Vitālijs Sorokins

Vikipēdijas lapa
Vitālijs Sorokins
Виталий Семёнович Сорокин
Vitālijs Sorokins
Personīgā informācija
Dzimis 1936. gada 3. decembrī
Maima-Čergačaks, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Miris 2008. gada 15. aprīlī (71 gads)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība krievs
Zinātniskā darbība
Zinātne Ģeoloģija
Darba vietas LU Ģeoloģijas institūts
Alma mater Maskavas ģeoloģiskās izpētes institūts
Sasniegumi, atklājumi Latvijas frānas nogulumu pētījumi

Vitālijs Sorokins bija Latvijas ģeologs, ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāts (1972), ģeoloģijas zinātņu doktors (1993),[1] Latvijas Universitātes vies-asociētais profesors. Pētīja Galvenā devona lauka karbonātiskās frānas stratigrāfiju.

Dzīves gājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vitālijs Sorokins dzimis 1936. gada 3. decembrī Kalnu Altaja autonomajā apgabalā, Maimas-Čergačaka ciemā (mūsdienās Maima), Krievijas Federācijā ceļu būves inženiera Semjona Sorokina ģimenē. Šajā laikā viņš ar ģimeni bija norīkots uz Kalnu Altaju ceļu būvdarbos. Pēc Otrā pasaules kara ģimene pārcēlās uz Latviju. Tajā laikā jauno Vitāliju interesēja ģeoloģija un viņš savu akmeņu kolekciju parādīja ģeologam Jānim Grestem. Greste vēl vairāk pamudināja Vitāliju pievērsties ģeoloģijai, un pēc skolas pabeigšanas viņš iestājās Maskavas ģeoloģiskās izpētes institūtā, kuru beidza 1959. gadā kā ģeoloģijas un derīgo izrakteņu izpētes kalnu inženieris, ģeologs.

No 1960. gada jūnija sāka strādāt Ģeoloģijas institūtā inženiera amatā, bet 1961. gadā jau tika izdota pirmā publikācija (par frānas stāva Daugavas svītas skalojuma brekčijām). Pēc Dabas un vēstures kalendāra izveidošanas sākās Sorokina sadarbība ar tās redakciju, un sākot ar 1963. gada laidumu, viņš tur publicēja dažādus populārzinatniskus rakstus par ģeoloģijas tēmām latviešu valodā. Par aktīvu dalību zinātniskajā un sabiedriskajā dzīvē Sorokins tika apbalvots ar nozīmēm «Dzīļu pētniecības izcilnieks» (1967. g.) un «Jaunajam ražošanas pirmrindniekam», kā arī ar dažādiem goda rakstiem. 1972. gadā Maskavas ģeoloģiskās izpētes institūtā aizstāvēja zinātņu kandidāta disertāciju par tēmu: «Galvenā devona lauka rietumdaļas apakšējās un vidusfrānas baseinu attīstības etapi (Pļaviņu-Sņežas laiks)». Tad viņš tika paaugstināts no vecākā inženiera un ieņēma jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka amatu. Vēlāk viņu paaugstināja līdz vecākajam zinātniskajam līdzstrādniekam.

Sorokins pētīja devona (frānas stāva) litoloģiju un stratigrāfiju. Svarīgākās publikācijas un atskaites bija veltītas sedimentācijas procesu periodiskuma jautājumiem un Austrumeiropas platformas ziemeļrietumu baseinu dažādu fāciju nogulumu savietošanas, stratigrāfijas, paleoģeogrāfijas un paleoekoloģijas pētījumu metodikas izstrādāšanai. 1974. gadā Sorokins sagatavoja un nodeva publicēšanai monogrāfiju "Vēlā devona frānas laikmeta Krievijas platformas ziemeļrietumu attīstības etapi" (krievu val.). Sorokins bija Baltijas RSSK atbildīgais redaktors, Baltijas reģionālās starpresoru stratigrāfiskās komisijas devona un karbona sekcijas priekšsēdētājs, uzstājās ar atskaitēm vissavienības un reģionālajās sapulcēs, konferencēs, semināros u.c. ģeoloģiskajos pasākumos.

Sorokins aktīvi un regulāri palīdzēja Latvijas rūpnieciskās ģeoloģijas organizācijām (Ģeoloģijas pārvaldei, Daugavagesstroj) devona griezumu stratificēšanā, vadīja skolnieku ģeoloģijas pulciņu Dabas muzejā, bija šī muzeja padomes loceklis, PSRS SSK devona komisijas biroja loceklis, Maskavas dabas pētnieku biedrības loceklis, Baltijas nogulumiežu komisijas karbonātu sekcijas priekšsēdētāja vietnieks. Savā kolektīvā Sorokins tika atzīts kā autoritāte un piedalījās institūta zinātniski sabiedriskajā darbā.

No 1986. gada viņš pievērsās Timāna devona (frānas stāva) nogulumu pētījumiem, bet no 1991. gada dimantu asociācijas minerālu kolektoru izpētei Latvijā. No 1989. gada Ģeoloģijas institūts no VJĢĢ ZPI pakļautības pārgāja Latvijas Universitates pakļautībā, kur tika atjaunotas ģeoloģijas studijas. Sorokins kā vies-asociētais profesors pasniedza studentiem mācību kursus par tēmām: «Litoloģija» («Nogulumiežu petrogrāfija») 2. kursam un «Litoģenēzes teorētiskie pamati» 3. kursam. No 1993. gada 4. februāra tika nostroficēts par ģeoloģijas doktoru vispārīgās ģeoloģijas apakšnozarē. Paralēli darbam universitātē viņš turpināja darbu pie zinātniskajām punblikācijām, piedalījās LU zinātniskajās konferencēs, kā arī rakstīja šķirkļus par ģeoloģijas tēmu enciklopēdijā "Latvijas daba". 1997. gada 1. janvārī Sorokins pensionējās. 2008. gada 15. aprīlī mira 71 gada vecumā. Apbedīts Rīgas 1. meža kapos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas daba. 6. sējums. Rīga : Preses nams. 1998. 548. lpp.