Vladimirs Šņitņikovs
| Vladimirs Šņitņikovs Владимир Шнитников | |
|---|---|
 | |
| Dzimis |
1913. gada 13. janvārī Maskava, Krievijas Impērija (tagad Krievija) |
| Miris |
1996. gada 13. oktobrī (83 gadu vecumā) Rīga, Latvija |
| Tautība | krievs |
| Nozares | arhitektūra |
| Mācījies | Maskavas Arhitektūras institūts |
| Slavenākie darbi |
Latvijas Zinātņu akadēmija, Mežaparka Lielā estrāde, Daugavas stadiona pārbūve 1952. gadā, Daugavas sporta nams, mikrorajons "Imanta-1" |
.jpg)
Vladimirs Šņitņikovs (krievu: Владимир Вячеславович Шнитников; 1913—1996) bija krievu arhitekts, kurš pēc Otrā pasaules kara darbojās Latvijā.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1913. gada 13. janvārī Maskavā desmit bērnu ģimenē. Beidzis Maskavas Arhitektūras institūtu (1935). Kā students viņš piedalījās Vissavienības atklātajos arhitektūras konkursos. Viņa Minskas Valsts drāmas teātra projektam tika piešķirta trešā balva, balva tika piešķirts arī Radio nama projektam Maskavas Miusas laukumā.[1] Pēc institūta beigšanas sāka strādāt vienā no Maskavas projektēšanas institūtiem un pasniedza arhitektūras projektēšanu Kara inženieru akadēmijā. Pēc viņa projekta Glazovas pilsētā tika uzbūvēti divi linu kombināta cehi.[1]
Otrā pasaules kara laikā dienēja Sarkanajā armijā (1939—1945), projektējot militārās inženierbūves. Sarkanās armijas uzbrukuma laikā sapieru bataljons Šņitņikova vadībā uzcēla tiltus pāri Aiviekstei un pāri Daugavai Skrīveru apkārtnē, pēc tam pāri Lielupei un Misai. Pēc Rīgas ieņemšanas bataljona štābs atradās Imantā, karu pabeidza majora pakāpē.
Pārcēlies uz Rīgu uz pastāvīgu dzīvi, viņš strādāja Latvijas PSR centrālajā projektēšanas institūtā "Latgiprogorstroj", ieņēma valsts celtniecības projektēšanas institūta galvenā arhitekta amatu (līdz 1980. gadam), projektēja dzīvojamo rajonu "Imanta-1".[1] Latvijas Arhitektu savienības biedrs kopš 1946. gada.
Autors un līdzautors liela mēroga arhitektūras darbiem, kuriem bija raksturīgs staļiniskā laikmeta monumentālisma nospiedums, taču Latvijā viņam bija raksturīga arī latviešu nacionālā ornamenta elementu izmantošana ēku projektēšanā.
Cēlis arī dzīvojamās un sabiedriskās ēkas Rīgā, Slokā, Liepājā, Ogrē, Viļakā un citās pilsētās.[1]
Miris 1996. gada 13. oktobrī. Apglabāts Rīgas Meža kapos.[2]
Pagodinājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvijas PSR nopelniem bagātais arhitekts (1969).
Pazīstamākie projekti
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Viens no Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes autoriem (1950—1958). Šajā ēkā pirmo reizi padomju augstceltnēs tika izmantotas saliekamās betona konstrukcijas, bet ārējā apdarē tika izmantotas māla un keramikas flīzes. Arhitekti mēģināja saskaņot ēkas siluetu un it īpaši 111 metru smaili ar Vecrīgas smailēm.[3][4]
- Daugavas stadions Rīgā (1952)
- Rīgas Kultūras un atpūtas parka "Mežaparks" Lielā estrāde kopā ar Guntu Irbīti un Karīnu Dannenhiršu (Daujāti) (1955)[5]
- Dinamo stadions (1956)
- Sporta nams "Daugava" kopā ar G. Akopjanu (1960—1963)
- Rīgas Civilās aviācijas institūta komplekss (1961—1969)
- Viens no Latvijas PSR Ministru padomes ēkas piebūves autoriem (1954—1957)[6]
- Viesu māja "Gauja" Līgatnē (1971—1974)
- Mikrorajons "Imanta-1": 24 piecstāvu ēkas, skola 1284 skolēniem, divi lieli bērnudārzi, pirmās lielo paneļu 12 stāvu ēkas.
- Dzīvojamā ēka Ļeņina un Engelsa ielu stūrī Rīgā ar 129 dzīvokļiem.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vladimirs Šņitņikovs.
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 И.Витол. Только созидание. Ригас Балсс, № 239. www.periodika.lv (11 октября 1974).
- ↑ Timenote: Vladimirs Šņitņikovs
- ↑ Великие шедевры архитектуры. 100 зданий, которые восхитили мир. — Litres, 2017-09-05. — 420 с. — ISBN 978-5-457-63743-6.
- ↑ Nacionālā enciklopēdija: arhitektūra Latvijā
- ↑ Aija Cālīte, «Rīgas Balss», 1990. gada 30. janvāris, Nr. 21
- ↑ ABC.lv, VNĪ sāk Ministra kabineta ēku kompleksa fasādes uzkopšanu