem sieviešu personvārdiem bija latviskas cilmes — Dzintra, Gunta, Aija, Sarmīte, Līga, Aina, Skaidrīte, Ilga, Valda, Velta, Daiga, Indra, Rasma, Austra, Rudīte. Vēlāk latviskas cilmes personvārdu popularitāte samazinājās. 1980. gados biežāk doto vīriešu personvārdu pirmajā pussimtā bija tikai pieci latviskās cilmes vārdi — Dainis, Agris, Guntis, Valdis un Dzintars, populāro sieviešu personvārdu piecdesmitniekā latviskas izcelsmes personvārdi bija palikuši tikai astoņi — Līga, Aija, Daiga, Gunita, Gunta, Indra, Daina un Sarmīte. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 1997. gadā latviskas cilmes latviešu personvārdi pazuda no biežāk lietojamo vārdu saraksta. Populārākais vīriešu Ritvars ieņēma tikai piecdesmit sesto vietu, bet sieviešu personvārdi Madara, Līga, Lāsma un Lelde bija vienīgie latviskie vārdi, kas iekļuva populārāko 50 sieviešu vārdu sarakstā.[10]

Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas un pasu izniegšanas atsākās diskusijas par nelatviskas cilmes personvārdu atveidošanu latviešu valodā. Atsevišķi Latvijas pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji uzskatīja, ka viņu vārdu un uzvārdu atveide pēc latviešu valodā pieņemtiem noteikumiem ir rupja iejaukšanās viņu privātajā dzīvē. Vairākas prasības tika iesniegtas Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT): 1998. gadā Latvijas Republikas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) izsniedza Tatjanai Šiškinai un Dmitrijam Šiškinam nepilsoņu pases, kurās bija ierakstīti uzvārdi Šiškins un Šiškina, bet automātiskās nolasīšanas zonā viņu vārdi parādījās kā Siskins un Siskina. Ģimene vērsās no sākuma Latvijas tiesās, norādot, ka uzvārds Šiškins ir atvasināts no krievu valodas lietvārda, kas nozīmē čiekurs, bet jaunajā rakstībā viņu uzvārda sakne iegūst nozīmi krūts vai pups. ECT Šiškinu prasību noraidīja. 1998. gadā arī Lidija Kuhareca atteicās saņemt Latvijas nepilsoņa pasi, jo viņas uzvārda rakstība ukraiņu valodā ir Kuharec. Šajā laikā prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā iesniedza Juta Mencena, kas bija noslēgusi laulību ar Vācijas pilsoni un pieņēmusi vīra uzvārdu Mentzen. PMLP viņai 1998. gadā izdeva Latvijas pasi ar uzvārdu Mencena. Iesniedzēja apstrīdēja sava uzvārda jauno rakstību, taču arī zaudēja procesu visās tiesu instancēs. Ruslans Pankratovs nodibināja sabiedrisku organizāciju "Atdodiet mūsu vārdus" (krievu: Верните наши имена).[11]

Personvārdu lietošana mūsdienās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 2000. gada ilgu laiku populārākais latviešu vārds Jānis zaudēja savas vadošās pozīcijas Latvijā, sākotnēji tās atdodot Robertam un vēlāk Artūram. Pieauga to zēnu skaits, kuriem vecāki izraudzījās personvārdus Markuss, Ralfs, Daniels, Dāniels. Popularitāti saglabāja vārdi Mārtiņš, Ričards, Kārlis un Emīls. Gadsimtu mijā nemainīgs līderis sieviešu personvārdu vidū bija Laura, kura tuvākie sekotāji bija Elīna, Anna un Samanta. Madara bija vienīgais populārākais latviešu cilmes sieviešu vārds, strauji pieauga meiteņu skaits, kam dots vārds Katrīna.[10]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ernests Blese (1929). Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas. Rīga : A.Gulbis, 1.d. Vecākie personu vārdi un uzvārdi (XIII-XVI gs.). - 359 lpp. (kopsavilkums vāciski)
  • Velta Staltmane (1981). Латышская антропонимия. Фамилии [atb.red. А.Superanska] ; PSRS Zinātņu akadēmija, Valodniecības institūts. Maskava: Наука. - 227 с.
  • Klāvs Siliņš (1990). Latviešu personvārdu vārdnīca. Rīga: Zinātne. 346 lpp. ISBN 5-7966-0278-0
  • Ojārs Bušs (2003). Personvārdi, vietvārdi un citi vārdi: izpētes pakāpieni. Rīga : LU Latviešu valodas institūts. - 310 lpp. ISBN 9984-742-10-5 (latviski, krieviski, vāciski)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju. Latvijas Vēstnesis. 2004. gada 3. marts.
  2. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1290—1500. Rīga, 1997. 478 lpp.
  3. Daiga Mikuļska. «Mans vārds — mana bagātība». tvnet.lv, 2003. gada 18. septembris. Skatīts: 2015. gada 31. janvārī.
  4. Melita Svarāne. Par ko parakstījās Rīgas latvieši 18. gadsimtā un 19. gadsimta pirmajā pusē. „Latvijas Arhīvi” 2001.3., 36. lpp.
  5. 5,0 5,1 Valsts valodas centrs par vārdu un uzvārdu lietošanu un rakstību latviešu literārajā valodā
  6. Andrejs Plakans, Čārlzs Vezerels (2003). Patrilineārā ģenealoģija, uzvārdi un ģimenes identitāte: Krievijas impērijas Baltijas guberņas 19. gadsimtā žurnāls „Latvijas arhīvi” 2003. gada 3.nr. - 28—52. lpp.
  7. Citvalodu īpašvārdu atveide latviešu valodā (vēsturisks pārskats) Juris Baldunčiks letonika.lv
  8. Likums par uzvārda maiņu. Latvijas Vēstnesis. 1939. gada 22. decembrī. 2. lpp.
  9. Pauls Balodis. Salikteņuzvārdi latviešu un somu valodā
  10. 10,0 10,1 Agnese Biuka. Personvārdi lietošana mūsdienās
  11. Citvalodu īpašvārdu atveide latviešu valodā (vēsturisks pārskats) Juris Baldunčiks, letonika.lv

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]