Ārpus Baznīcas nav pestīšanas

"Ārpus Baznīcas nav pestīšanas" (latīņu: Extra Ecclesiam nulla salus) ir kristietībā tradicionāli pieņemta doktrīna, ka cilvēks nevar būt pestīts jeb izglābts no mūžīgās pazušanas, ja vien viņš nav piederīgs Baznīcas kopienai.

Lai arī to pieņem pārsvarā visi kristieši, ir tomēr atšķirīga izpratne starp konfesijām par vārda "Baznīca" nozīmi, tādēļ attiecīgi šo doktrīnu izprot dažādi. Piemēram, Katoļu baznīca un Austrumu Pareizticīgā baznīca katra uzskata un apliecina vienīgi sevi par patieso Baznīcu, savukārt protestantismā ir dažādi viedokļi par tā nozīmi, atkarīgi no konfesijas.

Pirmo reizi šāds formulējums tika lietots ap 3. gadsimtu Kartāgas bīskapa Kipriāna vēstulē, kurā apsprieda tā laika Baznīcas aktuālo jautājumu par kristības vajadzību priekš tiem, kuri jau bija pirms tam kristīti ķeceru starpā. Šāda veida līdzīgu domu ir arī pieminējuši daudzi agrīnās Baznīcas teologi, kā piemēram Sv. Irenejs, Gregors Nazianzins, Origens un citi.

Doktrīnas pamatojums

Bībelisks pamatojums visbiežāk tiek saistīts ar Marka evaņģēlijā aprakstīto Jēzus vēsti saviem mācekļiem, kad viņš bija augšāmcēlies:

"Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai. Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts" (Mk. 16:15—16).

Vēl ir arī Jāņa evaņģēlijā Jēzus teiktais par to, ka tikai caur viņu var tikt pie Tēva (Dieva), kā arī daudzas citas rakstu vietas Jaunajā Derībā, kuras visas uzsver, ka žēlastības pieejamība ir tikai caur Jēzu Kristu. Saskaņā ar Pāvila pirmo vēstuli korintiešiem, Baznīca sastāv no daudziem locekļiem, bet veido vienu "Kristus miesu" (1 Kor. 12:12—27), kas attiecīgi tiek sasaistīts ar jau iepriekš minētajām rakstu vietām par Kristu.