Džuzepe Verdi

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Džuzepe Verdi
Džuzepe Verdi
Personīgā informācija
Dzimis 1813. gada 10. oktobrī
Ronkole, Pirmā Francijas impērija
Miris 1901. gada 27. janvārī (87 gadi)
Milāna, Itālija
Tautība itālis
Profesionālā informācija
Stils romantisms
Žanrs opera, vokāli simfoniskā un simfoniskā mūzika
Džuzepes Verdi operas
Verdi Giuseppe.jpg

Oberto, Conte di San Bonifacio (1839)
Un giorno di regno (1840)
Nabucco (1842)
ILombardi alla prima crociata (1843)
Ernani (1844)
I due Foscari (1844)
Giovanna d'Arco (1845)
Alzira (1845)
Attila (1846)
Macbeth (1847)
I masnadieri (1847)
Jérusalem (1847)
Il corsaro (1848)
La battaglia di Legnano (1849)
Luisa Miller (1849)
Stiffelio (1850)
Rigoletto (1851)
Il trovatore (1853)
La traviata (1853)
Les vêpres siciliennes (1855)
Simon Boccanegra (1857)
Aroldo (1857)
Un ballo in maschera (1859)
La forza del destino (1862)
Don Carlos / Don Carlo (1867)
Aida (1871)
Otello (1887)
Falstaff (1893)

s  d  l

Džuzepe Fortunīno Frančesko Verdi (itāļu: Giuseppe Fortunino Francesco Verdi) (1813. gada 10. oktobrī1901. gada 27. janvārī) bija itāļu komponists. Milānas Filharmonijas biedrības direktors. Sarakstījis 27 operas.

Džuzepe Verdi ir pēdējais lielais klasiķis itāļu mākslas triju gadsimtu laikā. Verdi darbi „Rigoleto”, „Traviata”, un „Aīda” pieder pie populārākajām operām un ir iemīļotas visplašākajās klausītāju aprindās. Daudzas Verdi operu melodijas ieguvušas pasaules slavu, bet komponista dzimtenē Itālijā tiek dziedātas kā tautasdziesmas.

Verdi daiļrades popularitāte izskaidrojama ar tās dziļo tautiskumu, organisko un nesaraujamo saikni ar savas zemes nacionālo demokrātisko kultūru, dzīves patiesīgumu un reālismu, augsto humānismu, neparasto melodisko bagātību.

Verdi nogājis lielu daiļrades ceļu. Divdesmit sešas operas viņš radījis gandrīz sešdesmit gadu laikā — no 19. gadsimta 30. līdz 90. gadiem. Taču tas bija ne tikai liels daiļrades „stāžs”, tie bija arī nepārtraukti arvien dziļākas muzikāli dramatiskas patiesības meklējumi, tā bija pastāvīga evolūcija, kur katrs ievērojams etaps bija itāļu operas dramaturģijas liels sasniegums. Pirmo Verdi brieduma periodu vainago operas „Rigoleto”(1851) un „Traviata”(1853); otro periodu — „Aīda”(1871); trešo periodu „Otello”(1887) un „Falstafs”(1893).

Verdi, balstoties uz itāļu operas mākslas labākajām reālistiskajām tradīcijām, izveda itāļu operu no krīzes, reformēja to, savās labākajās operās radīja nacionāli itālisku, ar dziļu dramatismu piesātinātu, psiholoģiski patiesīgu muzikāli teatrālu mākslu.

Dzīves un daiļrades ceļš[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Verdi dzimis 1813. gada 10. oktobrī nelielajā Ronkoles ciemā netālu no Buseto pilsētas Ziemeļitālijā. Viņa tēvs bija krodzinieks, ciema kroga turētājs, nopelnīja ļoti maz un ar pūlēm uzturēja ģimeni.

Kvēlu mūzikas mīlu Verdi izjuta jau agrā bērnībā, klausoties ceļojošo muzikantu spēli un dziedāšanu. Tādā veidā itāļu tautas mūzika ienāca nākamā komponista dzīvē. Kad Verdi bija septiņus gadus vecs, viņš saskaņā ar vietējām paražām piedalījās ciema baznīcā mesā. Šeit viņš pirmo reizi dzirdēja ērģeles. Šā iespaida satraukts, Verdi lūdza vecākus mācīt viņam mūziku. Tēvs sagādāja vecu spinetu un par sava dēla skolotāju uzaicināja baznīcas ērģelnieku Baistroki.

Trīs gadus Džuzepe mācījās pie Baistroki un apguva spineta spēli tik labi, ka viņa skolotājs vairāk nekā nespēja viņam dot. Kad zēnam palika divpadsmit gadu, tēvs viņu nosūtīja uz Buseto pilsētu (netālu no Milānas) mācīties pilsētas skolā. Mācoties skolā, Verdi vienlaicīgi turpināja nodarbības mūzikā. Svētdienās un svētku dienās viņš devās uz savu ciemu, kur darbojās kā baznīcas ērģelnieks mirušā Baistroki vietā. Tā bija sūra bērnība: niecīgā peļņa, kas tikko deva iespēju eksistēt; grūtie un bīstamie nakts pārgājieni no Buseto līdz Ronkolei.

Verdi pirmie skaņdarbi radušies 20. gadu beigās: uvertīra, marši pūtēju orķestrim, skaņdarbi korim un dažas klavieru miniatūras. Kaut gan Buseto iedzīvotāji pazina un cienīja Verdi, viņu pašu neapmierināja dzīve mazajā pilsētiņā. Verdi sapnis bija nokļūt Milānā, kur bija ievērojamais ”La Scala” operas teātris, kur varēja, mācoties konservatorijā, sasniegt pilnību mākslā. Te viņam palīdzēja Bareci un Provezi, kas no kādas labdarības iestādes sagādāja viņam stipendiju uz diviem gadiem.

1831. gadā astoņpadsmit gadus vecais Verdi ieradās Milānā, lai kārtotu pārbaudījumus konservatorijā. Milānas konservatorija direktors Frančesko Bazili — sauss pedants un rutīnas cilvēks — atteicās uzņemt Verdi, aizbildinoties ar to, ka viņš esot profesionāli nepiemērots. Izcilo mūziķi, kas padarījis slavenu itāļu mūziku visā pasaulē, neuzņēma konservatorijā, kaut gan tajā mācījās un to beidza daudzi viduvēji apdāvināti mākslinieki, kuru vārdi nemaz nav saglabājušies nākamajās paaudzēs. Kā apgalvo daži biogrāfi, tiem, no kā bija atkarīga Verdi uzņemšana konservatorijā un, starp citu, tās direktoram nepatika viņa āriene — vienkārša Lombardijas zemnieka izskats, kas nelīdzinājās tiem smalkajiem aristokrātiskajiem jaunekļiem, kas ar mūziku nodarbojās vienīgi tādēļ, ka viņu vecākiem bija daudz naudas.

Neiekļuvis konservatorijā, Verdi Milānā privāti mācījās pie redzama un autoritatīva mūzikas darbinieka Vinčenco Lavinjas, kas prata novērtēt Verdi talantu un norādīt viņam vajadzīgo virzienu. Lavinja bija operu komponists, Milānas operas teātra „La Scala” diriģents un lielisks pedagogs. Viņa vadībā Verdi īsā laikā apguva kompozīcijas meistarības pamatus un izstudēja itāļu un aizrobežu klasikas izcilākos skaņdarbus. Gadu pēc mācību sākuma Lavinja rakstīja Bareci: „Jūsu stipendiāts drīz būs savas tēvzemes lepnums.”

19. gadsimta 30.-40. gados vairākas parādības itāļu operas mākslā liecina par krīzi. Krīzes būtība izpaudās dziedātāju skaistās balss un vokālās virtuozitātes kultā uz satura un dramatiskās jēgas rēķina, orķestra nožēlojamā loma; tika ignorēti darbojošos personu muzikālie raksturojumi un dramatiskās situācijas.

Liela nozīme tālākajā Verdi liktenī bija negaidītai diriģenta debijai: Haidna „Pasaules radīšanas” mēģinājuma laikā filodramatiskā teātra zālē viņam bija jāstājas iztrūkstošā mēģinājuma vadītāja vietā; Verdi tik sekmīgi veica savu uzdevumu, ka viņam uzdeva nodiriģēt koncertu. Verdi debijai bija tik spoži panākumi, ka viņam tūliņ pasūtīja kantātes un operu ar nosaukumu „Oberto grāfs Bonifačo”.

Ārējie apstākļi aizkavēja Verdi tūliņ sākt komponēt operu: viņam vajadzēja atgriezties Buseto, lai ieņemtu mirušā Provezi vietu, un tādā veidā atstrādātu viņam piešķirto stipendiju. Verdi iecēla par Buseto filharmonijas biedrības direktoru. Pēc vietējām paražām filharmonijas direktors bija arī baznīcas ērģelnieks. Divus pienākumus apvienoja arī Provezi. Bet Verdi iecelšana par katedrāles ērģelnieku atdūrās uz spēcīgu baznīcas aprindu pretestību, kurus neapmierināja Verdi garīgo skaņdarbu pārāk laicīgais raksturs. Baznīcas vadība noraidīja Verdi kandidatūru. Milānā Verdi sāka interesēties par savas pirmās operas uzvešanu, kaut gan tas nebija tik viegli. Lavinja, kurš varētu viņam palīdzēt, bija miris, sakari ar Milānas muzikālo un teātra pasauli bija gandrīz pilnīgi pārtrūkuši. Tikai 1839. gada novembrī „La Scala” teātrī nedaudz pārstrādātā veidā notika ilgi gaidītās operas „Oberto” pirmizrāde. Tekstu operas jaunajai redakcijai uzrakstīja jaunais dzejnieks un mūziķis Temistokls Solēra, kurš ar Verdi radoši sadarbojās arī vēlākajos gados. Operai „Oberto” bija ievērojami panākumi, un tā tika daudzreiz izrādīta, kaut gan jaunā komponista pirmā opera bija vēl maz patstāvīga. „Oberto” panākumi ierosināja teātra antreprenieri Marelli pasūtīt Verdi jaunu operu. 1840. gada sākumā Verdi sāka komponēt komisku operu „Šķietamais Staņislavs jeb Karalis uz dienu”. Operai, kas tika uzvesta 1840. gadā, nebija panākumu. Verdi neveiksmi zināmā mērā izskaidro apstākļi, kādos viņam bija opera jāraksta. Verdi dvēseles stāvoklis bija ārkārtīgi smags. Viņš pat nevarēja iedomāties, ka varēs komponēt operu ar viņam ieteikto Solēras libretu „Nebukadnecars”.

No 40. gadu Verdi operām kā vislabākās un komponista idejiskās ieceres un daiļrades evolūcijas ziņā sevišķi svarīgās jāizceļ „Ernani”,”Makbets”, „Kauja pie Lenjano” un „Luīze Millere”.

Lielu principiālu interesi izraisīja Verdi opera „Makbets”. Ģeniālā Šekspīra traģēdija ar tās satraucošo dramatismu un titāniskajām kaislībām modināja Verdi muzikālo fantāziju. „Makbeta” muzikāli dramatiskais stils daudzējādā ziņā sasaucās ar vēlākajām Verdi operām. Aktivizējās orķestra loma un sevišķi Makbetes somnambulisma ainā galvenais muzikālais raksturs uzticēts orķestra partijai, bet vokālā partija lielā mērā ir deklamatoriska. Pats Verdi rakstīja, ka „operā ir divas galvenās vietas: lēdijas duets ar vīru un somnambulisma skats; ja šīs vietas pazudīs, opera izgāzīsies; šīs vietas nav jādzied: jāspēlē un jādeklamē ļoti drūmā un neskaidrā balsī; bez tā nav panākams iespaids.”

1850. gadu operas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Piecdesmitajos gados Verdi komponēja sešas operas: operu „Rigoleto” pirmo reizi uzveda Milānā 1851. gadā, „Trubadūrs” — Romā 1853. gadā, „Traviata” — Venēcijā 1853. gadā, „Sicīlijas vespere” — Parīzē 1855. gadā, „Simons Bokanegra” — Venēcijā 1857. gadā, „Masku balle” — Romā 1859. gadā.

Opera „Rigoleto” ir ģeniāls Viktora Igo drāmas „Karalis izklaidējas” pārcēlums operas žanra valodā. Libretists Frančesko Marija Piave, pārstrādājot Igo drāmu operas libretā, visu laiku ievēroja Verdi norādījumus. Komponistu saistīja Igo drāmas sociālā ideja: vienkāršs, cēls cilvēks - galma nerrs Tribulē pārdzīvo lielu traģēdiju; viņam pretstatīts izvirtušais franču karalis Francisks I (operas darbību vēlāk pārnesa uz Mantuju Itālijā).

Opera „Trubadūrs” attīsta tos pašus muzikāli dramatiskos principus. Gutjeresa drāma, pēc kuras rakstīts operas librets, atmasko XV gadsimta feodālo iekārtu Spānijā. Operā ļoti spilgti pretstati ir trubadūra Manriko un čigānietes Azučenas tēli un feodālās varas pārstāvja grāfa di Lunas tēls. Galveno varoņu muzikālie raksturojumi ir reljefi, un tas panākts galvenokārt ar vokāli melodiskajiem līdzekļiem. Vispārējais operas raksturs ir brāzmaini kvēls, nemiera pilns, dramatiski spraigs.

„Rigoleto” un „Trubadūra” uzvedumiem bija milzīgi panākumi, turpretī cits liktenis piemeklēja „Traviatu”. Tās pirmuzvedums Venēcijā 1853. gada martā bija neveiksmīgs — operu izsvilpa. Mūsu laikos grūti saprast tādas operas neveiksmi, kas pieder pie iemīļotākajām visas pasaules teātros. Neveiksmes iemesls meklējams tiem laikiem neparastajā „Traviatas” sižetā: Dimā (dēla) sadzīves drāma „Kamēliju dāma”, kur galvenā varone ir kurtizāne, kritusi sieviete (tiešs itāļu vārda „la traviata” tulkojums; burtiski no ceļa — tra via — nogājusi sieviete), likās rupjš uz operas skatuves. Sadzīves sižeti bija atļauti tikai komiskā operā, bet ne operā ar traģisku saturu. Viduslaiku vietā parādīta tagadne, piļu un pazemes romantikas vietā - Parīzes salons vai vasarnīca pie Parīzes, kamzoļos un ar zobeniem greznoto hercogu un augstmaņu vietā - vīrieši un dāmas laikmetīgos kostīmos, - tas bija operā pārāk neierasti. „Traviata” — intīma, psiholoģiska sadzīves opera sagrāva nostabilizējušos tradicionālo uzskatu par itāļu operu.

„Sicīliešu vesperē”, kas pirmo reizi uzvesta Parīzē 1855. gadā, Verdi attīsta savu agrīno varoņoperu („Nabuko”, „Lombardieši”, ”Kauja pie Lenjano”) līniju, bet jau daudz augstākā daiļrades pakāpē, jau būdams ar lielāku pieredzi un meistarību.

1860. gadu operas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nākamie gadu desmiti Verdi daiļradē kvantitatīvā ziņā nav tik intensīvi: 60. gados radītas divas operas, 70.,80. un 90. gados - pa vienai operai (neskaitot iepriekšējo operu pārstrādājumus). Bet Verdi radošā doma, kas nekad neapmierinājās ar jau padarīto, vienmēr centās pēc jauniem sasniegumiem, vienmēr meklēja lielāku dzīves patiesību operā, nemitīgi darbojās. Tādēļ katra nākamā Verdi opera ir jauns ievērojams solis uz priekšu meklējumu ceļā.

Pēdējās operas[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Aīdas” rašanās vēsture ir šāda: 1869. gadā Ēģiptes valdnieks - hedivs Izmails pašā lūdza, lai Verdi uzraksta operu ar ēģiptiešu sižetu; ar šās operas izrādi vajadzēja atzīmēt Suecas kanāla atklāšanas svinības. Sākumā Verdi atteicās, bet, būdams Parīzē, saņēma atkārtotu priekšlikumu ar Kamila Dilokla starpniecību, kurš bija viens no „Dona Karlosa” libretistiem. Verdi iepazinās ar operas scenāriju, kas viņam patika, un apņēmās komponēt operu „Aīda” ar ēģiptiešu sižetu. Iespēja radīt spožu, efektīgu izrādi, kas iztēlē aizved klausītāju Nīlas krastos, sfinksu un piramīdu zemē, etiopu verdzenes Aīdas un ēģiptiešu karaspēka vadoņa Radamesa liesmainā mīla, divas sāncenses - ēģiptiešu faraona meita Amnerisa un viņas verdzene Aīda, sagūstītais etiopiešu karalis Amonasro, kas izrādās Aīdas tēvs, drūmie ēģiptiešu priesteru tēli, Aīdas un Radamesa - dzīvu aprakto nāve uz lūgšanu fona svētnīcā, - tas viss spēcīgi aizrāva Verdi, strādājot pie jaunās operas. Dilokls uzrakstīja libreta franču tekstu prozā, itāļu valodā to pārtulkoja dzejnieks Antonio Gislanconi. Daudz no libreta teksta ir paša Verdi sacerēts.

Pēc „Aīdas” pusotra desmita gadu Verdi jaunas operas nerakstīja. Bet Verdi nepārtrauca daiļrades meklējumus, neatlaidīga tieksme pēc arvien lielākiem sasniegumiem neatstāja viņu. Nākamais Verdi skaņdarbs pēc „Aīdas” bija ievērojamais „Rekviēms”. Pēc Rosīni nāves 1868. gadā Verdi ierosināja godināt viņa piemiņu ar sēru mesu un piesaistīt tās komponēšanai itāļu komponistu kolektīvu. Verdi pats komponēja mesas noslēguma daļu - „Libera me”(„Atpestī mani”). Bet šis kolektīvais pasākums netika īstenots - mūziku uzrakstīja, bet neatskaņoja. 1873. gadā, kad nomira dzejnieks Alesandro Mandzoni, Verdi pilnībā uzrakstīja Rekviēmu un veltīja to kvēli apbrīnotā dzejnieka piemiņai, iekļaujot jau agrāk uzrakstīto Libera me (ar zināmām izmaiņām).

Verdi un Vāgners[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Verdi — itāļu mākslinieks patriots nevarēja vienaldzīgi noskatīties, ka itāļu komponisti nevis attīsta savu nacionālo mākslu, bet iet Vāgnera un vāgnerisma pavadā un rada vājas operas, kurām nav un kurām nevar būt nākotnes. Verdi interesējās par Vāgnera daiļradi un uzskatīja, ka viņš ir ļoti ievērojama un izcila personība. Bet viņš saprata arī, ka Vāgnera muzikālā drāma sveša itāļu nacionālās operas tradīcijām, ka itāļu autori nevar un nedrīkst iet Vāgnera norādīto ceļu. Tādēļ Verdi, ārkārtīgi augstu vērtējot Vāgnera muzikālo ģēniju, uzsāka cīņu pret vāgnerismu itāļu operā.

Tādu domu pārņemts, Verdi nesteidzās rakstīt jaunu operu, - ne tāpēc, ka vecums būtu novājinājis viņa radošos spēkus (gluži otrādi, Verdi saglabāja vitālo un radošo enerģiju līdz pat mūža beigām), bet tāpēc, ka vajadzēja daudz pārdomāt un izjust, tāpēc, ka uzdevums bija ļoti sarežģīts un atbildīga. Libretista Arrigo Boito personā, kas bieži apmeklēja Verdi Santagatā. Komponists bija atradis ļoti apdāvinātu līdzstrādnieku, kas prata uz Šekspīra traģēdijas pamata radīt pirmklasīgu operas libretu, ievērojot visas laikmetīgās prasības. Komponists un libretists strādāja kopīgi spraigi un intensīvi, daudzas reizes pārveidoja jau uzrakstīto. Saglabājot Šekspīra traģēdijas dramatisko ideju un galvenās dramatiskās līnijas, viņi ļoti smalkjūtīgi un meistarīgi pārstrādāja traģēdiju operas libretā. Viņi stipri saīsināja tekstu, atmeta visu mazāksvarīgo un operai nevajadzīgo un koncentrēja skatītāju uzmanību uz Otello, Dezdemonas un Jago traģēdijas kodolu: ieveda operā nepieciešamas, bet dramatiskajā teātrī neiedomājamas epizodes. Ar to ģeniālā Šekspīra traģēdija ne tikai nekā nezaudēja, bet izteiksmīgā Verdi mūzika operā tai deva jaunu dzīvību.

Verdi operas Latvijā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Nacionālajā operā ir uzvestas operas "Traviata", "Nabuko", "Otello", "Dons Karloss", "Rigoleto", "Aīda" un "Masku balle".