2011. gada Lībijas pilsoņu karš

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
2011. gada sacelšanās Lībijā
Daļa no 2010.—2011. gada vidējo Austrumu un Ziemeļāfrikas protestiem
Libyan Uprising.svg

5fd35f dot.svg M. Kadāfi spēku kontrolētās pilsētas
550000 dot.svg pret M. Kadāfi spēku kontrolētās pilsētas

D4aa00 dot.svg Pašreizējās cīņas/neskaidra situācija

(situācija 20. martā)

Datums 2011. gada 15. februāris2011. gada 23. oktobris
Vieta Lībija
Iznākums

2011. gada sacelšanās Lībijā bija pilsoņu karš ar virknes Rietumu valstu līdzdalību Ziemeļāfrikas valstī Lībijā laikā no 2011. gada marta līdz oktobrim, kā rezultātā tika gāzts Muamara Kadāfi 42 gadus ilgušais režīms.

Nemieri[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada 15. februārī Lībijā sākās masu protesti lielākajās pilsētās, kurus drošības spēki vardarbīgi izdzenāja. Policijas vardarbīgās rīcības Bengazi rezultātā, protesti strauji pārauga austrumu cilšu bruņotā dumpī, dumpinieku zemessargiem pārņemot kontroli pār valsts austrumu apgabaliem.[1] Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas konstatēja virkni nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu, Starptautiskā krimināltiesa brīdināja M. Kadāfi par viņa režīma veiktajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.[2] Lībija kategoriski noliedza jebkādus noziegumus pret savu tautu, kategoriski noraidīja apsūdzības uzbrukumos civiliedzīvotājiem, apgalvojot, ka lojālie spēki cīnās nevis ar civiliedzīvotājiem, bet gan ar "Al Qaeda" teroristiem,[3] kas nostiprinājušies Bengazi pilsētā. Tripole piedāvāja ASV un "Human Rights Watch" nosūtīt misiju, kas iepazītos ar situāciju Lībijā klātienē.[4] Šāda misija netika nosūtīta.

Starptautiskās sabiedrības reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Marta sākumā valdības spēki uzsāka virzību uz austrumiem, tika atjaunota kontrole pār vairākām ostas pilsētām, tai skaitā Bregu, Relanufu un Binjevadu. Dumpiniekiem ciešot militāru sakāvi un strauji atkāpjoties uz valsts austrumiem, virkne Rietumu valstu nosodīja Kadāfi par bruņota spēka pielietošanu pret tautu. 18. martā M. Kadāfi gan paziņoja par uguns pārtraukšanu, taču jau nākamajā dienā sākās apšaudes Bengazi pievārtē. Apvienoto Nāciju Organizācija sāka īstenot lidojumu aizliegumu virs Lībijas.

Rietumu valstis nosodīja Lībijas valdību par spēka lietošanu pret civiliedzīvotājiem.[5] Apvienoto Nāciju Drošības padome pieņēma rezolūciju par M. Kadāfi un desmit tā radinieku un valdības locekļu lielā apļa aktīvu iesaldēšanu un ceļošanas ierobežošanu. Tāpat šajā rezolūcijā tika uzdots Starptautiskajai Krimināltiesai uzsākt Lībijas valdības darbības izmeklēšanu un izvērtēšanu.[6]

10. martā Francija kļuva par pirmo valsti pasaulē, kas atzīst Bengazi izveidoto Lībijas pagaidu padomi par oficiālo Lībijas valdību.[7] 23. martā tika izveidota Lībijas Pagaidu pārejas nacionālā padome, kuru veido 31 cilts pārstāvji. Tās priekšsēdētāji: sākotnēji Mahmuds Džebrils, kuru atstādināja un par priekšsēdētāju kļuva Mustafa Abdels Džalils.[8]

Starptautiskās koalīcijas iesaistīšanās un plaša mēroga karadarbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

17. martā ANO DP pieņema rezolūciju par lidojumu aizlieguma zonas izveidošanu virs Lībijas[9] (Ķīna un Krievija atturējās balsojumā), uzliekot par pienākumu rezolūcijas parakstītājvalstīm veikt visus nepieciešamos pasākumus,[10] lai aizsargātu Lībijas civiliedzīvotājus.[11]

Savukārt 19. martā Francija, Lielbritānija, ASV un virkne citu Rietumu valstu uzsāka militāru gaisa uzbrukumu stratēģiskajiem mērķiem Lībijas teritorijā, Lībijas pretgaisa aizsardzības sistēmai un armijas bāzēm.[12] Apvienotā Karaliste veica operāciju Ellamy, Francija — Harmattan, KanādaMobile un ASVOdyssey Dawn, iznīcinot Lībijas pretgaisa aizsardzības spēkus.[13] Marta beigās karadarbību pret Lībiju uzņēmās vadīt NATO.

Augusta beigās NATO spēki bija pilnībā sagrāvuši Lībijas armiju gaisa uzlidojumos, ļaujot dumpinieku bruņotajiem spēkiem ieņemt lielāko daļu valsts, ieskaitot galvaspilsētu Tripoli. Šajā laikā Rietumu valstis, ieskaitot ASV un Krieviju, jau bija atzinušas Lībijas Pagaidu pārejas nacionālās padomes leģitimitāti. Režīma maiņu Lībijā apsveica arī virkne islama valstu, bet Venecuēlas prezidents Irānas Ārlietu ministrija paziņoja, ka sekulārā Kadafi režīma likvidācija uzskatāma par "lielu uzvaru".[14]

NATO uzbrukuma izmaksas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francijas aizsardzības ministrs Žerārs Longē informēja, ka uzbrukums Lībijai izmaksājis Francijai 300 000 000 eiro ( 210 miljonus latu). Lielbritānija novērtējusi savu spēku uzbrukumu Lībijai ar 343 000 000 eiro (240 miljoniem latu), bet ASV, kuras ieguldījums bijis vislielākais, vēl nav publiskojusi atskaiti, taču jūnijā tās izdevumi bija sasnieguši 500 000 000 eiro ( 350 miljonus latu).[14] Cik lielā mērā izpostīta Lībijas ekonomikas un militārā infrastruktūra, aprēķini nav veikti.

Pilsoņu kara oficiālās beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gāztais Lībijas līderis Muamars Kadafi, par kura atrašanās vietu pēdējā laikā nebija ticamu ziņu, kopš viņa pretinieki augustā ieņēma galvaspilsētu Tripoli, kaut viņa atrašānās vietas noskaidrošanā tika iesaistītas visas koalīcijas rīcībā esošās augstās tehnoloģijas, pēc galvaspilsētas pamešanas esot uzturējies savā dzimtajā pilsētā Sirtē. Sirtes iedzīvotāju zemessardze kopā ar pēdējām lojālajām armijas vienībām izrādīja sīvu pretošanos Lībijas pagaidu padomes spēkiem. Septembrī opozīcijas spēkiem vienreiz jau izdevās ielauzties Sirtē, taču Kadafi atbalstītāji pilsētu atkal atguva un uzsāka pretuzbrukumu, taču tikai pateicoties NATO uguni, pilsētas aizstāvjus izdevās sakaut. 20. oktobrī gāztā valdība ar apsardzi mēģinājuši automašīnās pamest dumpinieku spēku ielenkto Sirtes pilsētu, izlaužoties ar kauju, bet konvoju sabombardēja NATO kontingenta Francijas kara lidmašīnas "Mirage-2000". Pulkvedis un tā apsardze patvērušies irigācijas kanālos pie ceļa, kur tos ielenca dumpinieku vienības. M. Kadāfi tika sagūstīts un nogalināts.[15][16]

23. oktobrī Lībija pasludināja tautas atbrīvošanos pēc 42 gadus ilgušās diktatora Muammara Kadafi valdīšanas, kas beidzās ar viņa sagūstīšanu un nogalināšanu, kas nozīmēja faktisko astoņus mēnešus ilgušā pilsoņu kara beigas. Uzstājoties svinīgā ceremonijā par godu šim notikumam, Lībijas Pagaidu pārejas nacionālās padomes vadītājs Mustafā Abdels Džalils paziņoja, ka jaunā valsts, kas tiks izveidota pēc atbrīvošanās no Muamara Kadafi režīma, dzīvos pēc šariata likumiem, un visas Kadafi ieviestās modernizācijas normas, kas tiem neatbilst, tiks atceltas.[17]

Savukārt Tripolē tika kā valsts augstākā institūcija izveidota Augstākā drošības padome (ADP), kas informēja pasaules sabiedrību, ka uzskata austrumu cilšu šeihu un monarhijas piekritēju izveidoto Pagaidu pārejas nacionālo padomi nevis par nacionālās varas pārstāvjiem, bet gan tikai Bengazi pašvaldību. Ar šo formālo prezentāciju Lībijā atsākās tradicionālā cīņa par varu starp Tripoli un Bengazi. Vēl par varu Lībijā cīnās islāmisti, kuru līderis ir bijušais džihādists Abdels Fahims Belhadži un nacionālā armija, kuru vada ģenerālis Suleimans Mahmuds, taču nopietnu militāru sadursmju starp visiem šiem spēkiem nav, tāpēc pilsoņu karu Lībijā uzskata par beigušos.[14]

Pilsoņu kara turpināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada nogalē pakāpeniski atjaunojās sadursmes starp jaunajai varai nelojālo klanu zemessardzi un valdības spēkiem. 2012. gada 23. janvārī gāztajam režīmam uzticīgās vienības pēc 4 h ilgām ielu kaujām ieņēma Benivalidu (175 km uz dienvidaustrumiem no Tripoles), piespiežot atkāpties 28. kājnieku brigādes spēkus un pārņemot varu pilsētā un tā apkaimē.[18]

Kara noziegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībijas gāztās valdības spēku veiktie kara noziegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pagaidu pārejas nacionālās padomes spēku veiktie kara noziegumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

21. oktobrī Sirtes pilsētā cilvēktiesību organizācijas "Human Rights Watch" (HRW) pārstāvji fiksējuši 53 cilvēku mirstīgās atliekas, kurus opozīcijas kaujinieki ir sodījuši ar nāvi. Cilvēķi nogalināti vienādā veidā: rokas sasietas uz muguras, un viņi miruši no šāvieniem galvā. Līķi jau bija diezgan satrūdējuši, līdz ar to var secināt, ka cilvēki nogalināti pirms nedēļas, kad noritēja izšķirošās kaujas par Sirti. Atpazīti tika daži no bojāgājušajiem, to skaitā kāds augsta ranga armijas virsnieks un Sirtes pilsētas mērs.[19]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Time running out for cornered Gaddafi. ABC (24 February 2011).
  2. Libyan attacks could be crime vs humanity: ICC. Reuters (28 February 2011).
  3. DELFI. "Al Qaeda" līdera Osamas bin Ladena tuvākais līdzgaitnieks Aimans az Zavahri aicinājis Ziemeļāfrikas musulmaņus iesaistīties cīņā ar Lībijas valdības spēkiem. www.DELFI.lv. Atjaunināts: 2011-10-27.
  4. DELFI. Kadafi dēls: Lībija grib jau rīt redzēt valstī ASV un tiesību aizstāvju misiju. Delfi.lv. Atjaunināts: 2011-10-27.
  5. Casey, Nicholas; de Córdoba, José (26 February 2011). "Where Gadhafi's Name Is Still Gold". The Wall Street Journal.
  6. Wyatt, Edward (26 February 2011). "Security Council Calls for War Crimes Inquiry in Libya". The New York Times. Atjaunināts: 27 February 2011.
  7. France Supports Libya Rebel Council. Al Jazeera English (10 March 2011).
  8. Vairākums Eiropas valstu, ASV un Nigērija atzina Pagaidu pārejas nacionālo padomi 22.augustā, bet Ķīna to atzina 12.septembrī - Āfrikas Savienība atzīst Lībijas Pagaidu pārejas nacionālo padomi
  9. Gatavo uzlidojumu Lībijai; tā paziņo par uguns pārtraukšanu. TvNet (2011. gada 21. marts). Atjaunināts: 2011. gada 21. marts.
  10. Tā kā ANO rezolūcijas nedod tiesības uzsākt karadarbību pret rezolūciju neievērojošu valsti - tām ir ieteikuma raksturs, - dzīvi palikušie gāztā Lībijas vadītāja ģimenes locekļi vairākkārt nākuši klajā ar paziņojumu, ka sūdzēšot NATO starptautiskajā tiesā.
  11. UN (17 March 2011). Security Council Authorizes 'All Necessary Measures' To Protect Civilians in Libya. UN News Centre. Atjaunināts: 17 March 2011.
  12. Sākusies militāra iejaukšanās Lībijas konfliktā. apollo.lv (2011. gada 19. marts). Atjaunināts: 2011. gada 21. marts.
  13. US fires 110 missiles at targets in Libya - World news - Mideast/N. Africa - msnbc.com. MSNBC. Atjaunināts: 2011-03-19.
  14. 14,0 14,1 14,2 DELFI. Ārvalstu mediji: Lībijas nākotne – Dubaija vai Irāka?. Delfi.lv. Atjaunināts: 2011-10-27.
  15. DELFI. Pēc sagūstīšanas miris bijušais Lībijas līderis Muamars Kadafi, nogalināts arī viņa dēls. Delfi.lv. Atjaunināts: 2011-10-27.
  16. Saskaņā ar Ženēvas Konvenciju, tiklīdz bruņota konflikta dalībnieks ir sagūstīts, viņam jāpiemēro īpašas procedūras, ieskaitot medicīniskās palīdzības sniegšanu, turklāt kategoriski ir aizliegts viņu nogalināt. Ja gūstekni nogalina, tad tas klasificējams kā kara noziegums.
  17. DELFI. Lībija būs islāmistu valsts. www.DELFI.lv. Atjaunināts: 2011-10-27.
  18. Джамахирия наносит ответный удар. - gazeta.ru 24.01.12.
  19. DELFI. Cilvēktiesību aizstāvji: Sirtē noslepkavoti 53 Kadafi atbalstītāji. www.DELFI.lv. Atjaunināts: 2011-10-27.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziņu apkopojumi
Raksti
Intervijas