Marka evaņģēlijs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Marks raksta evaņģēliju. (miniatūra no Codex Aureus, 778-820 gadi).

Marka evaņģēlijs ir otrā Jaunās Derības grāmata, viens no trijiem sinoptiskajiem (līdzīgajem) evaņģēlijiem. Marka evaņģēlijs ir īsākais no kanoniskajiem evaņģēlijiem (16 nodaļas). Pašā evaņģēlijā sarakstītājs netiek minēts, bet Baznīcas tradīcija to pieskaita Markam, apustuļa Pētera skolniekam (Apust. d. 12:12,25). Šo tradīciju 4. gs. bija fiksējis Baznīcas vēsturnieks Cezarejas Eisēbijs savā darbā «Baznīcas vēsture», balstoties uz Hierapoles Papija 2. gs. izteikumiem.

Evaņģēlija īpatnības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Evaņģēlijs rakstīts pagānu kristiešiem, tāpēc, salīdzinājumā ar Mateja evaņģēliju, tekstā ir daudz jūdu tradīciju un ģeogrāfisko vietu skaidrojumu, kā arī maz atsauču uz Vecās derības rakstiem. Evaņģēlijs tika rakstīts grieķu valodā, tomēr ne literārajā, bet drīzāk sarunvalodā. Tekstā ir jūtams semītu valodu iespaids, kā arī daudzi latīnismi (centurions, leģions, denārijs). Kaut arī Augustīns un daži citi teologi uzskatīja, ka Marka evaņģēlijs sarakstīts pēc Mateja evaņģēlija, tomēr liela daļa pētnieku uzskata, ka Marka evaņģēlijs bija pirmais, un citi sinoptiskie evaņģēliji tika sarakstīti balstoties uz Marka evaņģēliju. Tas izskaidro arī to, ka evaņģēlijā maz vietu, kas būtu aprakstītas tikai šajā evaņģēlijā. Evaņģēlijs ir sarakstīts ļoti dinamisks. Vairāk nekā citos evaņģēlijos uzsvars likts uz Jēzus darbību, mazāk uz mācību. Biežāk nekā citos evaņģēlijos tiek lietots vārds «tūdaļ», akcentējot notikumu dinamiku. Notikumi tiek aprakstīti lakoniskāk. Evaņģēlijā netiek aprakstīta Jēzus bērnība, bet tas sākas ar Jēzus kristīšanu.

Evaņģēlija izklāsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marka evaņģēlija 1. nodaļa sākas ar Jāņa Kristītāja kalpošanu un Jēzus kristīšanu. Tālāk pieminēta Jēzus kārdināšana tuksnesī. Jēzus sāk sludināt jūdiem evaņģēlija vēsti. Viņš aicina sekot pirmos mācekļus (Sīmani, Andreju, Jēkabu un Jāni). Jēzus Kapernaumas sinagogā māca klausītājus un izdzen ļauno garu. Tad Jēzus dziedina Pētera sievasmāti no drudža, pēc kā daudzi slimie tiek vesti pie Jēzus dziedināties. Šajā laikā Jēzus izšķīras staigāt pa apkārtējiem ciemiem, sludinot evaņģēliju un izdzenot no cilvekiem ļaunos garus. Jēzus dziedina spitālīgo, kurš pret Jēzus gribu izstāsta citiem par savu dziedināšanu, tā, ka Jēzus visur tiek apstāts ar dziedināties gribētājiem.

2. nodaļā stāstīts, kā Jēzus dziedina paralizēto, piedodams viņa grēkus. Daži rakstu mācītāji to vērtē, kā Dieva zaimošanu (cilvēks nevar piedot grēkus). Jēzus aicina sekot sev muitnieku Leviju un apciemo viņu mājās. Farizeji (jūdu garīgie līderi) aizrāda Jēzum par viņa draudzību ar grēciniekiem un muitniekiem. Citā reizē farizeji pārmet Jēzum, ka viņa mācekļi negavē, uz ko Jēzus atbild, ka nav laiks gavēt, kamēr viņš ir ar saviem mācekļiem. Vēl citā reizē farizeji pārmet Jēzum, ka viņa mācekļi sabatā plūc vārpas (sabatā neko nedrīkst darīt), uz ko Jēzus apliecina sevi par sabata kungu, jo sabatam ir jākalpo cilvēkiem, nevis otrādi.

3. nodaļā stāstīts, kā Jēzus sabatā dziedina slimo ar paralizētu roku. Tas tā satracina farizejus, ka tie sāk meklēt iespēju Jēzu nonāvēt. Pa to laiku Jēzus jūras krastā dziedina slimos un apsēstos. Vēlāk Jēzus izvēlās no saviem mācekļiem 12 apustuļus (Pēteris, Jēkabs un Jānis Boangeri, Andrejs, Filips, Bartolomejs, Matejs, Toms, Jēkabs Alfeja dēls, Tadejs, Sīmanis Kanaānietis un Jūda Iskariots), lai tie ietu sludināt evaņģēliju un dziedinātu slimos. Tad Jēzus atgriežas mājās, bet tur viņa tuvinieki nāk apvaldīt Jēzu, uzskatīdami, ka viņš ir zaudējis prātu. Farizeji ir sakūdījuši vietējos pret Jēzu, apsūdzot viņu sakaros ar Belcebulu. Jēzus noraida farizeju apsūdzības un brīdina viņus negrēkot pret Svēto Garu, jo šāds grēks nekad netiks piedots. Ar Jēzu grib tikties viņa māte un brāļi (iespējams, tuvinieku iespaidoti), taču Jēzus tiem atsaka, teikdams, ka viņa māte un brāļi ir tie, kas dara Dieva gribu (t.i. tie, kas klausās Jēzu).

4. nodaļā Jēzus pie jūras turpina mācīt savus klausītājus. Viņš stāsta līdzību par sējēju, kas sēj sēklu dažādā augsnē. Viņa mācekļi šo līdzību neizprot, un Jēzus tiem sniedz šīs līdzības izskaidrojumu. Jēzus stāsta arī citas līdzības par Dieva valstību (Dieva valstība līdzinās sēklai, ko kāds iesējis vai arī sinepju graudam, no kura izaug liels koks), taču izskaidro tās tikai saviem mācekļiem. Jēzus ar mācekļiem laivā dodas pāri ezeram. Ezera vidū sacēlās liela vētra, kas rada bīstamu situāciju. Mācekļi sauc pēc Jēzus, bet viņš apsauc vētru, un tā izbeidzas.

5. nodaļā stāstīts, kā Jēzus ar mācekļiem, pārcēlies pāri ezeram (jūrai), atbrīvo apsēstu cilvēku no ļaunajiem gariem. Ļaunie gari, savukārt, ieskrien cūkās un viss cūku bars noslīkst jūrā. Vietējie ļaudis baidīdamies lūdz Jēzu atstāt šo vietu. Atbrīvotais lūdz Jēzu ņemt viņu līdzi, taču Jēzus liek viņam atgiezties pie savējiem un visu izstāstīt, kā viņš tika glābts. Pārcēlušies atpakaļ viņi sastop sinagogas priekšnieku Jaīru, kam ir slima meita. Jaīrs lūdz Jēzu dziedināt viņa meitu un Jēzus piekrīt, taču ceļā viņus satiek kāda ar asiņošanu slima sieva, kas tic, ka, pieskaroties Jēzum, viņa tiks dziedināta. Sieva pieskaras Jēzum un kļūst vesela, bet Jēzus jūt, ka no viņa iziet spēks un jautā, kas viņu aizskāris. Sieva atzīstas, bet Jēzus viņu nomierina. Tajā brīdī Jaīram paziņa, ka viņa meita mirusi, bet Jēzus viņu iedrošina nebīties, bet ticēt. Viņi atnāk pie mirušās meitas, un Jēzus to uzceļ no nāves.

6. nodaļā stāstīts, ka Jēzus atgriežas Nācaretē un tur sinagogā sludina evaņģēliju. Tad Jēzus staigā pa apkārtējiem ciemiem sludinādams un mācīdams. Viņš izsūta savus 12 mācekļus pa pāriem sludināt evaņģēliju, dziedināt slimos un atbrīvot saistītos. Par to uzzin arī ķēniņš Herods, kurš bija licis nocirst Jānim Kristītājam galvu, un tagad domā, ka Jānis ir uzcēlies no mirušajiem. Tālāk tiek sīkāk izstāstīts, kādos apstākļos Jānis Kristītājs tika nogalināts. Atgriežas Jēzus mācekļi un tie kopā ar Jēzu ar laivu aizbrauc uz kādu nomaļu vietu, taču tur sarodas daudz ļaužu un Jēzus tos sāk mācīt. Vakarā, lai paēdinātu lielo pūli (5000 vīru), Jēzus dara brīnumu, pavairodams 5 maizes un 2 zivis, tā ka visi ir paēduši. Tad Jēzus sūta mācekļus pārcelties pāri ezeram, bet pats paliek atlaist ļaudis un lūgt Dievu. Pēc tam Jēzus, redzot mācekļus pūloties irties pret vēju, dodas pie viņiem pa ūdens virsu. Viņi pārceļas otrā krastā - Gennēsaretē, bet tur ļaudis pienes Jēzum jaunus slimniekus, lai tos dziedinātu.

7. nodaļā stāstīts kā farizeji konfrontē ar Jēzu, pārmezdami, ka viņa mācekļi bija ēduši ar nemazgātām rokām. Jēzus apsūdz farizejus liekulībā un bauslības aizvietošanā ar savām paražām. Viņš attaisno savus mācekļus, ka ēšana ar nemazgātām rokām nesagāna cilvēku, bet gan sagāna tas, kas iziet no cilvēka sirds. Tālāk Jēzus dodas uz Tiras apgabalu, kur satiek grieķieti, kura lūdz pēc meitas atbrīvošanas no dēmona varas. Sākumā Jēzus sievai atsaka, bet pēc tam tomēr viņu uzklausa. Tad viņš nonāk Dekapoles apvidū, kur dziedina kādu kurlmēmo.

8. nodaļā Jēzus atkal dara brīnumu pabarodams 4000 cilvēku ar 7 maizēm un nedaudz zivīm. Kad Jēzus ar mācekļiem laivā pārceļas uz citu novadu, pie viņa piestāj farizeji un prasa rādīt tiem kādu zīmi (brīnumu), bet Jēzus tiem atsaka. Aizejot prom no viņiem Jēzus brīdina mācekļus sargāties no farizeju un Heroda “rauga”. Mācekļi viņu pārprot, ar “raugu” saprotot maizi, bet Jēzus atgādina, kā viņš iepriekš pabaroja ar dažām maizēm vairākus tūkstošus cilvēku, un ka par maizes trūkumu nav jāuztraucas. Tālāk viņi dodas uz Betsaidu, kur Jēzus dziedina kādu aklo. Ejot uz Cezareju Jēzus jautā mācekļiem, ko ļaudis domā, kas ir Jēzus, un tie atbild, ka ļaudis viņu uzskata par Jāni Kristītāju, Eliju vai kādu citu pravieti. Tad Jēzus prasa, ko mācekļi par viņu domā, un Pēteris atbild, ka Jēzus ir Kristus (Mesija). Jēzus aizliedz viņiem par to kādam teikt. Jēzus stāsta, ka viņam būs daudz jācieš, un viņu nonāvēs, bet trešajā dienā viņš augšāmcelsies. Pēterim šāda runa nepatīk un viņš apsauc Jēzu, bet Jēzus norāj viņu ar vārdiem — atkāpies no manis sātan! Tad Jēzus māca savus mācekļus aizliegt pašiem sevi un nebaidīties no nāves.

9. nodaļā Jēzus pēc 6 dienām paņem sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un, uzkāpjot augstā kalnā (Apskaidrošanas kalns), satiek Eliju un Mozu. Pēteris piedāvā Jēzum uzcelt tur trīs teltis (Jēzum, Mozum un Elijam), bet tad no debesīm atskan balss, aicinot klausīt tikai Jēzu. Jēzus piekodina mācekļiem līdz viņa augšāmcelšanās dienai nevienam notikušo nestāstīt. Kāpjot no kalna mācekļi izjautā Jēzu par Elijas nākšanu pirms Kristus. Nokāpis no kalna Jēzus izdzen no kāda zēna ļauno garu, jo mācekļi to nespēj. Pa ceļam uz Kapernaumu Jēzus māca mācekļus par savu nāvi un augšāmcelšanos. Tur mācekļi savā starpā sāk strīdu, kurš no viņiem ir lielākais (galvenais). Jēzus tos pamāca, ka lielākais ir tas, kas sabiedrībā ir beidzamais, un kas citiem ir par kalpu. Nostādījis mācekļu priekšā bērnu, Jēzus pamāca, ka uzņemot šādu bērnu māceklis uzņem gan Jēzu, gan viņa Tēvu (Dievu). Jānis pastāsta Jēzum par kādu vīru, kurš Jēzus vārdā dzina no cilvēkiem ļaunos garus. Šis vīrs neiet kopā ar mācekļiem, tāpēc tie aizliedz viņam Jēzus vārdā darboties. Uz to Jēzus atbild, lai mācekļi neliedz viņam darboties (kas nav pret mums, tas ir ar mums). Tālāk Jēzus brīdina mācekļus no mazu bērnu apgrēcināšanas (labāk cilvēkam pazaudēt roku vai aci, nekā nonākt ellē).

10. nodaļā farizeji uzdod Jēzum jautājumu par laulības šķiršanu, atsaukdamies uz to, ka Mozus ir ļāvis šķirties. Jēzus tiem atbild, ka Dievs cilvēku ir radījis vīrieti un sievieti, lai tie nešķirtos (ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt). Otreizēja laulāšanās traktējas, kā laulības pārkāpšana. Tad pret mācekļu gribu pie Jēzus atnes bērniņus svētīšanai. Jēzus par to norāj mācekļus (laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība). Pie Jēzus piestāj bagāts jauneklis, jautādams par mūžīgās dzīvības iegūšanu. Sākumā Jēzus apjautājas viņam par bauslības turēšanu, uz ko tas atbild apstiprinoši. Tad Jēzus norāda, ka vēl jauneklim vajadzētu pārdot visu savu mantu un izdalīt nabagiem. Pēc šīs atbildes jauneklis aiziet prom. Jēzus atbilde (vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam tikt Dieva valstībā) sabaida arī mācekļus, bet viņš tos mierina, ka neviens, kas atstās savu mantu valstības dēļ, nepaliks tukšā, bet jau šeit uz zemes viss tiks kompensēts. Pa ceļam uz Jeruzalemi Jēzus atkal atgādina mācekļiem par savu nāvi un augšāmcelšanos. Tad pie Jēzus pienāk brāļi Jānis un Jēkabs, lūgdami, lai viņš tiem dod varu sēdēt godībā sev blakām, bet Jēzus noraida viņu lūgumu. Pārējie mācekļi sadusmojas par tādu brāļu rīcību, bet Jēzus aicina tos nomierināties, jo viņa valstība nebūs kā pārējo valdnieku vara. Tur nebūs apspiešanas un varmācības, bet lielākais būs visu kalps, jo arī Jēzus nāca lai kalpotu. Ejot cauri Jērikai Jēzus dziedina aklo Bartimeju.

11. nodaļā Jēzus palūdz mācekļiem atvest ēzeli, lai uz tā iejātu Jeruzalemē. Viņu ar gavilēm sagaida ļaužu pūlis, mezdami savas drēbes un nocirstus zarus Jēzus ceļā. Nākamajā dienā Jēzus izsalcis pieiet pie kāda vīģes koka un meklē tur augļus, bet neatrod (tie vēl nebija ienākušies). Tad Jēzus, mācekļiem dzirdot, uzrunā vīģes koku, ka vairs neviens tā augļus neēdīs. Pēc tam Jēzus izdzen no tempļa tirgotājus un naudas mainītājus. Priesteri un rakstu mācītāji baidās no viņa, tāpēc meklē to slepeni pazudināt. Nākamajā rītā, ejot garām tam pašam vīģes kokam, mācekļi redz koku nokaltušu. Jēzus tiem norāda uz ticību Dievam, ar kuru pat kalnam var likt mesties jūrā, un tas paklausīs. Tāpat, arī lūdzot Dievu, ir jātic, ka lūgums tiks izpildīts, tad tā arī notiks. Vēl Jēzus pamāca, ka, lūdzot Dievu, ir jāpiedod saviem pāridarītājiem. Templī pie Jēzus pienāk priesteri un jautā, kas viņam devis pilnvaras visu to darīt. Jēzus atbild ar pretjautājumu par Jāņa Kristītāja pilnvarām (no Dieva vai no cilvēkiem?), uz ko priesteri nespēj atbildēt. Tad arī Jēzus atsakās atbildēt uz priesteru jautājumu.

12. nodaļā Jēzus priesteriem stāsta līdzību par saimnieku un ļaunajiem vīnkopjiem, kas atteicās maksāt saimniekam nomas maksu, nogalinot pat viņa dēlu. Vēl Jēzus atgādina priesteriem psalmu par celtnieku atmesto akmeni, kas kļuva par stūrakmeni. Priesteri saprot, ka Jēzus līdzība ir vērsta pret viņiem un aiziet, taču nosūta pie Jēzus farizejus un ķēniņa Heroda ļaudis, lai pieķertu Jēzu kļūdoties atbildēs. Tie uzdod dažādus āķīgus jautājumus par nodevu došanu ķeizaram un par to, kuram no brāļiem sieva pieder pēc augšāmcelšanās un par to, kurš bauslis ir augstākais. Uz visiem jautājumiem Jēzus atbild bez kļūdīšanās tā, ka neviens vairs viņam neko nejautā. Tad Jēzus uzdod jautājumu par to, kā Kristus var būt Dāvida dēls, ja Dāvids viņu sauc par savu kungu? Jēzus brīdina ļaudis sargāties no rakstu mācītājiem, jo tie ir godkārīgi, mantkārīgi un liekulīgi. Pēc tam, redzēdams, ka templī kāda nabaga atraitne iemet pēdējās 2 artavas ziedojumu traukā, Jēzus viņu uzslavē, ka viņa ir ziedojusi vairāk par visiem.

13. nodaļā izejot no tempļa Jēzus pravieto par tempļa nopostīšanu. Vēlāk uz Eļļas kalna Jēzus pravieto mācekļiem par nākamajiem laikiem un ticīgo gaidāmajiem pārbaudījumiem, par lielo bēdu laiku pirms viņa otrās atnākšanas un par pašu otro atnākšanu. Beigās Jēzus līdzībās ar vīģes koku un aizceļojušo nama kungu aicina mācekļus būt nomodā un vērot šī beidzamā laika pazīmes, jo neviens nezinās precīzu Jēzus otrās atnākšanas laiku.

14. nodaļa sākas ar virspriesteru apspriedi par Jēzus sagūstīšanu un sodīšanu. Tajā laikā Jēzus atrodas Betānijā, kāda spitālīgā Sīmaņa namā, kur kāda sieviete svaida Jēzus galvu ar dārgu nardu eļļu. Daži mācekļi izrāda neapmierinātību par šādu izšķērdību, bet Jēzus tiem saka likt mierā šo sievu par viņas rīcību. Tad Jūda Iskariots aiziet pie augstajiem priesteriem un sarunā ar tiem par sudrabu nodot Jēzu viņu rokās. Jūdu Pashas svētku pirmajā dienā Jēzus sūta mācekļus sagatavot svētku mielasta galdu. Mielasta laikā Jēzus brīdina savus mācekļus, ka viens no viņiem nodos Jēzu. Tad Jēzus svētījis maizi un vīnu, dod tos mācekļiem, tādā veidā iedibinot Jauno derību (maize ir viņa miesa un vīns viņa asinis, kas tiks upurētas). Pēc tam Jēzus brīdina savus mācekļus, ka visi viņu pametīs. Pēteris solās, ka viņš neatstās Jēzu, taču Jēzus sacka, ka šonakt pirms gailis divreiz dziedās, Pēteris noliegs viņu. Tad visi aiziet uz Getzemanes dārzu, kur Jēzus lūdz Dievu. Viņš aicina savus mācekļus būt nomodā, taču tie aizmieg. Pēc tam pie viņiem atnāk Jūda, atvezdams bruņotus augsto priesteru vīrus. Viņš pieiet pie Jēzus un noskūpsta viņu, tādā veidā dodams zīmi viņu sagūstīt. Mācekļi mēģina pretoties, taču Jēzus pats padodas, un pārējie aizbēg. Kāds jauneklis mēģina sekot Jēzum, taču arī tas kails aizmūk no vajātājiem. Jēzu aizved pie augstā priestera un spriež tiesu. Nespēdami atrast citu apsūdzību, tie Jēzus atzīšanu sevi par Dieva dēlu uzskata par pietiekamu nāvessoda pasludināšanai. Pēteris, kas sildās pie uguns augstā priestera pagalmā, nobīstas, ka tiks atpazīts, un trīs reizes noliedz Jēzu.

15. nodaļā Jēzu aizved pie Pilāta, kurš viņu izjautā, bet tas klusē. Pilāts piedāvā jūdiem uz svētkiem Jēzu atbrīvot, taču tie Jēzus vietā izvēlās dumpinieku Barabu. Tad viņš liek Jēzu sist krustā. Kareivji pils pagalmā ņirgājas ar Jēzu, uzlikdami tam galvā ērkšķu vainagu, tad ved viņu sist krustā. Pa ceļam tie satiek kādu kirēnieti Sīmani un liek tam nest Jēzus krustu. Aizveduši viņu līdz Golgātai, tie sit Jēzu krustā. Blakus Jēzus krustam abās pusēs krustā piesit divus laupītājus. Apkārt stāvošie dažādi izsmej Jēzu. Tad uz trim stundām iestājās tumsa. Jēzus sāk saukt uz Dievu, bet citiem liekas, ka viņš sauc Eliju. Kāds uzsprauž niedres galā etiķī mērktu sūkli un pastiep to Jēzum dzert. Tad Jēzus iekliedzas un nomirst. Priekškars templī pārplīst divās daļās. Vakarā Jāzeps no Arimatejas palūdz no Pilāta mirušo Jēzu guldīt kapā. Pilāts pārliecinājies, ka Jēzus miris, viņam to atļauj. Jāzeps noceļ Jēzu no krusta un, ietinis audeklā, gulda to klintī izcirstā kapā, aizveļot priekšā akmeni.

16. nodaļā Jēzum uzticamās sievietes (Marija Magdalēna, Marija, Jēkaba māte un Salome) nedēļas pirmajā dienā nāk apraudzīt kapu, lai svaidītu Jēzus miesu bērēm. Pienākot pie kapa, tās redz kapa akmeni noveltu un, ienākušas kapā, sastop baltās drānās tērptu jaunekli, kurš paziņo, ka Jēzus ir augšāmcēlies, un liek tām paziņot Jēzus mācekļiem, ka viņi Jēzu sastaps Galilejā. Sievas bailēs metas bēgt un baidās ko stāstīt, bet vēlāk tomēr izstāsta visu mācekļiem, un Jēzus caur tiem sludina mūžīgās glābšanas vēsti.

Citos manuskriptos 16. nodaļai ir turpinājums: Pēc augšāmcelšanās Jēzus vispirms parādās Marijai Magdalēnai. Viņa to izstāsta Jēzus mācekļiem, bet tie nenotic. Tad citā izskatā Jēzus uz ceļa parādās vēl diviem mācekļiem, bet arī viņu vēstij pārējie netic. Visbeidzot Jēzus parādās vienpadsmit mācekļiem sēžot pie galda un norāj tos, ka tie pirms tam nebija ticējuši lieciniekiem. Tad Jēzus sūta savus mācekļus sludināt evaņģēliju visai radībai, apsolot, ka ticīgos pavadīs dažādas brīnumu zīmes. Tad Jēzus tiek pacelts debesīs un sēžas pie Dieva labās rokas, bet mācekļi dodas sludināt.