Lībija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lībijas Valsts
‏ادولة ليبيا ‎
Dawlat Libya
karogs Lībijas ģerboņa
Karogs Ģerbonis
HimnaLībija, Lībija, Lībija
Location of Libya
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Tripole
32°52′N 13°11′E
Valsts valodas arābu valoda
Etniskās grupas  arābi, berberi
Valdība republika
Neatkarība
 -  no Itālijas 1951. gada 24. decembrī 
Platība
 -  Kopā 1 759 541 km² (17.)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2010. gadā. g. 6 420 000 (105.)
 -  Blīvums 3,6/km² (218.)
IKP (PPP) 2010. gadā. gada aprēķins
 -  Kopā $90,571 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $13,804 
HDI (2010)  (0,755 augsts) (53.)
Valūta Lībijas dinārs (LYD)
Laika josla EET (UTC+2)
 -  Vasarā (DST) nav (UTC+2)
Interneta domēns .ly
ISO 3166-1 kods 434 / LBY / LY
Tālsarunu kods +218

Lībija (arābu: ليبيا), oficiālais nosaukums Lībijas Valsts ( ‏ادولة ليبيا ‎‎) ir valsts Ziemeļāfrikā, Vidusjūras krastā. Tā robežojas ar Ēģipti austrumos, Sudānu dienvidaustrumos, Čadu un Nigēru dienvidos un Alžīriju rietumos,bet ziemeļrietumos ar Tunisiju. Lībijas galvaspilsēta ir Tripole.

Senajā Grieķijā par Lībiju dēvēja visu Ziemeļāfriku uz rietumiem no Ēģiptes, reizēm pat visu Āfrikas kontinentu.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1945. gadam Itālijas kolonija, arābu un berberu cilšu (aptuveni 4 000 000 iedzīvotāju, pārsvarā beduīni) un itāļu kolonistu (aptuveni 11 000) apdzīvota teritorija. Tā kā Itālija 2. pasaules kara bija zaudētājvalsts, 1951. gada 24. decembrī Lībija ieguva neatkarību, izveidojot Lībijas karalisti. Karaļa Idrisa reālā vara nesniedzās tālāk par Tripoli un pāris apdzīvotām vietām piekrastē, ciltis vadīja to vecajo padomes un šeihi, bet vienīgā centralizētā un visu zemi aptverošā struktūra bija armija. Valdīja vispārēja nabadzība un korupcija.

1969. gada 1. septembrī kapteiņa Muamara Kadāfi vadībā jaunāko virsnieku grupas vadītas armijas vienības sadumpojās, sagrāba karaļa pili (karalis Idriss atradās vizītē Turcijā), valdības iestādes, radio un TV centrus, gāžot monarhiju un pasludinot Lībiju par Lībijas Arābu Republiku. Septembra vidū Kadāfi tika iecelts par Revolucionārās pavēlniecības padomes priekšsēdētāju un bruņoto spēku virspavēlnieku pulkveža dienesta pakāpē, uzņemoties valsts turpmāko vadību.

Pirmais, ko jaunā vara veica, ieguvusi varas grožus, 1970. gada martā-jūnijā lauza līgumus un likvidēja visas ārvalstu kara bāzes (t. sk. lielāko ASV karabāzi ārpus tās teritorijas Wheelus Field), oktobrī izraidīja no valsts itāļu kolonistus. Tika pārskatīti līgumi ar Rietumu naftas ieguves kompānijām, palielinot Lībijas saņemamo iegūstamo resursu daļu. Uzsākta plaša sociālās attīstības programma, ceļot pilsētās un ciemos skolas, slimnīcas, sabiedriskās ēkas, daudzdzīvokļu namus. Tika aizliegts alkohols un sākta valsts atbalstīta sieviešu emancipācijas politika.

Apvērsuma īstenotāji bija kvēli panarābisti, taču nonākuši pie varas, pakāpeniski atsacījās no šī ideoloģiskā virziena - Kadāfi postulēja, ka PSRS un ĶTR demonstrētais sociālisms esot tikpat netaisnīgs, kā Rietumu valstīs valdošais kapitālisms - ja pirmais apspiežot personību, tad otrais izdevīgs tikai bagātajiem, t.i. mazākumam, - tāpēc ir jāiet "trešais ceļš", kura vadlīnijas izklāstīja savā darbā "Zaļā grāmata". Valsti no "republikas" pārdēvēja par "džamahīriju" (ko visai aptuveni var tulkot kā "tautas valsts"). Par pārvaldes pamatinstitūciju kļuva tautas kongresi (jeb sapulces), kuros piedalījās visi pieaugušie valsts iedzīvotāji un kas regulēja visas sadzīves jomas, bet augstākā varas institūcija bija Vistautas kongress. 1990. gados Kadāfi publiski sāka izteikties par labu panāfrikānismam kā ideoloģijai, Lībijai aktīvi iesaistoties Āfrikas kontinenta politiskajā arēnā.

1971. gada 17. aprīlī Lībija iestājās Arābu Republiku Federācijā, bet 1973. gada 29. augustā apvienojās ar Ēģipti. 1977. gada 2. martā sarāva attiecības ar Ēģipti un pasludināja Lībijas Sociālistiskās Arābu Tautas Džamahīrijas izveidošanu (1986. gadā nosaukumam pievienoja vārdu "Lielā").

Iekšpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1971. gadā līdzīgi Ēģiptes Arābu sociālistu savienībai, tika izveidota Lībijas Sociālistu savienība, kā vienīgā legālā partija. Iekšpolitika bija autoritāra, taču salīdzinoši mērena, bez izteiktām policejiska režīma pazīmēm: nebija masu represiju vai ierobežojumu, jo nebija arī īstas opozīcijas – salīdzinot ar karalistes laiku, Lībijā bija vērojams straujš saimnieciskais uzplaukums. 70. gadu sākumā cīņai pret Kadāfi režīmu tika izveidota pagrīdes teroristiska organizācija „Lībijas atbrīvošanas nacionālā fronte“, kuru sponsorēja Sudāna, Maroka, Irāka un Saūda Arābija, taču organizācija bija mazskaitlīga un nekādu nopietnu panākumu tai nebija. Salīdzinot Lībiju ar citām arābu valstīm, valstij raksturīga liela iecietība pret disidentismu. Nebija nekādu masu represiju vai citādi domājošo vajāšanu, varēja visai brīvi kritizēt valsts varu. Taču individuālā līmenī tika īstenotas virkne politisko slepkavību, t.sk. arī citu valstu teritorijā, likvidējot varai bīstamākos opozicionārus. Laikā no 1980. līdz 1986. gadam ASV un ES tika nogalināti 15 turp emigrējušie opozicionāri.[1] 1988. gadā pēc Kadāfi rīkojuma publiski tika sagrauti Furnašas cietuma vārti Tripolē, atbrīvojot pēcējos 400 politieslodzītos, Kadāfi publiski saplēsa disidentismā apsūdzēto "melnos sarakstus". Kriminālatbildība iestājās par centieniem organizēties, lai mainītu valsts iekārtu. 80. gadu sākumā Lībija sāka īstenot asāku iekšpolitisko un ārpolitisko virzību, Kadāfi režīmam iegūstot autoritārisma iezīmes. Jau 70. gados sākās represijas pret radikālajiem islamistiem, deportējot no valsts „brāļus musulmaņus“, bet 1986. gadā tika slēgtas 48 reliģiskas iestādes kā ekstrēmismu kultivējošas. 2000. gadā norisa skaļa tiesas prāva pret Bengazi universitātes pasniedzēju un studentu grupu, kas tika apsūdzēti reliģiskajā ekstrēmismā un valsts pamatu graušanā (vairāki tika sodīti ar nāvi). Visā režīma pastāvēšanas laikā ar nāvi sodīti vairāki desmiti varas politisko pretinieku.

Sociālā politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai pārvarētu cilšu barjeras, tika uzsākta plaša programma strādnieku slāņa veidošanai: būvētas gan vajadzīgas, gan nevienam nevajadzīgas rūpnīcas (valstī ar dažiem miljoniem iedzīvotāju miljoniem nav jēgas būvēt ieroču rūpnīcas savām vajadzībām, jo iepirkt ir ētāk), lai tikai radītu vietas, kur cilvēki kopā strādātu neatkarīgi no piederības ciltij, izglītoti inženieri, subsidēta augtsas pašizmaksas preču ražošana. Netika pieļauta arodbiedrību izveidošanās paredzot, ka tajās dominēs viena cilts.

Pēc naftas atradņu nacionalizēšanas, kas uzreiz ievērojami palielināja valsts kases ienākumus, tika izvērsta plaša sociālās palīdzības politika. Rezultātā ap 2010. gadu Lībija izcēlās citu ZIemeļāfrikas valstu vidū ar to, ka, piemēram[2]:

  • IKP uz cilvēku bija 14 192 USD;
  • Par katru ģimenes locekli valsts gadā izmaksāja 1000 USD lielu pabalstu;
  • Par katru jaundzimušo valsts pabalsts bija 7000 USD;
  • Bezdarbnieka pabalsts bija 730 USD mēnesī;
  • Medmāsas alga bija 1000 USD mēnesī;
  • Jaunlaulātajiem tika piešķirti 64 000 USD dzīvokļa iegādei;
  • Biznesa uzsākšanai valsts pabalsts bija 20 000 USD;
  • Automašīnas iegādes gadījumā valsts sedza 50% cenas (zemessardzes locekļiem - 65%);
  • Medicīna un izglītība bez maksas;
  • Izglītību vai stažēšanos ārzemēs apmaksāja valsts;
  • Daudzbērnu ģimenēm īpašs veikalu tīkls, kur produktus tirgoja ievērojami lētāk;
  • Valsts aptiekās ievērojams medikamentu klāsts bez maksas;
  • Par dzīvi pašvaldības dzīvoklī īre nebija jāmaksā;
  • Elektroenerģija par velti;
  • Valsts banku kredīti bez procentiem;
  • Benzīna cena bija valsts noteikta - 0,14 USD litrā;

u.tml.

Rezultātā Lībija bija arī iecienīts migrācijas mērķis viesstrādniekiem no Ēģiptes, Tunisas, Alžīras kā arī no Austrumeiropas valstīm.

Terorisms un sankcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībija atbalstīja revolucionārās un separātistu kustības visā pasaulē, arī tās, kas savā taktikā pielietoja teroristiskas metodes: Ugandā, Palestīnā, Ziemeļīrijā, Marokā, Sudānā, Filipīnās, Spānijā u.c. Lībijai sākot jaukties citu valstu iekšējās lietās, atbalstot to opozīciju, Rietumu valstis iekļāva Lībiju terorismu atbalstošo valstu skaitā. Pēc tam, kad Izraēlas pretgaisa aizsardzības spēki notrieca virs okupētās Sinaja pussalas tur pāri lidojoši Lībijas pasažieru lidmašīnu, attiecības ar Izraēlu bija visai naidīgas. 1973. gadā Kadāfi deva patvērumu palestīniešu bēgļiem un to organizācijām. 70. gadu beigās Lībijā tika izveidotas aptuveni 20 treniņnometnes, kurās apmācības kursu izgāja vairāk nekā 7000 dažādāko valstu opozīcijas organizāciju kaujinieki.[1]

Drīz arī Lībijas slepenie dienesti paši sāka organizēt dažādus teroraktus. 1985. gada 5. aprīlī Lībijas aģenti sarīkoja sprādzienu Rietumberlīnes diskotēkā La Belle, kā rezultātā 3 cilvēki mira un vairāk nekā 250 guva ievainojumus. Piemēram, 1989. gada 19. septembrī lībiešu atbalstītie teroristi Nigēras gaisa telpā uzspridzināja franču aviolīnijas UTA lidmašīnu ar 170 cilvēkiem. Situācija vēl vairāk saasinājās pēc aviokompānijas Pan American pasažieru lidmašīnas uzspridzināšanas 1988. gada 21. decembrī virs Lokerbijas pilsētiņas Skotijā. Par terora akta organizēšanu tika vainoti divi Lībijas drošības dienesta virsnieki, taču Tripole atteicās tos izdot ASV tiesībsargājošām iestādēm, pieprasot neitrālu trešās puses izmeklēšanu. Pret Lībiju tika īstenotas virkne politisku sankciju, ar ANO DP sankciju noteikts strikts ekonomikas embargo. Pēc tam, kad aizdomās turētie 1999. gadā stājās tiesas priekšā Nīderlandē, bet pēc prāvas 2003. gada augustā Lībija oficiāli atzina savu specdienestu saistību ar šo terora aktu, attiecības ar Rietumu valstīm sāka uzlaboties.

Toijotu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

70. gadu beigās Lībijas armija iebruka Čadā, aizsākot t.s. "Toijotu karu" (1978.-1987.). Čadas nēģeri ar kalašņikoviem (un Francijas aviācijas atbalstu) braukāja pa Sahāru savos Toyota džipos (tāpēc šāds kara nosaukums: "Toijotu karš") un bez problēmām, izmantojot partizānu kara taktiku, uzvarēja daudz labāk apbruņotās lībiešu bruņutanku vienības. Pamatiemesls sakāvei šajā karā bija armijas kaujasspējas un zemā disciplīna. Valdība varēja dot pavēli armijai un armija pavēli izpildīja. Bet varēja arī nepildīt - augstākais, kas draudēja Kadafi režīma armijas vienības komandierim, bija atvaļināšana, nezaudējot pienākošos pensiju.

Attiecības ar Austrumu bloka valstīm[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pretstāve Rietumu valstīm piespieda Lībiju ārpolitikā meklēt atbalstu PSRS. 1975. gadā pie Tripolē ieradās PSRS delegācija ar Alekseju Kosiginu priekšgalā, bet Lībijas līderis Kadafi trīs reizes (1976, 1981, 1985) apmeklēja PSRS, kur tikās ar padomju līderiem Leonīdu Brežņevu, vēlāk ar Mihailu Gorbačovu. Lībija iepirka no PSRS armijas bruņojumu, transporta līdzekļus, padomju inženieri tika noalgoti augstsprieguma līniju un Lielā ūdensvada būvei, lauksaimniecības attīstīšanai.[1] Paralēli tika uzturēta un attīstīta sadarbība arī ar Rietumu valstīm, cenšoties laipot starp abām „aukstā kara“ nometnēm un nepieslienoties nevienai no tām.

Attiecības ar Rietumiem[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc prezidenta Dž.Kārtera (1977.-1981.) rīkojuma no ASV tika izraidīti 6 Lībijas diplomāti. 1981. gadā ASV Valsts departaments oficiāli apsūdzēja Muamaru Kadāfi, ka tas gatavojis atentātu pret ASV prezidentu Ronaldu Reiganu (1981—1989). Kaut arī šo teroristu sarakstā visi bija no organizācijas, kuras viens no mērķiem bija paša Kadāfi gāšana, 1981. gadā Kadāfi tika pasludināts par "teroristu Nr.1". Visi ASV pilsoņi, kas dzīvoja un strādāja Lībijā, pēc valsts departamenta rīkojuma bija spiesti pamest valsti. 1982. gadā ASV noteica embargo Lībijas naftai. 1986. gadā tika sarautas diplomātiskās attiecības starp abām valstīm. ASV kara lidmašīnas sāka regulāri pārkāpt Lībijas gaisa telpu, iesaistoties sadursmēs ar Lībijas kara aviāciju, līdz 1986. gada 15. aprīlī veica kaujas uzlidojumus Bengazi un Tripolei, par trieciena mērķi izvēloties Kadāfi rezidences. Uzlidojumā gāja bojā 101 iedzīvotājs, tai skaitā gadu vecā Kadāfi meitiņa. Tā kā tas bija rupjš starptautisko tiesību pārkāpums, Lībija pasaules acīs kļuva par cietēju, ko Kadāfi labi prata izmantot, nostiprinot valsts pozīcijas starptautiskajā arēnā.

2001. gada septembrī M. Kadāfi bija viens no pirmajiem arābu līderiem, kas izteica līdzjūtību ASV un nosodīja terora akta veicējus. Atbalstīja arī ASV iebrukumu Afganistānā un pat nodevis Lībijas specdienestu rīcībā esošo Al-Qaeda dalībnieku sarakstus. Ap šo laiku Kadāfi publiski atzina Izraēlas valsts tiesības uz pastāvēšanu un nāca klajā ar aicinājumiem palestīniešu-Izraēlas konfliktu noregulēt mierīgā ceļā. 2003. gada septembrī ANO sankcijas pret Lībiju tika atceltas, ko atzīst par ievērojamu Kadāfi diplomātijas panākumu. To veicināja arī Lībijas lēmums šajā pašā gadā atteikties no masu iznīcināšanas bruņojuma izveidošanas (2004. gada janvārī Kadāfi ratificēja Līgumu par atomieroču izmēģinājumu aizliegumu), tā vietā valsts aizsardzības stratēģijā orientējoties uz spēcīgas zemessardzes izveidošanu, kas, pēc Afganistānas karu pieredzes, būtu nopietnāks garants pret naidīgu valstu invāziju. M. Kadāfi veica virkni diplomātisko vizīšu ES valstīs, slēdzot līgumus gan par ieroču iegādi Francijā, gan dabasgāzes piegādi Itālijai u.c., savukārt vairāki to līderi, piemēram, Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs 2004. gada martā ieradās vizītē Tripolē, slēdzot virkni vienošanos par Lībijas dabasgāzes un naftas atradņu izmantošanu un, svarīgākais, par milzīgajiem Lībijas saldūdens krājumiem, kuru vērtība Ziemeļāfrikas apstākļos ir daudz vērtīgāki par fosilo kurināmo.

2006. gada maijā ASV valsts departaments svītroja Lībiju no terorismu atbalstošo valstu saraksta. 2008. gada aprīlī Lībijā vizītē ieradās Krievijas prezidents Vladimirs Putins, bet septembrī — ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa (oktobrī uz Lībiju devās pirmais ASV vēstnieks 36 gadu laikā).

Austrumu cilšu sacelšanās un NATO uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2011. gada februārī Lībijas lielākajās pilsētās sākās masu protesti, kas strauji pārauga austrumu cilšu bruņotā dumpī. Sākās pilsoņu karš – sacēlušajām ciltīm pievienojās armijas un policijas daļas, kurās dominēja šo cilšu locekļi, karadarbībā tika mobilizēti plašie zemessardzes spēki. Dumpiniekiem ciešot militāru sakāvi un strauji atkāpjoties uz valsts austrumiem, virkne Rietumu valstu nosodīja Lībiju par bruņota spēka pielietošanu pret tautu. 17. martā ANO DP pieņēma lēmumu par lidojumu aizliegumu Lībijas kara aviācijai, bet 19. martā Francija, Lielbritānija, ASV un virkne citu Rietumu valstu bez oficiāla kara pieteikuma uzsāka militāru gaisa uzbrukumu stratēģiskajiem mērķiem Lībijas teritorijā, Lībijas pretgaisa aizsardzības sistēmai un armijas bāzēm: sāka militāro operāciju "Odiseja rītausma". Pirmos triecienus raidīja Francijas kara lidmašīnas, drīz pēc tam ASV kara flote raidīja vairāk nekā 110 Tomahawk raķešu. Lībijas militāros objektus ar raķetes apšaudījušas arī britu zemūdenes un reaktīvās lidmašīnas. Pret Lībiju noteikta arī lidojumu un kuģu satiksmes blokāde. Rietumvalstu vadītās operācijas pirmās fāzes mērķis bija iznīcināt Lībijas pretgaisa aizsardzības sistēmas.[3] Marta beigās karadarbību pret Lībiju uzņēmās vadīt NATO. Turpmākajos uzlidojumos Lībijas armijas smagā tehnika tika praktiski iznīcināta un tālāk pilsoņu karš Lībijā attīstījās kā strēlnieku ieročiem un vieglo artilēriju bruņotu mobilu vienību sadursmes, NATO spēkiem atbalstot dumpiniekus ar bruņojuma piegādēm, kara aviācijas triecieniem, sūtot palīgā arī instruktorus un īpašo uzdevumu vienības. Augustā, kad NATO spēki bija sagrāvuši Lībijas armiju gaisa uzlidojumos, ļaujot austrumu cilšu šeihu bruņotajiem spēkiem bija ieņemt lielāko daļu valsts, Rietumu valstis, ieskaitot ASV un Krieviju, jau bija atzinušas jaunās Lībijas pagaidu valdības leģitimitāti.

2013. gada 9. janvārī parlaments pieņēma lēmumu par valsts nosaukuma maiņu no Lielā Lībijas Sociālistiskā Arābu Tautas Džamahīrija (الليبية والشعبية الاشتراكية العظمى الجماهيرية العربية‎‎) uz Lībijas Valsts ( ‏ادولة ليبيا ‎‎).

Sabiedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Libya ethnic.svg

90% iedzīvotāju dzīvo piekrastes rajonos. Pamatiedzīvotāji ir berberi, arābi, tuaregi un tubu (kopā 97%), bet lielākajās minoritātes ir ēģiptieši, grieķi, maltieši un turki (2009. gadā viesstrādnieki bija aptuveni 167 000). Līdz pat mūsu dienām izteikta cilšu sabiedrība, kur katrs indivīds morāli pakļaujas savas cilts vecajo padomei un šeiham. Praktiski nav novērojams cilšu metisizācijas process - skrupulozi tiek ievērota "asins tīrība". Savukārt ciltis dalās izteiktā hierarhijā, ciltīs ar augstāku sociālo statusu, tradicionāli izglītotākas, un ciltīs ar zemu sociālo statusu - katrs lībietis jau pēc ārējā izskata un apģērba redz, pie kādas cilts, t.i. sociālās grupas pieder sarunu biedrs.

Vidējais dzīves ilgums ir 75,45 gadi (vīriešiem - 73,34 gadi, sievietēm - 77,66 gadi). Vecumā virs 15 gadiem brīvi raksta un lasa 95,4% iedzīvotāju.

97% iedzīvotāju ir musulmaņi sunnīti, 3% ir kristieši (kopti, pareizticīgie, katoļi).

Ģeogrāfiskie un klimatiskie apstākļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1770 km garā piekraste gar Vidusjūru ir viena no garākajām Āfrikā. Teritorija tradicionāli sadalīta 3 vēsturiskās provincēs: rietumos Tripolitānija, austrumos Kirenaika un dienvidos Fecāna. 90% valsts teritorijas aizņem tuksnesis. Lielāko daļu austrumu aizņem Lībijas tuksnesis, kas ir viena no neauglīgākajām vietām uz Zemes. Daudzos tā reģionos nelīst pat desmitiem gadu un pat tuksneša augstākajās vietās ir apgabali, kur mēdz nolīt vidēji reizi 5 gados. Nav izteiktu augstieņu, izņemot reģionu netālu no robežas ar Čadu, kur izveidojies Tibesti masīvs ar punktiem augstumā līdz pat 2200 m virs jūras līmeņa - augstākā virsotne ir Biku Biti, 2267 m v.j.l. Auglīgākās zonas ir Sidra līča apkārtnē pie Vidusjūras.

Pastāv vismaz 5 klimatiskās zonas, taču dominē divas - Vidusjūras un Sahāras. Piekrastes zemienēs ir izteikts Vidusjūras klimats ar siltām vasarām un mērenām ziemām, taču tuksnesī dienas ir ļoti karstas un naktis – vēsas, līdz ar to diennakts gaisa temperatūras amplitūda ir loti plaša.

Dabas resursi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībijā ir bagātas naftas un dabasgāzes atradnes.

1960. gados zem Sahāras tuksneša ģeologi atrada 4 milzu pazemes rezervuārus pilnus ar saldūdeni - Kufras, Sirti, Morzukas un Hamadas (the Kufra basin, the Sirt basin, the Morzuk basin and the Hamada basin) - no kuriem pirmie trīs ir aptuveni 35 000 km3 ietilpībā, bet kopējais saldūdens apjoms tur ir līdzvērtīgs ūdens apjomam Melnajā jūrā jeb daudzumam, ko dotu Nīlas upe, tekot 200 gadus (skat. Lielais Lībijas ūdensvads).

Valsts pārvalde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts pārvaldi veidoja tautas sapulču (jeb kongresu) tīkls - sākot ar iedzīvotāju sapulcēm, kas pildīja pašvaldību funkcijas, reģionu sapulcēm un beidzot ar Nacionālo tautas sapulci (jeb Vistautas kongresu) kā augstāko varas institūciju. Tautas sapulcēs pārstāvjus ievēlēja vispārējas vēlēšanas, kā rezultātā katra cilts solidāri balsoja tikai par savas cits vadoņu izvirzītu kandidatūru, un vēlēšanās uzvar tas kandidāts, aiz kura stāv daudzskaitlīgāka cilts. Tas radīja lielu neapmierināto skaitu jo piepeši "prasta" cilts varēja uzvarēt vēlēšanās "cienījamāku" cilti, ja bija daudzskaitlīgāka (mazo cilšu pārstāvjiem vienīgā karjera bija iespējama armijā). Arī valsts finanšu iekšpolitiku noteica Tautas sapulces, kurās noteicošie bija cilšu vadoņi, kā rezultātā pašvaldībām atvēlētā budžeta daļa bija fantastiski neproporcionāla, salīdzinot ar kopbudžetu, bet Kadāfi neko nevarēja padarīt. Principā tas paralizēja valsts modernizācijas procesu, jo rezultātā valdībai nebija gandrīz nekādas sociālās varas, tikai militārās un ekonomiskās varas groži. Pastāvīgā opozīcijā valdībai bija austrumu cilšu šeihi, kuru teritorijā bija lielākās naftas atradnes, pārstrādes rūpnīcas un ostas, un kas vēlējās lielāku daļu no naftas ienākumiem.

Kopš 2011. gada septembra valsts augstākā institūcija ir Lībijas Pagaidu pārejas nacionālā padome (izveidota 23. martā Bengazi), kuru veido 31 cilts pārstāvji. Tās priekšsēdētāji: sākotnēji Mahmuds Džebrils, kuru atstādināja un par priekšsēdētāju kļuva Mustafa Abdels Džalils.[4] Tai pakļauta Pagaidu valdība. Savukārt Tripolē tika kā valsts augstākā institūcija izveidota Augstākā drošības padome (ADP), kas informēja pasaules sabiedrību, ka uzskata austrumu cilšu šeihu un monarhijas piekritēju izveidoto Pagaidu pārejas nacionālo padomi nevis par nacionālās varas pārstāvjiem, bet gan tikai par Bengazi pašvaldību. Ar šo formālo prezentāciju Lībijā atsākusies tradicionālā cīņa par varu starp Tripoli un Bengazi. Vēl uz varu Lībijā pretendē islāmisti, kuru līderis ir bijušais džihādists Abdels Fahims Belhadži un nacionālā armija, kuru vada ģenerālis Suleimans Mahmuds.[5]

Armija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībijai nekad nav bijusi nopietna, mūsdienu plaša mēroga karadarbībai paredzēta armija: no militārās taktikas viedokļa robežas tuksnesī pārāk garas, lai varētu izveidot frontes līniju, dienvidos plašas mazapdzīvotas teritorijas, daudzskaitlīga armija nav nepieciešama. Savukārt pret uzbrukumu no ziemeļiem, ko varētu īstenot tikai Rietumu valstis, masu armija būtu bezspēcīga. Tāpēc Lībija vienmēr gatavojusies partizānu karam un ārvalstu iebrukumam, veidojot visai labi apmācītu un apbruņotu cilšu zemessardzi, policijas spēkus, robežapsardzi utt. Armija drīzāk kalpoja kā stabilitātes svira, lai vienas cilts zemessardze neizdomā ar ieroču spēku pārņemt citas cilts teritoriju utt.[6]

2011. gada vasarā cīņai pret Lībijas armiju un valdībai lojālo cilšu zemessardzi, tika izveidoti Lībijas Pagaidu nacionālās padomes spēki (komandieris ģenerālis Abdels Fatahs Juniss[7]). Kopš 20. oktobra tie ir vienīgie leģitīmie valsts bruņotie spēki.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts sadalīta 22 municipalitātēs:

Libyan Shabiat 2007 with numbers.svg
Carte Libye.png
شعبية municipalitāte iedz. skaits (2006) Nr kartē
البطنان Butnana 159,536 1
درنة Derna 163,351 2
الجبل الاخضر Džabalahdara 203,156 3
المرج Mardža 185,848 4
بنغازي Bengazi 670,797 5
الواحات Vahata 177,047 6
الكفرة Kufra 50,104 7
سرت Sirte 141,378 8
مصراتة Misurata 550,938 9
المرقب Margaba 432,202 10
طرابلس Tarabulusa 1,065,405 11
الجفارة Džifara 453,198 12
الزاوية Zavija 290,993 13
النقاط الخمس Nugatahumsa 287,662 14
الجبل الغربي Džabalgarbi 304,159 15
نالوت Naluta 93,224 16
الجفرة Džufra 52,342 17
وادي الشاطئ Vadi-eš-Šata 78,532 18
سبها Sabha 134,162 19
وادي الحياة Vadi-el-Hajata 76,858 20
غات Gata 23,518 21
مرزق Marzuka 78,621 22

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekonomiski līdz 2011. gadam bija viena no attīstītākajām valstīm Āfrikā, ar augstāko dzīves līmeni kontinentā.

Eksporta apjoms 64,5 miljardi dolāru (2008.) - pamatā nafta, naftas produkti un dabasgāze. Importa apjoms 26,6 miljardi dolāru (2008.) - rūpniecības produkcija, pārtika, transporta līdzekļi, patēriņa preces.

Ieguves rūpniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attīstīta naftas un dabasgāzes ieguve, kā arī naftas pārstrādes un ķīmijas rūpniecība.

Pārstrādes rūpniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojami attīstīta minerālmēslu ražošana. Metālapstrādē - alumīnija ražošana.

Lauksaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Klimatisko apstākļu dēļ vāji attīstīta lauksaimniecība (lauksaimniecībā iesaistīti 17% iedzīvotāju un tā dod 4,2& IKP). Izplatītākās dārzeņu kultūras ir kartupeļi, kāposti, tomāti, sīpoli, citroni.

Lopkopībā dominē aitkopība un kamieļu audzēšana. Attīstīta arī putnkopība.

Zvejniecība aprobežojas ar Vidusjūras baseinu, kur tiek zvejoti tunči, sardīnes, kalmāri.

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valstī 47.6 km ceļu ar cieto segumu. Dominē autotransports.

Dzelzceļš neattīstīts - esošās nedaudzās dzelzceļa līnijas tika slēgtas 1965. gadā, karalistes laikā, un jaunu līniju izbūve sākās tikai pēc 2000. gada.

Attīstīta civilā aviācija. Valstī ir ap 50 lidlauku ar cieto segumu, kā arī 3 starptautiskas lidostas (Bengazi, Tripolē un Sirtē).

Liela loma ir jūras transportam. Lielākā osta ir Tripole, svarīga loma ir arī Bengazi, Albaidas un Tobrukas ostām. Lībijas valsts kuģniecības kompānijai pieder 26 kravas kuģi (t.sk. 12 tankkuģi).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Каддафи Муаммар : биография
  2. Блог Радио Свобода
  3. Starptautiskie spēki turpina uzbrukumus mērķiem Lībijā
  4. Vairākums Eiropas valstu, ASV un Nigērija atzina Pagaidu pārejas nacionālo padomi 22.augustā, bet Ķīna to atzina 12.septembrī - Āfrikas Savienība atzīst Lībijas Pagaidu pārejas nacionālo padomi - BNS/AFP, 2011. gada 21. septembris
  5. Ārvalstu mediji: Lībijas nākotne – Dubaija vai Irāka? www.DELFI.lv | 27. oktobris 2011 05:16
  6. Military of Libya, CIA — The World Factbook
  7. Ģenerālis Juniss, kurš savulaik bija viena no augstākajām diktatora Muamara Kadāfi režīma amatpersonām, taču vēlāk pārbēga nemiernieku pusē, uzņemoties dumpinieku spēku komandēšanu, tika nogalināts jūlija beigās. Šajā atentātā dumpinieki vainoja sabiedroto islāmistu organizāciju. - Lībijas nemiernieku līderis atlaiž pagaidu valdību. - LETA/AFP, 2011. gada 9. augusts