Ziemeļsumatra

Ziemeļsumatra
Sumatra Utara
—  Indonēzijas province  —
Tobas ezers Tobas ezers
Karogs Ģerbonis
Pārvaldes centrs	Medana
Oficiālā valoda	indonēziešu valoda
Valsts	Indonēzija
Platība
- Kopējā	72 981,23 km²
Augstākais punkts	2 460 m
Iedzīvotāji (2021. gadā)
- Kopā	14 936 148
- Blīvums	204,7/km²
Laika josla	Indonēzijas rietumu laiks (UTC+7)
Mājaslapa: sumutprov.go.id
Ziemeļsumatra Vikikrātuvē

Ziemeļsumatra (indonēziešu: Sumatra Utara) ir viena no Indonēzijas provincēm un atrodas Sumatras salas ziemeļdaļā. Ziemeļsumatrai ir sauszemes robeža ar Ačehas provinci ziemeļos, dienvidaustrumos ar Riau un dienvidrietumos ar Rietumsumatras provinci. Ziemeļaustrumos to apskalo Malakas šaurums, bet dienvidrietumos — Indijas okeāns. Provinces administratīvais centrs ir Medana.

Province ar saviem ap 15 miljoniem iedzīvotāju 2021. gadā bija ceturtā apdzīvotākā valstī un apdzīvotākā Sumatrā.

Ģeogrāfija

Ziloņi Lesera nacionālajā parkā

Ziemeļsumatrā gar Malakas šaurumu atrodas plašs, zems līdzenums, uz kura atrodas provinces galvaspilsēta Medana. Dienvidos un rietumos reljefs paceļas kā kalnu grēda, kas stiepjas caur visu Sumatru; kalnos atrodas Tobas ezers, kas izveidojies sena vulkāna kalderā un ir lielākais vulkāniskais ezers pasaulē, kā arī lielākais ezers Indonēzijā. Vairākas lielas salas Indijas okeānā pie Sumatras rietumu krastiem pašlaik ir daļa no Ziemeļsumatras provinces, jo īpaši Niasas un Batu salas. Kopā provincē ir 419 salas.

Ziemeļsumatras provinces karte

Niasas salu no Sumatras rietumu krasta atdala Mentavai šaurums. Pie Niasas rietumu krasta atrodas sīko Hinako salu arhipelāgs. Administratīvi sala dalās četros apriņķos un Gununsitoli pilsētā.

Batu salas dienvidos no Niasas sastāv no 51 salas, tostarp trijām galvenajām salām: Pini, Tanahbalas un Tanahmasas. Administratīvi ietilps Dienvidniasas apriņķī.

Puse no provinces ir augsta plakankalne, ko šķērso Bukitbarisana kalnu grēda, galvenokārt ap provinces centrālo daļu un rietumu piekrasti, augstākais kalns ir Sibutans (2457 m vjl), bet netālais Sinabuns ar augstumu 2451 m vjl ir visaktīvākais vulkāns reģionā. Vēl viens tuvumā esošais vulkāns ir Sibajaks ar 2181 m vjl., kalns veido kristālisko sēru, kas nelielā apjomā agrāk tika iegūts. Sēra gāzu noplūde ir izraisījusi arī mazā krātera ezera skābu garšu, abi vulkāni atrodas Karo augstienē.

Tobas ezers ir supervulkāna pirms 74 000 gadiem notikuša izvirduma vieta. Tas ir lielākais zināmais sprādzienveida izvirdums uz Zemes pēdējo 25 miljonu gadu laikā. Saskaņā ar Tobas katastrofas teoriju tam bija globālas sekas cilvēku populācijai; tas nogalinājis lielāko daļu tajā laikā dzīvojošo cilvēku, un tika uzskatīts, ka tas ir radījis iedzīvotāju skaita dramatisku samazināšanos Centrālajā Austrumāfrikā un Indijā, kas ietekmējis pasaules iedzīvotāju ģenētisko uzbūvi līdz mūsdienām. Tomēr citi jaunāki pētījumi ir radījuši šaubas par šo teoriju un nav atraduši pierādījumus par būtiskām iedzīvotāju skaita izmaiņām.

Sinabuna vulkāna izvirdums

Ziemeļsumatrā pašlaik ir divi nacionālie parki: vulkāna Lesera nacionālais parks un Batangadisa nacionālais parks. Saskaņā ar 2005. gada ministra dekrētu Nr. 44 meža platības Ziemeļsumatrā šodien aizņem 3 742 120 hektārus — ap pusi provinces teritorijas. Meži sastāv no dabas rezervātiem un dabas aizsargājamām teritorijām 477 070 ha platībā, 1 297 330 ha aizsargājamu mežu. 879 270 ha ierobežotas ražošanas meža, 1 035 690 ha pastāvīgā ražošanas meža un 52 760 ha pārveidojamā ražošanas meža. Tomēr šie skaitļi ir tikai de jure. Patiesībā mežu daudzums ir mazāks nelikumīgas mežizstrādes dēļ.

Vēsture

Aizvēsture

Aizvēsturiskās atliekas liecina, ka senākajai Ziemeļsumatras populācijai bijušas austromelanēziešu iezīmes un tā dzīvojusi mezolītā (vidējā akmens laikmetā). Tā izplatījusies Indonēzijas austrumu daļā līdz Jaungvinejas salai, savukārt rietumos tās pēdas atrastas Ziemeļsumatrā un Malakas pussalā. Lielu nozīmē šo ļaužu pārtikā acīmredzot spēlējuši gliemeži, kuru čaulas lielā daudzumā atrastas senajās apmetnēs.

Apmēram 1000 gadu pirms mūsu ēras sākās otrais kontinentālās Dienvidaustrumāzijas iedzīvotāju kustības vilnis. Jaunie kolonisti piederēja malajiešu grupai. Viņi apmetās piekrastē un pārtika no zvejošanas jūrā un purvainās piekrastes zemes lietošanas lauksaimniecībā. Viņu ciemati bija izkaisīti gar lielajām upēm, kas plūst uz Ziemeļsumatras austrumu krastu. Upēm bija liela nozīme satiksmē un zvejā. Upju grīvās izauga lielāki ciemati un kļuva par pārvaldes centriem. Starp mezolīta atradumiem Ziemeļsumatrā bija kultūras relikvijas, tostarp smalki slīpēti akmens cirvji, kaula instrumenti un krāsvielas.

Kamēr Dienvidsumatras arheoloģija

Bataku-karo tradicionālā māja

liecina par neolīta kolonistu pastāvēšanu, šķiet, ka Sumatras ziemeļu daļā zemkopji apmetušies ievērojami vēlāk. Lingvistiskie un arheoloģiskie pierādījumi liek domāt, ka austronēziešu saimes valodā runājošie Sumatru pirmo reizi sasniedza no Taivānas un Filipīnām caur Borneo vai Javu aptuveni pirms 2500 gadiem, un bataki, iespējams, cēlušies no šiem kolonistiem.

Ģenētiskie pētījumi atklāja, ka arī niasieši ir cēlušies no austronēziešu tautām . Tiek uzskatīts, ka arī niasiešu senči ir ieradušies no Taivānas caur Filipīnām pirms 4000 līdz 5000 gadiem.

Agrīnā vēsture

Bahalas budistu templis, 11.-13. gadsimts

Ziemeļsumatras austrumu piekrastes zona atrodas Malakas jūras šauruma krastā. Šaurums kopš senatnes ir bijis plaši apmeklēts gan no indiešu, gan ķīniešu tirgotājiem. Rietumu piekrastē savukārt atradās Barusas osta, no kuras izvests kampars. 11. gadsimtā provinces austrumdaļu iekaroja budistu Šrīvidžajas karaļvalsts, kuras valdītāji dzīvoja Dienvidsumatrā. 14. gadsimtā varu daļā teritorijas pārņēma Javā izveidojusies Madžapahitas impērija.

Senākā karaliste, kas bija sastopama Ziemeļsumatras austrumu krastā, bija Aru karaliste 13.—16. gadsimtā. Savos ziedu laikos karaliste bija svarīga jūras lielvalsts un spēja kontrolēt Malakas jūras šauruma ziemeļu daļu. Sākotnēji karaliste tika izveidota kā bataku-karo valsts, kuri dzīvoja iekšzemes rajonos. Aru iedzīvotāji praktizēja vietējo animismu, kā arī hinduismu, 13. gadsimtā tam pievienojās islāms. Aru galvaspilsēta atradās netālu no mūsdienu Medanas pilsētas.

Bataku zemes (apgabals ap Tobas ezeru) pirmo reizi minētas Džao Ruguas 13. gadsimta Barbaru tautu aprakstā, kas piemin atkarību no Šrīvidžajas. 15. gadsimta portugāļu Suma Oriental piemin arī Batas karalisti, kas robežo ar Pasai un Aru valstīm, bet bataki tai pazīstami kā animisti un kanibāli. Lai gan bataku-toba tauta kalnos bija izolēta no lielās politikas, tā tur dibināja savas mazās karaļvalstis, kuras bieži noslēdza savstarpējus aizsardzības līgumus.

Koloniālais laikmets

Ap 1500. gadu Sumatras austrumu krastā bija vairākas karaļvalstis, proti, Nagura, Aru, Panai un Batangiou. 16. gadsimtā Ziemeļsumatrā bija izveidojušās trīs lielākas karalistes — Nagura, bataku karaļvalsts karaļa Sisinamanaradžas un viņa pēcteču vadībā un Aru. Kari, kas notika starp trim karaļvalstīm, atviegloja ārējās ietekmes izplatīšanos no kaimiņu karaļvalstīm un eiropiešu koloniālajām varām. Ačehas sultanātam izdevās panākt islamizāciju austrumu piekrastē. Šo konfliktu rezultātā trīs lielās karalistes sadalījās daudzās mazās karaļvalstīs un sultanātos.

Malaka 1641. gadā nonāca Nīderlandes Austrumindijas kompānijas pārziņā. Tas ietekmēja arī tirdzniecību Ziemeļsumatras piekrastes apgabalos, jo NAK mazināja tirdzniecības lomu Malakā un pārcēlās uz Batāviju. Pēc tam, kad Lielbritānija ieguva pozīciju Penanas salā pie Malakas, briti sāka tirgoties šajā apkaimē. Līdz deviņpadsmitajam gadsimtam Lielbritānijas tirdzniecība ar Sumatras austrumu krastu bija ļoti attīstīta. 19. gadsimtā šajā jomā notika nozīmīgas izmaiņas, pateicoties Nīderlandes pozīcijas maiņai. Pirms deviņpadsmitā gadsimta holandiešu vara bija koncentrēta Javas salā un vairākās vietās Moluku salās. Bet deviņpadsmitajā gadsimtā holandieši sāka pievērst uzmanību teritorijām ārpus Javas, tostarp Ziemeļsumatrai. Kopš Indonēzijas nodošanas holandiešiem 1814. gada Londonas konvencijā, kas tika atjaunota ar 1824. gada Londonas līgumu, gandrīz visa Indonēzijas daļa, ko briti uzskatīja par savas ietekmes apgabalu, tika atdota Nīderlandes ietekmei. Tomēr Lielbritānija turpināja tiekties pēc pozīcijām vairākās vietās, kas bija nozīmīgas viņu tirdzniecībai, tostarp vairākās Sumatras daļās .

18. gadsimta beigās lielākā daļa Austrumsumatras sultanātu un Anglijas koncesija Tapanauli bija iekļuvusi Nīderlandes Austrumindijas koloniālajā teritorijā, un holandieši ar misionāru un kristianizācijas palīdzību mēģināja pārņemt savā ietekmē iekšzemes kalnu rajonus. Pazīstamākais misionārs tajā laikā bija Nomensens, un šī bija arī pirmā reize, kad kristietība izplatījās Ziemeļsumatrā. Holandiešu iespiešanās bataku iekšžemē sastapa Sisinamanaradžas XII pretestību, kas prasīja 30 gadu ilgu karu, bet beigās tā lēnām tika pakļauta koloniālajai valdībai un karalis tika nogalināts 1907. gadā. Holandieši sāka ierīkot jaunas plantācijas austrumu piekrastē un strādnieku trūkuma dēļ importēja darbaspēku, lielākoties no Javas, Dienvidķīnas un dienvidu Indijas.

1942. gada 13. martā Japānas karaspēks uz velosipēdiem ieradās Medanā un sagrāba to. Pēc tam īsā laikā Japānas armija spēja ieņemt nozīmīgas pilsētas Ziemeļsumatrā, kur nīderlandiešu pretestība bija ļoti vāja. 1945. gadā Japānas okupācija beidzās ar Japānas kapitulāciju Klusajā okeānā un divas dienas vēlāk Sukarno pasludināja Indonēzijas neatkarību; Indonēzijas spēki pavadīja nākamos četrus gadus, cīnoties pret holandiešiem par neatkarību.

1946. gada 3. martā sākās Austrumsumatras sociālā revolūcija. 25 atkarīgajās zemēs tika gāzti daudzi sultanāti un bruņotas nacionālistu grupas veica aristokrātu ģimeņu locekļu masveida slepkavības. Pergerakan kaujinieki (īpaši Indonēzijas Komunistiskā partija) revolucionāro kustību uzskatīja par vienu no līdzekļiem, lai atbrīvotos no koloniālās kundzības un pievienotos lielākajai Indonēzijas nacionālajai revolūcijai. Šiem karotājem bija trīs galvenie mērķi: likvidēt sultānus un aristokrātus (kuri tika uzskatīti par Nīderlandes sabiedrotajiem), sagrābt viņu bagātību (kā finansējuma avotus Indonēzijas neatkarības kampaņai) un likvidēt reģiona feodālo sociālo struktūru. Revolūcijas rezultātā izveidojās Austrumsumatras valsts, kas tika likvidēta, kad reģions kļuva par Indonēzijas Republikas daļu.

Provinces gubernatora ofiss

Austrumsumatras savienību (Persatuan Sumatera Timur) jau 1938. gadā izveidoja prorietumnieciskā malajiešu elite, lai ar nīderlandiešu atbalstu vēlreiz apliecinātu malajiešu un simalunu etniskās intereses. Ar šo malajiešu atbalstu holandieši mēģināja izveidot Nīderlandes atbalstītu Austrumsumatras valsti (NST). Austrumsumatras valsts pastāvēja no 1947. gada decembra līdz 1950. gada augustam. Kamēr holandieši vēlējās, lai NST tiktu uzskatīta par sakārtotu un progresīvu rietumniecisku republiku, rietumu valstīs izglītotie aristokrāti NST uzskatīja par savu etnisko interešu bastionu. NST sāka izjukt, tiklīdz tika atsaukts Nīderlandes militārais atbalsts, un tās prezidents Tenku Mansurs galu galā nodeva varu Indonēzijas republikai 1950. gada augustā. Līdz ar to Austrumsumatra tika pilnībā pievienota lielākajai Ziemeļsumatras provincei.

Indonēzijas sastāvā

Indonēzijas Republikas 1948. gada 15. aprīļa likumā tika noteikts, ka agrāk vienoti pārvaldītā Sumatra tiek sadalīta trīs provincēs, proti: Ziemeļsumatras province, Vidussumatras province un Dienvidsumatras province. 1948. gada 15. aprīlis vēlāk tika noteikts par Ziemeļsumatras provinces gadadienu. Pati Ziemeļsumatras province bija trīs administratīvo reģionu, ko sauca par rezidencēm, apvienojums: Ačehas rezidence, Austrumsumatras rezidence un Tapanuli rezidence. Faktiski province tika apvienota 1950. gadā.

Ar likumu RI Nr. 24, kas izsludināts 1956. gada 7. decembrī, tika izveidota jauna Ačehas province Ziemeļsumatras provinces bijušajā ziemeļdaļā.

Administratīvais iedalījums

Province ir iedalīta 8 pilsētās (kota) un 25 reģionos (kabupaten), kas aptuveni atbilst Latvijas valstspilsētām un novadiem. Šīs pilsētas un reģioni tālāk iedalās 444 rajonos (kecamatan) un zemākajās vienībās: 693 pilsētu mikrorajonos (kelurahan) u 5179 lauku pagastos (desa). 2022. gadā pastāv plāns vēlāk sadalīt provinci trijās: Niasas salās (NI) dienvidrietumos, Tapanuli (TA) dienvidos un Austrumsumatrā (SU) ziemeļos. Pilsētas pēc to iedzīvotāju skaita miljonos 2021. gadā bija:

Medana

• Medana (SU) (2,5 milj.)
• Bindžai (SU) (0,3)
• Pematansiantara (SU) (0,3)
• Padansidempuana (TA) (0,2)
• Tandžunbalai (SU) (0,2)
• Tebintingi (SU) (0,2)
• Gununsitoli (NI) (0,1)
• Sibolga (TA) (0,1)

Iedzīvotāji

Ziemeļsumatra ir daudztautu province. Malajiešus uzskata par provinces austrumu krasta pamatiedzīvotājiem, savukārt provinces rietumu krastu galvenokārt apdzīvo bataki (pakpaku, ankolu un mandailinu grupas). Centrālās augstienes reģionu ap Tobas ezeru pārsvarā apdzīvo citas bataku grupas (tobi, simalununi un karo). Niasas salu pamatiedzīvotāji ir niasieši. Līdz ar tabakas plantāciju atvēršanu Austrumsumatrā koloniālās ēras laikā koloniālā valdība plantācijās nodarbināja daudzus līgumstrādniekus, galvenokārt ķīniešu, javiešu un indiešu migrantus, kuri pēc līguma beigām parasti neatgriezās dzimtenē, bet nolēma palikt provincē. Medanas apkaimes straujā urbanizācija piesaista arī kaimiņu provinču iedzīvotājus no Ačehas , Riau un Rietumsumatras , kas ir galvenokārt ačehi un minankabavi. Pilsētās ir ievērojams daudzums ķīniešu.

Skaitliski provincē ir 45% bataku, 30% javiešu, 8,5% ķīniešu, 5,7% malajiešu, 4,1% niasiešu, 5,4% citu tautību.

63% provinces iedzīvotāju ir musulmaņi, 34% — kristieši, 2% — budisti.

Dzīves līmenis

Province ir vidēji attīstīta pēc Indonēzijas mērauklas. IKP uz vienu iedzīvotāju 2019. gadā bija 3894 USD, bet pēc pirktspējas paritātes 12 798 USD. (Salīdzinājumam — Latvijā šie skaitļi bija 17 885 un 32191, bet vidēji Indonēzijā 4136 un 12 335.)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļsumatra.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)