Amerikas pamatiedzīvotāji

Vikipēdijas raksts
(Pāradresēts no Indiānis)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Hupa cilts indiānis
Šis raksts ir par Amerikas pamatiedzīvotājiem. Par citām jēdziena Indiānis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Amerikas pamatiedzīvotāji ir tie Amerikas iedzīvotāji, kas apdzīvoja Ameriku līdz eiropiešu ienākšanai un viņu pēcteči, kā arī citas etniskas grupas, kas sevi saista ar Amerikas pamatiedzīvotājiem. Lielāko daļu šo etnisko grupu parasti dēvē par indiāņiem. Viņu senči šajā pasaules daļā ienāca pēdējā Ledus laikmetā un ar laiku izplatījās pa abiem Amerikas kontinentiem, veidojot dažādas tautas ar atšķirīgām kultūrām, tradīcijām un valodām. Indiāņi smagi cieta pēc eiropiešu ienākšanas Amerikā. Indiāņiem, kuri bija attīstījušies atšķirti no vecās pasaules civilizācijas nebija imunitātes pret eiropiešu atvestajām slimībām, tāpēc tās izraisīja vairākas, daudziem indiāņiem nāvējošas, epidēmijas, tāpat populāciju samazināja savstarpējie kari. Tomēr Centrālamerikā un Dienvidamerikā lielākā daļa iedzīvotāju ir indiāņu pēcteči, lai arī tikai neliela daļa no viņiem nav jauktas izcelsmes.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairums zinātnieku uzskata, ka pirmie Amerikas iedzīvotāji, visticamākais, bija mednieki, kas, sekodami medījumam, ieradās Amerikā no Sibīrijas pāri zemes tiltam, kas atradās mūsdienu Beringa šauruma vietā, pirms 9000-20000 gadiem. Pietiktu ar 70 cilvēkiem, lai to pēcteči spētu izplatīties visā Amerikā, tomēr šādā gadījumā izplatībai būtu jānotiek diezgan ātri un ir atrasti pierādījumi par cilvēku darbību pirms šīs mednieku kultūras, kuru autentiskums gan tiek apšaubīts. Ģenētiski izmeklējumi liecina, ka aizvēsturiskā migrācija notikusi viļņveidīgi, iespējams, pretēji agrāk populārajam uzskatam, ka migrējusi tikai viena cilvēku grupa, migrācija notikusi trijos vai pat četros viļņos:

  1. Sekojot medījumam, Amerikā ierodas Klovisas un Folsomas kultūras pārstāvji ar laiku izplatīdamies visā Amerikā.
  2. Ierodas Na-Dene valodās runājošo cilšu priekšteči, kas izplatās galvenokārt Ziemeļamerikas ziemeļrietumos, lai gan dažas grupas dodas uz dienvidiem gar rietumu krastu līdz pat mūsdienu ASV dienvidrietumiem.
  3. Jau pēc zemes tilta izzušanas, ierodas Eskimosi un Aleuti.

Pastāv arī vairākas teorijas par iespējamu migrāciju pa ūdeni. Viens no pierādījumiem šīm teorijām ir dažu piekrastes cilšu ģenētiskā atšķirtība no pārējiem indiāņiem. Saskaņā ar vienu no šīm teorijām sākusies neilgi pirms zemes tilta izveidošanās, ieceļotājiem apmetoties piekrastē. Cita, ne īpaši zinātniski atzīta, teorija, pamatojoties uz dažu cilšu ģenētiskajām līdzībām ar aborigēniem, ir, ka pirmie ieceļotāji Amerikā ieradās pāri Klusajam okeānam un lielākā daļa no viņiem izmira pēc jaunu iedzīvotāju ieceļošanas pa Beringa šauruma zemes tiltu. Vēl ir iespējams Pēdējā Ledus laikmetā notikusi arī migrācija no Eiropas. Šo teoriju pierādīšanā nopietnas problēmas sagādā tas, ka mūsdienās Amerikas senkrasts līdz ar iespējamajām pirmiedzīvotāju apmetnēm atrodas 60 metrus zem jūras līmeņa. Tāpat Dienvidamerikā nav veikta plaša pirmatnējo kultūru izpēte.

17.gadsimtā mūsdienu Latvijā ieradās spānis Enriko Martiness. Viņš apgalvoja, ka Rīgas apkārtnes iedzīvotāji ir ļoti līdzīgi indiāņiem, tādējādi secinot, ka Amerikas pamatiedzīvotāji ir cēlušies no latviešiem.[1] Lielai daļa tolaik dzīvojošo eiropiešu pasaules uztveri bija izveidojuši reliģiskie priekšstati. Acīmredzot, arī minēto spāni bija spēcīgi ietekmējis atšķirīgais, dabai vai dabas kultiem pietuvinātais latviešu dzīvesveids, kas ļāvis tam izdarīt tik dīvainu secinājumu.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļamerikas indiāņu kultūras mēdz iedalīt Arktikas, Subarktikas, Kalifornijas, Ziemeļaustrumu, Lielā baseina, Plakankalnes, Ziemeļrietumu, Lielo līdzenumu, Dienvidaustrumu, Dienvidrietumu, bet Dienvidamerikas - Karību salu, Mezoamerikas, Aridoamerikas, Andu, Pieandu, Rietumamazones, Centrālamazones, Austrumu un dienvidu Amazones un Patagonijas kultūrvēsturiskajos apgabalos.

Arktika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Inuitu sievietes ar bērnu

Ziemeļamerikas galējajos ziemeļos dzīvojošie inuiti bija nomadi, kas pārtika no roņu, valzirgu, vaļu, ziemeļbriežu, polārlāču gaļas un zivīm, arktikas nabadzīgās veģetācijas dēļ augus uzturā lietoja maz. Medībās lietoja harpūnas, lokus un šķēpus. Arktikas iedzīvotāji valkāja vieglus un siltus apģērbus, mēdza izgatavot arī ūdensnecaurlaidīgus apģērbus no roņu zarnām. Lai aizsargātos no sniega akluma nēsāja koka cepures un saulesbrilles. Arktikas iedzīvotāji, lai pārvietotos bieži izmantoja suņu pajūgus, bet pa ūdeni pārvietojās ar kajakiem un umiakos. Arktikas iedzīvotāju reliģija ir šamanisms, kurā centrālo vietu ieņem okeāns. Līdz 20. gadsimta otrajai pusei arktiskie apgabali bija grūti sasniedzami un to iedzīvotāji joprojām piekopa tradicionālo dzīvesveidu, lai arī mūsdienās arktikas iedzīvotāji ir atmetuši daļu tradīciju (piemēram, nomadisko dzīvsveidu) un pieņēmuši rietumu civilizācijas tradīcijas, viņi cenšas saglabāt savu kultūru un valodu.

Subarktika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļamerikas Subarktiskajā joslā dzīvojošās trīsdesmit mednieku un zvejnieku ciltis bija nomadi. Ziemā subarktikas iedzīvotāji valkāja siltus ādas apģērbus, pārvietojās izmantojot sniega kurpes un mantu pārvadāšanai izmantoja ragavas, kuras parasti vilka cilvēks, dažas ciltis, piemēram, odžibvi, izmantoja arī pajūga suņus, bet naskapi nicināja savus ienaidniekus eskimosus par suņu izmantošanu. Vasarā subarktikas indiāņi dzīvoja bērza tāss vigvamos, lasīja ogas, ievāca savvaļas rīsus un zvejoja, izmantojot no tāss gatavotas kanoe.

Plakankalne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nezpersu karotājs zirga mugurā

Plakankalnes ciltis pārtika galvenokārt no lašiem un ēdamām saknēm, ziemā viņi dzīvoja zemnīcās, bet vasarā - tipi. Zirgi, kurus šīs ciltis sāka lietot tikai 18. gs. izmainīja viņu dzīvesveidu - vietējie nevien kļuva par slaveniem zirgkopjiem, bet arī ievērojami palielinājās attālumi, kurus indiāņi spēja pārvarēt, tādējādi viņi biežāk saskārās ar citām ciltīm un pārņēma dažas to paražas, indiāņi arī kļuva par tirgotājiem - pārdeva zirgus, kaņepes, ādas un no dzīvnieku ragiem gatavotus lokus.

Kalifornija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalifornijas indiāņi bija mednieki-vācēji. Kalifornijas Centrālās ielejas ciltis, kuru diētas nozīmīgākā sastāvdaļa bija ozolzīles, bija attīstījušas arī agrīnu zemkopību - lai veicinātu ēdamo augu augšanu dedzināja zāli. Kalifornijas indiāņi gatavoja priekšmetus no obsidiāna un tirgojās kā naudu izmantojot apstrādātus gliemežvākus. Epidēmijas, Zelta drudzis 19. gs. vidū un citi iemesli iznīcināja ap 90% pamatiedzīvotāju, viszemākais indiāņu skaits Kalifornijā bija 25000 19. gs. mijā. Lai gan mūsdienās indiāņu skaits Kalifornijā ir pieaudzis, indiāņu senās tradīcijas un dzīvesveids ir gandrīz iznīcināti.

Ziemeļaustrumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Menominu cilts indiāņi nakts zvejā

Ziemeļaustrumu mežos dzīvojošie indiāņi ne vien medīja un zvejoja, bet arī audzēja kukurūzu, ķirbjus un pupas. Plaši tika izmantota bērza tāss, no kuras gatavoja traukus, vigvamus, papīru un šajā apvidū izgudroto kanoe. Tāsi parasti apstrādāja sagriežot loksnēs ar nazi un ar īlenu gar malām izdurot caurumiņus, tad sloksnes tika sašūtas kopā ar egļu saknītēm, tāss priekšmetus rotāja ar divkrāsainiem rakstiem, kurus ieguva ieskrāpējot tāss virskārtā.

Ziemeļrietumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemeļrietumu ciltis bija attīstījušas sarežģītu sabiedrisko struktūru, kurā bija augstdzimušie, vienkāršie iedzīvotāji un vergi. Ziemeļrietumos pastāvēja attīstīta māksla un arhitektūra - lai parādītu savu bagātību un privileģēto stāvokli Ziemeļrietumu indiāņi cēla totēmstabus, rīkoja potlačas ceremonijas, kurās daļu mantas atdeva, lai iegūtu jaunas privilēģijas un augstāku statusu. Tiek uzskatīts, ka šīs ceremonijas mazināja spriedzi sabiedrībā un palīdzēja izvairīties no savstarpēja kara. Tas gan nenozīmē, ka Ziemeļrietumu indiāņi nekaroja - viņi mēdza doties sirojumos, lai laupītu, sagrābtu vergus un iegūtu jaunas teritorijas. Kareivji valkāja koka bruņas un raksturīgākie ieroči bija loki, naži un vāles.

Lielais baseins[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielais baseins ir tuksnešains, miljons kvadrātkilometru liels apgabals ASV rietumos, tur dzīvoja apmēram desmit nomadiskas mednieku-vācēju ciltis. Gandrīz visas ciltis, izņemot vašo, runāja numiku valodās. Šīs ciltis bieži pārvietojās grūti pieejamo pārtikas resursu dēļ, tāpēc visa viņu iedzīve bija pielāgota mobilajam dzīvesveidam - keramika tika lietota reti, jo bija smaga, tās vietā lietoja cieši savītus grozus, kuros varēja pārnēsāt pat ūdeni. Pirmie baltie, kas ieceļoja šajā apvidū bija Mormoņi 19. gs. vidū, savas vēlās saskarsmes ar baltajiem dēļ Lielā baseina ciltis spēja uzturēt savu kultūru un reliģiju, un bija visaktīvākās pretojoties baltajiem. Tomēr balto ienākšana izmainīja vietējo kultūru - paiju cilts šamanis Vovoka 1888. gadā sāka sludināt, ka redzējis vīziju, kura vēstījusi, ka jauna ceremonija - Spoku deja - palīdzēs atgriezties zelta laikmetam un padzīs baltos.

Lielie līdzenumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bizonu medības

Lielie līdzenumi ir stepes un prērijas Ziemeļamerikas vidienē. Šeit dzīvojošās trīsdesmit ciltis senatnē bija gandrīz pilnībā no bizonu medībām atkarīgi nomadi, lai gan ar ūdeni bagātākajos austrumu līdzenumos dzīvojošās ciltis nodarbojās arī ar zemkopību. Līdzenumu indiāņi no nomedītajiem bizoniem ieguva gandrīz visu dzīvei nepieciešamo — ēdienu, apģērbu, darbarīkus, rotas un pat mājokļus — neviena nomedītā dzīvnieka daļa nepalika neizmantota. Līdzenumu indiāņi dzīvoja konusveida teltīs sauktās par tipi (reizēm kļūdaini sauktas arī par vigvamiem), kuras uzstādīja ap koka kārtīm apvelkot no bizonādām gatavotu pārsegu, tipi bija apmēram piecu metru diametrā, divatā to varēja uzstādīt stundas laikā. Pēc eiropiešu ienākšanas līdzenumu ciltis sāka izmantot eiropiešu ievestos zirgus, kuri atviegloja medības un pārvietošanos. Medību sezonas laikā vairākas ciltis bieži vien pulcējās vienkopus un medīja kopīgi. Pirms zirgu parādīšanās medības bija sarežģītas - bizonus mēģināja nodzīt no klintīm, lai tie nosistos vai iedzīt vietā, kur tos varētu viegli nogalināt, šim nolūkam bieži gatavoja apmēram kilometru garus nožogojumus, kuros bizonus iemānīja, pārģērbjoties par bizoniem un atdarinot to balsis. Kad sāka izmantot zirgus, medības mainījās - mednieki slepus pietuvojās bizonu baram un tad uzbruka, jājot gar baru un šaujot uz bēgošajiem dzīvniekiem no tuva attāluma. Līdzenumu indiāņu ieroči bija šķēpi, vāles un loki, kuri pēc zirgu parādīšanās, piemērojot tos šaušanai jāšus, kļuva īsāki, tika izmantotas arī šautenes, taču būdamas smagas un ilgi pārlādējamas, tās neaizstāja lokus. Līdzenumu indiāņi pielūdza garus no kuriem nozīmīgākais bija Lielais Gars, nozīmīgākā reliģiskā ceremonija bija Saules Deja, kura norisinājās vasarā, kad ciltis pulcējās uz medībām, tās laikā pateicās Lielajam Garam par palīdzību un lūdza palīdzēt arī turpmāk.

Dienvidaustrumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākā daļa Dienvidaustrumu cilšu, izņemot vienīgi piekrastes iedzīvotājus, audzēja labību un kultivēja kokvilnu. Reliģiskām vajadzībām viņi veidoja mākslīgus pakalnus. Viņu kultūra bija līdzīga ziemeļaustrumu kultūrai.

Dienvidrietumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvirietumos dzīvoja pueblu tautas, apači un navahi. Šajā apgabalā ir ļoti sauss, tomēr ciltis nodarbojās ar lauksaimniecību, tāpēc dažas ciltis bija izveidojušas irigācijas sistēmas un pielūdza lietus garus.


Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas pamatiedzīvotāju reliģiskās tradīcijas nosacīti var sadalīt ziemeļos un dienvidos. Nomadiskajām ziemeļu ciltīm, kas apdzīvoja Kanādu un ASV ziemeļus, raksturīgs šamanisms un totēmisms. Tālāk uz dienvidiem reliģiskās tradīcijas kļūst arvien sarežģītākas - sarežģītāki rituāli, reliģiskās biedrības un hierarhija. Pārejas posmu starp ziemeļu un dienvidu tradīcijām veido līdzenumu ciltis, kuru tradīcijās saskatāmas gan ziemeļu, gan dienvidu tradīciju iezīmes. Dienvidu ciltis nodarbojās ar zemkopību. ASV dienvidos, Meksikā, Vidusamerikā un Peru dzīvojošās ciltis veidoja pilsētvalstis ar organizētu reliģiju.

Valodas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms saskarsmes ar eiropiešiem indiāņi runāja simtiem dažādās valodās. Lai gan daudzi eiropieši noniecināja un centās izskaust vietējās valodas, spāņu misionāri tajās noturēja lūgšanas, bet pirmā Ziemeļamerikā drukātā Bībele bija vienā no indiāņu valodām. Pēc saskarsmes ar eiropiešiem izveidojās vairākas kreolu valodas. Mūsdienās Bolīvijā, Paragvajā un Peru vietējās valodas ir oficiālās valodas, līdzās spāņu valodai. Dažām indiāņu valodām ir sava rakstības sistēma, bet lielākai to daļai piemērots latīņu alfabēts. Vairums indiāņu valodu ir izzudušas, bet vēl dzīvajās valodās runājošo skaits ir ļoti atšķirīgs - dažās no tām runā miljoniem cilvēku, tomēr vairums ir apdraudētas, bieži vien tās zina tikai daži veci cilvēki.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]