Iedzīvotāju apmaiņa starp Grieķiju un Turciju

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Osmaņu impērijas oficiālie statistikas dati par iedzīvotāju skaitu (1914). Kopējais visu milletu iedzīvotāju skaits: 20.975.345, tai skaitā grieķu millets — 1.792.206.[1]

1923. gada iedzīvotāju apmaiņa starp Grieķiju un Turciju bija 20. gadsimta pirmā lielākā iedzīvotāju pārvietošana, jeb savstarpēji apstiprināta divu valstu iedzīvotāju izraidīšana. Apmaiņa skāra aptuveni 2 miljonus cilvēku, no kuriem lielākā daļa piespiedu kārtā kļuva par de jure denaturalizētiem. 1923. gada 30. janvārī Lozannā, Šveicē Grieķijas un Turcijas valdības parakstīja Konvenciju par grieķu un turku iedzīvotāju apmaiņu. Apmaiņa skāra Turcijas grieķu pareizticīgā milleta pilsoņus un Grieķijas turku musulmaņus. Vairums grieķu pareizticīgo pirms konvencijas parakstīšanas jau bija izraidīti no Turcijas, bet saskaņā ar konvenciju izraidīja vēl aptuveni 400 tūkstošus iedzīvotāju.

Pārvietošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neskatoties uz to, ka lielāko daļu grieķu pareizticīgo iedzīvotāju Mustafa Kemals Ataturks ar karaspēku jau bija izraidījis no Turcijas, pēc viņa ierosinājuma 1923. gada 30. janvārī Lozannā, Šveicē Grieķijas un Turcijas valdības parakstīja Konvenciju par grieķu un turku iedzīvotāju apmaiņu.[2][3] Pēc tās parakstīšanas no Turcijas tika izraidīti aptuveni 400 tūkstoši grieķu.[4][5][6][7] Grieķijā iedzīvotāju apmaiņu nosauca par „Mazāzijas katastrofu” (grieķu: Μικρασιατική καταστροφή). Pēc Balkānu kariem, Pirmā pasaules kara un Turcijas neatkarības kara Grieķijā bija piedzīvota ievērojama iedzīvotāju masu pārvietošanās. No Grieķijas tika izraidīti aptuveni 500 tūkstoši turku musulmaņu, bet valstī no Anatolijas un austrumu Trāķijas ieradās aptuveni 1,5 miljoni grieķu.

No tādiem reģioniem kā Anatolijas vidiene, Jonijas novads (Izmira un Ajvalika), Pontosas (Trabzona un Samsuna), Bursas, Bitnijas (Izmita un Kadikeja) un austrumu Trāķijas tika izraidīti aptuveni pusotrs miljons grieķu, papildus tam aptuveni vienam miljonam emigrantu, kuru no šiem reģioniem turku armija bija jau padzinusi neatkarības kara laikā. No Grieķijas tika izraidīti aptuveni 500 tūkstoši musulmaņu, tai skaitā turki, grieķi, pomaki, čigāni, albāņi un rumāņi.

Rezultāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Īpašuma deklarācija”, kas sastādīta 1927. gada 16. decembrī, Grieķijas—Turcijas iedzīvotāju apmaiņas laikā no Kajnardžas un Salonikiem.

Rietumu Trāķijas turki, kā arī Stambulā un Salu arhipelāgā dzīvojošie grieķi bija atbrīvoti no piespiedu ekspatriācijas. Tomēr vēlāk grieķu iedzīvotāji izceļoja arī no šiem reģioniem, jo 1923. gadā Turcijas parlaments pieņēma likumu, kas aizliedza Grieķijas pilsoņiem Turcijā nodarboties ar vairāk kā 30 arodiem (sākot no tirgotāja un galdnieka līdz dažādiem amatiem medicīnā, jurisprudencē un nekustamo īpašumu nozarē).[8] Vēlāk (1942) tika pieņemts arī likums, kas ar īpašu nodokli aplika visu turīgo ne-musulmaņu kapitālu, pavājinot grieķu uzņēmēju pozīcijas Turcijas tirgū. 1955. gadā Stambulā notika grautiņi, kas bija tieši vērsti pret Turcijā esošajiem grieķu iedzīvotājiem. Grieķu iedzīvotāju skaits Stambulā no 200 tūkstošiem (1924) saruka līdz nedaudz vairāk kā 2 tūkstošiem (2006),[9] savukārt Grieķijā musulmaņu iedzīvotāju skaits pēc Lozannas līguma parakstīšanas bija pieaudzis līdz vairāk kā 100 tūkstošiem.[10]

Ievērojami izmainījās Krētas iedzīvotāju sastāvs: grieķu un turku musulmaņi pārcēlās uz dzīvi Anatolijas krastos, kā arī uz Sīriju, Libānu un Ēģipti. Pat mūsdienās vairāki šo emigrantu pēcnācēji uzskata sevi par grieķiem. Savukārt, grieķi no Anatolijas, galvenokārt Izmiras, ieradās Krētā un līdzi atveda savu atšķirīgo dialektu, tradīcijas un virtuvi.

Žurnālists Brūss Klarks (Bruce Clark), kā arī abu valstu amatpersonas un daži starptautiski politiķi norāda, ka apmaiņas rezultātā izveidojušās divas nacionālas valstis un apmaiņa kalpojusi kā stabilizējošs faktors.[11] Visi ekspatriētie iedzīvotāji piedzīvoja ievērojamus zaudējumus. Deportācija piespiedu kārtā ienesa pamatīgas izmaiņas ne tikai iedzīvotāju sociālajā un praktiskajā sadzīvē, bet lika vairumam pamest savu ierasto nodarbošanos. Vietās, kur ieceļotāji izmitināti, redzama sasteigta apbūve (piem. Atēnās).


Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Stanford J. Shaw, Ezel Kural Shaw"'History of the Ottoman Empire and Modern Turkey" Cambridge University Press, page 239-241.
  2. Gilbar, Gad G. (1997). Population dilemmas in the Middle East: essays in political demography and economy. London: F. Cass. ISBN 0-7146-4706-3.
  3. Kantowicz, Edward R. (1999). The rage of nations. Grand Rapids, Mich: Eerdmans. 190-192. lpp. ISBN 0-8028-4455-3.
  4. Bruce (2006). Twice A Stranger: How Mass Expulsion Forged Modern Greece and Turkey. Granta. 18. lpp. ISBN 1862077525.
  5. Crossing the Aegean: The Consequences of the 1923 Greek-Turkish Population Exchange (Studies in Forced Migration). Providence: Berghahn Books. 2003. 29. lpp. ISBN 1-57181-562-7.
  6. Sofos, Spyros A.; Özkırımlı, Umut (2008). Tormented by History: Nationalism in Greece and Turkey. C Hurst & Co Publishers Ltd. 116-117. lpp. ISBN 1-85065-899-4.
  7. Hershlag, Zvi Yehuda (1997). Introduction to the Modern Economic History of the Middle East. Brill Academic Pub. 177. lpp. ISBN 90-04-06061-8.
  8. Vryonis, Speros (2005). The Mechanism of Catastrophe: The Turkish Pogrom of September 6—7, 1955, and the Destruction of the Greek Community of Istanbul. New York: Greekworks.com, Inc.. ISBN 0-97476-603-8.
  9. According to the Human Rights Watch the Greek population in Turkey is estimated at 2,500 in 2006. "From “Denying Human Rights and Ethnic Identity” series of Human Rights Watch" Human Rights Watch, 2 July 2006.
  10. THE TURKS OF WESTERN THRACE. www.hrw.org. Atjaunināts: 2009-01-02.
  11. Bruce (2006). Twice A Stranger: How Mass Expulsion Forged Modern Greece and Turkey. Granta. ISBN 1862077525.