Aleksandrs Kerenskis

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Aleksandrs Kerenskis

Aleksandrs Kerenskis (krievu: Александр Фёдорович Ке́ренский; 1881. g. 4. maijā, Simbirskā - 1970. g. 11. jūnijā, Ņujorkā) bija krievu politiķis, jurists, brīvmūrnieks. Otrais Krievijas Pagaidu valdības premjerministrs līdz lielinieku apvērsumam.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Simbirskā skolas direktora ģimenē.

1903. gadā beidza Sanktpēterburgas universitātes Juridisko fakultāti un kopš 1904. gada strādāja par zvērinātu advokātu. 1905. gada decembrī tika arestēts sakarā ar aizdomām par iesaistīšanos eseru kaujas grupā. Kā advokāts piedalījās daudzās tā laika skaļās tiesas prāvās (Ļenas zelta raktuvju strādnieku apšaušanas izmeklēšanā, Beilisa prāvā, procesā pret Valsts Domes boļševiku frakciju).

Kopš 1915. gada A. Kerenskis vadīja Krievijas Valsts Domes Darba frakciju (t.s. "trudovikus"). Līdz 1917. gadam pildīja neregulārās brīvmūrnieku lielložas Krievijas Tautu Lielais Austrums ģenerālsekretāra pienākumus[1].

Kerenskis, būdams Petrogradas Strādnieku un kareivju padomes priekšsēdētāja biedrs, aktīvi piedalījās 1917. gada Februāra revolūcijā. Martā viņš pievienojās sociālistu revolucionāru (eseru) partijai un kļuva par tieslietu ministru, vēlāk (maijā - septembrī) ieņēma kara un jūras ministra posteni.

1917. gada 21. jūlijā Kerenskis nomainīja Georgiju Ļvovu Pagaidu valdības ministra priekšsēdētāja amatā. Iesaistījās Korņilova dumpja likvidēšanā. 6.-7. novembrī (24. - 25. oktobrī pēc vecā stila) lielinieku vadītās sacelšanās rezultātā viņa valdība tika gāzta. Pats Aleksandrs Kerenskis palika brīvībā, laikus pametot Petrogradu un neveiksmīgi vēršoties pie karaspēka, lai atgūtu varu.

Vēlāk Kerenskis centās organizēt pretestību padomju varai, 1918. gadā izbrauca no Krievijas un dzīvoja Parīzē, bet pēc 2.pasaules kara sākuma pārcēlās uz ASV. Kad Vācija uzbruka PSRS, Kerenskis vērsās pie Staļina ar sadarbības piedāvājumiem, bet tika ignorēts. Pēc Kerenska nāves 1970. gadā vietējā pareizticīgā baznīca atteicās apglabāt Kerenski savā kapsētā, uzskatīdama to par vienu no Krievijas sagrāves galvenajiem vaininiekiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Брачев В. С. Масоны в России: от Петра I до наших дней. — С.-Петербург: Стомма, 2000.


Priekštecis:
Georgijs Ļvovs
Pagaidu valdības vadītājs
1917. gada 21. jūlijs - 8. novembris
Pēctecis:
Vladimirs Uļjanovs
(kā Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs)