Francs Kafka

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Francs Kafka
Franz Kafka
Francs Kafka 1906. gadā
Francs Kafka 1906. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1883. gada 3. jūlijā
Valsts karogs: Austroungārija Prāga, Bohēmija, Austroungārija
(pašreizējā Čehija)
Miris 1924. gada 3. jūnijā (40 gadi)
Valsts karogs: Austrija Klosterneiburga, Lejasaustrija, Austrija
Pilsonība Austroungārija
Čehoslovākija
Tautība ebrejs
Vecāki Hermanis Kafka
Jūlija Kafka (dzimusi Levija)
Paraksts Franz Kafka's signature.svg
Literārā darbība
Nodarbošanās rakstnieks
apdrošināšanas darbinieks
Valoda vācu
Žanri romāns
īsie stāsti
Literatūras virzieni modernisms
Slavenākie darbi "Pārvēršanās" (Die Verwandlung)
"Process" (Der Prozeß)
"Pils" (Das Schloß)
Augstskola Vācu Kārļa Ferdinanda universitāte

Francs Kafka (vācu: Franz Kafka; dzimis 1883. gada 3. jūlijā, miris 1924. gada 3. jūnijā) bija ebreju izcelsmes Austroungārijā dzimis vāciski runājošs rakstnieks. Viņa literārie darbi pārsvarā tika publicēti pēc viņa nāves. Tie pauž XX gadsimta cilvēka atsvešinātību no pasaules. Kafkas darbu tēmas ir dehumanizācija, birokrātiski labirinti, sabiedrība ar totalitārisma iezīmēm; tiem raksturīga groteska un absurds.

Kafku uzskata par vienu no nozīmīgākajiem modernisma rakstniekiem.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Francs Kafka piedzima 1883. gada 3. jūlijā Prāgā (tagadējā Čehijā), kas toreiz bija Austroungārijas sastāvā. Viņa tēvs Hermanis Kafka (1852—1931) bija sīktirgotājs, savukārt māte Jūlija Kafka (dzimusi Levija, 1856—1934) nāca no rabīnu dzimtas. Kafkam bija divi brāļi (Georgs un Heinrihs), kas abi nomira, nesasniedzot divu gadu vecumu, kā arī trīs māsas (Gabriela, Valērija un Otīlija).

Kafka auga saspringtā atmosfērā un sociālā atstumtībā, jo viņš bija Prāgas ebreju minoritātes sastāvdaļa. Attieksme pret savām saknēm viņam bija divējāda. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: "Kas gan man ir kopīgs ar ebrejiem? Man tikpat kā nekas nav kopīgs pašam ar sevi, un man vajadzētu klusi stāvēt stūrī, apmierinātam, ka varu elpot."

No 1889. līdz 1893. gadam Kafka mācījās Vācu zēnu skolā (Deutsche Knabenschule), pēc tam — Vācu ģimnāzijā, vēlāk Prāgas universitātē (Univerzita Karlova) studēja jurisprudenci (sākumā gan iestājās studēt ķīmiju) un 1906. gadā ieguva tajā doktora grādu (tobrīd tas nebija nekas neparasts). Šajā laikā viņš kļuva par intelektuāļu loka locekli (tajā bija arī Makss Brods, ko viņš sastapa 1902. gadā). Pēc studiju beigām Kafka sāka strādāt kāda itāliešu apdrošināšanas uzņēmuma (Assicurazioni Generali) Prāgas filiālē, bet pēc tam — Bohēmijas Karalistes Strādnieku nelaimes gadījumu apdrošināšanas institūtā, kur viņš ar laiku kļuva par institūta sekretāru. Karjeras izvēli Kafka motivēja ar to, ka pēcpusdienas viņš varēja veltīt rakstīšanai. Felīcijai Bauerei viņš rakstīja, ka sastāv "tikai no literatūras".

Aptuveni 1904. gadā Kafka sāka rakstīt, dienā rakstot ziņojumus par rūpnieciskām nelaimēm un draudiem veselībai, bet naktī — stāstus. Fragmenti no viņa darba Beschreibung eines Kampfes 1909. gadā parādījās žurnālā Hyperion. Pirmie publicētie Kafkas darbi, īsi dzejoļi prozā, tajā pašā žurnālā bija parādījušies jau 1908. gadā. Vēlāk tie tika iekļauti viņa pirmajā grāmatā Betrachtung (1912).

1912. gadā viņš satika Feliciju Baueri, 24 gadus vecu stenogrāfisti no Berlīnes. Kafka viņu brīdināja, ka kopdzīve nozīmētu "klosterniecisku dzīvi sānu pie sāna ar vīrieti, kurš ir viegli aizkaitināms, melanholisks, nerunīgs, neapmierināts un slimīgs".

Kafkas pirmais radošais periods sākās ar tādiem stāstiem kā "Tiesa" (Das Urteil) un "Pārvēršanās" (Die Verwandlung), kurā Gregors Zamza pamostas un konstatē, ka ir pārvērties par milzīgu kukaini. Istabā ieslēgtu un vienu viņu pamet mietpilsoniskā ģimene. Viņš mirst pēc tam, kad paša tēvs viņam iesviež ar sabojātu ābolu.

Franca Kafkas statuja Prāgā

Sākot ar Pirmo pasaules karu, Kafka sāka sacerēt mazāk romānu un noveļu, taču viņš turpināja rakstīt vēstules un dienasgrāmatas. Piezīmju grāmatiņās, kuras Kafka ieviesa 1910. gadā, viņš pierakstīja savas literārās idejas, sapņus, ikdienas notikumus un atgadījumus. Nozīmīga vieta viņa dzīvē bija redzētajām teātra izrādēm un filmām.

1914. gadā Kafka sāka rakstīt savu otro romānu "Process" (Der Prozeß, 1925) un uzrakstīja īso stāstu "Labošanas darbu kolonijā" (In der Strafkolonie), kas ir viens no retajiem darbiem, kuri publicēti Kafkas dzīves laikā. Šis stāsts ir par moku rīku — mašīnu, kas savus upurus nogalina, tiem uz miesas uzrakstot, ko viņi noziegušies.

1917. gadā Kafka uzzināja, ka ir inficējies ar tuberkulozi. 1919. gadā viņš nokļuva slimnīcā gripas dēļ. Kafka arvien garākus laika sprīžus pavadīja dažādās lauku sanatorijās. Viņš iemīlējās Milenā Jesenskā, divdesmit četrus gadus vecā rakstniecē un žurnālistē, kas dažus viņa stāstus bija pārtulkojusi čehu valodā. Pēc viņu attiecību beigām Kafka uzrakstīja romānu "Pils", savukārt viņa strādāja par žurnālisti un kļuva par pretošanās kustības varoni. Jesenska nomira koncentrācijas nometnē 1944. gadā.

1922. gadā Kafka veselības dēļ beidza strādāt un sāka saņemt pensiju. Viņa slimība viņu atbrīvoja no dienišķajiem pienākumiem, taču arī samazināja viņa ienākumu līmeni — viņa vecāki viņam sūtīja iztikas līdzekļus no Prāgas. Kafka, kas bieži rakstīja vēstules, bija spiests sūtīt pastkartes, jo viņam trūka naudas vēstulēm. Strauji pasliktinājās arī viņa veselība. Viņš bija iepazinies ar Doru Diamantu, ar kuru kopā 1924. gadā pārcēlās uz sanatoriju ārpus Vīnes. Kad viņš Doras tēvam lūdza tās roku, tā viņam tika atteikta, tomēr vēlāk Dora sevi dēvēja par Franca Kafkas sievu.

Pēdējās sešas savas dzīves nedēļas Kafka pavadīja sanatorijā. Viņš cieta slāpes, un savā pēdējā vēstulē vecākiem viņš atminas savu bērnību, kad kopā ar tēvu pirts apmeklējumu laikā mēdza dzert alu. Kafka nomira no balsenes tuberkulozes 1924. gada 3. jūnijā. Tiek uzskatīts, ka, iespējams, viņa nāves iemesls bija bads — slimība ēšanu darīja neiedomājami sāpīgu.

Viņa pēdējais (lai arī iesākts rakstīt visagrāk, nepabeigts tāpat kā pārējie) romāns bija "Amerika" (Amerika, 1927), kas tika publicēts 1927. gadā. Kafka pats Amerikā nekad nebija bijis, taču viņa romāna galvenais varonis, septiņpadsmitgadīgais Karls Rosmans, ierodas Ņujorkā kā imigrants un ierauga Brīvības statuju, kuras rokā nav vis lāpa, bet gan zobens. Nosaukumu "Amerika" darbam deva Makss Brods, tā oriģinālnosaukums bija "Pazudušais". Jāmin, ka arī pārējos Kafkas romānus sakārtoja Brods, tāpēc Kafkas iecerētā nodaļu secība nav zināma.

Kafkas personība cieši saistās ar viņa askētisko dzīvesveidu un daudzajām slimībām — viņš cieta ne vien no tuberkulozes, bet arī no migrēnas, bezmiega, aizcietējumiem, augoņiem. Viņš mēgināja ārstēties ar veģetāras diētas un liela daudzuma nepasterizēta piena lietošanas palīdzību — pēdējais apstāklis, iespējams, izraisīja viņa saslimšanu ar tuberkulozi. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās viņam diagnosticētu klīnisku depresiju. Liela nozīme Kafkas dzīvē bija arī viņa attiecībām ar tēvu, kurš bijis dominējoša personība. Kafka viņu vēlāk attēloja kā visai brutālu cilvēku.

Literārā darbība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudz Kafkas rakstnieka karjeras veicināšanā darīja viņa draugs Makss Brods, tomēr Kafka publicēja tikai dažus stāstus. Pirms nāves Kafka lūdza, lai viņa manuskripti tiktu iznīcināti, taču Makss Brods šo lūgumu neizpildīja un publicēja nepabeigtos romānus "Process", "Pils" un "Amerika". Dora Diamanta gan iznīcināja viņas rīcībā esošos manuskriptus.

Kafkas visslavenākais darbs, bez šaubām, ir romāns "Process". Tajā atspoguļoti galvenā varoņa Jozefa K. centieni izbeigt tiesas procesu, kas pret viņu sākts, lai arī viņš neko nav noziedzies. Viņam tā arī netiek paskaidrots, par ko viņu grasās tiesāt. Romānam ir absurda literatūras iezīmes, ko jau sastop viņa agrākajā literārajā darbā "Pārvēršanās" (Die Verwandlung, 1915) [1]. Jozefs K. sastopas ar likuma sekām, taču nezina pašu likumu (un to, vai tas vispār pastāv). Šī tēma tālāk turpināta Kafkas romānā "Pils" (Das Schloß, 1926), ko viņš tā arī nepabeidza (darbs apraujas teikuma vidū).

Kafkas darbu pamattēma ir neizprotamā, baisā pasaule, ko simbolizē birokrātiskā iekārta. Cilvēks nevar šo pasauli saprast un nespēj tajā eksistēt. Kafkas romānus raksturo absurda lietojums — tajos dzīve būtībā ir spēle, kuras noteikumus cilvēks nezina un tāpēc nepārtaukti pārkāpj. Jebkura uzvara ir tikai šķietama. Bieži mijas detalizēti aprakstīta reāla pasaule ar absolūti sirreāliem notikumiem. Būtiski ir tas, ka parasti vienīgais, kam notikumi liekas neparasti, ir galvenais varonis, kurš tāpēc atrodas absolūtā atšķirtībā no citiem. Svarīgākās Kafkas darbu idejas un tēmas ir absurds, atsvešinātība, šaubas, formalitāte, vainas sajūta, bezgalība, niecīgums, labirinti, bezjēdzība, bezcerība.

Starp autoriem, no kā Kafka ietekmējās, jāmin Frīdrihs Nīče, Artūrs Šopenhauers, Sērens Kirkegors, Johans Volfgangs fon Gēte, Gistavs Flobērs, Fjodors Dostojevskis un Čārlzs Dikenss. Savukārt Kafkas ietekmi uz savu literāro darbību atzinuši daudzi 20. gadsimta rakstnieki, tai skaitā Horhe Luiss Borhess, Albērs Kamī, Eižens Jonesko, Džons Maksvels Kutzē, Žans Pols Sartrs, Žuze Saramagu, Džeroms Deivids Selindžers.

Būtiskākie Franca Kafkas darbi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • "Pārvēršanās" (Die Verwandlung, 1912)
  • "Bada mākslinieks" (Ein Hungerkünstler, 1922)
  • "Process" (Der Prozeß, 1925)
  • "Pils" (Das Schloß, 1926, latviski izdots 2001. gadā Līgas Kalniņas tulkojumā)
  • "Amerika" (Amerika, 1927)

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]