Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ļeņina komjaunatnes Rīgas ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotais Civilās aviācijas inženieru institūts (RCAII)
Рижский Краснознаменный институт инженеров гражданской авиации (РКИИГА) им. Ленинского комсомола
Ļeņina komjaunatnes Rīgas ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotais Civilās aviācijas inženieru institūts (RCAII)
RCAII/RAU teritorijas skats no putna lidojuma (2018)
Civilās aviācijas inženieru institūts (Rīga)
Civilās aviācijas inženieru institūts
Civilās aviācijas inženieru institūts
Civilās aviācijas inženieru institūts (Latvija)
Civilās aviācijas inženieru institūts
Civilās aviācijas inženieru institūts
Civilās aviācijas inženieru institūts (Eiropa)
Civilās aviācijas inženieru institūts
Civilās aviācijas inženieru institūts
latīņu: The Lenin Komsomol Riga Institute of Civil Aviation Engineers
Dibināta 1919. gadā kā Kijevas Aviācijas tehniķu un mehāniķu skola;
likvidēta 1999. gadā
Tips Valsts skola → Valsts augstskola
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1954–1991).svg Krievijas PFSRFlag of the Soviet Union.svg PSRSFlag of Latvia.svg Latvija
Finansējums Red Army Star 1918.png Strādnieku un Zemnieku Sarkanā Gaisa flote →
Red Army flag.svg Strādnieku un Zemnieku Sarkanarmijas Gaisa karaspēki →
Flag of the Soviet Air Force.svg PSRS Gaisa karaspēki
Флаг ГВФ СССР.png PSRS Civilās aviācijas ministrija →
Лого Минобрнауки Латвии.png Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrija
Akadēmiskais personāls -profesori: E. Āboltiņa, A. Andronovs, M. Banovs, O. Boriskins, S. Bukaškins, R. Vinogradovs, V. Gorshkov, V. Dračevs, S. Doroško, V. Jenenkovs, V. Jeremejevs, A. Zeļenkovs, N. Ždanovičs, I. Žiguns, I. Kabaškins, A. Karlovs, V. Karpukhins, V. Kastorskijs, M. Kleinhofs, A. Kļičkins, E. Koņajevs, J. Krasņitskis, A. Kobtsevs, A. Kozlovs, J. Koptevs, E. Kopitovs, H. Kordonskis, V. Kutevs, N. Kuzins, A. Latkovs, J. Logačovs, V. Loginovs, A. Losevs, A. Lihačovs, A. Mirošņikovs, N. Nečvaļ, V. Ņikitins, M. Tojbers, S. Temerbekovs, N. Levins, A. Levtovs, L. Morozovs, L. Gamkrelidze, E. Maharevs, G. Ņesterenko, V. Pavelko, J. Paramonovs, V. Pridanovs, A.Prokopjevs, V. Prosvirins, I. Pallejs, V. Panasenko, E. Pētersons, V. Sanņikovs, A.Serebrjakovs, J. Sikeržitskis, L. Simonjans, J. Skažutins, L. Sergejevs, N. Sevastjanovs, S. Temerbekovs, A. Trojanovskis, N. Tjunins, A. Urbahs, M. Finkelšteins, A. Khižņjaks, V. Hodakovskis, T. Hodakovskaja, E. Heifets, V. Šelkovņikovs, V. Šestakovs, J. Šunins un daudzas citas.
Atrašanās vieta Lomonosova iela 1,
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
56°56′22″N 24°09′21″E / 56.9394530°N 24.1559348°E / 56.9394530; 24.1559348Koordinātas: 56°56′22″N 24°09′21″E / 56.9394530°N 24.1559348°E / 56.9394530; 24.1559348
Mājaslapa rkiigarau.lv

Ļeņina komjaunatnes Rīgas ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotais Civilās aviācijas inženieru institūts (RCAII) (krievu: Рижский Краснознаменный институт инженеров гражданской авиации (РКИИГА) им. Ленинского комсомола) bija vecākā un pirmā aviācijas tehniskā mācību izglītības iestāde Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republikā (Krievijas PFSR) un Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS).

Pēc Otrā pasaules kara beigām 1945. gada jūnijā uz Rīgu pārvietoja 1. Ļeņingradas augstāko gaisa spēku aviācijas inženieru skolu, Rīgā tolaik atvēra arī 2. Ļeņingradas augstāko aviācijas inženieru kara skolu, kas bija reorganizēta no tehniskās skolas ar tādu pašu nosaukumu. Abām skolām bija divas fakultātes. Pirmā - Inženieru un speciālā elektroaprīkojuma, otrā — radiotehnikas un aviācijas bruņojuma. 1949. gadā abas skolas tika apvienotas Rīgas Augstākajā aviācijas inženieru kara skolā. 1960. gada jūnijā skolu pārveidoja un uz tās bāzes izveidoja Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu. 1967. gadā sakarā ar CGF (Civilās Gaisa Flotes) Galvenās pārvaldes pārveidošanu Civilās aviācijas ministrijā, augstskolu pārdēvēja par Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu (RCAII).

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gada 25. februārī RCAII pārgāja Latvijas Republikas jurisdikcijā un mainīja nosaukumu, kļūstot par Rīgas aviācijas universitāti. 1989. gadā studentu apmācība un audzināšana tika veikta 38 katedrās. Vairāk nekā 65% pasniedzējam bija zinātniskas pakāpes un grādi, tai skaitā 22 zinātņu doktori un profesori.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta vēsture aizsākās Krievijas pilsoņu kara laikā 1919. gada 24. maijā, 16 gadus pēc pasaulē pirmā vadāmā lidojuma, kad Kijevā (Ukrainas PSR) tika atklāta Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola, un tās vēsture beidzās 1999. gada augustā Latvijā, kad tika likvidēta Rīgas Aviācijas universitāte.

Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola dibināta uz Kijevas Politehniskā institūta (KPI) avioremonta darbnīcu un lidotāju novērotāju skolas bāzes. KPI bija augstākā mācību iestāde, kurā tika organizēts viens no pirmajiem Krievijas impērijas aviācijas pulciņiem. Interesanti, ka tajā darbojās Igors Sikorskis, pirmo smago starpkontinentālo pasažieru lidmašīnu konstruktors un viens no helikopteru būves pamatlicējiem pasaulē.

Pēc 58 gadiem, 1978. gadā, Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta (RCAII) - Aviācijas tehniķu-mehāniķu skolas pēcteča - darbinieki un studenti atjaunoja aviokonstruktora Igora Sikorska pirmās pasaulē smagās daudzdzinēju lidmašīnas “Iļja Muromec” pilnizmēra maketu. Tas tika veikts pēc kinostudijas “Mosfiļm” pasūtījuma, lai varētu uzņemt mākslas filmu “Poēma par spārniem” (Поэма о крыльях). 1979. gadā lidmašīnas maketu demonstrēja PSRS Tautsaimniecības sasniegumu izstādē, pēc tam to nodeva Piemaskavas pilsētas Moņinas Gaisa spēku muzejā.

Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola tika dibināta, lai sagatavotu aviācijas tehnisko sastāvu, kas apkalpotu kara aviāciju. Apmācības termiņš skolā bija seši mēneši, taču pēc trim mēnešiem šī skola tika evakuēta no Kijevas uz Maskavu, bet vēl pēc četriem mēnešiem pārcelta uz Pēterpili. Pirmais tehniķu mehāniķu izlaidums notika 1921. gada janvārī, skolu absolvēja 12 cilvēki. Turpmākajā laikposmā no šiem 12 pirmajiem absolventiem tapuši izcili aviācijas zinātnes un ražošanas speciālisti: divi (dažādos laikposmos) Centrālā Aviācijas motorbūves institūta direktori (kriev. saīsin.- ЦИАМ) — А. Kaširins un S. Tumanskis; 1925. gada rekorda lidojuma Maskava-Pekina dalībnieks un Aviorūpniecības Tautas komisariāta vadītājs – V. Kuzņecovs; Sarkanās armijas Gaisa spēku tehniskās pārvaldes priekšnieks — А. Ponomarjovs; V. Gorbunovs, kas bijis vienas no lielākajām aviācijas rūpnīcas direktors, u.c. Pirmajos pusotra gada savas atrašanās Pēterpilī laikā Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola piecas reizes mainīja adresi, taču par spīti visām grūtībām, tā rīkoja kārtējās kursantu komplektēšanas un absolventu izlaidumus, skolas kursantu skaits pastāvīgi pieauga. 1923. gada augustā notika pirmais četrgadīgās apmācības tehniķu mehāniķu izlaidums. Šajā laikposmā Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola, vienīgā šāda profila mācību iestāde PSRS, jau bija pārvērtusies par bāzi, uz kuras pamata veidoja jaunatklātās aviācijas tehniskās mācību iestādes. Aviācijas tehnikas pastāvīgā pilnveidošanās izvirzīja gaisa flotei jaunus uzdevumus, viens no tiem bija inženiertehniskā sastāva kvalifikācijas celšanas un zinību pilnveidošanas uzdevums.

Ļeņingradas Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sakarā ar to 1934. gadā Aviācijas tehniķu-mehāniķu skolā tika organizēti viengadīgie pilnveidošanās kursi. Kad pilnveidošanās kursu klausītāju skaits bija pārsniedzis skolas kursantu skaitu, tos pārdēvēja par Ļeņingradas Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursiem (ĻATSK). ĻATSK izcēlušies ar plašu specialitāšu un specializāciju skaitu, un tie pārtapa par īstenu aviācijas tehniskā personāla kalvi. 1938.-1939. mācību gadā šīs mācību iestādes statuss mainījās atkarībā no dominējošā kursantu vai klausītāju skaita.

Pēc Otra Pasaules kara sākuma atvērās jauna lappuse mācību iestādes vēsturē. Jau 1941. gada augusta beigās Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursi uzsāka darbu jaunajā vietā pie Magņitogorskas Urālos, kur jau pēc dažām dienām sākās plānveida mācību nodarbības. Apmācīt tam, kas ir nepieciešams kara apstākļos, kļuva par galveno prasību, kura tika izvirzīta Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursu pasniedzēju kolektīvam. Kursus beidza lidotājs Valērijs Čkalovs, pirmais Padomju Savienības Varonis Аnatolijs Ļapidevskis, Padomju Savienības Varoņi Georgijs Bajdukovs, Iļja Mazuruks, Vladimirs Kokinaki, Nikolajs Kamaņins, Pēteris Piļutovs un divkārtējais Sociālistiskā Darba Varonis Aleksejs Čujevs. 1944. gadā, kad tika atzīmēta Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursu 25. jubileja, tos apbalvoja ar Sarkanā Karoga ordeni.

Rīgas Aviācijas inženieru augstākā kara skola[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tūlīt pēc kara beigām Aviācijas tehniskā sastāva pilnveidošanās kursi tika pārdislocēti uz Rīgu, kur jau 1945. gada jūnijā sākās mācību nodarbības. Aviācijā lidaparātus ar virzuļu dzinējiem nomainīja reaktīvā tehnika. Tas izvirzīja prasības sagatavot augsti kvalificētu personālu ar augstāko izglītību ne tikai planieru un aviodzinēju konstrukciju jomā, bet arī aviācijas elektro, radio un navigācijas iekārtu jomā. Sakarā ar to tika pieņemts lēmums izveidot divas aviācijas inženieru augstākās kara skolas, un 1946. gadā kursi tika reorganizēti par 1. Aviācijas inženieru augstāko kara skolu un Ļeņingradas 2. Aviācijas inženieru augstāko kara skolu, kas tika dibināta uz tehniskās skolas ar analoģisku nosaukumu bāzes. Apstākļu sakritības dēļ abas kara skolas bija dislocētas Rīgā un abām bija tikai divas fakultātes. Šādā veidā abas kara skolas pastāvēja līdz 1949. gadam, pēc tam tās tika apvienotas vienā mācību iestādē ar četrām fakultātēm – tā tapa Rīgas Aviācijas inženieru augstākā kara skola (РКВИАВУ).

Jaunās mācību iestādes augšupeja bija strauja, jau 1949. gada sākumā visas tās apakšvienības tika nokomplektētas, veikti jaunu laboratoriju, mācību un ražošanas darbnīcu, kabinetu un katedru izveides darbi. Pirmais aviācijas inženieru izlaidums notika 1952. gadā.

Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1960. gada jūnijā PSRS Ministru Padome pieņēma Lēmumu Nr. 689 par Rīgas Aviācijas inženieru augstākās kara skolas reorganizāciju par civilo mācību iestādi – Rīgas Civilās gaisa flotes inženieru institūtu (RCGFII), ko 1967. gadā pārdēvēja par Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūtu (RCAII). RCAII bija piecas mācību fakultātes:

  • Mehānikas fakultāte (krievu: МФ);
  • Aviācijas radioelektronisko iekārtu fakultāte (krievu: ФАРЭО);
  • Aviācijas aprīkojuma fakultāte (krievu: ФАО);
  • Inženierekonomikas fakultāte (krievu: ИЭФ);
  • Automātikas un skaitļošanas tehnikas fakultāte (krievu: ФАВТ).

Par šīs augstskolas īpatnību kļuva tas, ka jau kopš pirmā pastāvēšanas gada studentu uzņemšanu veica uzņemšanas komisijas visā PSRS teritorijā, kas bija saistīts ar strauju civilās aviācijas attīstību un aviotehnikas apkalpošanai nepieciešamā inženieru personāla trūkumu. Tolaik pastāvēja tikai viena analoģiska augstākā mācību iestāde – Kijevas Civilās gaisa flotes inženieru institūts (KCGFII), taču tas nespēja apmierināt aizvien pieaugošās vajadzības pēc aviācijas speciālistiem, īpaši Padomju Savienības republiku un daudzu Trešās pasaules valstu vajadzības pēc aviotehnikas inženieru personāla.

Savas pastāvēšanas laikā – no 1960. līdz 1992. gadam - RCGFII-RCAII sagatavoja vairāk nekā 25 000 civilās aviācijas speciālistu, to starpā 600 speciālistu 80 Austrumeiropas, Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstīm. Daudzi RCAII absolventi kļuva pazīstami savās valstīs, ieņemot atbildīgus valsts amatus zinātnes, ražošanas un civilās aviācijas nozarē. Viņu vidū: Jurijs Koptevs – Krievijas Kosmiskās aģentūras vadītājs; Kazahstānas pilsonis, kosmonauts Talgats Musabajevs; Venecuēlas pilsonis Zeidans A.F. Mohameds – Karakasas Universitātes rektors; Dugerdoržijns Doržs – Mongolijas nacionālās aviokompānijas prezidents; Alve Panduro Alesandro – Tanzānijas nacionālās aviokompānijas direktors u.c.

Rīgas Aviācijas universitāte[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc PSRS sabrukuma, 1992. gada 25. februārī, Latvijas valdība pieņēma lēmumu par to, ka RCAII pāriet LR jurisdikcijā, un institūtu pārdēvēja par Rīgas Aviācijas universitāti (RAU). Šajā laikā augstskolā studēja aptuveni 3500 studenti, tajā skaitā 400 pārstāvji no 40 Baltijas, NVS, Amerikas, Āzijas un Āfrikas valstīm. Studijas notika krievu, angļu un latviešu valodā. RAU bija četras mācību fakultātes:

  • Mehānikas,
  • Radioelektronikas un skaitļošanas sistēmu,
  • Ekonomikas un tapšanas stadijā – Sistēmiskās analītikas fakultāte,
  • Pirmsstudiju sagatavošanas un ārzemju studentu fakultāte.

RAU izcēlās ar neparasti bagātīgu mācību materiāli tehnisko bāzi. Tā, mācību aviotehniskajā bāzē bija visi gaisa kuģu tipi, kurus ekspluatēja aviokompānija “Aeroflot”, mācību radiopoligonā tika ierīkoti visi sakaru, radiolokācijas, navigācijas iekārtu veidi, kas ļāvis sagatavot augsti kvalificētus speciālistus civilās aviācijas nozarei.

Visu 1990. gadu laikā un līdz pat likvidācijai augstskola piedzīvoja ekonomiskās grūtības. Lai varētu pabeigt apmācīt RAU studentus, viņus sadalīja grupās un sūtīja studēt uz trim Latvijas augstskolām. Tomēr studentu skaits bija samazinājies – līdz pat 1/3 no iepriekšējā studentu kontingenta. Pasniedzēji pa daļai bija pārgājuši strādāt uz citām augstskolām, daži aizceļojuši uz citām valstīm, citi kaut kā piepelnījās, strādājot dažādās privātajās mācību iestādēs. 1999. gada augustā, 2 mēnešus pēc mācību iestādes 80. gadu jubilejas, Latvijas valdība pieņēma lēmumu par Rīgas Aviācijas universitātes likvidāciju.

Uz RAU bāzes dibinātās augstskolas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēl RAU pastāvēšanas laikā uz tās bāzes vai arī ar tās līdzdalību uzsāka dibināt mācību iestādes, kuru spektrs bija visai plašs: koledžas, institūtus, augstskolas un pat akadēmiju. Tām ir dažādi statusi, īpašuma formas un mācību programmas. Sakarā ar to, ka tās ir izvietotas bijušajos RAU korpusos, pasniedzēju štatā strādā bijušās RAU pasniedzēji, un katra no šīm mācību iestādēm dažādā mērā uzskata sevi par RAU pēcteci:

Divus pēdējos no minētajiem institūtiem - Transporta un sakaru institūtu (TSI) un Rīgas Tehniskās universitātes Aeronautikas institūtu – var nosaukt par galvenajiem RAU pēctečiem. Tie nodarbojas ar aviācijas speciālistu sagatavošanu, ar viņiem uztur attiecības dažādu gadu izlaiduma RCAII-RAU absolventi. Šo institūtu darbinieki daudz dara, lai saglabātu, turpinātu un pavairotu šīs leģendārās aviācijas augstākās mācību iestādes tradīcijas.

Nosaukuma maiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Aviācijas tehniķu-mehāniķu skola (05.1919-10.19.19);
  • Maskavas Sarkanā gaisa flotes tehniķu-mehāniķu skola (1919–1931);
  • Vorošilova pirmā aviācijas tehniķu kara skola (1931–1934);
  • Vorošilova Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas gaisa karaspēku tehniskā personāla kvalifikācijas celšanas kursi (1934–1938);
  • Pirmā Ļeņingradas Vorošilova kara aviācijas tehniskā skola (1938–1939);
  • Ļeņingradas Vorošilova Sarkanās armijas gaisa karaspēku aviācijas tehniskās kvalifikācijas celšanas kursi (1939-1946);
  • Pirmā Ļeningradas Vorošilova ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotā augstākā gaisa karaspēku aviācijas inženieru skola (1946–1948);
  • Pirmā Rīgas Vorošilova ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotā augstākā kara aviācijas inženieru skola (06.1948-09.1948);
  • Rīgas Vorošilova ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotā augstākā kara aviācijas inženieru skola (09.1948-1958);
  • Ļeņina Komjaunatnes Rīgas ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotā augstākā aviācijas inženieru skola (RAIS, 1958-06.1960);
  • Rīgas Civilās gaisa flotes inženieru institūts (RCGFII, 1960—1967);
  • Ļeņina Komjaunatnes Rīgas ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotais Civilās aviācijas inženieru institūts (RCAII, 1967—1992);
  • Rīgas Aviācijas universitāte (RAU, 1992—1999).

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]