Zīds

Zīds ir audums, ko iegūst no zīdtauriņu kāpura (latīņu: Bombyx mori) kūniņu izdalījumu savērptiem diegiem. Zīda iegūšanas tehnoloģiju izgudroja Senajā Ķīnā pirms 3000. gada p. m. ē.

Senajos laikos tā bija viena no vērtīgākajām precēm, kura tika transportēta pa Zīda ceļu. Ķīnieši stingri glabāja zīda izgatavošanas noslēpumu, tāpēc zīda iegūšanas tehnoloģiju Eiropa iepazina tikai ap 550. gadu.

Vēsture

Saskaņā ar ķīniešu leģendu zīdu izgudroja Dzeltenā imperatora sieva Lei Zu ap 28. gs. pirms mūsu ēras. Lei Zu esot pētījusi zīdtauriņu nodarīto kaitējumu imperatora zīdkokiem un ievērojusi, ka no to kūniņām iespējams iegūt šķiedras pavedienu, pēcāk viņa esot pierunājusi savu vīru piešķirt viņai zīdkoku birzi, kur audzēt zīdtauriņus. Lei Zu piedēvē arī dažādu zīda ražošanas piederumu izgudrošanu. Zinātniskie atradumi liecina, ka zīdu iespējams sāka ražot jau ap 6. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras un tas pilnīgi noteikti bija pazīstams 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Zīds bija viena no svarīgākajām un pazīstamākajām precēm starptautiskajā tirdzniecībā līdz pat industriālajai revolūcijai. Pirmie arheoloģiskie pierādījumi par zīda eksportu iegūti no kādas ap 1070. gadā p.m.ē. izgatavotas mūmijas. Ar laiku Āzijā izveidojās Zīda ceļš - tirdzniecības ceļu sistēma, kas veda no Ķīnas uz Eiropu. Ķīnieši centās saglabāt zīda ražošanas tehnoloģijas noslēpumā, lai saglabātu monopolu, tomēr 2. gs. pirms mūsu ēras tehnoloģija bija pazīstama Korejā, 3. gs - Indijā, bet ap 550. gadu to sāka izgatavot Bizantijā, kurp zīda ražošanai nepieciešamos zīdtauriņus līdz ar zīdkoka sēklām, imperatora Justiāna I uzdevumā esot atveduši kristiešu misionāri. Bizantieši, tāpat kā ķīnieši, centās paturēt ražošanas tehnoloģiju noslēpumā, tomēr 8. gs. zīda ražošanas tehnoloģija no ZiemeļĀfrikas tika ievesta Spānijā un Sicīlijā, bet 13. - 14. gs par galvenajiem Eiropas zīda ražošanas centriem kļuva Itālija un Francija.

Ražošana

Zīdtauriņa kūniņas ir veidotas no viena līdz 1500 metriem gara zīda šķiedras pavediena, šis pavediens ir ap 10 mikrometru diametrā. Dažādojot kāpuru ēdienkarti pirms iekūņošanās, iespējams iegūt dažādas nokrāsas un tekstūras pavedienu. Ražojot zīdu, kūniņas vispirms sašķiro pēc krāsas un tekstūras, tad tvaicē vai plaucē, lai padarītu tās mīkstākas. No šādi sagatavotām kūniņām šķetina zīda šķiedru, no kūniņas var iegūt 600-900 metru garu šķiedras pavedienu, no 4 līdz 18 šķiedras pavedieniem katrā tiek vērpti jēlzīda diegi. Jēlzīdu vāra ziepjūdenī un pēc tam sagatavo atkarībā no tā, kāda veida audumu paredzēts iegūt.

Īpašības

Dabiskā zīdā šķiedra sastāv no aminoskābēm - alanīna, glicīna, serīna un tirozīna, ko satur kopā sericīns, kuru ražošanas procesā atdala. Dabiskais zīds ir nedaudz spīdīgs, grūti saburzāms, viegls un izturīgs audums, kurš viegli uzsūc mitrumu, taču saulē un temperatūrā, kas augstāka par 110 grādiem pēc Celsija tas balē un kļūst neizturīgs.

Izmantošana

Zīdu mūsdienās izmanto ne vien tekstilrūpniecībā, bet arī medicīnā - ķirurģijā un kosmetoloģijā. Senāk tas izmantots arī militārām vajadzībām - izpletņu un vieglu bruņu izgatavošanai. Zīdu izmanto arī mākslā apgleznošanai.

Dzīvnieku tiesības

Dzīvnieku tiesību aktīvistus satrauc zīdtauriņu tiesības - lai iegūtu zīdu, jānogalina kūniņā esošais kāpurs, jo, tam izšķiļoties, kūniņas šķiedras tiek pārrautas, sarežģījot ražošanu un samazinot zīda kvalitāti. Dzīvnieku tiesību pārstāvjus satrauc arī fakts, ka zīdtauriņi savvaļā vairs nav sastopami.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zīds.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Dabīgais zīds (latviski)
Dabiskais zīds (latviski)
Zīds vai līķaudums? Arhivēts 2006. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (latviski)