Ķīnas—Indijas karš
| Ķīnas-Indijas karš | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Indijas karavīri, patruļā uz Ķīnas un Indijas robežas 1962. gada janvārī | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
 Ķīna |
 Indija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Mao Dzeduns Džou Eņlajs |
Džavāharlāls Nehru V. K. Krišna Menons Brijs Mohans Kauls | ||||||
| Spēks | |||||||
| 80 000[2] | 22 000[3] | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
Ķīniešu dati:[4] 722 nogalināti 1697 ievainoti Indiešu dati:[5] 1300 nogalināti |
Indiešu dati:[6][7] 4897 nogalināti vai ievainoti 3968 sagūstīti | ||||||
Ķīnas-Indijas karš noritēja no 1962. gada 20. oktobra līdz 21. novembrim. Ķīna par kara sākumu uzskata 20. jūliju.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Indijas domīnija ieguva neatkarību 1947. gadā, Ķīnas Tautas Republiku pasludināja 1949. gadā. Starp abām jaunajām valstīm izveidojās draudzīgas attiecības, jo Indija bija viena no retajām valstīm, kas Aukstajā karā centās ieturēt neitralitāti un atzina jauno Ķīnas komunistu režīmu. Attiecībām drīz sāka traucēt koloniālās ēras neskaidrās robežas un Ķīnas militārā kontrole pār Tibetu.
1914. gadā Lielbritānijas, Ķīnas un Tibetas Simlas konferencē novilkto Makmahona līniju, kas gāja pa Himalaju kalnu grēdas augstākajiem punktiem, Ķīna nekad nebija atzinusi. Šajā laikā Tibeta bija gandrīz neatkarīga no haotiskās Ķīnas Republikas, kamēr britiem bija interese palielināt savu ietekmi Tibetā. Šo gadu laikā robeža dabā nekad nebija marķēta, un Ķīna uzstāja uz robežu gar Himalaju dienvidu nogāzēm.
Dažus gadus pēc Tibetas pakļaušanas 1951. gadā, Ķīnas karaspēks ieņēma arī Aksai Činas apgabalu, ko Indija uzskatīja par savu teritoriju. Lai arī šī pustukšā kalnu teritorija indiešiem nebija stratēģiski svarīga, tās zaudēšana bija nācijas pašcieņas jautājums. Ķīnai šī līdzenuma kontrole deva iespēju izbūvēt ērtu zemes ceļu uz Tibetu. Premjers Džavāharlāls Nehru bija gatavs atteikties no Aksai Činas, ja ķīnieši atteiktos no pretenzijām uz strīdīgajām NEFA teritorijām (mūsdienu Arunāčala Pradēša). Ķīna savas pretenzijas balstīja kartēs, kas robežlīniju norādīja krietni uz dienvidiem no britu koloniālās varas 1914. gadā novilktās Makmahona līnijas. 1956. gadā Ķīna izteica gatavību atzīt Makmahona līniju, bet vienlaikus martā Aksai Činā sāka būvēt ceļu uz Tibetu. Tikai 1958. gada aprīlī Nehru nosūtīja indiešu patruļas uz šo apgabalu, lai noskaidrotu Ķīnas robežsargu posteņu atrašanās vietas. Septembrī indiešu patruļa beidzot saskārās ar ķīniešiem, kas indiešus aizturēja un iesniedza protesta notu. Indiešiem kļuva skaidrs, ka Ķīna uzskata Aksai Činas līdzenumu par savu teritoriju.[8]
1952. gadā Indija piekrita savu vēstniecību Lhasā, ko briti bija nodibinājuši 20. gadsimta sākumā, samazināt līdz ģenerālkonsulāta līmenim (to slēdza 1962. gadā). 1959. gada marta Tibetas sacelšanās saasināja abu valstu politiskās attiecības, kas izvērsās publiskos apvainojumos presē un diplomātiskās protesta notās. 17. martā Dalailama pameta Lhasu un bēga uz Indiju. Lai arī Nehru nesniedza palīdzību bruņotajiem dumpiniekiem un sākotnēji ierobežoja Dalailamas pārvietošanās brīvību, taču arī viņa viedoklis par Ķīnu kļuva daudz negatīvāks. Tibetas pilnīga pakļaušana noveda pie tā, ka gar neskaidro Himalaju robežu tagad izvietojās daudz lielākas Ķīnas armijas vienības. Indija bija apņēmusies aizstāvēt Butānas un Sikimas karalistes, kuru robežas tagad arī sāka apdraudēt ķīnieši.
Indija zināja, ka tā nav spējīga militāri aizsargāt savas Himalaju robežas, gan kurām ķīnieši turpināja būvēt militāros ceļus. Indijas armijas spēku papildināšanu Himalajos traucēja augstkalnu klimatam piemērotu kareivju trūkums un militāro ceļu neesamība. Ķīniešu robežsargi un kareivji, vajājot tibetiešu bēgļus un dumpiniekus, bieži iegāja Indijas teritorijā, izraisot nelielas sadursmes un indiešu robežsargu arestus 1959. gada vasarā. Pirmās nopietnās militārās sadursmes notika 1959. gada 25.-26. augustā, ķīniešiem apšaudot un padzenot indiešu robežsargus no posteņa. Indijas parlamentā izcēlās asas debates, kurās Nehru apstiprināja, ka Indija aizstāvēs savas, kā arī Butānas un Sikimas robežas.
Ķīnas-Indijas konfliktā negribot iesaistījās arī PSRS. Lai arī Padomju Savienības un Ķīnas starpā kopš 1958. gada bija sākušās ideoloģiskas nesaskaņas, tās vēl nebija izvērsušās atklātā konfliktā. Mao Dzeduns sagaidīja, ka Ņikita Hruščovs atbalstīs Ķīnu. Tikmēr PSRS kopš 1955. gada bija veidojusi labas politiskās un ekonomiskās attiecības ar Indiju. 1959. gada 9. septembrī PSRS publiski paziņoja par savu neitralitāti, ko Mao uztvēra kā nodevību. Privāti Hruščovs kritizēja ķīniešu agresīvo uzvedību, kas traucēja viņa diplomātijai ar Indiju un ASV.
1959. gada septembrī Ķīnas premjerministrs Džou Eņlajs vēstulē Nehru formulēja Ķīnas nostāju:
- Ķīna neatzīst Makmahona līnijas austrumu daļu. 1914. gadā briti sadarbībā ar tibetiešiem to esot iekļāvuši Simlas līgumā, un Ķīnas republikas valdība to nekad nav ratificējusi. Tikai pieklājības pēc Ķīnas kareivji to nešķērsojot,
- robežas vidējais sektors, Tibetas-Utarpradēšas robeža, vispār nekad nav formāli iezīmēts,
- robežas rietumu sektorā, Ladākhas reģionā Ķīna atzīst tradicionālo robežu, kas Ķīnas kartēs esot skaidri iezīmēta,
- Ķīnas robežas ar Butānu un Sikimu nav šī konflikta daļa.[8]
Nehru atbilde definēja turpmāko Indijas nostāju. Pirms jebkādu sarunu sākšanas Ķīnai ir jāatvelk karaspēks no ieņemtajiem robežposteņiem, un Indija nav gatava atteikties no strīdus reģioniem. 21. oktobrī notika jauna sadursme, kurā indiešu robežsargi zaudēja 9 nogalinātos un 10 sagūstītos. Indijas saspīlētās attiecības ar Pakistānu, kuras sastāvā šajā laikā ietilpa arī vēlākā Bangladeša, nozīmēja, ka Indijai bija grūti izvietot lielus spēkus gar Ķīnas robežu, kuru, neizdevīgo kalnāju dēļ, Indijas komandieri uzskatīja par nenosargājamu. Nehru bija gatavs sākt sarunas par daļēju atteikšanos no Ladākhas teritorijas, kuru uzskatīja par bezvērtīgu, un kurā nekad īsti nebija pastāvējusi britu vai indiešu pārvalde.[8]
Turpmākajos mēnešos abas puses apmainījās ar vēstulēm, kurās aizstāvēja savas pretenzijas, un izvirzīja priekšnoteikumus sarunām. Hruščovs vairākas reizes publiski nosodīja konfliktu kā bezjēdzīgu, un 1960. gada aprīlī padomju-ķīniešu ideoloģiskais konflikts izlauzās publiski. 1960. gada 28. janvārī Ķīna noslēdza robežlīgumu ar Birmu, kurā atteicās no dažām strīdus teritorijām, tā demonstrējot, ka ir gatava sarunām. 19. aprīlī Džou Eņlajs ieradās uz sarunām ar Nehru, kura pozīcija šajos mēnešos politiskā spiediena dēļ bija kļuvusi nepiekāpīga. Neierasti atklātās sarunās indiešu ministri nosodīja ķīniešu uzvedību un noraidīja viņu teritoriālās pretenzijas. Sarunas beidzās bez rezultātiem, pusēm vienojoties, ka eksperti turpinās robežu pētīšanu.
Vasarā ķīniešu patruļas turpināja pārkāpt robežu, ieejot Indijas teritorijā, taču centās izvairīties no jauniem konfliktiem, jo Ķīnai politiskās attiecības ar Indiju bija pārāk svarīgas. Tikmēr Indijas politiķos un sabiedrībā pieauga pret ķīniešiem vērsts noskaņojums. 1961. gada pavasarī Indija no PSRS sāka iepirkt Mi-4 helikopterus un MiG-21 lidmašīnas.
Karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1962. gada sākumā Ķīna piedāvāja atteikties no savām pretenzijām, ja Indija atteiksies no ķīniešu jau ieņemtās Aksai Činas. Aprīlī indiešu patruļām uzdeva sākt iespiesties ķīniešu kontrolētajās teritorijās un veidot jaunus kontrolposteņus. Jūlijā ķīnieši sāka kustību, apejot un aplencot jaunos indiešu priekšposteņus. Par spīti ķīniešu brīdinājumiem, ka viņi necietīs tālāku indiešu posteņu iespiešanos, Nehru atļāva to turpināt. Indieši apzinājās savu spēku vājumu reģionā, taču bija gatavi riskēt, pārliecībā, ka Ķīna nesāks lielāku karu. Septembra beigās starp robežposteņiem sākās nelielas apšaudes. 10. oktobrī notika sadursme, kurā krita 33 ķīnieši. Ķīna pieņēma lēmumu, ka ir pienācis laiks sodīt Indiju, padzenot tās spēkus no strīdus teritorijām.
20. oktobrī Ķīnas armija sāka uzbrukumu Lādakhā un NEFA. Indijas spēki atkāpās vai tika aplenkti, ķīniešiem pirmajās četrās dienās sasniedzot lielāko daļu izvirzīto mērķu un kaujās uz trim nedēļām iestājās pārtraukums. Džou Eņlajs piedāvāja Nehru:
- jaunas sarunas par robežu,
- abām pusēm atvilkt spēkus 20 km no frontes līnijas,
- ķīnieši pametīs ieņemto NEFA daļu,
- abas puses apņemas nešķērsot faktisko robežas līniju Aksai Činā.
Sarakste turpinājās bez rezultātiem, un 14. novembrī indieši sāka pretuzbrukumu, kas neguva panākumus. Nehru vērsās pēc militārās palīdzības pie Lielbritānijas un ASV, kas sāka piegādāt vieglos ieročus un veikt izlūklidojumus virs kauju zonas. Lielākā daļa robežas atradās vairāk nekā 4 km augstumā virs jūras līmeņa. Indija šeit nebija izbūvējusi ceļus, un armijai bija jāpārvietojas ar kājām. Trūka artilērijas, ko nācās vilkt kareivjiem. 21. novembrī Ķīna pasludināja pamieru un 1. decembrī atvilka karaspēku uz sākotnējām līnijām.[9]
Sekas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Militārās sadursmes tuvošanās oktobra vidū piespieda PSRS publiski nostāties Ķīnas komunistu pusē, tā ievērojami sabojājot attiecības ar Indiju, taču gūstot Āzijas komunistisko partiju atbalstu. Hruščovs uz laiku pārtrauca MiG-21 piegādes Indijai. PSRS Ķīnas atbalsts bija nepieciešams Kubas raķešu krīzes dēļ, kas sākās tajās pašās dienās. Mao neizrādīja interesi par attiecību uzlabošanu, un pēc Kubas krīzes beigām Ķīnas prese sāka vēl asāk kritizēt Hruščovu.
25. oktobrī "Pravda" publicēja rakstu, kurā vainoja Indiju par kara sākšanos. Raksts norādīja, ka Makmahona līnija ir britu imperiālisma rezultāts un nevar tikt atzīta par leģitīmu robežu. Kara dēļ Indijas komunistiskā partija, kas bija viena no lielākajām partijām, zaudēja popularitāti. Tai bija jāizvēlas — atbalstīt dzimteni vai komunistisko Ķīnu. Partija drīz ideoloģiski sašķēlās PSRS un Ķīnas atbalstītājos. Neveiksmīgais karš iedragāja Nehru politisko reputāciju, un viņš mira divus gadus vēlāk. Indija saglabāja pretenzijas uz Aksai Činas teritoriju, kamēr Ķīna saglabāja pretenzijas uz Arunāčalu Pradēšu.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Webster's Encyclopedic Unabridged Dictionary of the English language: Chronology of Major Dates in History, p. 1686. Dilithium Press Ltd., 1989
- ↑ Eric S. Margolis. War at the Top of the World: The Struggle for Afghanistan, Kashmir and Tibet. Taylor & Francis, 2002. 288. lpp. ISBN 978-0-415-93468-8. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 18. jūlijs. Skatīts: 2019. gada 11. marts.
- ↑ 刘振起. 毛泽东精神. 中国民主法制出版社, 2017. 121. lpp. ISBN 978-7516214862. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 3. augusts. Skatīts: 2020. gada 7. jūnijs.
- ↑ Cheng Feng, Larry M. Wortzel. «PLA Operational Principles and Limited War». In Mark A. Ryan, David Michael Finkelstein, Michael A. McDevitt. Chinese warfighting: The PLA experience since 1949. M.E. Sharpe, 2003. 188–. lpp. ISBN 978-0-7656-1087-4. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 7. janvāris. Skatīts: 2011. gada 14. aprīlis.
- ↑ Shekhar Gupta. «'Nobody believed we had killed so many Chinese at Rezang La. Our commander called me crazy and warned that I could be court-martialed'». The Indian Express, 2012. gada 30. oktobris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 9. aprīlis. Skatīts: 2021. gada 15. jūnijs.
- ↑ The source says Indian wounded were 1,047 and attributes it to Indian Defence Ministry's 1965 report, but this report also included a lower estimate of killed.
- ↑ V. P. Malik. Kargil from Surprise to Victory (paperback izd.). HarperCollins Publishers India, 2010. p. 343, note 134. ISBN 978-9350293133. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 6. augusts. Skatīts: 2020. gada 25. jūnijs.
- ↑ 8,0 8,1 8,2 «The Sino-Indian Border Dispute (7)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 20. maijā. Skatīts: 2018. gada 4. februārī.
- ↑ «The Sino-Indian Border Dispute (9)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 20. maijā. Skatīts: 2018. gada 4. februārī.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sino-Indian Relations Arhivēts 2017. gada 23. janvārī, Wayback Machine vietnē.