Viktors Urbanovičs

Viktors Urbanovičs Виктор Казимирович Урбанович Personīgā informācija Dzimis 1898. gada 2. jūnijā Rīga, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1977. gada 2. jūnijā (79 gadi) Maskava, KPFSR, PSRS (tagad Krievija)

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālleitnants Dienesta laiks 1916—1917 1918—1960 Valsts Krievijas Impērija KSFPR PSRS Struktūra Krievijas Impērijas armija (kājnieki) Sarkanā armija (dzelzceļa spēki, kājnieki) Viskrievijas Ārkārtas komisija Apvienotā valsts politiskā pārvalde Komandēja 257. strēlnieku divīzija 29. strēlnieku pulks 252. s.d. 186. s.d. 41. strēlnieku korpuss 137. s.k. Kaujas darbība Pirmais pasaules karš Krievijas pilsoņu karš Hasana kaujas Otrais pasaules karš Apbalvojumi Ļeņina ordenis (2) Sarkanā Karoga ordenis (4) Kutuzova ordenis Suvorova ordenis Bogdana Hmeļņicka ordenis (PSRS) Tēvijas Kara ordenis ordenis "Goda Leģions" ordenis "Virtuti militari" Izglītība Sarkanās armijas Kara akadēmija (1928)

Viktors Urbanovičs bija Latvijas baltkrievu izcelsmes Krievijas Impērijas un padomju militārais darbinieks, ģenerālleitnants, Viskrievijas Ārkārtas komisijas (čeka), Apvienotās valsts politiskās pārvaldes (OGPU), Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) darbinieks.

Dzīvesgājums

Piedzima 1898. gadā Rīgā.

I pasaules karā un pilsoņu karā

No 1916. gada decembra dienēja Krievijas Impērijas armijā, 1917. gada septembrī demobilizēts. 1918. gada maijā sāka dienestu Sarkanajā armijā, Dienvidrietumu frontē, bija vada komandiera palīgs un vada komandieris, ložmetējnieku komandas priekšnieka palīgs, bruņuvilciena priekšnieks, dzelzčeļa aizsardzības atsevišķā bataljona rotas komandiera palīgs un komandieris, bruņuvilciena desanta vienības priekšnieks, rezerves ložmetējnieku bataljona vada instruktors. Par dalību Krievijas pilsoņu karā apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni.

Starpkaru laikā

1920. gadā pabeidza kājnieku—ložmetējnieku komandējošā sastāva kursus Orlā. 1921. gada janvārī norīkots par ložmetējnieku vada komandieri, pēc tam — par ložmetējnieku komandas priekšnieku Viskrievijas Ārkārtas komisijas (čeka) karaspēka 2. pulkā, novembrī — par rotas koamndieri čekas 25. atsevišķajā bataljonā.

Kopš 1922. gada jūnija bija vada komandieris un 5. Volgas dzelzceļa pulka diviziona adjutanta, kopš 1923. gada janvāra bija vada komandieris, OGPU karaspēka 5. Nižņijnovgorodas diviziona komandiera pienākumu izpildītājs.

1924. gada septembrī nosūtīts uz apmācību Sarkanās armijas Kara akadēmijā, pēc kuras beigšanas 1928. gada jūlijā norīkots par OGPU Augstākās robežsardzes skolas pasniedzēju. Kopš 1931. gada novembra bija OGPU karaspēka 1. skolas Mācību nodaļas un štāba priekšnieks.

Kopš 1932. gada oktobra bija OGPU Maskavas apgabala pilnvarotās pārstāvības karaspēka 9. un 4. dzelzceļa brigādāžu komandieris un kara komisārs. Kopš 1933. gada jūlija — Vidusāzijas un Turkmēnijas OGPU Robežsardzes un karaspēka pārvaldes 2. nodaļas 3. iecirkņa, pēc tam Kaujas sagatavošanas un bruņojuma nodaļas priekšnieks. Kopš 1935. gada jūnija — Tālo Austrumu novada Robežas un iekšējās apsardzības pārvaldes komendanta karaspēka štāba priekšnieks. 1935. gada decembrī paaugstināts līdz pulkveža pakāpei. 1938. gada vasarā piedalījās Hasana kaujās.

Kopš 1940. gada janvāra bija Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) dzelceļa aizsardzības karaspēka štāba 1. nodaļas priekšnieka amatā, kopš aprīļa — NKVD Robežsardzes karaspēka Galvenās pārvaldes Organizācijas pārvaldes Kaujas sagatavošanas nodaļas priekšnieka vietnieks.

II pasaules karā

Kad sākās Lielais Tēvijas karš, Urbanovičs, ģenerālmajors kopš 1941. gada jūlija, bija 34. armijas 257. strēlnieku divīzijas komandieris (Rezerves fronte no 30.07.1941., Ziemeļrietumu fronte no 06.08.1941.), divīzija kopā ar citām armijas vienībām tika aplenkta pie Ilmeņa, pēc izlaušanās no aplenkuma Urbanovičs pazemināts ieņemajamā amatā un mēnesi komandēja 27. armijas 183. strēlnieku divīzijas 29. strēlnieku pulku.

1941. gada novembrī iecelts par 29. armijas (Rietumu, kopš decembra — Kaļiņinas fronte) štāba Operatīvās nodaļas priekšnieku, 1942. gada janvārī — par 39. armijas 252. strēlnieku divīzijas komandieri. Divīzija Rževas—Vjazmas operācijā piedalījās kaujās 39. armijas galvenā trieciena virzienā, pārraujot pretinieka aizsardzību. Janvāra beigās divīzija sasniedza Vjazmas—Smoļenskas dzelzceļu Jarcevas tuvumā. Jūlijā divīzija tika aplenkta, un izlauzās no aplenkuma pēc triju nedēļu ilgām kaujām.

1942. gada septembrī Urbanovičs kļuva par 186. strēlnieku divīzijas komandieri, 1943. gada jūlijā — par 41. strēlnieku korpusa komandieri. Korpuss bija iesaistīts Orlas, Brjanskas, Rogačovas—Žlobinas, Bobruiskas, Minskas, Belostokas, Mlavas—Elbingas, Austrumprūsijas operācijās. Kopš 1944. gada novembra Urbanovičs bija ģenerālleitnants.

Pēc kara

Pēc kara Urbanovičs palika korpusa komandieris (Minskas, no 1946. gada — Baltkrievijas kara apgabals). 1949. gada maijā nosūtīts uz mācībām Augstākajā kara akadēmijā, kuru pabeidzis, 1950. gada maijā iecelts par 137. strēlnieku korpusa komandieri (Tālo Austrumu kara apgabals). 1953. gada aprīlī komandēts uz Ķīnu, kur bija vecākais kara padomnieks Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas (ĶTAA) apgabala komandierim un ĶTAA Ģenerālā štāba priekšnieka vietniekam kaujas sagatavošanā. 1957. gada jūnijā piekomandēts PSRS Bruņoto spēku Ģenerālajam štābam zinātniskās pētniecības darbam. 1960. gada oktobrī atvaļināts rezervē. Nomira 1977. gadā Maskavā, apglabāts Kuncevas kapos.